Kad Latvijas liktenis bija politisko lielvaru krustcelēs

Amerikas Savienoto Valstu loma Baltijas valstu suverenitātes atjaunošanā

Gvido Zemrībo, bij. Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs

Autors Gvido Zemrībo, tolaik Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs, ASV Augstākās tiesas tribīnē. 1991.gada janvāris Foto no autora personīgā arhīva

Krēslu pārbīde padomju nomenklatūrā

1990.gada jūlijā tikās Boriss Jeļcins un trīs Baltijas valstu Augstāko padomju priekšsēdētāji. Tikšanās mērķis bija apspriest, kas darāms, lai panāktu pilnīgu neatkarību. Tajā pašā laikā Maskavā padomju militāristi, VDK vadība un citi stingrās līnijas piekritēji kļuva aizvien niknāki gan sakarā ar neatkarības kustību PSRS republikās, gan sakarā ar Mihaila Gorbačova sadarbību ar ASV prezidentu Džordžu Bušu (vecāko) Irākas jautājumā. Gorbačovs, sapratis, ka ASV ir ieinteresēta arī turpmāk saņemt viņa atbalstu Persijas līcī, secināja: ASV neprotestēs, ja viņš sāks apspiešanas politiku Baltijā un griezīs pulksteņa rādītājus atpakaļ valsts iekšpolitikā. 2.decembrī Gorbačovs nomainīja savu samērā liberālo iekšlietu ministru Vadimu Bakatinu ar bijušo Latvijas VDK šefu un partijas līderi Borisu Pugo. Par viņa vietnieku kļuva ģenerālis Gromovs, pēdējais PSRS bruņoto spēku komandieris Afganistānā, kurš bija viens no visskaļākajiem ārlietu ministra Eduarda Ševardnadzes un PSRS ārpolitikas kritizētājiem. Nedēļu vēlāk PSRS televīzijā uzstājās Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Krjučkovs. Viņš runāja par to, ka Padomju Savienībai draud sašķelšanās briesmas. Krjučkovs svinīgi solīja, ka VDK cīnīsies ar antikomunistiskajiem elementiem valstī un ārpus tās. Viņš arī uzsvēra, ka patlaban ir jautājums, būt vai nebūt “mūsu lielajai valstij”.
Savukārt Gorbačovs ar prezidenta dekrētu apturēja reformu pasākumus “uz vietām”. Bet viņa tuvākais padomnieks Aleksandrs Jakovļevs visu notiekošo vērtēja kā konservatīvo un reakcionāro spēku ofensīvu. Bija redzams, ka šie spēki ir atriebīgi un nežēlīgi.
17.decembrī Gorbačovs atklāja PSRS tautas deputātu kongresa sesiju. Savā runā viņš pieprasīja jaunas pilnvaras, lai izveidotu stipru valdību, nostiprinātu disciplīnu un kontrolētu lēmumu realizēšanu. Divas dienas vēlāk, 19.decembrī, Boriss Jeļcins savā runā kongresā uzsvēra, ka Krievija nepiekritīs Kremļa diktāta atjaunošanai, ka krīzi var pārvarēt vienīgi godīgā dialogā starp centru un republikām, kur abām pusēm ir vienādas tiesības. Dienu vēlāk Ševardnadze, pēc viņa paša vārdiem, teica “īsāko un grūtāko runu savā mūžā”. Viņš brīdināja, ka tuvojas diktatūra, un paziņoja par savu atkāpšanos (par šo nodomu viņš iepriekš Gorbačovu nebija informējis). Taču Ševardnadze piekrita pagaidām vēl pildīt ārlietu ministra pienākumus līdz 1991.gada februārī ieplānotajam Buša – Gorbačova sammitam.

Čekas priekšnieka draudi

Autors – jurists un diplomāts, kopš 1994.gada Latvijas Republikas vēstnieks Dānijā un Islandē, iesniedz savu akreditācijas vēstuli Islandes prezidentei Vigdisai Finbogadotirai Foto no autora personīgā arhīva

Decembra pēdējā nedēļā PSRS vēstnieks ASV Bessmertnihs ieradās Baltajā namā, lai nodotu Bušam Gorbačova Jaunāgada apsveikumus. Prezidents izteica vēstniekiem bažas, ka krīze Baltijā turpinās. Taču, atceroties nepieciešamību sadarboties ar Gorbačovu iespējamajā Līča karā, viņš nekritizēja Gorbačovu par pavērsienu uz stingru līniju iekšpolitikā.
27.decembrī Bušs devās nedēļas nogales atpūtā uz Kempdeividu. Šajā laikā ASV armijas virsnieki Pentagonā jau plānoja uzlidojumus Bagdādei, bet Maskavā padomju armijas un drošības dienesta virsnieki gatavoja bargus pasākumus Baltijā.

Maskavas notikumu atbalss Vašingtonā

1991.gada Jaungada dienu Bušs pavadīja Kempdeividā. Šajā dienā viņš pa telefonu apsveica Fransuā Miterānu, Saūda Arābijas karali Fahdu, Meksikas prezidentu Karlosu Salinosu de Gortari. Bušs jautāja Skoukroftam, vai zvanīt arī Gorbačovam.
Skoukrofts to uzskatīja par pārāk riskantu soli. Ar katru dienu situācija Padomju Savienībā kļuva saspīlētāka. Sevišķi saspīlēta tā bija Baltijā. Kas notiks, ja Gorbačovs ieviesīs prezidenta pārvaldi, kas nozīmētu ārkārtēju stāvokli, ja viņš ir gatavs “cirst galvas un izliet asinis”? ASV prezidenta apsveikums šādu notikumu priekšvakarā būtu pārāk augsta uzmanības zīme. Bušs tomēr nolēma zvanīt. Tad Skoukrofts ieteica sarunā vismaz minēt Baltiju. Uz to ASV prezidents atbildēja, ka viņš šajā jautājumā pietiekami skaidri izteicies jau PSRS vēstniekam Bessmertniham pirms piecām dienām.
Nākamajā dienā, 2.janvārī, “melnās beretes” sagrāba Lietuvas kompartijas centrālkomitejas ēku Viļņā un Preses namu Rīgā. Argumenti bija, ka šīs ēkas ir partijas īpašums un pieder Maskavai. Šajā sakarībā šo rindu autors, uzstājoties 24.janvārī Kolumbijas universitātē Ņujorkā un 6.februārī Ņujorkas Starptautisko attiecību padomē, uzsvēra: ja kāds grib apgalvot, ka Padomju Savienība ir tiesiska valsts, šai personai jāsaprot, ka patiesi tiesiskā valstī ierocis, ar kuru aizstāv īpašuma tiesības, ir prasība tiesā, nevis Kalašņikova automāts uz ielas.

Maskava sūta desantniekus

1991.gada 7.janvārī ASV Valsts departaments saņēma jaunu satraucošu ziņu. Padomju militāristi bija informējuši trīs Baltijas republiku vadītājus, ka tajās ieved 32 000 desantniekus, lai nodrošinātu iesaukšanu armijā un arestētu dezertierus. Šajā brīdī Savienotajām Valstīm atbalsts bija nepieciešams kā nekad, lai ANO vārdā sāktu militāru darbību pret Sadamu Huseinu. Taču prezidents Bušs izteica bažas Beikeram un Skoukroftam: ja Amerika klusēs, Kremlis to uztvers kā akceptu savai rīcībai Baltijā. Bušs uzdeva Beikeram sākt gatavot februārī ieplānotā Buša – Gorbačova sammita atlikšanu. Vienlaikus Bušs norādīja, ka negribētu, lai tas izskatās kā “pļauka Gorbačovam”, un to vajadzētu pasniegt kā Vašingtonas un Maskavas abpusēju lēmumu. Atklātībā Ficvoters stāstīja presei, ka administrācija gatavojas februāra sammitam, bet ka padomju karaspēka aktivitātes Baltijā tā vērtē kā “provokatīvas un neproduktīvas” un iesaka padomju valdībai atgriezties pie sarunām, kas ir “brīvas no spiediena un spēka lietošanas”. Pretēji prezidenta cerībai, ka paziņojums nebūs uzbudinošs, prese to pasniedza kā stingru brīdinājumu Kremlim. Noskatījies “ABC Evening News” pārraidi, Skoukrofts secināja: “Tas ir tieši tas, no kā es visvairāk baidījos.”
Pēc sanāksmes pie Buša Beikers izsūtīja telegrammas ASV diplomātiem Maskavā un Ļeņingradā ar instrukcijām uzdot padomju oficiālajām amatpersonām jautājumus par militāristu direktīvas saturu un būtību. ASV vēstnieks Metloks tikās ar Ševardnadzi, taču viņš izskatījās uztraukts un teica, ka neko nezina.
Dažas turpmākās dienas Bušs un Skoukrofts gaidīja, ka Padomju Savienība atriebsies par Ficvotera paziņojumu, mainot savu nostāju Persijas līča krīzes jautājumā. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Vienīgi TASS aukstā kara stilā publicēja paziņojumu “par atklātu iejaukšanos Padomju Savienības iekšējās lietās”.
Kad padomju desantnieki parādījās Lietuvā, ASV vēstnieks Metloks ieradās pie Šahnazarova, viena no nedaudzajiem “jaunās domāšanas” pārstāvjiem, kurš vēl bija palicis Gorbačova tuvumā. Taču arī Šahnazarovs apvainoja baltiešus, ka viņi paši radot krīzi.
Tajā pašā nedēļā Maskavā uzturējās Pasaules ebreju kongresa prezidents Edgars Bronfmans, viņš ieradās vizītē pie PSRS iekšlietu ministra Borisa Pugo, lai pārrunātu padomju ebreju problēmas. Runājot par Baltiju, Pugo viņam paziņoja, ka “Baltijas nacionālisti apdraud minoritāšu tiesības”.