Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kara karodziņa rakstītājas. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.09.2004., Nr. 150 https://www.vestnesis.lv/ta/id/93913

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Neturēsim sveci zem pūra!

Vēl šajā numurā

22.09.2004., Nr. 150

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kara karodziņa rakstītājas

22.septembrī aprit 85 gadi kopš Sieviešu palīdzības korpusa dibināšanas ar uzdevumu palīdzēt Brīvības cīņu karavīriem un viņu piederīgajiem.

SIEVIETES001.PNG (42918 bytes)
Jānis Čakste ar kundzi Justīni, “Auču” saimnieku – dēlu Gedimīnu un mazmeitu – dēla Mintauta meitu. 20.gadu sākumā

Māsiņa rakstītāja

“Bez tās Latvijas, kas valda un pārvalda, izgudro un organizē, tura rokās arklu balstus un šautenes, un stāv nomodā pie lielgabaliem un ložmetējiem, kas apsargā valsts robežas un mirst par tām, ir vēl cita Latvija, kura savā klēpī auklē nākamo laiku. Tās roka kustina šūpuļa līkstes, iet pakaļ pļāvējiem, kūļus siedama, liek balti noberztās slaucenēs pienam līt no iebrūnganajiem govju pupiem, auž palagus laulības un līgavu gultām un garus dvieļus, ar ko aizgājējus iešūpot zemes dziļumā, mīca maizi un rauš ārā no krāsnīm brūnus, ar krusta zīmēm apzīmētus klaipus. Tā, bez šīs tumšo ozolu Latvijas, no kuras nāk vainagi dzīrotāju un varoņu galvām, ir dzīves medus devēja – gaišo liepu Latvija. Ir bez latviešu vīru un jaunekļu pasaules, latviešu sievu un jaunavu pasaule, mīļās Māras valstība” – tā par latviešu sievietes sūtību un būtību 1937.gadā rakstīja Edvards Virza.
Mīļā Māra – dieviete, dzelteniem, bizēs savītiem matiem – valdīja pār seno latviešu sieviešu pasauli, dāvājot tām saprāta, tikuma un daiļuma gudrību.
Ja ielūkojamies latvju dainās, kuras, jādomā, pārsvarā sacerējušas sievietes, tad neatrodam tur kareivīgas uzbrucējas tēlu. Senajos rakstos arī Māras linu dzeltenie mati vai bizes neplīvo virs seno piļu vaļņiem. Latviešu sievietes nav gribējušas būt ne amazones, ne skandināvu valkīras, ne plintnieces. Tautas četrrindes dzied par māsiņu rakstītāju, par kara zirga seglu pušķotāju u.tml.
Filozofs Roberts Mūks raksta: “…agresīvums, izpaužoties feminisma formā, nekļūst mazāk agresīvs; labākajā gadījumā tas pārvēršas par feminisma parodiju. Sieviete, kas izturas, domā un jūt kā vīrietis, represē pati savu sievišķīgumu. Militantā (kareivīgā) feminisma ekvivalents bija plintniece.”
Senatnes cilvēki dzīvoja samērā miermīlīgā pasaulē, nodarbojās ar zemkopību un lopkopību, pielūdza dabas dievieti, kas bija dzīvības devēja un sargātāja. Iebrūkot nomadu ciltīm no austrumu apgabaliem, ar laiku tās iznīcināja seno Eiropas dzīves veidu. Vēlāk, sākoties ekspansijai arī no Rietumiem, arvien biežāk latviešu vīriem un jaunekļiem arkla balsts bija jānomaina ar aizstāvēšanās ieroci. Un latviešu mātes, sievas un meitas bija viņiem līdzās kā iedvesmotājas, aprūpētājas un mājās gaidītājas.

Latvijas sieviešu kustība un “Sieviešu palīdzības korpuss”

Tradicionāli latviešu sieviete vienmēr ir bijusi relatīvi brīva un pašapzinīga. 19.gs. beigās un gadsimtu mijā zinātnē, kultūrā un izglītībā savu vārdu piesaka pirmās sievietes. Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijas kursus beidz ārstes Maija Demante un Anna Kizelbaša, dažus gadus vēlāk turpat zobārstes diplomu iegūst meitene no Elejas Late Veibele, Parīzē medicīnas doktora grādu iegūst Regīna Zlotovska, ar spožiem darbiem izceļas rakstnieces Aspazija un Anna Brigadere, aktrises Dace Akmentiņa un Jūlija Skaidrīte. Aspazija pievērš sabiedrības uzmanību sieviešu tiesību problēmai ar saviem darbiem “Vaidelote”, “Zaudētas tiesības”, “Atriebēja”.

SIEVIETES002.PNG (52617 bytes)
Īvande Kaija

1917.gadā Pēterburgā tiek nodibināta Latvju sieviešu nacionālā līga (LSNL). Tā savu darbību Latvijā atjaunoja 1922.gadā.
Sākoties Brīvības cīņām, pēc Latvijas pirmā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa aicinājuma tiek dibināts Sieviešu palīdzības korpuss (SPK) ar uzdevumu palīdzēt karavīriem un viņu piederīgajiem. 1919.gada 22.septembrī izveidotais korpuss sāka apģērbu vākšanu karavīriem. Tautas atsaucība bija milzīga. Rīgā ieradās zemnieku pajūgi, pilni ar apģērbu un veļu. Tas bija pašsaprotami, jo pret Bermontu karoja tēvi, brāļi, dēli un cīņa bija par tikko iegūto valsti. SPK darbā aktīvi iesaistījās tā laika sabiedrībā pazīstamas sievietes – dziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga, prezidenta Jāņa Čakstes kundze Justīne, kura bija korpusa vadītāja, rakstnieces Īvande Kaija un Anna Brigadere. Rakstniece Īvande Kaija, kura pati ir gandrīz pilnīgi kurla, sākoties Bermonta uzbrukumam, daudzkārt uzstājas ar patriotiskiem aicinājumiem un uzsaukumiem. Laikraksta “Tēvijas sargs” 1919.gada novembra numurā tiek publicēts Īvandes Kaijas uzsaukums “Latvju sievietēm”, kas vēlāk top pazīstams kā Zelta fonds: “Latvju sievietes! Bez aplinkiem, cik jūs no saviem zelta vizuļiem atdosiet, kad dzimtenes labā valsts no jums tagad prasa, kad jūsu vīrieši par tautas brīvību un mūsu Tēvzemi ķīlā liek dzīvības? Jūs gan saprotat, daiļās jaunavas un cienījamās latvju dāmas, ka pavisam nepiederīgi šajos dzimtenes lielo upuru laikos spīdēt zelta rotas lietās, kad valstij zelts ir tik vajadzīgs. Jūs tās nevalkājiet,– to jums liedz jūsu smalkjūtība, un vēl gadiem ilgi pēc kara jums neklātos lepoties ar šīm greznuma lietām, tāpēc mobilizējiet savu nekustamo kapitālu – atdodiet valstij savu zeltu un dārgakmeņus, un sudrablietas, kuras tagad kaunīgi slēpjas no atklātības, atdodiet visu – bez atlikuma. Ja Latvija pastāvēs, tad tā jums kā līdztiesīgam pilsonim atdos visu atpakaļ ar uzviju savās saulainajās dienās. Ja nepastāvēs, tad tā izputēs, un tad jūs kā citu tautu verdzenes varēsiet klāt savas galvas ar pelniem un slīgt klusās vaimanās, un priekš kam tad jums vairs zelts? Priekš kam senā godība?”
Un sievietes atsaucās rakstnieces patriotes aicinājumam, lai arī cik dārgas un mīļas būtu sievietei rotas. Cīņa ar Bermontu un boļševikiem bija tautas augstākais garīgās atmodas laiks, un tautas apziņas celšanā liela loma bija Sieviešu palīdzības korpusam. SPK darbojās ne tikai Rīgā, bet visā frontes garumā. Brīvības cīņu laikā nodibinājās 96 nodaļas – armijas apgādes, ziedojumu vākšanas, medicīniskās aprūpes, mākslas un literatūras, satiksmes un darba ministrijas, sporta, sociālā, apbedīšanas, no kuras vēlāk izveidojās Brāļu kapu komiteja. Tās visas sekmīgi vadīja sievietes. Šīs mūsu sieviešu sabiedriskās aktivitātes, šķiet, var izskaidrot ar aktīvu sieviešu iesaistīšanos visas tautas kopīgajā cīņā par Latvijas neatkarību, par savu valsti. Citi autori to izskaidro ar visu reģiona sieviešu sabiedrisko aktivitāšu atmodu 20.gs. sākumā. Jānis Rainis 1915.gadā rakstīja Īvandei Kaijai: “Man nemaz nav bail, ka tautai būtu jāmirst. Vai tad var mirt tauta, ja tai ir sievietes, kas tik karsti mīl tautu?” Lilija Brante Sieviešu palīdzības korpusa nozīmi Brīvības cīņās vērtē ar vārdiem: “Es nezinu vēl kādu sabiedrisku darbu, kurā latviešu sieviete būtu ielikusi tik daudz sajūsmas un darba prieka kā šajā Sieviešu palīdzības korpusa darbā. Es nezinu arī tādus latviešu sievietes sabiedriskos centienus, kas tik lielā mērā būtu apvienojuši un sakausējuši vienā garīgā tuvībā latviešu sievieti kā Sieviešu palīdzības korpusa mērķi, kura pamatā bija likta augsta nacionālā devīze – tikai kopējiem spēkiem un vienota tauta atbrīvos zemi no ienaidnieka.”

Blakus strēlniekiem

Latvju bataljonu dibināšanas dienās, kad latviešu domnieki Krievijas Domē Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis 1915.gada augustā publicēja uzsaukumu strēlniekiem: “Pulcēsimies zem latviešu karogiem!”, aicinot pašiem aizstāvēt savu zemi un tautu, kas izmisumā klīda gan pa Krieviju, gan pa ienaidnieku izpostīto Latviju, atsaucība bija liela. Latviešu strēlnieku bataljonos pieteicās ne tikai Krievijas cara armijā dienošie karavīri, bet arī ap 3000 brīvprātīgo. Starp tiem pavisam jauni zēni un arī jaunietes. Latviešu sieviete devās palīgā saviem karavīriem gan kā žēlsirdīgā māsa, gan kā apgādniece un aprūpētāja, bet dažas pat devās kaujā blakus strēlniekiem. Trīs no viņām saņēma Latvijas augstāko apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni (LKO) Valija Valerija Vesčuna–Jansone Brīvības cīņās piedalījās 7. Siguldas pulka sastāvā un apbalvojumu saņēma par varonību 1919.gada 19. novembra cīņās ar bermontiešiem pie Plāņu mājām, kad viena no pirmajām zem ienaidnieka uguns forsēja Lielupi un mājas ieņēma. Līna Čanka-Freidenfelde brīvprātīgi iestājās Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā 1915. gadā. Cīņās divreiz ievainota. Latvijas nacionālajā armijā Cēsu kājnieku pulkā piedalījusies Brīvības cīņās pret Bermontu un Latgales frontē. Ar LKO apbalvota par cīņām latviešu strēlnieku pulkos 1915. gadā pie Slokas, Ložmetēju kalna un Nāves salā. Apbalvota arī ar Triju Zvaigžņu ordeni un Krievijas Jura krustu. Trešā – Elza Žiglevica – augsto atzinību saņēma pēc nāves. Elza bija mācījusies augstākajos sieviešu kursos, studēja LU tautsaimniecību un tiesības, bet 1918. gadā Latvijas preses birojā bija angļu preses referente. Cīņu laikā Elzu smagi ievainoja sprāgstošs šāviņš, kad viņa karavīriem nesa pusdienas, un pēc dažām dienām viņa mira Rīgas pilsētas slimnīcā. 2001. gadā Žiglevicas atdusas vietā Lielajos kapos atklāja pieminekli.

Kopā ar vīriem un dēliem

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Karaskolā sievietes neuzņēma. Skopas ir ziņas par sievietēm, kas dienējušas Latvijas armijā starp abiem pasaules kariem, bet iespējams, ka tādas bija sakaru, medicīnas, apgādes un citos dienestos. Toties sievietes aktīvi līdzdarbojās dažādās organizācijās, kas bija saistītas ar Latvijas armiju un citām valsts aizsardzības struktūrām, piemēram, aizsardžu organizācijā, dažādās dāmu komitejās utt.
Vēlreiz sievietes bija spiestas ņemt rokās ieroci un cīnīties blakus saviem vīriem un dēliem otrās okupācijas sākuma gados. Nepakļāvīgie, cerību pilnie un izmisušie devās mežā kā nacionālie partizāni. Parasti viņi saņēma atbalstu izdzīvošanai no mājās palikušajām sievietēm, bet dažas no viņām devās līdzi saviem vīriem un dēliem mežā.

Laiki un uzskati mainās

Citāds bija to jauno latviešu sieviešu liktenis, kuras kopā ar ģimenēm nokļuva emigrācijā. Pēc pēckara nometnēm nonākušas dažādās mītnes zemēs, viņas aktīvi iekļāvās demokrātisko valstu dzīvē, sāka vai turpināja skolas gaitas un studijas. Dažas arī izvēlējās militāro profesiju, jo Otrā pasaules kara laikā un pēckara gados sieviešu aktīvistes bija izcīnījušas līdzvērtīgas tiesības vīriešiem ieņemt augstus virsnieku amatus savu valstu armijās. Sevišķi nopelni bija ASV kongresmenei Edītei N. Rodžersai, kura iesniedza likumprojektu ASV Kongresā par Sieviešu palīdzības korpusa (Army Auxiliary corps) izveidošanu un tajā dienējošo sieviešu tiesību un sociālā nodrošinājuma pielīdzināšanu armijā dienējošo statusam.
Lielisks paraugs tam, ko iespēj sieviete, ir latviešu jauniete Vikija Andersone, kura beidza Adelaidas universitātes Medicīnas fakultāti un tūlīt iestājās Austrālijas rezerves armijā. Pēc dažādu kursu beigšanas un aktīvas piedalīšanās taktiskās un kaujas mācībās V.Andersone 1992.gadā tika paaugstināta par pulkvežleitnanti, komandēja lauku kara medicīnas hospitāli. Tas viņai netraucēja iegūt privātprakses licenci acu ārstes specialitātē, kaut arī nedēļas nogalēs bieži vajadzēja “ķert” savu hospitāli militārajās nodarbībās, lidojot uz Sidneju, Tasmāniju vai Kvīnslendu. V.Andersone vēl paspēja dziedāt latviešu korī, dejot “Auseklītī” un iegūt privātpilota tiesības.
Arī atjaunotajos Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos dienē ievērojams skaits sieviešu – ap 18,5 % no kopējā karavīru skaita. Līdz ar demokrātiskas sabiedrības attīstību daudzās jomās arvien nozīmīgāku vietu iekaro sievietes: politikā, uzņēmējdarbībā, radošajās specialitātēs. Un arī militārajā sfērā, kas vēsturiski latviešu sievietei nebija raksturīgi.

Andris Kļaviņš

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!