• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.09.2004., Nr. 150 https://www.vestnesis.lv/ta/id/93908

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mūsu deputāti Eiropas Parlamentā

Vēl šajā numurā

22.09.2004., Nr. 150

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā

No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums “LV”, 09.06. – 17.09.2004.

13.
Kultūrpolitika

KARS2-017.PNG (45006 bytes)
Latvijas iedzīvotāji dodas bēgļu gaitās. Rīga, 1944. gada augusts.
Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Kultūrpolitikas vadlīnijas

Okupējot Latviju, nacistu režīms izvirzīja ne vien noteiktus saimnieciskos mērķus, bet arī domāja par savas ideoloģijas un kultūras uzspiešanu. Latvijā tika veikti zināmi pārkārtojumi izglītībā, kultūrā, mākslā, teātrī, literatūrā un citās jomās. Visur tika uzsvērta vācu kultūras nozīme un pārākums, vienlaikus noniecinot un mazinot latviešu kultūras sasniegumus. Reihsministrs A. Rozenbergs, kas pats bija dzimis un ieguvis izglītību Baltijas valstīs, centās uzsvērt, ka Ostlandes tautām nav savas patstāvīgas kultūras, bet ir tikai vācu un krievu kultūras atdarinājumi. Vācu režīms ar lielām aizdomām izturējās pret latviešu inteliģenci, paredzot tās izsūtīšanu kara beigās uz Krievijas apgabaliem. 1941. gada 5. jūnija memorandā tiek atzīmēts, ka izsūtīšanai vajadzētu pakļaut kādus 30 – 40 tūkstošus cilvēku. Latviešu inteliģence tika uzskatīta par šovinistisku, anglofilu, galveno latviešu nacionālās un neatkarības idejas paudēju, līdz ar to bīstamu okupācijas režīmam.
Jau 1941. gada 18. augusta rīkojumā Ostlandes reihskomisārs H. Loze norādīja, ka oficiālā dienesta valoda valsts iestādēs ir vācu valoda. Speciāls Austrumu ministrijas apkārtraksts noteica, ka vācu okupācijas iestāžu darbiniekiem nav jāmācās Baltijas tautu valodas, jo paredzams, ka drīz visi šo teritoriju iedzīvotāji runās vācu valodā. 1942. gada 7. martā parādījās norādījums, ka sarakste starp vācu un latviešu iestādēm drīkst notikt vienīgi vācu valodā. Tikai savstarpējā saziņā latviešu iestādes varēja lietot gan vācu, gan latviešu valodu. Latviešu valoda tika atļauta, bet tai atvēlēja otršķirīgas funkcijas.
Augusta sākumā uzsāka Rīgas centrālo ielu pārdēvēšanu. Brīvības iela ieguva Ādolfa Hitlera ielas nosaukumu, bet Elizabetes iela kļuva par Valtera fon Pletenberga gatvi. Padomju bulvāri nosauca par Vācu ordeņa gatvi, Merķeļa ielu – par Otto Bismarka ielu, Aspazijas bulvāri – par fon der Golca gatvi, Raiņa bulvāri – par Alfrēda Rozenberga ielu, K. Valdemāra ielu – par Hermaņa Gēringa ielu utt. Ielu pārdēvēšanu veica pēc civilpārvaldē strādājošo vācbaltiešu iniciatīvas. 1941. gada augusta pirmajās dienās tika izdots rīkojums par Latvijas vēstures institūta likvidēšanu. Uz tā bāzes izveidoja Latviešu vēstures krātuvi, kas veica avotu vākšanu un zinātnisko darbu. Pēc tādiem pašiem principiem izveidoja Valodas krātuvi.
1941. gadā vācu režīms pieturējās vēl pie zibenskara stratēģijas Austrumos, un tāpēc netika īpaši plānota okupēto tautu kultūras politikas jautājumu risināšana. Šos jautājumus nolēma sakārtot pēc uzvaras karā pret boļševikiem. Bet pēc zibenskara izgāšanās nacistu režīms sāka pievērst nopietnāku uzmanību arī stratēģijai kultūrpolitikā. Galvenās nostādnes šajos jautājumus pamatos noteica A. Rozenberga vadītā Austrumu ministrija un Jozefa Gebelsa vadītā Propagandas ministrija Berlīnē. Konkrēto lēmumu pieņemšanā bija iesaistīts arī Ostlandes reihskomisārs, Latvijas ģenerālapgabala ģenerālkomisārs, Zemes pašpārvalde un citas iestādes. Tieša ietekme uz kultūras un izglītības jautājumu risināšanu Latvijā bija ģenerālkomisāra sākotnējam kultūras nodaļas vadītājam Karlam fon Strickim, kuru vēlāk nomainīja Kurts Dilfers.
Būtiska vācu režīma kultūrpolitikas iezīme bija stingra kultūras un izglītības iestāžu darbības kontrole un pārraudzība. Ģenerālkomisāra kultūras un rakstniecības referenta F. Nathera pārskatā par 1943. gadu norādīts, ka pārbaudīti 637 literāri darbi un 14 sarīkojumu programmas, cenzētas 19 avīzes. Mūzikā pārbaudītas un atļautas 320 koncertu programmas, izdots saraksts ar 800 cenzētu dziesmu tekstiem. Radio pārbaudītas 203 raidlugas, 84 stāsti, 1070 dzejoļi. Īpaša uzmanība tika pievērsta vācu valodas un vēstures mācīšanai. No sabiedrības apziņas centās izskaust Latvijas valstiskuma idejas, aizliedzot lietot presē tādu jēdzienu kā Latvijas Republika. Tā vietā vācieši ieteica lietot apzīmējumu Baltijas zemes. Tika praktizēta arī kultūras vērtību izlaupīšana, ar ko nodarbojās t.s. A. Rozenberga štābs Rīgā.

KARS2-008.PNG (45276 bytes)
Dokumentu pārbaude un cilvēku tvarstīšana Vērmaņdāzā Rīgā 1944. gada augustā. Rīga, 1944. gada jūlija beigas– augusta sākums.
Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Pasliktinoties situācijai Austrumu frontē, mainījās akcenti arī vācu režīma kultūras politikā. Tā kļuva mazāk agresīva. Tas bija saistīts ar to, ka kopš 1943. gada nacistu režīmam vajadzēja arvien vairāk iekaroto apgabalu materiālo un cilvēku resursu. Par piedalīšanos karā un vācu uzvaras veicināšanā kaut kas bija jāsola un jādod vietējām tautām. No Berlīnes nāca norādījums tolerantāk, ar lielāku taktu izturēties pret vietējo iedzīvotāju kultūru, neuzsvērt pārvācošanas idejas. Zemes pašpārvalde plašāk jāiesaista kultūras jautājumu risināšanā, atļaujot latviešiem brīvāk nodarboties ar savu tautisko kultūru. 1944. gadā nacistu režīms Latvijā sāka sekmēt krievu kultūras attīstību. Tādas politikas mērķis bija nomierināt uz Latviju evakuētos krievu iedzīvotājus, radīt labāku augsni karavīru vervēšanai Vlasova Krievijas atbrīvošanas armijā.
Lai gan attieksme pret latviešu kultūru bija negatīva, nacistu režīms okupācijas gados nesasniedza izvirzītos mērķus. Latviešu tauta netika pārvācota, tā saglabāja savu kultūru un identitāti. Pēc Zemes pašpārvaldes iniciatīvas 1943. gadā darbību atjaunoja Kultūras fonds. Tā pamatmērķis bija latviešu kultūras dzīves veicināšana. Kultūras fonds materiāli atbalstīja literātus, māksliniekus, rūpējās par pabalstu, prēmiju, pensiju izmaksu latviešu kultūras darbiniekiem. Kopš 1944. gada tika piešķirtas Kultūras fonda prēmijas literatūrā un citās mākslas jomās.

Izglītības politika

Būtiski pārkārtojumi okupācijas sākumposmā skāra izglītības sistēmu Latvijā. Ostlandes reihskomisāra H. Lozes 1941. gada 21. jūlija instrukcijā bija norādīts, ka jānoraida igauņu, latviešu, lietuviešu un baltkrievu mēģinājumi dibināt savas universitātes un augstskolas, bet nav jākavē amatniecības skolu un tehnisko mācību iestāžu darbība. Jāsāk darbi, lai Tehniskā augstskola Rīgā atkal kļūtu par vācu augstskolu. Jāpastiprina vācu valodas lietošana. Tika izdots norādījums pārkārtot mācību plānus ģeogrāfijā un vēsturē. Pārstrādāja arī mācību programmas latviešu valodā un literatūrā, dabaszinātnēs, kā arī citos priekšmetos. Intensīvi tika izstrādātas režīma prasībām atbilstošas jaunas mācību grāmatas. Latvijas Universitāti pārdēvēja par Rīgas Universitāti un diezgan būtiski mainīja tās darbu. 1941. gada augustā Ostlandes reihskomisariāta Politiskās nodaļas vadītājs Frīdrihs Trampedahs pat iestājās pret Universitātes atvēršanu. Viņš uzskatīja, ka atsevišķiem pārbaudītiem un uzticamiem studentiem varētu ļaut studēt reihā. 1942. gada 21. augustā A. Rozenberga vadītā Austrumu ministrija izdeva rīkojumu reihskomisāram H. Lozem pārtraukt lietuviešu, igauņu un latviešu studentu sagatavošanu zinātniskam darbam. Ar šo rīkojumu aizliedza piešķirt pētniecības uzdevumus humanitāro fakultāšu mācībspēkiem.
No darba skolās un augstskolās tika atlaisti režīmam nevēlami skolotāji un pasniedzēji. Vispirms tie bija ebreju tautības profesori un tie, kas bija aktīvi darbojušies padomju okupācijas laikā 1940. – 1941. gadā. Mācībspēkam bija jāparaksta apliecinājums, ka četrās paaudzēs ne paša, ne dzīvesbiedra rados nav jūdu ticības piederīgo. Par piedalīšanos pretestības kustībā, Latvijas Centrālās padomes izveidošanu un vadīšanu no darba Universitātē atbrīvoja un koncentrācijas nometnē ieslodzīja profesoru Konstantīnu Čaksti. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī sociāldemokrātu Bruno Kalniņu. Vēstures pasniegšana Universitātē tika pakļauta vācu kontrolei. Bija izdots norādījums, ka par tās mācīšanas kvalitāti ir atbildīgi vācu mācībspēki. Universitātes darbības pakāpenisku atjaunošanu vācu iestādes atļāva 1941. gada novembrī. Vispirms darbu sāka medicīnas un veterināro zinātņu fakultāte, vēlāk arī tehniskās fakultātes un abas teoloģijas fakultātes. Universitātes rektors bija profesors Mārtiņš Prīmanis.

Turpinājums sekos

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!