Lielākā būvniecības nelaime – dempings

Mūsu sabiedrībā dominē uzskats, ka būvniecība ir viena no negodīgākajām un korumpētākajām nozarēm. Objektīvi gan ir Valsts darba inspekcijas dati, ka tieši būvniecībā ir visvairāk negadījumu. Kas tad šajā nozarē ir vai nav kārtībā – “Latvijas Vēstnesim” stāsta Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Viktors Puriņš.

Viktors Puriņš Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Latvijā trūkst kvalificētu būvniecības speciālistu

– Šogad notiekošā darba drošības un aizsardzības kampaņa veltīta tieši būvniecībai. Ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā tā atzīta par darbiniekam visnedraudzīgāko nozari, kurā ir vislielākais negadījumu skaits, tostarp arī ar letālām sekām. Kā jūs to skaidrotu, un kā to būtu iespējams mazināt?
– Citās nozarēs objektīvie riski tomēr ir daudz mazāki. Piemēram, rūpnīcā, kur darbs notiek pie konveijera, situācijas un riski ir standartveida, līdz ar to daudz vieglāk izstrādāt mehānismu to novēršanai. Manā nozarē būvlaukumos situācija katru dienu ir cita, riski grūtāk paredzami. Taču ir iespējams tos mazināt. Pie tā, ka šodien tas nenotiek, lielā mērā vainojama būvuzņēmēju bezatbildība. Lai gan es uzskatu, ka 90% nelaimes gadījumu, kas notiek uz būvēm, vainīgi paši strādnieki. Salīdzinot ar citviet Eiropā, arī pasaulē redzēto, Latvijā ir ļoti zems strādnieku apmācības līmenis. Tie, kas ir labi kvalificēti, dodas strādāt uz ārvalstīm. To pašu var teikt par inženiertehniskajiem darbiniekiem, īpaši vecumā no 25 līdz 45 gadiem.

– Vai Latvijai draud arī vidējā līmeņa būvniecības speciālistu trūkums?

– Tas jau ir jūtams.

– Vai tas netraucēs ES finansējuma apguvi, kura lielākā daļa paredzēta tieši infrastruktūras projektiem?

– Protams, un ne tikai ar Eiropas naudu saistītajiem. Piemēram, viena no lielākajām Eiropas būvfirmām vēlas Liepājā realizēt vairākus miljonus latu vērtu projektu. Jautājums – kas to būvēs? Domāju, Latvijā būs grūti atrast tik daudz kvalificētu (!) strādnieku.

Negodīgie būvuzņēmēji kropļo tirgu

– Atgriežoties pie darba drošības, – kādi ir galvenie darba devēju pārkāpumi?
– Netiek ievēroti darba drošības noteikumi. Tajos paredzēts, ka sastatnes ir jāapstiprina ar īpašu aktu. Bieži gadās, ka tas tiek parakstīts, uzņēmējam neizejot no kabineta. Ir arī tik triviāli gadījumi, kad, strādājot uz sastatnēm, strādniekam paslīd kāja, viņš nomet zemē āmuru, kas uzkrīt kādam cilvēkam, kuram nav ķiveres. It kā elementārs darba drošības pārkāpums, taču tā izraisītās sekas ir visai smagas.

– Vai būvdarbu vadītāji instruē savus strādniekus par darba drošību?

– Lielākoties jā. Ir četras instrukcijas: pirmā – stājoties darbā, otrā – jau pašā būvlaukumā, trešā – pēc gada un ceturtā – ja noticis kāds nelaimes gadījums.

– Valsts darba inspekcija apgalvo, ka privātā būvniecība ir “viena, liela bedre”. Īpašnieks apgalvo, ka tur strādā viņa radinieki un inspektoriem pat nav tiesību kaut ko pārbaudīt.

– Nav jau tik traki. Runa ir tikai par pirmās pakāpes radiniekiem. Lai gan problēma, protams, ir. Jāsāk jau ar pašām būvvaldēm, kas izsniedz būvatļaujas. Jāsaka, ka uzņēmumi, kas apvienojušies asociācijā, ir vairāk vai mazāk godīgi, taču mēs esam 198 biedri, bet licences izsniegtas vairāk nekā 4000 firmām. Ja es redzu, ka mans asociācijas biedrs saviem strādniekiem maksā 80 latus, cenšos ar viņu runāt, apelēt pie godaprāta. Tajā pašā laikā ir mūsu asociācijas biedri, kas saviem strādniekiem maksā 500 latu algu. Asociācija uzrakstīja vēstuli gan Darba inspekcijai, gan Valsts ieņēmumu dienestam ar domu apvienot spēkus cīņā pret negodīgajiem uzņēmējiem. Viņi taču kropļo tirgu un neļauj normāli strādāt un pelnīt tiem, kas godīgi maksā visus nodokļus! Mēs kopā ar darba inspektoriem esam gatavi piedalīties kopējos reidos un palīdzēt šīs lietas sakārtot. Jāmaina arī pašu pasūtītāju domāšana. Būvējot privātmājas, īpašnieks bieži izvēlas “melnās” brigādes, jo tās izmaksā lētāk. Taču te jāatgādina teiciens: skopais maksā divreiz. Jo šie nelegālie strādnieki pārsvarā ir mazkvalificēti un šādas kaktu firmas parasti atbildību par darba kvalitāti neuzņemas.

– Ņemot vērā augsto risku būvniecībā, vai likumdošanā nevajadzētu noteikt, ka darba devējiem ir obligāti jāapdrošina savu darbinieku dzīvība un veselība?

– Jā, tas būtu loģiski. Tikai tas sitīs pa pasūtītāja kabatu. Man kā uzņēmējam jāpelna, un visi izdevumi, tajā skaitā darbinieku apdrošināšana, tā vai citādi ietekmēs cenu, kāda jāmaksā pasūtītājam.

– Bet varbūt darbinieku sociālās garantijas var pierēķināt ilgtermiņa peļņai. Jo darba devējam, ne vairs pasūtītājam, dārgi izmaksā kompensāciju izmaksas strādniekiem traumu gadījumos, slimības lapas utt.

– Tas viss ir pareizi. Nelaime tā, ka valsts un pašvaldību konkursos visu laiku mēs esam bijuši spiesti “palīst” zem zemākās cenas, jo uzvar tas, kurš piedāvā vislētāk. Uz kā rēķina tiek piedāvāta šī vislētākā summa – tas nevienu īsti neinteresē.

Jāmaina pasūtījumu konkursu kārtība

– Tātad, jūsuprāt, konkursos vajadzētu būt citiem kritērijiem?
– Protams. Es arī vairākas reizes esmu ticies ar ekonomikas ministru Juri Lujānu, lai pārrunātu, kā izbeigt šo visu veidu dempingošanu. Viens no ceļiem būtu izstrādāt aptuvenas vidējās cenas un algas nozarē.

– Kas noteiktu šīs vidējās cenas, kā to iespējams izdarīt?

– Paraugoties, kas notiek ar uzņēmēja peļņu, ja valstij tiek godīgi nomaksāti visi nodokļi, arī sociālais.

– Ja būvfirmām nebūtu par katru cenu jābūt lētākajām, vai vairāk tiktu maksāti nodokļi un apdrošināti strādnieki?

– Noteikti. Lielbritānijā ir izdota liela grāmata, kurā sīki pa specifikācijām fiksētas visas izmaksas. Piemēram, cik stundā maksā betonēšana, cik krāsošana utt. Grāmatas tapšanā iesaistījās vairāk nekā desmit organizācijas. Diemžēl mums trūkst naudas, lai šādu grāmatu sagatavotu.

– Ja tas tiktu finansēts par budžeta līdzekļiem, vai valstij tas neatmaksātos ar uzviju?

– Un kā vēl! Tad automātiski tiktu atsijātas firmas, kas dempingo. Vai arī – lai pierāda, kur iegādājas reģipsi par 50 santīmiem, ja

vidējā cena ir deviņdesmit divi santīmi. Lai gan materiāli maksā tik, cik maksā. Parasti “ieekonomē” uz iedzīvotāju ienākumu un sociālo nodokļu rēķina. Pēdējā laikā gan aizvien vairāk tiek skatīta nevis lētākā, bet saimnieciski izdevīgākā cena. Es piedalos licencēšanas komisijā un redzu, cik bezkaunīgi mazas algas maksā daudzas būvfirmas, pat mazākas par valstī noteikto minimālo.

– Kādi vēl ir trūkumi valsts un pašvaldību pasūtījumu konkursiem?

– Ziniet, es jau divus gadus vairs neeju uz konkursu komisijām. Kaitē veselībai. Jā, mani pieaicina kā ekspertu, bet bez balsstiesībām. Manuprāt, konkursi noteikti jāvērtē neatkarīgiem ekspertiem, kuriem par to jāsaņem alga. Jā, tas maksātu valstij pusmiljonu latu gadā, jo algām jābūt pieklājīgām, taču tas atmaksātos. Vēl pilnīgi nepieņemami, ka konkursa nolikumu izstrādā pasūtītājs (valsts vai pašvaldība). Tas atkal būtu jāizstrādā neatkarīgiem ekspertiem.

– Kas tie mūsu valstī varētu būt?

– Latvijas inženierkonsultatīvā asociācija.

– Sarunu pabeidzot – kāda ir lielākā problēma būvniecībā?

– Dempings.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv