Arodbiedrībām grūti darboties Eiropas līmenī

Lai saglabātu darbavietas, tādu pašu lēmumu jūnijā pieņēma Vācijas rūpniecības koncerna “Siemens” darbinieki. Arodbiedrību organizētajām darbinieku protesta akcijām šajos gadījumos nebija lielas nozīmes – lai nezaudētu darbu, darbinieki bija gatavi piekāpties uzņēmumu nosacījumiem. Izveidojusies situācija liecina, ka lielie koncerni, nevis valstu valdības mūsdienās lielā mērā diktē darba tirgus noteikumus. ES regulas un direktīvas ekonomikas un monetārajā jomā tikai pastiprina lielo uzņēmumu priekšrocības, jo nodrošina brīvu ražošanas faktoru plūsmu pār dalībvalstu robežām un aizliedz darbības, kas vērstas uz konkurences izkropļošanu. Tanī pašā laikā sociālā politika, kas būtu vērsta uz ES pilsoņu sociālo aizsardzību, Savienības līmenī ir visai pieticīga. Tā kā arī pašu dalībvalstu iespējas risināt sociālās problēmas ar ekonomisko un monetāro līdzekļu palīdzību laika gaitā samazinājušās, būtiski noskaidrot, kādi iemesli kavējuši spēcīgas sociālās politikas izveidi ES līmenī.

Eiropas līmeņa sociālā politika ir mazattīstīta

Visvienkāršāk būtu teikt, ka sociālā politika ir nacionāli jūtīga sfēra, līdz ar to valstis nevēlas deleģēt atbildību par sociālajiem jautājumiem pārnacionālām institūcijām. Tomēr ES lēmumu pieņemšanas procesā ir iesaistītas ne tikai ES dalībvalstu valdības – liela ietekme ir arī nevalstiskajām organizācijām. Tā, piemēram, debates par tālākas integrācijas nepieciešamību pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados atsākās, tieši pateicoties spēcīgai Eiropas līmeņa biznesa organizācijai – Eiropas uzņēmēju apaļajam galdam (European Roundtable of Industrialists), kas mudināja kopienas līderus atjaunot stagnācijā nonākušo integrācijas procesu. Galvenais mērķis bija veicināt Eiropas ekonomikas konkurētspēju aizvien atvērtāka globālā tirgus apstākļos. Gan Vienotās Eiropas akts (1986), gan Māstrihtas līgums (1992), gan arī turpmāk pieņemtie tiesību akti ir tapuši, iesaistoties dažādām biznesa intereses pārstāvošām organizācijām. Tas liecina, ka ne tikai valdību, bet arī nevalstisko pārstāvju aktivitāte ir svarīgs faktors ES politiku attīstībā, tāpēc turpmāk uzmanība tiks pievērsta tam, kā ES sociālās politikas attīstību ietekmējuši strādājošo pārstāvji – arodbiedrības.
Kopumā var teikt, ka darba ņēmēju pārstāvji ES lēmumu pieņemšanas procesā bijuši mazāk aktīvi līdzdalībnieki nekā ražotāji un uzņēmēji. Salīdzinājumam var minēt, ka no aptuveni 900 ES līmeņa interešu organizācijām 82% pārstāv ražotāju un darba devēju intereses, bet ārpus biznesa esošas intereses pārstāv tikai 18%. Lielākā un gandrīz vienīgā darba ņēmējus pārstāvošā ES līmeņa organizācija ir Eiropas Arodbiedrību konfederācija (EAK). Tajā ietilpst 77 nacionālās arodbiedrību konfederācijas (to skaitā arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība) un 11 sektorus pārstāvošas arodbiedrības, kopā apvienojot 60 miljonus biedru. Kopš tās dibināšanas 1973.gadā EAK iesaistījusies ES lēmumu pieņemšanā, izstrādājot priekšlikumus sociālajā un nodarbinātības jomā. Pie būtiskākajiem darba ņēmēju sasniegumiem jāmin Sociālā protokola pievienošana Māstrihtas līgumam, kā arī Eiropas līmeņa sociālā dialoga izveidošana, kurā piedalās ES darba ņēmēju pārstāvis – EAK, no vienas puses, un darba devēju pārstāvji – Ražotāju un Darba devēju konfederāciju apvienība (Union of Industrial and Employers’ Confederations of Europe) un Eiropas valsts sektora uzņēmumu konfederācija (European Confederation of Public Enterprises), no otras puses. Ja sarunu gaitā tiek panākta vienošanās starp darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjiem, ES Padome attiecīgajā jomā izdod dalībvalstīm saistošu ES tiesību aktu.
Lai arī EAK darbība ir sekmējusi Eiropas līmeņa sociālās politikas attīstību, tā joprojām ir mazattīstīta salīdzinājumā ar ekonomikas un monetārajām jomām. Salīdzinājumam var minēt šādus skaitļus: 2000.gada sākumā sociālās politikas jomā bija tikai 71 regula un direktīva, bet iekšējā tirgus sfērā – 1405. Turklāt svarīgākie darba tirgus jautājumi – darba samaksa, tiesības apvienoties interešu aizstāvības grupās, tiesības streikot, kā arī tiesības pieteikt lokautus (uzņēmuma slēgšana un strādnieku atlaišana, ar ko darba devēji dažkārt cenšas panākt, lai viņi atsakās no savām prasībām – Red.) – joprojām atrodas ārpus Kopienas kompetences. Tas nozīmē, ka šajās jomās tai nav tiesību izdot dalībvalstīm saistošus tiesību aktus. Arī ES nodarbinātības politikai ir tikai koordinējoša loma – atvērtās koordinācijas metodes ietvaros dalībvalstis var dalīties pieredzē, tā veicinot labākas prakses izplatību. Savukārt sociālā dialoga ietvaros līdz šim ir panāktas tikai trīs vienošanās – par atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas, nepilna laika darbu un noteikta laika darbu, uz kuru pamata ieviesti vienoti standarti visā ES.
Ir vairāki iemesli, kas kavējuši EAK daudz efektīvāk aizstāvēt darba ņēmēju intereses pārnacionālā līmenī un tādējādi stiprināt ES sociālo politiku. No vienas puses, tie ir šķēršļi, ko darba ņēmēju pārstāvim rada ES institucionālā uzbūve, no otras – pašas EAK iekšējā sašķeltība.

ES institucionālā uzbūve labvēlīgāka biznesa pārstāvjiem

Lai arī salīdzinājumā ar citiem reģionālajiem veidojumiem, piemēram, Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības zonu (North American Free Trade Area), ES piedāvā lielākas iespējas interešu grupām pārstāvēt savas intereses, tās institucionālā uzbūve arī ierobežo darba ņēmējiem pieejamo aktivitāšu loku. Tieši institūciju pieejamība ir viens no iemesliem, kas var veicināt vai kavēt interešu grupu darbības Eiropas līmenī.
Jau no saviem pirmsākumiem ES prioritāri bijuši ekonomiskie jautājumi – tirgus liberalizācija, konkurence, brīva preču, pakalpojumu, kapitāla un darbaspēka plūsma, Kopienas institūcijas pārsvarā darbojušās, lai panāktu brīvo tirgu diskriminējošu barjeru atcelšanu. Kopienas kompetencē esošo jautājumu ekonomiskais raksturs savukārt devis lielāku iespēju ražotāju un uzņēmēju pārstāvjiem piedalīties lēmumu pieņemšanā. Darba ņēmēju izredzes iespaidot politiku bijušas niecīgākas, jo ES sociālā politika ir atstāta katras atsevišķas dalībvalsts pārziņā – kopiena pieskārusies sociālajiem jautājumiem tikai tik daudz, lai novērstu ierobežojumus brīvajam tirgum. Tā kā darba ņēmējiem svarīgākie darba tirgus jautājumi ir izslēgti no kopienas kompetenču loka, EAK ir ierobežotas iespējas panākt harmonizāciju, piemēram, jautājumos, kas attiecas uz darbinieku algām, jo šāds jautājums Eiropas Komisijas (EK) darba kārtībā nemaz netiek iekļauts.
Taču darba ņēmēji var piedalīties konsultācijās par kopienas kompetencē esošiem sociālajiem jautājumiem – tādiem kā drošība un veselības aizsardzība darba vietā, darba apstākļi, vienlīdzīga attieksme pret sievietēm un vīriešiem, darbinieku informēšana un konsultācijas. Parasti tieši EK ģenerāldirektorāti priekšlikumu izstrādes laikā labprāt uzklausa interešu grupu viedokli. Tomēr, tā kā EK galvenais uzdevums ir pilnveidot iekšējo tirgu un veicināt konkurenci, EK biežāk konsultējas ar biznesa pārstāvjiem, jo to rīcībā bieži vien ir EK nepieciešamā tehniskā informācija. Darba ņēmējiem lielākas iespējas paver EK pilnvaras ierosināt sociālo dialogu, kas tai jādara, ja tiek izstrādāti priekšlikumi sociālajā jomā.
Lobēšana vienā no svarīgākajām ES institūcijām – ES Padomē (ESP) ir mazāk izplatīta, kaut arī tieši šī institūcija, sadarbojoties ar Eiropas Parlamentu (EP), apstiprina EK izstrādātos priekšlikumus. Tā kā ESP darbojas jau ar gataviem priekšlikumiem, tajos ir grūtāk ko jaunu ierosināt. Bez tam, tā kā ESP kopā sanāk nacionālo valdību pārstāvji, efektīvāk un finansiāli izdevīgāk ir lobēt nacionālā, nevis pārnacionālā līmenī.
Aktīvi lobēts netiek arī EP un Eiropas Kopienu tiesa (EKT). EP pievilcību interešu grupu skatījumā mazina tā mazās lēmumu pieņemšanas pilnvaras. Savukārt EKT var izteikt spriedumus tikai lietās, kuras balstītas uz jau pastāvošu ES likumdošanu. Tomēr EKT ir efektīvs līdzeklis kā panākt, lai dalībvalstu valdības ievērotu spēkā esošo regulu un direktīvu nosacījumus.
Institūciju pieejamību nosaka ne tikai tajās pastāvošās procedūras vien. Tas, cik bieži un efektīvi interešu grupas varēs kontaktēties ar institūcijām, atkarīgs arī no to finansiālajām iespējām. Virkne lielo biznesa kompāniju, ne tikai apvienojoties federācijās, bet arī individuāli atvērušas Briselē pārstāvniecības, lai varētu piedalīties gan ikdienas lēmumu pieņemšanas procesos, gan neformālās sarunās. Arodbiedrības šajā ziņā nav bijušas tik aktīvas. Lai arī EAK ir savs sekretariāts Briselē, tā darbība lielākoties atkarīga no EK piešķirtā finansējuma. Zināmā mērā tieši EK ir veicinājusi Eiropas līmeņa darbaspēka kustības attīstību, piešķirot resursus EAK ikdienas aktivitātēm, darbinieku pārstāvju mācībām, kā arī pētniecībai.
Tādējādi institūcijas, no vienas puses, ir kavējušas, no otras, veicinājušas EAK attīstību. Arī iespējas darba ņēmējiem piedalīties Eiropas līmeņa lēmumu pieņemšanā laika gaitā ir augušas, kas īpaši attiecināms uz Eiropas sociālo dialogu. Tomēr bijuši vairāki gadījumi, piemēram, par pagaidu darbu veikšanu, kuros, lai arī sarunas starp sociālajiem partneriem ir sāktas, vienošanās nav panākta. Tas nozīmē, ka bez institucionālajiem ierobežojumiem EAK darbību kavē arī citi – organizācijas iekšienē pastāvoši šķēršļi.

Iekšējās nesaskaņas traucē vienotas vīzijas izveidei

Jau minēts, ka EAK sastāvā ir 77 arodbiedrību konfederācijas no dažādām Eiropas valstīm, kas liecina par milzīgu dažādību EAK iekšienē. Tā kā EAK jāsaņem savu biedru piekrišana pirms jebkuras Eiropas līmeņa aktivitātes, viens no EAK vājuma iemesliem ir tieši tās biedru nespēja vienoties par to, kādai vajadzētu būt darba ņēmēju pozīcijai konsultācijās ar ES institūcijām un piedaloties Eiropas sociālajā dialogā. Nesaskaņu pamatā ir atšķirīgās ražošanas attiecību tradīcijas Eiropas valstīs, dažādā izpratne par arodbiedrību lomu lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī arodbiedrību ideoloģiskās orientācijas. Rezultātā kopējā pozīcija parasti ir zemākais kopsaucējs, par ko spējuši vienoties dažādas prakses pārstāvošie EAK biedri.
Lēmumu pieņemšanas process EAK iekšienē, lai arī nodrošina lielāku demokrātiju, neļauj EAK būt pietiekami elastīgai ES ikdienas darbā un ātri reaģēt uz jaunu jautājumu parādīšanos darba kārtībā. EAK pozīciju ES līmenī pārstāv EAK sekretariāts, taču to definē EAK kongress un izpildkomiteja. Pozīcijas definēšana notiek reti, tāpēc sekretariāta manevrēšanas iespējas ikdienas darbā ir samērā ierobežotas.
Vēl jāatzīmē, ka EAK institucionālās uzbūves dēļ parasti lielāku ietekmi debatēs par darba ņēmēju pozīcijām gūst lielākie EAK biedri, jo pārstāvju skaits gan kongresā, gan izpildkomitejā atkarīgs no konfederācijas biedru skaita. Tā EAK pastāvēšanas vēsturē lielākās nesaskaņas vienmēr bijušas starp divām lielākajām – Vācijas un Lielbritānijas – arodbiedrību konfederācijām. Vācijas pārstāvji, baidoties par sekām, kādas uz Vācijas labklājības sistēmu radītu t.s. sociālais dempings – kapitāla aizplūšana no augstas labklājības valstīm uz valstīm ar zemu sociālās aizsardzības līmeni, vienmēr aizstāvējuši tādas sociālās politikas ieviešanu ES līmenī, kas saglabātu esošos labklājības standartus. Briti savukārt iestājušies par liberālāku, uz indivīda atbildību balstītu sistēmu, pretojoties lielākas atbildības deleģēšanai pārnacionālajām institūcijām. Pārējās konfederācijas tiecas pieslieties vienam vai otram viedoklim, piemēram, Ziemeļvalstu pārstāvji vairāk atbalsta Vācijas pozīciju, kamēr Spānija, Grieķija, Portugāle – britu nostāju.
EAK iekšējā sašķeltība tādējādi būtiski ietekmē EAK darbības ES līmenī. Varētu pat teikt, ka tā vietā, lai efektīvi pildītu darba ņēmēju pārstāvja lomu, EAK lielāko daļu resursu un pūļu velta nesaskaņu novēršanai tās biedru starpā. Rezultātā arodbiedrībām joprojām trūkst vienota priekšstata par to, kādai nākotnē vajadzētu izskatīties ES. Pagaidām tās vairāk piebalso tiem, kas iestājas par aizvien atvērtāku tirgu un neierobežotāku konkurenci, nekā aizstāv alternatīvu attīstības modeli.
Nobeigumā gan jāatzīmē, ka jautājums par to, vai ES līmenī vispār ir vajadzīga sociālā politika un kādai tai jābūt, joprojām ir diskutējams. Bet “Deimler Chrysler” un “Siemens” gadījumi pierāda, ka nacionālā līmenī arodbiedrības savu ietekmi zaudē. Varbūt tieši šā iemesla dēļ arodbiedrībām vajadzētu pārorientēt savu darbību no nacionālām uz ES institūcijām un stiprināt savas pozīcijas Eiropas līmenī.