Debates: 2004.gada 6.oktobris

6.oktobrī Eiropas Komisija (EK) publiskoja savu ziņojumu par Turciju, kurā tā iesaka uzsākt sarunas ar Turciju par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES).
Atklājot sēdi, EK prezidents Romāno Prodi atzīmēja progresu Turcijā, piemēram, pievienošanos starptautiskām konvencijām, atteikšanos no nāvessoda vai Leilas Zanas lietas pārskatīšanu. R.Prodi apliecināja, ka Eiropas Komisijas attieksme pret Turciju ir vienlaikus pozitīva un piesardzīga: “Mēs redzam pierādījumus straujām pārmaiņām, bet mums ir vajadzīgas garantijas – ja šī virzība uz demokrātiju, ja šī kustība tiks pārtraukta, tad sarunas arī tiks tūlīt pārtrauktas.”
R.Prodi precizēja, ka Turcija nevarēs apdraudēt to infrastruktūru, ko Eiropas Savienība būvē jau 50 gadus. Piemēram, lauku un lauksaimniecības politikā, kā arī personu brīvas kustības jautājumā būs vajadzīgi ilgi pārejas periodi. Tāpat Turcija nevar tikt ņemta vērā 2007. – 2013.gada finanšu perspektīvās, jo to izstrāde Komisijas līmenī ir pabeigta.
EK paplašināšanās komisārs Ginters Ferhoigens uzsvēra, ka Komisijas ziņojums ir ieteikums Eiropas Padomei, bet lēmums par iestāšanās sarunu uzsākšanu jāpieņem dalībvalstīm. Komisāra skatījumā, Turcija vairs nepieder pie tām valstīm, kur sistemātiski netiek ievērotas cilvēktiesības. Proti, tiesiskais šīs valsts ietvars atbilst ES prasībām, bet tā ieviešana praksē tām neatbilst. G.Ferhoigens uzsvēra, ka daudzas no kandidātvalstīm sarunu uzsākšanas brīdī vēl praksē neievēroja visas normas, taču “būtiskākais ir tas, kāda politika tiek īstenota”. Komisāra skatījumā, “iestāšanās sarunas jārisina ar nodomu, ka tās būs panākumiem bagātas, bet risks, ka tās nebūs veiksmīgas, pastāv”. Visbeidzot, deputāti tika informēti par Bulgārijas, Rumānijas un Horvātijas situāciju. Pirmās divas valstis varētu būt gatavas iestāties ES 2007.gadā, un Komisija atbalsta vēlmi vēl līdz šā gada beigām noslēgt sarunas ar Rumāniju. Pēc tam Bulgārijas un Rumānijas rīcībā būs divi gadi, lai izpildītu ES normas, un neveiksmīgas to ieviešanas gadījumā EK patur tiesības par gadu atlikt šo valstu pievienošanos. Savukārt sarunas ar Horvātiju varētu sākties 2005.gada sākumā.
Hanss Gerts Poterings (PPE–DE, Vācija) atzīmēja, ka EP lielākās politiskās grupas vairākums uzskata, ka “ja Turcija kļūs par ES dalībvalsti, tad tā būs cita Eiropa gan ģeogrāfiski, gan kultūras ziņā, gan cilvēka dzīves līmeņa izpratnē, tas jāzina katram”. H.G. Poterings teicās sarūgtināts par Gintera Ferhoigena apgalvojumiem, ka Turcijā nepastāv sistemātiska spīdzināšana, viņaprāt, “tas ir ļaunākais 2004.gada izteiciens”. Gan EP, gan Komisijai ir kopā jārūpējas, lai atbildīgie par spīdzināšanas gadījumiem Turcijā tiktu sodīti. H.G. Poterings vēlas redzēt atklātu sarunu norisi, viņš pieļāva, ka Turcijas dalība ES netiek sasniegta. Neveiksmīgu sarunu rezultātā jārada cita sadarbības forma, ko Eiropas Tautas partijas grupa sauc par “privileģētu partnerību”.
Sociāldemokrātu līderis Mārtins Šulcs (PSE, Vācija) uzskata, ka kopā ar Turciju nākotnes Eiropa būs ieguvēja, tāpēc viņa grupa atbalsta sarunu sākšanu. Eiropas Savienība balstās uz kopīgām vērtībām, un, “ja izdotos pierādīt, ka musulmaņu sabiedrība var tikt uzņemta ES sabiedrībā, tad tēze par islāma fundamentālisma draudu Rietumu pasaulei būtu apgāzta – to 21.gadsimta drošības politikas kontekstā vienkārši nedrīkst neizvērtēt,” uzskata M.Šulcs. Ņemot vērā Turcijas iestāšanās lielo ietekmi, sociāldemokrāti izvirza četrus punktus, kuri jāievēro sarunu procesā: regulāri Turcijas progresa ziņojumi, regulāras atskaites EP par sasniegto, priekšnosacījums, ka sarunas pārtrauks, ja reformu process tiks apdraudēts. Jārisina arī darba tirgus, lauksaimniecības, reģionālās politikas un dažādi citi jautājumi.
Greiams Vatsons (ALDE, Lielbritānija), Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības līderis, norādīja uz debašu nepieciešamību Turcijas jautājumā. Var gadīties, ka Eiropas Parlamentam reiz būs jāapstiprina Turcijas pievienošanās līgums, taču pirms tam Turcijai vismaz desmit gadus jāturpina reformas. G.Vatsona uztverē, Eiropa nav tikai ekonomiska, bet arī vērtību savienība: “Nekur nav teikts, ka ES dalībvalsts nevar būt musulmaņu valsts. Pastāv arguments pret islāma klātbūtni Eiropā, bet Eiropā jau šobrīd dzīvo 20 miljoni musulmaņticīgo, tātad mūsu vērtībām piemīt universiāls raksturs.” G.Vatsons atzīmēja vairākas liberāļu pamatnostādes attiecībā uz Turciju – pret to jāizturas tāpat kā pret citām kandidātvalstīm, sarunas nav automātisks panākums, Turcijas sarunu procesam būs nepieciešama cieša uzraudzība. Liberāļu līderis pauda cerību redzēt “Turciju kā demokrātisku Eiropas valsti”, arī pašai Eiropai ir jāmainās un jākļūst atvērtākai.
Daniēls Kons-Bendits (Zaļie/ALE, Vācija) atzīmēja, ka viņa vadītā politiskā spēka vairākums iestājas par sarunu uzsākšanu ar Turciju. Viņš uzrunāja H.G.Poteringu, sakot, ka “ir laiks atstāt mošeju ciemā, nevis izdomāt jaunas atrunas”. D.Kons–Bendits ieteica neaizmirst, ka Turcija neiestāsies 2004.gadā, bet gan 2014.gadā Eiropā ar daudzām pozitīvām izmaiņām: “Esmu pārliecināts, ka pēc brīnuma pie Reinas, kad notika Vācijas un Francijas samierināšanās, un pēc brīnuma pie Oderas ir laiks izmēģināt Bosforas jūras šauruma brīnumu – ne tikai miera dēļ, bet lai palielinātu ES stratēģisko nozīmi pasaulē (..) Ceru, ka mūsu bērni dzīvos Eiropā, kur Turcija būs pilntiesīga dalībvalsts.”
Fransiss Vurts (GUE/NGL, Francija) atzina, ka principā viņa vadītā grupa atbalsta Turcijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Turcijas progresīvie spēki balstās uz šo dalības ES perspektīvu, un šāda notikumu attīstība palīdzēs padarīt minēto valsti vēl demokrātiskāku. Vienlaikus F.Vurts atzina, ka Turcijai vēl ir daudz darāmā: “Es neesmu tas, kurš nosauks Turcijas premjerministru Tajipu Erdoganu par draugu un izsniegs viņam demokrātijas patentu. Šībrīža demokrātija Turcijā norāda uz reformu ierobežoto raksturu – runas brīvības trūkums, armēņu genocīda atzīšana, armijas izvešana no Kipras, situācija Kurdistānā – šajos jautājumos realitāte krasi atšķiras no reformām uz papīra.”
Jenss Bonde (IND/DEM, Dānija) pauda bažas par to, ka, ja Turcija ir gatava iestāties, tad ES varētu nebūt gatava to uzņemt. Jāņem vērā arī iedzīvotāju faktors – pēc Turcijas iestāšanās mazas valstis ES būtībā “pazudīs, lielo valstu intereses tiks īstenotas ES, divas ļoti lielas valstis varēs izmainīt likumdošanu”. J.Bonde grupas vārdā pārstāv viedokli par tuvināšanos ar Turciju, bet ne par sarunu uzsākšanu.
Braeins Krovlijs (UEN, Īrija) uzskata, ka līdz šim brīdim Turcija ir ar atbildību uzsākusi atbilstības procesu Kopenhāgenas kritērijiem: “Civilizāciju sadursme ir pilnīgs mīts, kuru izvirza tie, kuri negrib, lai citu rasu un reliģiju cilvēki sanāktu kopā un apvienotos. Atšķirības pastāv, bet mums jārunā par cieņu pret atšķirībām.” Krovlijs teica, ka ES jābūt godīgai pret Turciju – ja tā pilda Kopenhāgenas noteikumus, tad sarunām jāļauj notikt, nenosakot kāds būs galarezultāts.