Dažādu viedokļu salīdzināšana – ceļš uz optimāla lēmuma pieņemšanu

Laikam gan pret šo principu neiebildīs neviens patiesi demokrātiskas valsts politiķis un arī neviens patiesi demokrātiskas sabiedrības loceklis.
Grūti būs atrast arī oponentu tēzei, ka, jo svarīgāks apspriežamais jautājums, jo nozīmīgāka ir vispusīga diskusija ar dažādu viedokļu izklāstu un apspriešanu.
Vadoties no šiem demokrātiskai sabiedrībai vitāli svarīgajiem principiem, “Latvijas Vēstnesis” šodien publicē Itālijas ārlietu ministra Franko Fratīni viedokli par eventuālo ANO Drošības padomes reformu.
ANO Drošības padomes reforma ir arī Latvijas politiķu uzmanības lokā. Paužot mūsu valsts pozīciju, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga savā runā ANO Ģenerālās asamblejas 59.sesijā Ņujorkā 22.septembrī teica: “Latvija uzskata, ka Drošības padomes reformu darba grupai jāturpina darbs un jāizvirza priekšlikumi, kā panākt, lai Padome labāk atspoguļotu mūsdienu politiskās un ekonomiskās realitātes, kā piešķirt Drošības padomei lielāku likumību un padarīt to efektīvāku. Jāturpina nopietna diskusija par ANO Drošības padomes pastāvīgo un nepastāvīgo locekļu skaita palielināšanu. Tādas valstis kā Japāna vai Vācija šajā forumā var uzņemties lielāku lomu, un tām tas arī jādara – ņemot vērā šo valstu ievērojamo ieguldījumu ANO aktivitātēs un saistībās.”

Franko Fratīni, Itālijas ārlietu ministrs

Franko Fratīni Foto: EPA/A.F.I.

Itālija stingri uzskata daudzpusīgumu par pasaules krīžu novēršanas un to miermīlīgas risināšanas pozitīvo mehānismu. Starptautiskā tiesīguma pilastrs – Apvienoto Nāciju Organizācija – šodien atrodas debašu centrā par pašlaik tik nepieciešamās un aktuālās reformas iespējamām vadlīnijām.
Izvirzot par mērķi Apvienoto Nāciju Organizācijas stiprināšanu, ir jāpanāk, lai tā būtu spējīga ātri un efektīvi stāties pretī krīzēm atbilstoši laikmeta izmaiņām, pildot miera uzturēšanas, cīņas pret nabadzību un slimībām, kā arī sabiedrības attīstības misiju, veicinot cilvēktiesību ievērošanu un demokrātiju, kā arī apkārtējās vides saglabāšanu.
Lai to panāktu, vispirms nepieciešama politiska vienprātība attiecībā uz mūsu laika izaicinājumiem, ņemot vērā jaunos draudus kolektīvajai drošībai.
Institūciju, it īpaši ANO, starpvaldību orgānu reforma, sākot ar tās Drošības padomi, jāveic ļoti piesardzīgi. Jāatrod pareizs līdzsvars, kurš ļautu nostiprināt tās demokrātisko un pārstāvniecības būtību visu dalībvalstu līdztiesības garā un tajā pašā laikā paaugstinātu tās darbības nozīmi un efektivitāti.
Tādēļ jau iepriekš noteikt vietas Drošības padomē par labu dažām valstīm un tikai viņu nacionālo interešu labad, palielinot pastāvīgo locekļu skaitu, būtu pretrunā ar reformas mērķiem. Tas nepalielinātu vispārējo pārstāvniecības līmeni Padomē, bet – tieši otrādi – atstātu malā tādu svarīgu reģionu kā arābu un musulmaņu pasaule, apgrūtinātu lēmumu pieņemšanas procesu un it īpaši samazinātu izšķiroši svarīgo lēmumu, kas skar mūsu visu drošību, leģitimitāti.
Itālija ir pārliecināta, ka visās pasaules malās reģionālajām grupām ir jādod iespēja ievēlēt nepastāvīgos locekļus, varbūt ilgākam laikam, nekā tas ir paredzēts pašlaik, lai uz laiku ievēlētā valsts uzņemtos politisko atbildību visa attiecīgā reģiona priekšā par Drošības padomes darbību.
Atskaites un rotācijas princips ir galvenais ceļš, kurš jāiet, lai sasniegtu reformas mērķus, palielinot Ģenerālās asamblejas potenciālu, padarot Drošības padomi demokrātiskāku, efektīvāku un paplašinot tās pārstāvniecības līmeni. Jebkurā gadījumā mēs esam stingri pārliecināti, ka lēmumus attiecībā uz tāda mēroga reformām var pieņemt, balstoties tikai uz starptautiskas sabiedrības vienprātību, novēršot plaisas un šķelšanos, kas pirmām kārtām kaitētu pašai Apvienoto Nāciju Organizācijai.
Mēs, eiropieši, gan veco dibinātājvalstu, kā Itālija, gan jauno dalībvalstu, kā Latvija, Slovākija vai Ungārija, pārstāvji ticam tādai Eiropai, kura arvien labāk spēs runāt vienā balsī starptautiskajā mērogā.
Tātad mēs varam kopīgi strādāt pie idejas par pašas Eiropas mandātu Drošības padomē. Tas ir vidēja termiņa mērķis, līdzīgi de Gaspāri un Adenauera pirms piecdesmit gadiem formulētajai idejai par Eiropas politisko savienību kā attīstības, demokrātijas un miera dzinējspēku.
Mēs, eiropieši, vairs nevaram aiziet no jau izvēlētā tālredzīgā ceļa, kurā drīz iezīmēsies nākamais svarīgs posms, kas ir saistīts ar Eiropas konstitūcijas parakstīšanu Romā. Mēs iesim šo ceļu pakāpeniski un pacietīgi. Acīmredzot tagad būtu pretrunīgi Eiropas ietvaros sākt diskusijas, kas mūs sadalītu un varētu – veicināšanas vietā – iesaldēt tālāko perspektīvu izveidot arvien stiprāku politisko Eiropu pasaules mērogā.
Mūsu pozīcija nav vērsta pret Vāciju, Japānu vai citām valstīm, kuras vēlētos dabūt pastāvīga locekļa mandātu.
Toties mēs esam pret pārmaiņām, kuru rezultātā daudzas valstis būtu izslēgtas par labu neliela valstu skaita iekļaušanai. Mēs atbalstām pārmaiņas, kas caur vienādu pārstāvniecību patiešām veicinās mūsu rīcībā esošās galvenās daudzpusējās organizācijas stiprināšanu.