Jāvienojas par kopējām vērtībām un prioritātēm

Latvijas ekonomiskā politika lielā mērā ir analizējama ES ekonomikas kontekstā, tāpēc dažkārt aizmirstam, ka vislielākā atbildība par valsts rītdienu tomēr gulstas uz pašu pleciem. Par tautsaimniecības nākotnes veidošanas nosacījumiem ar “Latvijas Vēstnesi” domās dalījās ekonomistu apvienības “Latvija 2010” prezidents, ekonomikas zinātņu doktors Ojārs Kehris.

Ojārs Kehris Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

– Kas ir ekonomistu apvienība “Latvija 2010”, un ar ko tā nodarbojas?

– Mūsu mērķis ir stimulēt ekonomisko domu un ilgtermiņā attīstīt tautsaimniecību Latvijā. Šā gada 18. oktobrī svinēsim savu desmit gadu jubileju. Darbības pirmsākumi cieši saistīti ar sai-mnieciskās reformas projektu “Latvija 2000”, kas bija pamatā pirmo valdību deklarācijām un tika ieviests dzīvē. Svarīgāko mūsu izstrādāto ekonomiski stratēģisko dokumentu vidū jāmin arī ekonomiskās programmas projekts “Latvija 2010”, kuru pabeidzām 1995. gadā. Šajā projektā bija ietverts gan 1990. – 1994. gadā paveiktais, gan arī iezīmēti galvenie nākotnes darba virzieni. Rīkojam konferences, diskusijas un pusdienas, piešķiram Spīdolas balvas, stipendijas ekonomikā. Esam nodarbojušies arī ar partiju ekonomisko programmu analīzi.
Mūsu biedru skaits nav vairāk par 20, ir gan vēl arī asociētie biedri. Diskutējam par turpmākās attīstības iespējām, taču pamatprincips ir pulcināt savās rindās profesionālus ekonomistus, vēlams, ar akadēmisku izglītību, kuri devuši noteiktu ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un zinātnē, kuriem ir savs nākotnes redzējums. Neesam slēgts klubs, nesen uzņēmām jaunus biedrus un darīsim to arī turpmāk. Taču organizācijā ar nelielu biedru skaitu ir iespējams veidot brīvu diskusiju, kurā visi dalībnieki ir vienlīdzīgi. Tāpēc, ja arī biedru skaits augs, tad lēnām.
Mūsu rindās ir gan Latvijā dzimuši ekonomisti, gan ārvalstīs dzimuši latviešu izcelsmes speciālisti. Daži nekad nav bijuši nevienā politiskajā partijā, piemēram, Ilmārs Rimšēvičs un Juris Cebulis. Citi – kā Roberts Zīle, Edmunds Krastiņš – aktīvi piedalās politikā. Politikā darbojies esmu arī es, tāpat Uldis Osis un vairāki citi. Mūsu kopējās platformas galvenie elementi ir liberāla tirgus ekonomika, ekonomiskā brīvība un izpratne par makro-ekonomiskiem procesiem.

– Kāds ir jūs vienojošais politiskais faktors?

– Ir organizācijas dalībnieki, kas darbojušies “Latvijas ceļā”, citi ir “TB/ LNNK” vai Tautas partijas biedri. Šīs partijas pārstāv labējus politiskos un ekonomiskos uzskatus. Taču politiskā piederība nav noteicošā. Varam lobēt noteiktu politiku, taču ne konkrētu politiķu intereses vai konkrētus saimnieciskos projektus.

Jaunā situācijā – jaunas prasības

– Nesen apvienība “Latvija 2010” nāca klajā ar kritiku, kas veltīta vairākiem Tautsaimniecības vienotās stratēģijas aspektiem.

– Jārunā par visas Latvijas, ne tikai valsts, tautsaimniecības attīstības stratēģiju un vīziju. Līdz šim veidotās attīstības programmas lielā mērā bijušas fokusētas uz Latvijas dalību NATO un ES. Nu jau esam šo organizāciju dalībnieki, tādējādi izveidojusies pilnīgi jauna situācija, kas gan dod tiesības, gan uzliek pienākumus. Labi, ka tiek domāts, kā formulēt Latvijas nacionālās intereses, kādu pieeju likt pamatā valsts attīstības plānam, kā Latvijai uzvesties ES dalībvalsts statusā. Un viens no šādi orientētiem dokumentiem, kuru esam analizējuši, ir Tautsaimniecības vienotā stratēģija, kas definē valdības ekonomisko politiku. Valdība rīkojas ar apmēram 36 – 37 procentiem līdzekļu no kopprodukta, kurus paredzēts izmantot tautsaimniecības vajadzībām, un tādējādi valdības ietekme ir ļoti liela. Taču tā nenosaka visu ekonomisko attīstību. Dokumentā noteikti valdības ilgtermiņa mērķi un prioritātes laika periodam no desmit līdz trīsdesmit gadiem, sasaistot tos ar vidējā termiņa mērķiem, kas realizējami piecos, desmit gados, un aktuālajiem, viena – trīs gadu laikā veicamajiem uzdevumiem. Taču ir jāizstrādā, pirmkārt, nacionālais plāns, un otrkārt, attīstības plāns. To izstrāde ir aizkavējusies, un domāju, ka lielā mērā tas noticis jau minēto valsts turpmākās “uzvedības noteikumu” trūkuma dēļ. Būtiski ņemt vērā, ka Tautsaimniecības vienotā stratēģija nemaz nepretendē uz vienotās valsts vai nācijas attīstības stratēģijas nosaukumu, bet ir tikai valdības darba plāns tikai ekonomikas jomā.

– Kādi valsts ekonomikas un politikas aspekti būtu jāskar nacionālajam plānam un attīstības plānam?

– Šiem dokumentiem jābūt gaidāmās ES naudas piesaistes un izmantošanas politikas pamatā septiņu desmit gadu periodam. Lai saņemtu ES finansējumu, ir jāparāda, kā domājam attīstīties, kā pelnīsim, ne tikai tērēsim naudu.

Būtiski ir ne tikai ekonomiskie aspekti

– Varbūt nacionālo plānu un attīstības plānu var veidot uz Tautsaimniecības vienotās stratēģijas pamata, tikai mazliet konkrētāk formulējot mērķus un uzdevumus?

– Par to mēs nedaudz šaubāmies. Minēšu divus stratēģijas trūkumus. Viens: dokumenta autori pieskaras makroekonomiskās stabilitātes aspektam, veltot tam apmēram pusotru lappusi no simt lappušu biezā dokumenta. Manuprāt, labāk būtu bijis šo jautājumu neiztirzāt nemaz, jo tas prasa daudz nopietnāku analīzi. Nerodas pārliecība, ka stratēģijas izstrādātājiem būtu izpratne par finanšu politikas nozīmi tautsaimniecības stratēģijā. Piemēram, dažkārt dzird viedokli, ka labākos rezultātus tautsaimniecībā var sasniegt, maksimāli “spiežot pedāli grīdā”, ka, jo lielāks ekonomikas pieaugums, jo labāk. Par sīkumu tiek uzskatīti likumsakarīgie inflācijas draudi un valsts maksājumu bilances pasliktināšanās. Bet ir svarīgi, lai nevienam pat prātā nenāktu atgriezties pie domas par augstas vai vidējas inflācijas veicinošo lomu tautsaimniecības attīstībā. Tautsaimniecības vienotajā stratēģijā makroekonomiskās stabilitātes aspekts diemžēl aplūkots ļoti pavirši.
Otra iebilde varētu būt attiecībā uz atsevišķu nozaru attīstības apskatu. Dokumenta autori acīmredzot vēlējušies skart visas nozares, to skaitā enerģētiku, transportu, sakarus, rūpniecību, būvniecību un citas. Piemēram, attiecībā uz enerģētiku, kuru pārzinu labi, ir tikai aprakstīts notiekošais, bet nav sniegta atbilde uz galvenajiem uzdodamajiem jautājumiem. Nav aplūkoti būtiskākie faktori, kas ietekmē tautsaimniecības un visas valsts stratēģisko attīstību. Uzskatām, ka šobrīd ekonomikas attīstības nodrošināšanai svarīgāka par fokusēšanos uz tīri ekonomiskajiem jautājumiem būtu citu sektoru reformēšana.

– Kā, jūsuprāt, būtu jāaplūko ekonomikas attīstības jautājumi?

– Ja vēlamies pretendēt uz visas tautsaimniecības vienotās stratēģijas izveidi, tad tajā nopietni jāaplūko finanšu un monetārās politikas jautājumi. Nenoliedzot, ka ekonomikā ir vēl daudz darāma, mēs uzskatām, ka tai tomēr ir ielikti pareizi pamati, izveidotas svarīgākās institūcijas, ir privātīpašuma institūts, nauda, vērtspapīru tirgus, Sabiedrisko pakalpojumu regulators. Ekonomika jau spēj attīstīties pati, “maģiskais četrstūris” – ekonomikas pieaugums, nodarbinātība, naudas stabilitāte, maksātspējīgais pieprasījums – funkcionē normāli. Protams, ļoti rūpīgi jāseko līdzi valsts maksājumu bilancei, tekošā konta deficītam, kas ir viena no mūsu ekonomikas hroniskajām kaitēm. Bet lai izstrādātu vispusīgu nacionālo stratēģiju, būtu jānoskaidro daži jautājumi, kas vairumā programmu, arī Tautsaimniecības vienotajā stratēģijā, netiek pat formulēti.
Jāapzinās – kas ir būtiskākās sfēras, kas var ietekmēt Latvijas nākotnes attīstību, arī ekonomisko? Kā šīs sfēras klasificēt, un vai to ietekmi iespējams izmērīt? Pie šīm sfērām pieder, pirmkārt, ārējā un iekšējā drošība. Otrkārt, tiesiskums – jābūt garantijai, ka var panākt taisnību pārskatāmā termiņā. Piemēram, administratīvās tiesas sākumā šķita ļoti efektīvs instruments taisnības panākšanai, bet diemžēl šobrīd arī tur lieta var ievilkties gada garumā. Jānodrošina cilvēktiesību, piemēram, diskriminācijas aizliegums, ievērošana. Jādomā par iespējamo migrāciju un darbaspēka piesaistīšanu, dzimstības jautājumu. Svarīga ir izglītība, par kuras finansējumu tiek daudz spriests. Uzmanība jāpievērš teritoriālās reformas īstenošanai. Investīcijas zinātnē, veselības aizsardzības politika, konkurences stimulēšana – tie ir būtiski jautājumi, un mēs pie tiem strādāsim. Vēlamies ieskicēt aktuālās tēmas, izveidot to klasifikāciju un ietekmes noteikšanas paņēmienus.

Arī ES ietvaros vajadzīga konkurence

– Kādi varētu būt visas valsts attīstībai svarīgie jautājumi?

– Piemēram: kādu ES ekonomisko politiku Latvija atbalstīs, un kādām vērtībām tā pievienosies? Nauda no ES turpina aizplūst uz ASV, kur ir lielāka kapitāla atdeve. Protams, labi, ka Eiropā attīsta infrastruktūru un domā par sociālo drošību, taču konkurences loma Eiropas ekonomikā ir daudz mazāka nekā Amerikā.

– Lisabonas stratēģijas mērķis taču bija tieši radīt ekonomisko sistēmu, kas spējīga konkurēt ar ASV.

– Lisabonas stratēģija balstās uz labiem nodomiem un mērķiem, taču maz tiek darīts to īstenošanai. Un iespējams, ka daudzos gadījumos tos īstenot nemaz nav iespējams. Jo šajā stratēģijā, no vienas puses, deklarēts mērķis radīt konkurenci, bet, no otras, pausta nepieciešamība saglabāt sociālo drošību. Ja visās jomās turēsimies pie sociālās drošības, neļausim mainīt nodarbinātības struktūru, tad panākt pietiekamas konkurences izveidošanos nav iespējams. Lisabonas stratēģijas mērķu realizācija nav nopietni pavirzījusies uz priekšu, un diezin vai tas arī notiks. Tāpēc varbūt Eiropas Savienībai labāk būtu koncentrēties uz dažu mērķu sasniegšanu un darīt to ļoti efektīvi, nevis pieņemt arvien jaunas direktīvas visās iespējamās jomās. Savukārt sfēras, kurās ES noteikti jāpiedalās, ir monetārā politika – eira ir un būs, šajā ziņā atpakaļceļa nav –, kā arī fiskālā politika. Un, protams, jābūt ES kopējam tirgum. Pārējais būtu jāatstāj valstu ziņā. Citādi dalībvalstīs, arī Latvijā politiķi sāk teikt: mēs jau ne par ko vairs neatbildam, par to ir atbildīga Brisele. Un arī tad, ja kādā sfērā neveicas, var teikt – šis jautājums jau ir Briseles kompetencē. Bet vai nebūtu labāk, ja valstis turpinātu konkurēt savā starpā, piemēram, enerģētikas, sakaru, investīciju piesaistes, nodokļu un citās jomās? Un gribam vai ne, tā notiks! Nav jāatceļ visas direktīvas. Taču jautājumus, kurus nelemj ES, lemj valstu valdības. Būtu redzams, kam ir labāka nodokļu politika, elastīgāka administratīvā sistēma. Labs paraugs ir Baltijas valstis. Uz ES gājām kā uz kopēju mērķi, taču savā starpā konkurējām dažādos ekonomikas sektoros – atcerēsimies “cūku karus” un “zivju karus”. Un šajos konkurences apstākļos mūsu ekonomikas kļuva spēcīgākas, virsroku gūstot dzīvotspējīgākajām nozarēm un uzņēmumiem. Nevajadzētu būt tā, ka visi sanāk kopā, un sēž, neko nedarot, jo visu mēģina noteikt neīstenojamā Lisabonas stratēģija un par visu atbild Brisele.

Plāniem nepieciešams sabiedrības akcepts

Kad ES tika dibināta, visi runāja, ka divas politiskās jomas tiks regulētas Eiropas līmenī – kopējā drošības politika un ārpolitika. Tagad par kopēju politiku šajās jomās nebūtu pieklājīgi runāt – tās gluži vienkārši nav. Diemžēl Eiropas loma pasaulē turpina samazināties. Un tāpēc ļoti konkrēts jautājums ir – kādu pozīciju visās problēmās ieņemam mēs. Un kurā pusē mēs nostāsimies, rodoties domstarpībām starp ASV un lielākajām ES valstīm? Līdz šim esam mēģinājuši sadzīvot gan ar vieniem, gan otriem. Taču būs lietas, kurās būs konkrēti jāatbild ar “jā” vai “nē”, piemēram, par Turcijas uzņemšanu ES. Nebūtu pareizi automātiski pieņemt, ka vienmēr atbalstīsim lielāko dalībvalstu viedokli vai vienmēr tam iebildīsim. Jāformulē vērtības, kuras mēs atbalstām, un, ja ES attīstās virzienā, kas atbilst šīm vērtībām, mēs atbalstīsim ES viedokli. Šīs vērtības būs atbildes uz jautājumiem, kas tiks formulēti stratēģiskajos dokumentos.

– Kādā līmenī jāpieņem šie dokumenti?

– Dokumentu izstrāde jāuzdod speciālistiem, kuru Latvijā kļūst aizvien vairāk. Svarīgi, lai šie speciālisti nepārstāvētu noteiktu ministriju, valstij jābūt tikai pasūtītāja lomā. Atbildes uz jautājumiem var rast, sadarbojoties valsts pārstāvjiem, kuri uzdod jautājumus, un speciālistiem, kuri sniedz atbildes. Nav tik būtiski, kāda institūcija dokumentus pieņem, galvenais, lai tos akceptētu gan speciālisti, gan nevalstiskās organizācijas, visi, kam jāpiedalās plānu realizēšanā. Nedrīkst būt tā, ka valdība dokumentu pieņem un pēc tam visi to sāk lasīt. Valdībai dokuments jāakceptē tikai pēc tam, kad ar to iepazinusies un to akceptējusi sabiedrība. Galvenie procesi notiek cilvēku apziņā, un, ja būsim vienojušies par savām kopējām vērtībām un prioritātēm, tad būs iespējams tās arī sekmīgi īstenot.

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv