1990.gada 11.maija sēdes stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Pirms mēs izskatām visu, kas saistīts ar Ministru padomes personālsastāvu, man jāizpilda neliels patīkams pienākums – mūsu kolēģim deputātam Jānim Gulbim šodien ir apaļa jubileja. Apsveicam un vēlam sekmes pirmām kārtām deputāta darbā. Veiksmi jums, labu veselību! (Aplausi.)
Vārds Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis: Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Esmu informēts, ka pastāvīgajās komisijās ir apspriesta lielākā daļa kandidatūru Ministru padomes priekšsēža vietnieku un ministru posteņiem. Esmu arī informēts par to, ka lielākajā daļā komisiju jau ir savs viedoklis. Atļaujiet man, uzsākot valdības locekļu apstiprināšanas procedūru Augstākajā padomē, stādīt jums priekšā kandidatūru Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka postenim – akadēmiķi Arni Kalniņu. Viņš kopš 1989.gada decembra strādā par Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku. Es domāju, ka visiem deputātiem šis izziņas materiāls ir. Es negribētu šeit to nolasīt. Gribu minēt galveno funkciju, kāda būtu jāpilda Ministru padomes priekšsēža vietniekam ekonomiskās reformas jautājumos. Es saprotu, ka reformas vārds jau ir zināmā mērā nodrāzts, jo reformas mūsu sabiedrībā ir attīstījušās un realizētas pietiekami ilgi un daudzkārtēji. Tomēr domāju, ka šajā valdības sastāvā jautājumi, kuri saistās ar ekonomisko reformu, ir īpaši būtiski, jo šai reformai nevis kvantitatīvi, bet kvalitatīvi ir jauns raksturs. Šeit ir izskanējis privatizācijas vārds, ir izskanējuši vārdi par jaunu īpašuma veidu ieviešanu, pilnīgi jaunu akciju sabiedrību veidošanu, valsts uzņēmumu pakāpenisku privatizāciju, pārveidojot tos par akciju sabiedrībām. Šī ekonomiskā reforma acīmredzot turpmākajā valdības funkcijā būs dominējošā. Šajā ziņā noderēs tā pieredze, ko akadēmiķis Arnis Kalniņš ir guvis, piedaloties lielākās daļas ekonomisko likumprojektu izstrādāšanā. Ar tiem nodarbosies arī Augstākā padome, kad būs pabeigti organizatoriskie jautājumi, nodrošinot jaunā likumdošanas procesa teorētisko līmeni un īstenošanu dzīvē.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka jautājumus pašreiz nevajadzētu uzdot, bet tūlīt jānolasa Ekonomikas komisijas sēdes protokols, kurā nolemts rekomendēt Augstākajai padomei apstiprināt Arni Kalniņu par Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku.
Tagad acīmredzot jautājumi Arnim Kalniņam. Tātad jums ir līdz 15 minūtēm laika izklāstīt savas pamattēzes, ja vēlaties. Ja ne, jūs varat rīkoties citādi. Galvenais ir jautājumi.

J.Dinevičs: Tā kā cienījamo Kalniņa kungu ir klausījusies attiecīgā komisija, frakcijai ir ierosinājums neizmantot šīs 15 minūtes tēžu izklāstam, bet ķerties uzreiz pie jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Pārējiem deputātiem ir iebildes? Nav. Tad sāksim ar jautājumiem. Lūdzu, deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: */Kalniņa kungs! Laikraksta “Rīgas Balss” šīsdienas numurā ir Rīgas pilsētas padomes deputāta Garenčika kunga raksts, kurā atspoguļots katastrofālais stāvoklis, kāds izveidojies republikas apgādē, arī pārtikas produktu ražošanā. Rakstu viņš pabeidz tā: “Jā, iepriekšējā vadība atstājusi jaunajam premjerministram neapskaužamu mantojumu.” Sakiet, lūdzu, vai jūs piekrītat tam, ka iepriekšējā republikas vadība atstājusi jaunajam premjerministram ļoti neapskaužamu mantojumu, un vai uzskatāt, ka arī jums ir sakars ar to situāciju, kāda patlaban izveidojusies pie mums republikā?/

A.Kalniņš: Es negribētu nekādu vainu noņemt no sevis, lai gan Ministru padomē strādāju tikai kopš janvāra, tomēr pievērsīšu uzmanību tam, ka tāds mantojums ir saņemts visā mūsu valstī, ne tikai republikā. Lai no tā tiktu vaļā, mums jādomā par citu saimniekošanas sistēmu. Un šajā saimniekošanas sistēmā var izdalīt gan kārtējos uzdevumus, es domāju, par visu to, kas tiek šobrīd darīts, lai sagatavotos zināmai iekšējā tirgus aizsardzībai, gan arī izvirzot perspektīvos uzdevumus, kuru risināšanā daudz kas jāmaina līdz šim pierastajās ražošanas attiecībās un saimniekošanas formās.

M.Gavrilovs: */Arni Antonovič! Man jums ir šāds jautājums. Faktiski visu valsts pastāvēšanas laiku (pie mums 70, pie jums 40 gadus) spēkā bija viens princips: vadītājus, to skaitā uzņēmumu direktorus, izraudzījās no nomenklatūras. Kāda ir jūsu attieksme pret šādu nomenklatūras saimniecisko vadītāju iecelšanu, un vai jūs negrasāties turpināt šo bēdīgo tradīciju?/

A.Kalniņš: Es dalītu šo jautājumu divās daļās. Pirmkārt, ja mēs ejam uz elastīgām saimniekošanas formām – kolektīvām, kooperatīvām, privātām, veidosies šo uzņēmumu vadītāji, lems kooperatīvu valdes, un privātuzņēmējs ir saimnieks un vadītājs vienā personā. Otrkārt, es ļoti ceru, ka arī parlaments uz atsevišķiem objektiem pasludinās, tā teikt, ekskluzīvu valsts īpašumu. Vai tā ir Ķeguma hidroelektrostacija vai kādi citi līdzīgi objekti, kur acīmredzot šā uzņēmuma vadītāja personas iecelšanā lielā mērā piedalīsies tieši valsts pilnvarotie.

M.Gavrilovs: */Kas konkrēti pieņems lēmumu par šādu iecelšanu? Vai jūs nevarat sniegt aptuvenu ainu?/

A.Kalniņš: Es domāju, ka mazliet jāpalabo arī likums par uzņēmumiem, likums par uzņēmēju darbību esošā likuma vietā par sociālistisko uzņēmumu. Kā izlemt, kas būs vadītāji šādos ekskluzīvos objektos? To var ierosināt attiecīgā ministrija.

M.Gavrilovs: */Bet kas attiecas uz rūpniecības uzņēmumiem?/

A.Kalniņš: Es domāju, ka pamatā visi rūpniecības uzņēmumi pāries uz patstāvīgu saimniekošanas statusu. Tātad valsts uzņēmumi, kā mēs domājam, lielā mērā pārveidosies par akciju sabiedrībām un saskaņā ar šo projektēto likumu par akciju sabiedrībām tie veidos arī savu vadību.

M.Gavrilovs: */Arī kas attiecas uz Vissavienības rūpniecības uzņēmumiem?/

Priekšsēdētājs: */Ir lūgums nediskutēt, bet uzdot jautājumu./

A.Kalniņš: Kas attiecas uz Savienības uzņēmumiem – te pamatā trīs ceļi. Tātad šie uzņēmumi tomēr sakās pakļauties mūsu ekonomiskajiem likumiem, nodokļu likumiem. Šo uzņēmumu ziņā būtu lemt, kā tiem pārtapt par vairāk vai mazāk pilnīgām akciju sabiedrībām. Būtu labi, ja daļa Savienības uzņēmumu būtu Latvijas Republikas un citas republikas kopuzņēmumi, kuru interesēs ir savstarpēja sadarbība. Atsevišķi specifiski objekti var būt arī kā ārvalstu uzņēmumi Latvijas Republikā, taču tiem jāpakļaujas mūsu ekonomiskajiem likumiem un visiem attiecīgajiem ekoloģiskajiem noteikumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāte Zeile.

V.Zeile: Jūsu ieņemamais amats būs viens no atbildīgākajiem jaunajā valdībā. Sakiet, lūdzu, kas līdz šim ir traucējis jūsu ideju realizāciju un ko vajadzētu veikt jaunajai valdībai, lai jūs strādātu raženi un netraucēti?

A.Kalniņš: Mums vajag zinošus tautsaimniekus. Viens no pamatjautājumiem ir nepieciešamība celt savu kvalifikāciju kā tautsaimniekiem, turklāt visās specifiskajās jomās – banku lietās un tā tālāk, lai tas pulks, kas gatavo saimnieciskos likumus, kas tos recenzē un savstarpēji kritizē, būtu lielāks. Ja šis potenciāls būs spēcīgāks, tad arī jaunajiem saimniekošanas likumiem būs mazāk trūkumu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ščipcovs.

O.Ščipcovs: */Cienījamais akadēmiķi! Es zinu, ka jūs esat lauksaimniecības produktu iepirkuma cenu noteikšanas speciālists. Sakiet, lūdzu, kādas tendences šai aspektā jūs perspektīvā saskatāt savas valdības darbībā? Piemēram, saistībā ar to, ka pusotras reizes cēlušās labības iepirkuma cenas. Tas ir viens jautājums. Un otrs, ar to saistīts jautājums. Kāda ir jūsu attieksme pret japāņu ekonomista Hasegavas ieteikumu nekavējoties izbeigt dotāciju piešķiršanu visiem uzņēmumiem, lai jautājumu atrisinātu radikāli?/

A.Kalniņš: Pirmajā jautājumā svarīgi ir divi aspekti. Kā jau tika minēts jautājumā, daudziem produkcijas veidiem iepirkuma cenu līmenis jānosaka tāds, lai ražotājam veidotos dabiska motivācija ražot šo produkciju un piedāvāt tirgū. Sevišķi svarīgi šajā konkrētajā gadījumā ir ražot pašiem ar saviem spēkiem un iztikt bez importētas spēkbarības, tātad šis cenu līmenis un arī citu produkcijas veidu cenu līmenis jāpielāgo. Otrs aspekts ir tas, ka šīm cenām jābūt vienkāršākām nekā līdz šim. Pāriet uz vienotu iepirkumu republikas ietvaros nozīmē radīt sliktākus ražošanas apstākļus saimniecībā kopumā, izņemot šo papildu ienākumu daļēji ar rentes veida nodokli. Kas attiecas uz dotācijām, visumā šai tendencei ir jābūt, jo nevar būt tāda atrautība starp valsts iepirkuma cenām un valsts mazumtirdzniecības cenām pārtikas produktiem. Šīs cenas ir jātuvina. Vispasaules princips ir maksimāli iztikt bez dotācijām. Taču tas jālemj visiem kopā. Arī parlamentam, atsevišķos gadījumos ņemot vērā sociālos faktorus, dotācijas saglabājamas uz laiku, varbūt atsevišķos gadījumos uz ilgāku laiku, lai risinātu mūsu sociālā taisnīguma problēmu.

Priekšsēdētājs: Otrais mikrofons.

No zāles: */Cienījamais kolēģi! Vissavienības pakļautības uzņēmumu strādnieki ir ļoti satraukti par šo uzņēmumu likteni, īpaši pārejas periodā un pēc Deklarācijā noteiktā pārejas perioda. Vai jūs varat pateikt, kāds būs Vissavienības uzņēmumu liktenis pārejas periodā un pēc tā?/

A.Kalniņš: Mums nevajag pārspīlēt, ka Savienības pakļautības uzņēmumiem tuvojas kaut kāda kritiska situācija. Šī problēma ir visiem. Visiem uzņēmumiem jārēķinās ar to, ka tirgus novērtēs to produkciju, tirgus konkurence novērtēs to dzīvotspēju. Tā ka jebkura tipa uzņēmumam, lai kādā pakļautībā tas šobrīd atrastos, jāveido sava gaišā doma, sava koncepcija un, ja ir vajadzīgs, jāgatavojas pakāpeniski pārprofilēt ražošanu, lai nebūtu bezdarba. Jādzīvo ar domu, ka produkcijas ražošanā var parādīties cits konkurents, tātad jāpanāk, lai mūsu produkciju ņemtu pretī. Otrs aspekts. Pašfinansēšanās apstākļos nebūs nekādu subsīdiju. Un trešais – arī par brīvi konvertējamo valūtu jādomā no pašfinansēšanās viedokļa, lai nav tā, ka par brīvi konvertējamo valūtu iepērk iekārtas, bet saražoto produkciju nevaram laist pasaules tirgū.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ivanovs.

M.Ivanovs: */Cienījamais kolēģi! Sagatavojot budžetu 1990.gadam, Rīgas pilsētas budžets samazināts par 57 miljoniem. Kādi ir šā samazinājuma iemesli?/

A.Kalniņš: Cienījamo deputāt! Es nevarēšu atbildēt konkrēti, jo tajā fāzē, kad tika veidots republikas budžets, arī Rīgas budžets, es šīs nianses nepārzināju.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kucānam.

L.Kucāns: */Jūs bijāt RARA, bet pēc tam ARA izveidošanas “krusttēvs”. Kāda ir jūsu attieksme pret tā nākotni?/

A.Kalniņš: Es visnotaļ esmu par to, kā tas varbūt notika pirms 12 vai 15 gadiem, lai lauksaimniecību apvienotu ar lauksaimniecības produktus pārstrādājošo rūpniecību. Kā jūs zināt, savulaik šīs abas nozares bija pakļautas atsevišķām ministrijām un organiski nebija saistītas. Jāteic, ka tas nav nekas sevišķs vai nepazīstams, pasaules praksē tā dara. Jautājums ir tikai tāds, lai šī abu nozaru sajūgšana nenotiktu administratīvā ceļā, bet lai lauksaimniecības produktu pārstrādātājs un to ražotājs veidotu organisku saskarsmi klasiskas kooperācijas veidā. Vai arī pa produkcijas veidiem, teiksim, piena ražotāji un pārstrādātāji. Vai arī pēc teritoriālā principa. Tāpēc mūsu apstākļos būtu vēlams – mums ir daudz agroservisa organizāciju, vai nu tas ir lauktehnikas personā, agroķīmijas vai celtniecību personā –, lai šīs organizācijas arī teritoriālajā kooperācijā paliktu pirmražotāju – kolhozu, padomju saimniecību un nākamo fermeru – ietekmē un pārziņā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Safonovam.

A.Safonovs: */Cienījamais pretendent! Viens mazs jautājums. Republikā 49 procenti ir tā saucamie krievvalodīgie iedzīvotāji. Vai jūs uzskatāt, ka tas ir sociāli, politiski un ekonomiski attaisnojams, ka šos 49 procentus valdībā pārstāv tikai viena kandidatūra – polis Jurkāns? Tas ir pirmais jautājums. Un otrs jautājumus, kuru es gribētu jums uzdot: kādā veidā jūs kā pretendents, kā nākamais Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks domājat risināt jautājumu par ekoloģisko stāvokli Rīgā un tuvējos rajonos – Jūrmalā, Lielupē un tā tālāk? Kā un kur domājat būvēt attīrīšanas iekārtas?/

A.Kalniņš: Es domāju, ka jūsu pirmais jautājums jau ir darba kārtībā kopš parlamenta darbības pirmās dienas. Šie jautājumi, kas saistās ar starpnacionālajām attiecībām un atsevišķu republikas reģionu specializēto programmu izstrādi, mierīgā garā jāapspriež un jāveido attiecīgi orgāni, kas šos jautājumus risinātu korekti, kā tas nepieciešams, jo valdības sastāvu iedalījāt jūs, tā ka šajā ziņā personiski man ir maz ietekmes.
Attiecībā uz otro jautājumu domāju, ka mūsu lielākajai daļai ir zināma tā, var teikt, katastrofa, kuru ir radījusi neproporcionāli attīstītā Rīgas pilsēta, šis lielais konglomerāts, ja mēs ņemam kopā ar priekšpilsētām un apkārtējām pilsētām. Tātad runa ir par attīrīšanas iekārtām, kuras savlaicīgi proporcionāli netika būvētas ne tikai kopumā Rīgai. Otra disproporcija ir tā, ka šīs attīrīšanas ietaises nav attiecīgi proporcionāli būvētas lielu uzņēmumu iekšienē. Nav ņemti vērā apstākļi, ka specifiskas vielas vispirms ir jāapstrādā, lai tās varētu ielaist nākamajā attīrīšanas fāzē. Šās kļūdas, protams, mūsu republikas ekonomikai šodien un vēl ilgu laiku būs liels mīnuss. Mēs nevaram iegūt tādas zivju sugas, kuras var labi eksportēt plašākā mērogā. Tāpat kā līdz šim mēs nevarēsim valūtu iegūt ar mūsu kūrortiem, kā tas varētu būt citos Rīgas jūras līča apstākļos.

A.Vaivads: Cienījamais akadēmiķi! Sakiet, lūdzu, vai jūsu pienākumos ietilpst arī zinātniski tehniskā progresa jautājumi un kādus galvenos uzdevumus jūs saskatāt tieši šajā jomā?

A.Kalniņš: Es negribētu teikt, ka kāda persona, Ministru padome vai Ekonomikas ministrija vienīgā atbild par zinātniski tehnisko progresu. Mēs būtu priecīgi, ja mums būtu tāds saimniekošanas mehānisms, kas pats dabiski rautu iekšā šo zinātniski tehnisko progresu jebkurā nozarē un jebkurā uzņēmumā. Šajā pārejas periodā mūsu viedoklis ir tāds, ka katrai republikas tautsaimniecības nozarei, vai nu tā ir būvmateriālu ražošana, kūrorta nozare, vai tūrisma un sporta joma, ir jāizstrādā sava koncepcija, un ne tikai vienkārši jāizstrādā, bet arī jāpilnveido, jāieauž šis zinātniski tehniskais progress, jo pasaules prakse rāda – neizturēsi konkurences cīņā, ja tu savlaicīgi neieaudīsi savā ražošanā labāko, ko vien var pārņemt – šos zinātnes un tehnikas progresa atzinumus. Šeit ir jābūt zināmam automātismam. Attiecībā uz zinātni vai eksperimentu, protams, Augstākajai padomei vai valdībai nepieciešams no savas puses mērķtiecīgi iejaukties.

Priekšsēdētājs: Lūdzu pie pirmā mikrofona.

A.Smoļuks: */Sakiet, lūdzu, kādus konkrētus pasākumus esat paredzējis vistuvākajā laikā veikt, lai uzlabotu sociālajā ziņā maznodrošināto iedzīvotāju grupu materiālo stāvokli, kā arī lai uzlabotu mācību iestāžu materiāltehnisko bāzi?/

A.Kalniņš: */Kāda, lūdzu, ir jūsu jautājuma pēdējā rinda?/

A.Smoļuks: */Otrais jautājums: kādus pasākumus domājat veikt mācību iestāžu materiālā nodrošinājuma uzlabošanai?/

A.Kalniņš: Pirmais jautājums ir ļoti ass. Te jāsāk ar fundamentu – vispirms jāpieņem metodika, kā mēs varētu ar indeksu metodi noteikt, kāda ir inflācija un kā aug inflācijas procents vai kā aug cenu indekss un kas notiek ar pensiju un citu pabalstu līmeņiem. Tā ir lietas viena puse. Bet ir vēl arī otra puse. Kā jūs zināt, ar nākamo gadu tiek ieviests jaunais pensiju likums. Latvijas Republika gatavo vēl savu, ja tā varētu teikt, uzlabotāku likumu, lai pensiju minimālo līmeni paceltu augstāk nekā līdz šim. Šajā sakarībā ļoti svarīgi ir noteikt dzīves iztikas minimumu. Tas jānosaka likuma kārtībā, lai pēc tā varētu vadīties. Zemāk par šo iztikas minimumu pensijas nedrīkstētu būt, zemāka nedrīkstētu būt attiecīgo kategoriju cilvēku darba samaksa, lai kur viņš strādātu – privātuzņēmumā vai valsts uzņēmumā. Tas ir trešais bloks. Bet katrā ziņā jautājums ir nopietns. Vajadzētu būt zināmai struktūrvienībai, kura gluži kā uz pulsa uzlikta roka vienmēr justu, kā mainās dzīves līmenis šajā zemu atalgotajā un arī lielajā pensionāru grupā.

Priekšsēdētājs: Vēl ir mazliet laika. Vai jūs gribējāt uzdot jautājumu?

G.Morozļi: */Uz manu jautājumu neatbildēja Godmaņa kungs, es to nevarēju uzdot arī Bišera kungam, gribu to uzdot jums. Vai tiks saglabāts bēdīgu slavu iemantojušais Ministru padomes lēmums Nr.46, kurš ar vairākiem saviem noteikumiem pārkāpj darbaļaužu tiesības, tajā skaitā tiesības attiecībā uz vienlīdzīgu iespēju strādāt valsts dienestā, tiesības izvēlēties darbavietu un dzīvesvietu? Un kas notiks ar tūkstošiem cilvēku, kas dzīvo kopmītnēs, kuras saskaņā ar šo lēmumu attiecīgajā termiņā tiks slēgtas? Viņus taču jau tagad neņem uzskaitē dzīvokļa saņemšanai./

A.Kalniņš: Es domāju, ka principā var vērot, kā laika gaitā īstenojas jebkurš mūsu pieņemtais lēmums. Vienmēr parādās nianses, kas ir pieslīpējamas, uzlabojamas. Es neizslēdzu iespēju, ka, kontroles kārtībā, kā līdz šim bija pieņemts teikt, tas ir jāpārskata, jāinventarizē, kādi nosacījumi nedarbojas, lai lēmumu pieņemtu, kuros punktos saskare nav bijusi. Es konkrēti baidos jums tā teikt, bet tādu uzskatāmu diskrimināciju šajā posmā es neredzu, izņemot to, ka mēs ļoti plaši diskutējam par šo lēmumu. Katrā ziņā jebkurš lēmums, jebkurš likums pēc kāda laika ir jāizskata profilaktiski, jāpārskata, lai redzētu, kā tas darbojas un kā apmierina visu iedzīvotāju intereses.

Priekšsēdētājs: Pēdējais jautājums.

V.Gerasimovs: */Esiet tik laipns un atbildiet uz manu jautājumu. Mums kā dzelzceļniekiem tagad ir radusies šāda dilemma: mēs nevaram sakomplektēt štatus, cilvēku pārcelšanu no vienas stacijas uz citu staciju, tas ir, no vienas ciema padomes uz citu, nepieļauj viens no 46.lēmuma punktiem. Kā jūs uzskatāt, vai nav lietderīgi šo lēmumu šajā daļā atcelt, ņemot vērā dzelzceļa specifiku, vai nāksies slēgt staciju? Kas ir labāk?/

A.Kalniņš: Protams, mums elementāri jāvadās no tā, ka jebkuriem likumiem, kurus mēs pieņemam, jāatbilst mūsu tautsaimniecības interesēm. Un visas šīs nianses, kur kaut kas nav tādā veidā uztverts, jāizvērtē no šā viedokļa.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tagad vārds deputātiem, kuri vēlas izteikties debatēs. Jau ir pierakstījušies deputāti Bresis, Špoģis, Strīķis, Biezais, Arnītis, Kodoliņš. */Lūdzu, vajag pierakstīties. Kā gan es varu regulēt starp frakcijām, starp neatkarīgajiem un tā tālāk? Kad būs runājuši visi seši, tad jūs paziņosit, ka vēlaties runāt. Tāpēc kārtība ir zināma – lūdzu pierakstīties./ Vārds deputātam Bresim, pēc tam runās deputāts Špoģis. Padomājiet arī, cik ilgu laiku mēs veltīsim debatēm.

V.Bresis: Godātie deputāti! Es Arni Kalniņu pazīstu no kopējā darba iepriekšējā administrācijā, bez tam esmu ilgu laiku strādājis kopā kā ekonomists. Kad viņš vēl darbojās zinātnes jomā, es faktiski jau strādāju praktiskajā ekonomiskajā darbā. Kalniņam raksturīga ļoti augsta profesionālā sagatavotība, viņš visu laiku nepārtraukti atrodas meklējumu sfērā. Un es negribētu piekrist tiem deputātiem, kas Kalniņam pārmet to, ka “Agroproms” esot viņa gara auglis un laika gaitā tas pārvēršas par birokrātiski administratīvu pārvaldes orgānu. Es domāju, ka mums ir jāsaprot viens: iepriekšējā administratīvi birokrātiskajā sistēmā vispār nevarēja izdomāt tādu administratīvu pārvaldi vai sistēmu, kura būtu ārpus šī administratīvi birokrātiskā ietvara. Un tāpēc vajadzētu mums saprast tikai to, ko arī Arnis Kalniņš ir domājis: mainot ražošanas motivāciju, mainot ražošanas attiecības, mainot īpašuma formas, var reāli izmainīt arī pārvaldes struktūru. Es domāju, ka šodien mēs to apzināmies pilnīgi visi, bet kurš vēl neapzinās, tas arī pārmet Arnim Kalniņam.
Otrs jautājums ir tas, ka Arnis Kalniņš ir jau devis diezgan lielu praktisku ieguldījumu – viņš ir strādājis pie visiem tiem ekonomiskajiem likumiem, kuri ir pieņemti: par ekonomisko patstāvību, par bankām. Varētu minēt arī pārējos likumus, kurus mēs esam sagatavojuši. Bez tam viņš ir daudz strādājis ar tiem likumiem, kuri vēl pašreiz atrodas projekta stadijā. Un tas nav mazsvarīgi, ja mēs vēlamies saņemt kvalificēti sagatavotus likumu projektus.
Un pēdējais, ko es gribētu teikt, ir tas, ka neapšaubāmi ir jābūt arī kaut kādai pēctecībai. Arnis Kalniņš, kaut arī neilgu laiku strādāja iepriekšējā administrācijā, tomēr zināmā mērā var paņemt līdzi tās pozitīvās domas, kas bija iepriekšējai administrācijai, un līdz ar to zināmā mērā šīs labās tradīcijas saglabāt arī jaunajā valdībā. Es domāju, ka Arnis Kalniņš būs viens no tiem cilvēkiem, kurš reāli cīnīsies, lai piepildītu mūsu suverenitāti, jo viens no svarīgākajiem jautājumiem ir jautājums par Latvijas Republikas īpašumu. Mēs zinām, ka šodien vēl aptuveni 10 miljardi no republikas fondiem nav republikas īpašums, starp tiem tādi uzņēmumi kā VEF, Ķegums un daudzi, daudzi citi, kuru vēsture aizsākās, kā jūs zināt sen, pirms padomju laikiem. Šajā sakarībā es gribu tikai vienu novēlējumu: lai viņš un mūsu pārējie Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieki ļoti aktīvi strādātu, lai piepildītu mūsu Latvijas Republikas suverenitāti.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jūsu priekšlikums ir skaidrs. Deputāts Špoģis, pēc tam runās deputāts Strīķis. Atgādinu reglamentu – 5 minūtes.

K.Špoģis: Godājamie kolēģi! Es gribētu pamatot Arnim Kalniņam izteikto atbalstu, kas jau tika ietverts mūsu protokolā. Kalniņa kandidatūra tika izskatīta arī mūsu komisijā. Akadēmiķis Kalniņš ir augstas zinātniskās un profesionālās sagatavotības speciālists, kurš varēs veikt to galveno uzdevumu, par kuru premjerministrs savā runā izteicās, tas ir, izstrādāt gan likumdošanas pamatus un ekonomisko reformu republikā, gan arī likumu projektus un citus normatīvos aktus. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai šie dokumenti balstītos uz patiesi stingriem zinātniskiem pamatiem.
Es pazīstu Arni Kalniņu kā cilvēku ar ļoti lielām darbaspējām, viņš ir cilvēks, kurš var ārkārtīgi daudz darīt, un viņa darbā tas būs ārkārtīgi nepieciešams. Jau daudzus gadus pazīstot Arni Kalniņu kā kolēģi, kā ekonomistu es varu pateikt, ka viņam ir sistēma darbā. Tādam augsta ranga vadītājam, kāds ir Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks, tas ir ārkārtīgi nepieciešami. Viņš prot sevi organizēt, tādējādi maksimāli atdodot sevī uzkrāto potenciālu. Kā jau kolēģis Bresis teica, viņam ir pietiekami liela iestrāde šajā jomā. Un tā ir liela garantija, ka milzīgais likumprojektu daudzums, ko mēs gaidām no šīs komisijas, ir reāls.
Un, visbeidzot, par tiem jautājumiem, kurus viņš līdz šim teorētiski pastāvīgi ir pilnveidojis. Viņa galvenā ideja par lauksaimnieciskās ražošanas un pārstrādājošās rūpniecības maksimālu tuvināšanu un savienošanu noteiktā posmā ir realizējusies dzīvē. Ir meklētas jaunas formas. Esmu pārliecināts, ka viņa līdzšinējā pieredze katrā ziņā noderēs. Es pilnīgi atbalstu izvirzīto priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl ir pierakstījušies deputāti Biezais, Arnītis, Kodoliņš. Katram dodam 5 minūtes, un tad debates izbeidzam. Vai nav iebildumu? Vārds deputātam Strīķim, pēc tam runās deputāts Antons.

V.Strīķis: Godātie kolēģi! Arī Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija uzklausīja pretendentu Arni Kalniņu un saņēma uz jautājumiem ļoti dziļas, pamatīgas atbildes. Mēs varam atbildes vērtēt dažādi, varbūt ne visas mūs katru personiski apmierināja, taču mēs sajutām, pārliecinājāmies, ka uz valdības vadītāja vietnieka posteni pretendē ļoti dziļš, zinošs ekonomists. Mēs, lauksaimnieki, ar akadēmiķi Arni Kalniņu esam pazīstami ļoti sen. Šeit jau tika runāts par dažādām lauksaimniecības ekonomiskajām izstrādnēm, arī par RARA un citām apvienībām. Jāsaka, es ļoti labi zinu to izstrādes pirmsākumus, un šīs izstrādes tajā laikā bija ļoti pozitīvas. Taču, ņemot vērā tālaika administratīvo sistēmu, tās netika ieviestas tā, kā autors bija iecerējis, dzīvē tās ļoti bieži tika izkropļotas, un tā nebūt nebija zinātnieka vaina, bet gan tās sistēmas vaina, kura tolaik pastāvēja un kura radīja tās negācijas, ko varbūt tā vai cita izstrāde parādīja tieši praksē. To mēs zinām arī no Talsu un citu apvienību pieredzes. Pazīstu personiski akadēmiķi Arni Kalniņu ļoti sen un zinu, ka viņa izstrādes ir balstītas uz pamatīga datu materiāla un ir zinātniski pamatotas. Pašreizējā periodā – mūsu grūtajā ekonomiskās krīzes periodā – mums valdībā ir ļoti nepieciešams tāds speciālists, kurš izprastu visu ekonomisko mehānismu un redzētu vairākus gājienus uz priekšu. Un šajā ziņā tādas ir izstrādes, ko viņš ir radījis ļoti neilgā laikā vai kas ir izstrādātas viņa vadībā, piemēram, likumprojekti par privatizāciju, par cenu mehānismu, par ekonomisko mehānismu kopumā, par valsts ekonomisko aizsardzību, proti, par naudas sistēmu, un visas citas, ar kurām mums acīmredzot tuvākajā laikā nāksies saskarties. Un ir jānovēl, lai tās ātrāk nonāk komisijās un tiek realizētas likumu veidā. Tad mēs varēsim radīt stabilāku pamatu mūsu ražošanai un ražošanas attiecībām. Tāpēc mēs kopumā, lai gan varbūt ne pilnīgi visa Lauksaimniecības komisija, jo bija arī daži citi viedokļi un domas, atbalstām izvirzīto kandidatūru un kā lauksaimnieki ceram, ka valdības vadītāja vietnieks Arņa Kalniņa personā pratīs apvienot visas tautsaimniecības nozares un radīs nosacījumus lauksaimniecības tālākajai attīstībai. Paldies.

Priekšsēdētājs: Ja mēs skatāmies pēc mūsu frakciju sadalījuma, tad ir izteikts ierosinājums pēc deputāta Antona uzstāšanās debates pārtraukt, jo tad būs ievērotas proporcijas. Vai kādam no deputātiem ir iebildumi? Nav.

Priekšsēdētājs: */Lūdzu, jums vārds, un debates izbeidzam./

J.Antons: */Cienījamais priekšsēdētāj! Vairākuma frakcijas deputātu kungi! Biedri no frakcijas! Atbildot uz jautājumu, kāpēc valdībā izvirzīts tik maz pārstāvju no krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, lai gan viņi veido 48 procentus Latvijas iedzīvotāju, Arnis Antonovičs teica, ka viņš nevar ietekmēt šo proporciju, jo lemjam mēs. Es gribu uzdot pirmo jautājumu: vai tad tā ir? Vai kaut viens mazākuma frakcijas viedoklis šeit ir uzklausīts? Es domāju, ka pagaidām nav. Mani neatstāj sajūta, ka tas, kas šeit, sesijā, notiek pēc Deklarācijas pieņemšanas, nav nopietni. Runās izskan doma, ka, lūk, mēs sāksim sarunas ar Maskavu, it kā šis jautājums jau būtu izlemts. Bet kurš mums ir teicis, ka šādas sarunas būs? Kurš ir solījis, ka novārdzinātā Krievija arī turpmāk ļaus savus resursus sūknēt uz malieni, pretī saņemot tikai saindētu gaisu un saindētas upes? Es saprotu, kāpēc tā domā, piemēram, deputāts Repše. Manuprāt, viņam gluži vienkārši trūkst pieredzes. Taču nav saprotams, kāpēc šīs pašas domas atkārto cienījamais priekšsēdētāja kungs.
Deklarācijā par Latvijas neatkarības atjaunošanu teikts, ka mēs veidojam pārejas perioda valdību. Vairāki runātāji teica, ka šodien mēs veidojam valdību arī pārejas periodam. Tāpēc es nevaru piedalīties balsošanā, jo balsošana nozīmē, ka es netieši atbalstu Deklarāciju, bet savā priekšvēlēšanu programmā es vēlētājiem solīju cīnīties par PSRS vienotību, par Latviju atjauninātās federācijas sastāvā. Es nevaru piedalīties balsošanā vēl arī tāpēc, ka nedzirdēju, ko valdība darīs, lai uzlabotu ekonomisko stāvokli republikā. Kā tautas deputāts es esmu atbildīgs ne tikai savas sirdsapziņas, bet arī vēlētāju priekšā. Šajā gadījumā piedalīties balsošanā par pārejas perioda valdību nozīmē nodot vēlētāju intereses. Tāpēc lūdzu manu atteikšanos balsot oficiāli ierakstīt sesijas protokolā./

Priekšsēdētājs: Debates pārtraucam. Vai Arnis Kalniņš vēlas atbildēt uz šeit izteiktajiem viedokļiem? Nav tādas vēlēšanās? Tad balsosim. Vispirms reģistrēsimies. Rezultāts – 173.

No zāles: Man ir iebildumi par balsošanas kārtību. Saskaņā ar Lēmuma par Latvijas Republikas Ministru padomes izveidošanas kārtību 11.punktu par Latvijas Republikas Ministru padomes sastāvā izvirzāmajām amatpersonām notiek atklāta balsošana. Reglamentā, ko mēs pieņēmām, ir noteikts – ja citos likumos vai lēmumos nav noteikta citāda kārtība, tad balso pēc reglamenta. Es lūdzu ievērot šo 11.punktu un balsot atklāti, kā ir noteikts. Balsošana ar tehniku nav atklāta balsošana.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs jūs sapratām. Vai kāds vēlas izteikties?

I.Ozols: Skaitīšanas komisija uzskata, ka pašreizējā balsošanas tehnika pilnīgi nodrošina visas mūsu likumā noteiktās normas un garantē absolūtu precizitāti.

T.Jundzis: Tā kā nav īstas skaidrības, vai tehnika nodrošina aizklātu vai atklātu balsošanu, tad mēs varētu izlemt, balsojot ar šo pašu tehniku, vai balsot ar tehniku par šīm kandidatūrām vai ne.

Priekšsēdētājs: */Tā, pēdējais priekšlikums, un pieliekam punktu./

P.Šapovālovs: */Es nezinu, kurā lēmumā ir skatījies iepriekšējais deputāts. Arī man ir lēmums par dažiem Latvijas Republikas Augstākās padomes pirmās sesijas darba organizatoriskajiem jautājumiem. Atšķiram 17.punktu. Tur skaidri un gaiši rakstīts, ka Latvijas Republikas Augstākā padome lēmumus pieņem, balsošanā izmantojot elektronisko balsošanas iekārtu. Un 18.punktu: lēmumus pieņem atklāti, balsojot ar paceltu balsošanas kartīti, ja to pieprasa ne mazāk par 20 deputātiem. Tātad pagaidām jāpilda 17.punkts, tas ir, par elektronisko balsošanu./

Priekšsēdētājs: Lai man būtu vieglāk pieņemt lēmumu, izteiksim savu attieksmi. Ir divi priekšlikumi. Balsosim par diviem lēmumiem, jo kolēģi uzstāj.

A.Plotnieks: Par jautājumu, kurš vienreiz jau bijis balsošanā, otrreiz vairs nevar balsot, tad jāpieņem lēmums, ka mēs pārskatām reglamentu un pieņemam to no jauna. Šobrīd nav par ko strīdēties, reglaments ir apstiprināts.

Priekšsēdētājs: Tātad balsojam ar tehniku. Izsakiet, lūdzu, savu attieksmi, balsojot par akadēmiķa Arņa Kalniņa kandidatūru Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka amatam! Rezultāts: par – 113, pret – 42, atturas – 7. Vēl viens par, tātad – 114. Līdz ar to Arnis Kalniņš tiek iecelts par Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku. Apsveicam, vēlam sekmes.(Aplausi.)
Vārds Ministru padomes priekšsēdētājam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis: Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Atļaujiet pavisam nelielu izziņu. Pagājušo reizi, kad uzstājos, apsolīju atbildēt uz deputātu jautājumiem. Viens no jautājumiem bija, cik varētu izmaksāt jaunā valdība. Varu pateikt tikai to, ka valdības locekļu skaits, tas nozīmē, ka arī ministriju skaits, praktiski ir samazināts uz pusi. Iepriekšējā valdība bija 35 valdības locekļi. Tagad ir 18 cilvēki. Iepriekšējai valdībai – es šeit domāju ministrijas un lūdzu pierakstīt tos, kas ļoti interesējas par izdevumiem – kopumā izdevumi bija 22,8 miljoni, no kuriem 7,8 miljoni tika finansēti no budžeta, bet tā saucamās saimnieciskās ministrijas 15 miljonu rubļu apmērā tika finansētas ar atskaitījumiem no ražojošiem uzņēmumiem. Vai uzņēmumi paši uzturēja savu pārvaldes aparātu? Pagaidām nav pilnīgi gatava materiāla par to, cik izmaksās jaunā valdība, tomēr varētu izdarīt tīri matemātisku korelāciju. Pašreizējā situācijā, kad Ministru padomes aparātā ir 216 darbinieki, izmaksas gadā ir 3,5 miljoni, algas – 1,6 miljoni, saimnieciskie izdevumi – 1,3 miljoni, pārējie izdevumi – 300 tūkstoši, te ir apsardze, telefoni, sakari. Es domāju, ka valdības lietu ministrs arī atbildēs uz jautājumiem, kā reorganizēt aparātu taupības režīmā. Salīdzinājumam varētu teikt, ka nauda, kura paredzēta ministrijām, 50 procentu apmērā tiek izmantota algu fondam. Vēl es salīdzinājumam varu pateikt, ka, lēšot Augstākās padomes izdevumus, tā varētu izmaksāt kādus 7 miljonus. Tas ir līdz situācijai, kad tiek risināts jautājums par apmaksātiem darbiniekiem Augstākajā padomē no deputātu vidus.
Tāpat es gribētu atbildēt uz jautājumu, kas tika uzdots par it kā zināmu diskrimināciju izglītības iegūšanā Latvijā. Es te atbildu deputātam Aleksejevam, lai viņš varētu fiksēt, ka 1988./89.mācību gadā no 6560 cilvēkiem, kas iestājušies augstskolu 1.kursā, latviešu plūsmā ir 3574, krievu plūsmā 2986. Ja ņem vērā nacionālo sastāvu republikā, šeit nav nekādu noviržu.
Atļaujiet, augsti godātie deputāti, jūsu izskatīšanai un apstiprināšanai izvirzīt Latvijas Republikas ekonomikas ministra postenim Jāņa Āboltiņa kandidatūru. Man ir liels lūgums – strādāt koncentrēti, lai vismaz vēl divi ministri tiktu apstiprināti, tajā skaitā iekšlietu ministrs.
Jāņa Āboltiņa turpmākais darbs, ja viņu Augstākā padome apstiprinās par ekonomikas ministru, neapšaubāmi, būs ļoti svarīgs. Konsultāciju laikā kļuvis skaidrs, ka šī ministrija ir viena no pašām būtiskākajām ministrijām, zināmā mērā tā varētu koordinēt šajā ekonomiskās reformas laikā arī citu nozaru attīstību. Bet tikai koordinēt. Nekādā gadījumā Ekonomikas ministrija nav kāda virsministrija pār pārējām ministrijām, jo katras nozares ministrs neapšaubāmi pats ir atbildīgs par savas nozares attīstību tālāk. Deputāti, kuri ir iepazinušies ar Ekonomikas ministrijas pašreizējo struktūru un uzbūvi, acīmredzot ir iepazinušies arī ar to, ka patlaban šī ministrija atrodas zināmā pārbūves stadijā, jo tur pagaidām vēl ir saglabājušās tās iezīmes, kas bija agrākajā Valsts plānā, un tās iezīmes, kas jau ir ekonomiskās stratēģijas plānošanai raksturīgas, ar kurām nodarbojas ekonomikas un tautsaimniecības ministrijas demokrātiskajās valstīs. Manis piedāvātā kandidatūra ekonomikas ministra postenim ir Jānis Āboltiņš.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es jūs iepazīstināšu ar Ekonomikas komisijas sēdes protokolu, kurā šis jautājums arī izskatīts un kura nolēmusi rekomendēt Augstākajai padomei apstiprināt Āboltiņu par ekonomikas ministru. Par ir 13, pret – nav, atturas – 1. Tādi bijuši balsošanas rezultāti. Tagad, lūdzu, uzdodiet jautājumus pretendentam.

A.Aleksejevs: */Āboltiņa kungs! Man ir divi mazi jautājumi. Pirmais jautājums: vai jūs plānojat paaugstināt dzīves izmaksas, par cik procentiem, un kā valdība domā kompensēt šo paaugstināšanos?/

J.Āboltiņš: */Es gribētu teikt, ka dzīves.../

A.Aleksejevs: */Godīgi sakot, ja šis jautājums ir principiāls, tad es nezinu, vai jūsu atbilde tiek tulkota. Es tulkojumu neizmantoju, bet, ja šis jautājums ir principiāls, tad es gribu zināt. Ja ir tulkojums, tad es klausīšos ar tulkojuma palīdzību./

Priekšsēdētājs: */Kā tad nav tulkojuma?/

A.Aleksejevs: */Es gluži vienkārši gribēju noskaidrot.../

Priekšsēdētājs: */Jūs vienmēr pie mikrofona izvēršat blakus diskusijas. Kālab tas vajadzīgs? Ja jūs vēlaties pārbaudīt, tad pārbaudiet, bet neuzdodiet jautājumu visai auditorijai./

J.Āboltiņš: Dzīves dārdzības celšanās netiek plānota, es gribētu tikai teikt, un deputāts Aleksejevs, saimnieciskā darbā strādādams, to lieliski zina, ka dārdzība aug vienlaikus ar inflāciju un tiem negatīvajiem procesiem, kuri rodas no tā, ka mums nav īpašuma, nav saimnieka, ka pastāv ārkārtīgi neracionāla saimniekošana, un tāpēc ir visas šīs negatīvās parādības. Kas attiecas uz principiālo pieeju no mūsu ministrijas puses, tad mēs darīsim visu, lai šis saimnieks būtu, lai šī ražošanas efektivitāte celtos – lai līdz ar to attīstītos konkurence, lai kristos cenas, lai viena darba stunda katram strādājošajam dotu iespēju iegādāties pēc iespējas lielāku pakalpojumu un preču masu.

A.Aleksejevs: */Tātad jūs negaidāt, ka dzīves izmaksas pieaugs?/

J.Āboltiņš: Es uz jautājumu jau atbildēju. Ja vajag sniegt sīkāku izklāstu par dzīves dārdzības augšanas teoriju un ja tas nepieciešams gan mums visiem kopā, gan jums, deputāt Aleksejev, individuāli, esmu gatavs to sniegt. Es jau teicu, ka mūsu ministrija darīs visu, lai viena darba stunda katram strādājošajam atalgojuma ziņā dod iespēju saņemt pēc iespējas lielāku preču un pakalpojumu masu.

Priekšsēdētājs: Tālāk vārds deputātam Ulmem pie pirmā mikrofona.

A.Ulme: Līdz šim starp ekonomiku un ekoloģiju pie pastāvošās režīma sistēmas pastāvēja pretrunas. Mans jautājums: kā jūs kā ekonomists turpmāk domājat veidot ekonomikas un ekoloģijas saskaņas koncepciju?

J.Āboltiņš: Es domāju, ka tieši šis ir viens no Ekonomikas ministrijas stratēģiskajiem uzdevumiem – radīt tādus apstākļus, ka ražotājs pirmām kārtām tīri materiāli – no izejvielu cenu un ražošanas atlikumu viedokļa – nevar piemēslot savu ražošanas apkārtni. Šajā ziņā pirmie pasākumi, kuros arī man ir izdevies piedalīties, lai ražošanā atrastu saimnieku, parāda to, ka, pastāvot tādiem pašiem resursiem, kādi tie ir bijuši vēl vakar, tad, kad tur parādās īpašnieks, privātīpašnieks vai ilgtermiņa nomnieks, gala rezultātā tiek radīts līdz 10 reizes lielāks produkts. Līdz ar to šis pieaugums attiecīgi samazina slodzi uz dabu, jo citos apstākļos tas vai nu dzelzsbetona, asfalta vai sadauzītu ķieģeļu, kā arī naftas produktu veidā tiek ieplūdināts grāvjos, izgāzts mežos vai kur citur. Otrais jautājums ir saistīts ar dabas aizsardzības likumdošanu, ar dabas aizsardzības nodokļa likumu un dabas resursu izmantošanas maksājumu likumu, kuram savukārt uz šo saimnieku un ražotāju ir jārada vēl papildu ietekme, lai viņš ieviestu jauno tehnoloģiju un savas produkcijas ražošanā iegūtu pēc iespējas mazāk izmešu, tādējādi atstājot mazāku ietekmi uz apkārtni.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Laķim.

P.Laķis: Man ir divi jautājumi. Pirmais. Universitātei šā gada sākumā bija zināmas problēmas ar budžeta tāmēm – es te domāju zinātniski pētniecisko tēmu finansēšanu. Sakiet, kādi ir jūsu pamatprincipi attiecībā uz zinātnes budžeta finansēšanu, tā sadalījumu pētnieciskajā sfērā, kaut vai attiecībā uz Zinātņu akadēmiju un augstskolu.
Un otrais jautājums. Ekonomikas ministrijā jāveido ne viens vien konceptuāls modelis, tāpēc man gribētos zināt, kā jūs vērtējat ekonomikas institūtu sistēmu – es domāju gan Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūtu, gan Valsts plāna institūtu, gan arī citus ar ekonomiku saistītos institūtus. Vai jūs šajā virzienā domājat veikt kādu reorganizāciju, vai arī uzskatāt, ka šī pētnieciskā darbība ir pietiekama un te principā nekā vairāk nevajag darīt?

J.Āboltiņš: Vispirms jautājums par mācību iestāžu budžeta tāmju finansēšanu. No republikas budžeta mācību iestādēm, visai augstskolu zinātnei katru gadu tiek iztērēts 6,5 , 7,0 vai 5,5 – kā nu kuro gadu – miljoni rubļu, un šajā ziņā mana nostāja ir pilnīgi skaidra, ka šai universitātes zinātnei jeb universitāšu budžeta tāmei tomēr ir jābūt pietiekami cieši saistītai ar praksi. Tātad zinātnisko darbu tēmas ir jāpasūta valsts pārvaldes orgāniem konkrētu valstisku problēmu risināšanai. Universitātes problēmas daudzos gadījumos sākas ar to, ka, piemēram, tādām tēmām kā sociālisma ražošanas attiecību tālāka attīstība (tas gan neattiecas uz Universitāti) ir gan sava veida garantētas papildu piemaksas, taču tām nav konkrētas praktiskas atdeves, tādēļ mana nostāja attiecībā uz universitāšu zinātni, uz Zinātņu akadēmiju, uz jebkuru citu institūtu, ja tā varētu izteikties, uz lietišķo zinātni, ir tāda, ka finansēšanai ir jānotiek par konkrētām izstrādātajām tēmām, ir jābūt savstarpējai atbildībai par to, vai šī tēma dod vai nedod kādu tautsaimniecisku, kultūrvēsturisku vai kādu citu efektu. Kas attiecas uz institūtu sistēmas reorganizāciju, tad jāteic, ka mēs jau ar to pamazām nodarbojamies. Tas pirmām kārtām attiecas uz mūsu pašu ministrijas ekonomikas, tautsaimniecības institūtu. Mums ir bijušas tikšanās arī ar Zinātņu akadēmiju, vairāk vai mazāk ir saskaņoti viedokļi, taču vienā ziņā pamatjautājums ir skaidrs – pētniecības darbā, tāpat kā ražošanā, jāraugās, lai ieguldītā nauda dotu pēc iespējas lielāku atdevi gan galaprodukta ieguves, gan šajā izpētes darbā klātesošo studentu izglītošanas ziņā.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, vai jūs esat pierakstījies pašreiz runāt?

No zāles: Vai, lai varētu uzdot jautājumu, iepriekš ir jāpierakstās?

Priekšsēdētājs: Man te pienāca kolēģi, taču kārta uzdot jautājumu ir deputātam Ščipcovam.
No zāles: Tādā gadījumā es atvainojos.

Priekšsēdētājs: Jā. Pēc tam vārds tiks dots deputātiem Kristovskim, Panteļejevam, Ļaļinam, Ozolam, Endelem un Ždanokai, bet tagad vārds deputātam Ščipcovam.

O.Ščipcovs: */Cienījamais kolēģi! Es gribētu uzdot šādu jautājumu. Esmu nedaudz apjucis sakarā ar to, ka aptuveni pirms diviem mēnešiem manā klātbūtnē viens no pašiem ievērojamākajiem republikas ekonomistiem apgalvoja, ka, Latvijai izstājoties no Padomju Savienības, divus trīs gadus būs ļoti smaga situācija. Šodien atbildot, šķiet, deputātam Alksnim, jūs teicāt, ka mums viss būs normāli. Šajā kontekstā es gribētu jautāt: kāds ir Latvijas pašnodrošinājums ar labību?/

J.Āboltiņš: */Pirmkārt, es gribētu teikt, ka visiem mums būs ļoti grūti pat tad, ja no Savienības sastāva neizstāsimies. Kāds ir ekonomikas stāvoklis Padomju Savienībā, jūs zināt ne sliktāk par mani. Strukturālās pārmaiņas, pārvērtības, kas saistītas ar pāreju uz tirgu, nepieciešamība atjaunot ražošanas fondus – visas šīs problēmas ne tikai citos reģionos, bet arī Padomju Savienībā kopumā ir daudz asākas nekā pie mums. Ja tur šie procesi sāksies vēlāk, tie norisēs sāpīgāk, tā ka es šos divus jautājumus nesaistīju.
Kas attiecas uz jautājumu par izstāšanos no Padomju Savienības, tad ļoti sliktu situāciju es varu sagaidīt tikai tādā gadījumā, ja Padomju Savienība politisku apsvērumu dēļ pret mums veiks blokādes pasākumus. Taču es domāju, ka tas, ko mēs ierakstījām Deklarācijā un par ko kopš pagājušā gada sākuma visos centrālajos pārvaldes orgānos ne reizi vien jau bijusi runa, tas, ka mēs gribam sadarboties un būt patstāvīgi, liecina nevis par pašizolāciju, bet par tiesībām pašiem noteikt, ko pirkt, ko ražot, kā, kam un par cik pārdot. Es domāju, ka šīs divas lietas nevajag jaukt.
Kas attiecas uz republikas vajadzībām pēc labības, tad tās ir cieši saistītas ar tā paša centra jeb Savienības vajadzībām pēc mūsu gaļas. Ja sarunās par preču apmaiņu vienosimies, tad pie mums šī problēma būs atrisināta.
Kas attiecas uz pašnodrošinājumu ar labību, tad šo problēmu pilnībā var atrisināt ar attiecīgām ekonomiskām metodēm, par kurām šeit sīkāk runāja biedrs Kalniņš.

O.Ščipcovs: */Vēl viens mazs jautājums. Tas pats kolēģis ekonomists teica, ka tādā gadījumā, ja kļūstam patstāvīgi, mēs varam tirgoties ar lopkopības produktiem un kokapstrādes produktiem. Vai jūs šo uzskaitījumu varētu turpināt? Ko mēs varam tirgot Austrumiem vai Rietumiem? Viņš toreiz varēja pastāstīt par diviem komponentiem./

J.Āboltiņš: */Ja šo jautājumu reducējam uz to, ka mums jāsagatavo preču apmaiņas nomenklatūras saraksts, tad es, piemēram, varu teikt, ka burtiski vakar mēs ar kādu Urālu ražošanas pārstāvi noslēdzām līgumu par dažādu nerūsošu sakausējumu un materiālu piegādi šurp aptuveni 1000 tonnu apjomā apmaiņā pret aptuveni 200 tonnām lopkopības produkcijas. Tātad mēs varam tā strādāt arī turpmāk. Bet šīs nomenklatūras sastāvā ir, piemēram, titāna lāpstas. Tāpēc es domāju, ka šī ir neauglīga laika šķiešana, jo mums ir priekšlikumi gan no Tjumeņas naftiniekiem, gan no Kazahijas vilnas ražotājiem, gan no Tālo Austrumu zvejniekiem par lauksaimniecības produkcijas piegādi viņiem, arī brīvi konvertējamā valūtā./

O.Ščipcovs: */Šajā ziņā prognoze ir optimistiska./

J.Āboltiņš: */Katrā ziņā ir pamats tirdzniecības darījumiem./

Priekšsēdētājs: Deputāts Kristovskis, pēc tam runās deputāts Panteļejevs.

Ģ.Kristovskis: Man tāds jautājums. Visiem labi zināms, ka ir sabiedrības daļa, kuras rīcībā ir lieli uzkrājumi, iegūti spekulatīvā, pat reketa ceļā. Pašreiz ir tāda doma, ka šos līdzekļus vajadzētu zināmā mērā legalizēt, tas ir, mēģināt, tos izmantojot, pacelt ekonomiku. Kā jūs domājat, vai šīs akciju sabiedrības, kurās arī ir iespējama šo līdzekļu ieplūšana, savā tālākajā attīstībā neatstās graujošu iespaidu arī uz ekonomiku? Vai tas nevar veicināt arī zināmu korupcijas veidošanos tieši ekonomikā?

J.Āboltiņš: Es sapratu, tas ir jautājums, kas saistīts ar ārkārtīgi populāro domu – vai tad, kad mēs sāksim pārdot akcijas, mafija mūs nenopirks. Vispirms es gribētu uzsvērt divas lietas. Šodien nodokļu likumdošanas pamatos sākumstadijā ir tāds principiāli jauns nodoklis kā īpašuma nodoklis. Šis īpašuma nodoklis ir progresīvais nodoklis, kas rada situāciju, kad, īpašumam sasniedzot zināmu pakāpi, tā tālāka koncentrācija praktiski kļūst bezjēdzīga. Viss jautājums ir tikai par to, ka tad, kad mēs šo nodokļa likumu diskutēsim parlamentā, cik lielu izvēlēties diferenci starp zemāko īpašuma pakāpi, kur nodokļu nav, un starp lielāko īpašuma pakāpi, kur šis progresīvais nodoklis ir relatīvi ārkārtīgi liels. Un mums būs jāizvēlas, ja tā varētu teikt, jāpieņem Zālamana lēmums par sekojošo: pagaidām pasaules prakse parāda, ka, jo lielāka ir šī diference, jo aktīvāka ir ekonomiskā sistēma, jo uzņēmēji ir aktīvāki. Ja mēs ar nodokļiem, arī īpašuma nodokli, šo diferenci samazinām, tad rodas daudz tādu parādību kā, piemēram, Zviedrijā, kad no turienes aizplūst uzņēmīgi cilvēki, jo tur trūkst šīs ekonomiskās uzņēmības un tā tālāk. Tā ka šie jautājumi ir regulējami, mēs pie tiem strādājam un attiecīgos likumprojektus iesniegsim parlamentam. Bet mana nostāja katrā ziņā ir – atrast vidusceļu, lai ekonomiskā aktivitāte pašreizējā periodā, kad tā mums ļoti nepieciešama, būtu tomēr pietiekami augsta. Tātad šo diferenci vajadzētu tomēr pieļaut diezgan lielu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Panteļejevs, pēc tam runās deputāts Ļaļins.

A.Panteļejevs: Āboltiņa kungs! Ir zināms, ka vairākās republikās gan lielas sabiedriskās organizācijas, gan vietējās Tautas deputātu padomes ir izteikušas atbalstu mūsu neatkarības Deklarācijai un gatavību zināmā mērā arī piedalīties šīs neatkarības nodrošināšanā. Šajā sakarībā konkrēts jautājums. Cik drīzā laikā Ekonomikas minis-trija var sagatavot precīzas ziņas par visām piegādēm, kuras mums nāk no citām republikām? Līdzīgi, kā to jūs droši vien esat redzējis, ir Lietuvas materiālos, kuri mums atsūtīti.

J.Āboltiņš: Varētu teikt, ka šis saraksts mums šodien jau ir 75 vai 80 procentu apjomā, tas ir, katrā ziņā par svarīgākajām stratēģiskajām precēm. Apmēram jau ir atzīmēti reģioni, uz kuriem tūliņ pēc valdības noformēšanas dosies gan mūsu attiecīgās brigādes ne tikai no ministrijām, bet arī valdības pārstāvji, gan Materiālo resursu, gan Tirdzniecības ministriju pārstāvji. Jūnija sākumā paredzēts Rīgā sasaukt nelielu tikšanos vai konsultācijas tirdzniecības jautājumos.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ļaļins, pēc tam runās deputāts Ozols.

J.Ļaļins: */Jan Martinovič! Ekonomikas ministrija ir īpaša ministrija. Tai jāsadarbojas ar citām. Vai jums nešķiet, ka šodien Augstākajā padomē izskatītā struktūra zināmā mērā atkārto bijušo struktūru un ka tai ir lieki posmi, piemēram, Rūpniecības ministrija?/

J.Āboltiņš: */Ja par šo struktūru spriežam pēc nosaukumiem, tad tā zināmā mērā atkārto bijušo struktūru, taču būtiski ir nevis nosaukumi, bet gan funkcijas, ko šīs ministrijas un Rūpniecības ministrija pildīs./

J.Ļaļins: */Kādas īpašas funkcijas?/

J.Āboltiņš: */Šī funkcija ir valsts ietekme uz ražotājiem tirgus apstākļos. Es gribētu ļoti īsi šīs funkcijas minēt.
Pildīt valsts funkciju tirgus saimniecības apstākļos nozīmē visiem spēkiem stimulēt tās strukturālās pārmaiņas, uz kurām norāda tirgus, un pēc tam mīkstināt attiecīgās sociālās sekas. Konkrētāk. Ja mums tagad ļoti trūkst televizoru vai radiouztvērēju, vai veļas mašīnu, tad valsts funkcija ir piešķirt dažādus atvieglojumus vai palīdzību, vai investīcijas šīm nozarēm, lai šī ražošana ātrāk attīstītos. Ja rezultātā kādi nerentabli uzņēmumi cietīs krahu vai bankrotēs, vai radīsies bezdarbs, valstij no attiecīgiem fondiem jāmaksā šiem cilvēkiem pabalsts un jānodrošina viņu pārkvalificēšanās./

J.Ļaļins: */Paldies./

I.Ozols: Cienījamais Āboltiņa kungs! Vai jūs prognozējat, ka tuvākajos divos trijos gados nacionālā ienākuma pārdalījums varētu pieaugt par labu sociālajai sfērai – konkrēti veselības aizsardzībai? Ja jūs to prognozējat, tad jautājuma otrā daļa būtu šāda – kā jums šķiet, vai brīvajā Latvijā šo nacionālā ienākuma daļu sociālajai sfērai, varbūt varētu piešķirt turklāt ekvivalentu, kāda tā ir šodien attīstītajās Eiropas valstīs, tas ir, apmēram 8-10 procentus?

J.Āboltiņš: Vispirms es gribētu vērst cienījamo klātesošo deputātu uzmanību uz to, ka Ekonomikas ministrijas galvenā funkcija tomēr būs un paliks nevis dalīt vai pārdalīt, bet censties radīt apstākļus, lai strauji pieaugtu ekonomiskā aktivitāte, lai beigu beigās būtu, ko dalīt. Šodien mēs esam tik nabagi ne tādēļ, ka negribam sadalīt, bet tādēļ, ka nav, ko dalīt. Es jau runāju par efektivitātes pieaugumu, teiksim, privatizācijas gadījumā un atrodoties saimniekiem. Tādēļ Ekonomikas ministrija iestājas par to, ka privatizācijas process ir jāveic ārkārtīgi īsā termiņā – šajā gadā vai vēlākais nākamā gada sākumā, lai tiešām mums pēc trim gadiem būtu produkts, ko dalīt par labu sociālajai sfērai, kad cilvēks, gan viņa veselība, gan zināšanas, gan pārējais, tiks novērtēts tiešām kā vislielākā sabiedrības bagātība. Kad mēs varēsim sasniegt attīstīto valstu līmeni? Es domāju, tas ir saistīts ar to, cik ātri mums izdosies sasniegt šo ražošanas attīstības līmeni. Diemžēl šajā ziņā es esmu mazāks optimists, es domāju, ka bez 10 gadiem mums neiztikt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Endele, pēc tam runās deputāte Ždanoka.

J.Endele: Sakiet, lūdzu, kāds būs turpmākais Valsts plāna zinātniski pētnieciskā institūta statuss?

J.Āboltiņš: Tāds, kāds ir jebkura maksimāli patstāvīga uzņēmēja statuss. Uzņēmēja, kurš tirgus apstākļos piedāvā savu preci un produkciju, arī valsts pasūtījumu par valsts budžeta tēmām.

Priekšsēdētājs: Deputāte Ždanoka, pēc tam runās deputāts Freimanis, debates beigs deputāts Preinbergs.

T.Ždanoka: */Āboltiņa kungs! Mans jautājums nav no ekonomikas sfēras. Reizē vēršos pie Prezidija. Es gribētu dzirdēt atbildi uz šo jautājumu no visiem ministra amata kandidātiem. Vai jūs esat pilsoņu komitejās reģistrējies kā Latvijas Republikas pilsonis un vai esat piedalījies pilsoņu komiteju vēlēšanās?/

J.Āboltiņš: */Man attiecībā uz savu pilsonību nekādu šaubu nav. Tāpēc es nereģistrējos, jo tas visiem ir zināms, ka esmu Latvijas pilsonis./

Priekšsēdētājs: */Kas attiecas uz mani, nekādi nolikumi nenoteic, ka man būtu jāatbild, kurās sabiedriskajās organizācijās es esmu./

T.Ždanoka: */Atvainojiet, jūs mani nesapratāt. Es šo jautājumu gribēju uzdot visiem ministra amata kandidātiem, lai nevajadzētu katrreiz nākt pie mikrofona./

Priekšsēdētājs: */Viss skaidrs, atvainojiet. Es sapratu, ka jūs mani eksaminējat./ Deputāts Freimanis, pēc tam runās deputāts Preinbergs.

J.Freimanis: Cienījamais Āboltiņa kungs! Visas republikas zinātnieki zina, ka jūs esat diezgan kritiskās domās par zinātniekiem, par zinātni, it īpaši par fundamentālo zinātni. Mēs pieļaujam, ka jūs neesat pietiekami informēts par šiem jautājumiem. Vai jūs ņemat vērā, ka visdrīzākajā nākotnē republikas zinātnei būs grūti laiki, un to, ka bez fundamentālās zinātnes nebūs arī praktiskās zinātnes, nebūs tehniskā progresa? Ko Ekonomikas ministrija tomēr domā darīt, lai šo jautājumu risinātu konstruktīvi, piedaloties zinātniekiem?

J.Āboltiņš: Vispirms es gribētu nedaudz oponēt, ka es esot kritiskās domās par zinātni un par fundamentālo zinātni Latvijā it īpaši. Man šķiet, ka tad, kad es marta sākumā biju Zinātņu akadēmijas Prezidija sēdē un izteicu šo viedokli, mēs nonācām pie kopsaucēja, ka gan zinātnieki, gan Zinātņu akadēmijas Prezidijs, gan Ekonomikas ministrija esam vienādi kritiski noskaņoti pret pelēko masu zinātnē. Šajā jautājumā es palieku pie savām domām tāpat kā līdz šim. Kas attiecas uz pārspīlētajiem publiskajiem izteicieniem, kurus es kādreiz esmu sacījis, tie, kā jūs teicāt, acīmredzot balstījās uz manu nepietiekamo informētību. Zinātņu akadēmijas Prezidijā mēs nonācām pie kopēja viedokļa, un tad es teicu, ka savus vārdus ņemu atpakaļ. To es atkārtoju arī šodien.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu – deputāts Preinbergs.

G.Preinbergs: Es jau gribēju atteikties no vārda, jo kolēģis Freimanis gandrīz šo jautājumu uzdeva. Tomēr es palikšu pie sava jautājuma. Proti, es piekrītu viedoklim par lietišķo zinātņu, kā bieži sauc pielietojamās zinātnes, finansēšanu. Es piekrītu arī tam, ka šai zinātnei jāiet rūpnīcās, fermās un tā tālāk. Bet kā tad īsti paliek ar fundamentālās zinātnes finansēšanu, zinot to, ka ne vienmēr fundamentālās zinātnes rezultāti būs rīt parīt? Tos var iegūt pēc pieciem desmit gadiem, un sliktākajā gadījumā rezultāti var izpalikt pavisam.

J.Āboltiņš: Es piekritu jūsu vērtējumam par fundamentālajām zinātnēm. Tādēļ es teiktu tā: acīmredzot šī diskusija par to, cik no kopējā budžeta jāfinansē fundamentālā un cik lietišķā zinātne, droši vien būs diezgan sarežģīta. Mums ar zinātnieku padomu un līdzdalību vajadzētu izstrādāt savu koncepciju. Tajā pašā laikā es pilnīgi pieļauju tādu situāciju, ka mums no budžeta līdzekļiem pēc iespējas vairāk jāatvēl lietišķajai zinātnei, jo mums daudzās lietās jātiek ārā no šī purva. Tādēļ, lai uz fundamentālām zinātnēm tomēr neatstātu negatīvu iespaidu nodokļi, tagad, izstrādājot jautājumu par nodokļiem, mēs rakstām tādas nodokļu normas, kuras stimulētu dažādus brīvprātīgus, ja varētu teikt, atskaitījumus zinātnes un kultūras vajadzībām. Kā mēs zinām, pasaulē šie fondi ir citi, ir tādas papildu normas, lai šiem fundamentālajiem pētījumiem ārpus budžeta līdzekļiem atrastos papildu līdzekļi.

Priekšsēdētājs: Saskaņā ar reglamentu jautājumus uzdot izbeidzam. Debatēs ir pierakstījušies Dīmanis, Vaivads, Kodoliņš, Maharevs, Biezais, Kehris. Ievērojot proporcijas, varbūt deputāts Kehris varētu atteikties no vārda. Tas ir pārdomām. Pārtraukums 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Priekšsēdētājs: Turpinām sēdes darbu. Sākam apspriest Jāņa Āboltiņa kandidatūru ekonomikas ministra amatam. Vārds debatēs deputātam Dīmanim.

S.Dīmanis: Cienījamie deputāti! Es balsošu par Āboltiņu. Tas varbūt būs viens no nedaudzajiem ministriem, par kuriem es balsošu. Taču man ir ļoti daudz aizrādījumu.
Pirmkārt, man liekas, ka Āboltiņa komanda samērā neprofesionāli strādā ar ekonomikas likumiem. Starp citu, galvenais, kas noteica manu piedalīšanos parlamenta vēlēšanās, bija tas, ka es ieraudzīju šo likumprojektu kaudzi, ko bija sarakstījusi Āboltiņa komanda, un es biju drusku šokēts, jo sapratu, ka ar šiem likumiem mēs nevaram iet ne uz priekšu, ne atpakaļ, bet tikai streipuļot, un tieši tāpēc es nolēmu strādāt parlamentā. Man liekas, ka šie likumu teksti vairāk atbilst agrākajiem Ministru padomes lēmumiem. Vismaz tekstuāli tie absolūti nelīdzinās likumiem. Ar tiem neviens nevarēs iet uz tiesu. Šajos likumos neviens nekad pat neieskatīsies. Tā man liekas. Es domāju, ka šie likumi ir abstrakts ekonomisko modeļu izklāsts. Atcerieties, kad mēs strādājām pie nodokļu likuma un sākām to tīrīt, izmetot visu nevajadzīgo, absurdo, tad tur palika tikai divas lapaspuses. Viena lapaspuse – vispārējie principi un puse no lappuses nodokļu uzskaitījums. Es domāju, ka no šā likuma līdz normālam nodokļu likumam ir vēl viens gads. Tik lēni uz priekšu iet mēs nevaram.
Ir divi iemesli, kāpēc tik grūti iet ar likumiem. Pirmais iemesls ir tas, ka, rakstot šos likumus, mēs atsaucāmies uz trīsdesmitajiem gadiem. Piemēram, ja mēs rakstītu likumu aplikšanai ar suņu nodokli, tad, bez šaubām, mēs varētu atskatīties uz trīsdesmitajiem gadiem. Taču, ja mēs mēģinām aplikt ar nodokli uzņēmumus, jāskatās nevis atpakaļ, bet uz priekšu. Man nepatīk arī tas, ka, veidojot šīs komandas, kas strādā pie likumprojektiem, ir spēkā zināma nejaušība – atnāk cilvēki, viņi vēlas strādāt un tāpēc viņus arī iesaista šajās komandās. Ja nestrādāsim, kā tas ir parasts, izvēloties cilvēku, kas var darīt šo darbu un kas arī savāc citus, kuri var strādāt kopā ar viņu un sasniegt mērķi, nekad normālus likumus neuzrakstīsim.
Vēl viens aizrādījums. Jums ir ļoti daudz interesantu ideju – par privatizāciju, par atvalstiskošaanu, par to, kā mēs varētu efektīvi izmantot Savienības pakļautības uzņēmumus, par akciju sabiedrību izveidošanu. Bet es domāju, ka jums pašam nav līdz galam skaidrs, kā šīs idejas realizēt. Tās praktiski vēl ir tikai idejas. Ja nebūs pārdomāta mehānisma, kā šīs idejas realizēt, mēs paliksim pie tā paša vecā, t.i., pie ministrijām, kas komandē uzņēmumus. Šī shēma ir ļoti vienkārša, visiem saprotama. Bet, ja mēs paliksim pie tā, tad nekādu efektīvu ekonomiku mums nedabūt.
Vēl viens moments. Jūs, man liekas, esat pārlieku liels optimists. Jūs teicāt – desmit gadi. Bet man liekas, ka tā apmaiņa, kas tagad veidojas starp republikām un starp reģioniem, ir parasta naturālā maiņa: gaļa – nafta, gaļa – metāls. No šīs naturālās maiņas līdz normāla tirgus izveidei, kura rezultātā mēs tiešām varēsim sasniegt efektivitāti, ir nevis desmit, bet divdesmit gadi. Politiskie lēmumi, kurus mēs esam pieņēmuši, tikai traucēs šā tirgus izveidi.
Man nepatika arī jūsu atbilde Rūpniecības ministrijas jautājumā. Rūpniecības ministrija tiešām nav vajadzīga, un jūs arī to jūtat. Ja mēs runājam par ekonomiskām struktūrām, kas pelna naudu, nevis tērē budžeta līdzekļus, nepieciešams veidot komercstruktūras. Tādā gadījumā pieaug Ekonomikas ministrijas funkcijas, jo tās galvenais uzdevums ir ekonomiski regulēt pastāvīgi darbojošās ražošanas struktūras. Tieši tāpēc, ka nejūtaties drošs šajā darbā, jums vajadzīga Rūpniecības ministrija, kas varētu papildināt jūsu funkcijas ar komandu novadīšanu līdz rūpniecības uzņēmumiem. Es domāju, ka šeit tomēr vajadzētu palielināt jūsu funkcijas un praktiski neveidot šo jauno ministriju, kurai arī pašreiz nevar atrast normālu vadītāju.
Man nepatika arī jūsu atbilde pilsonības jautājumā – jums tiešām nav problēmas ar pilsonību, bet tāda problēma ir ļoti daudziem mūsu republikā.

Priekšsēdētājs: Jūsu laiks, Dīmaņa kungs.

S.Dīmanis: Tas mani uztrauc tāpēc, ka jūs aktīvi nodarbosities ar ekonomiskās struktūras izveidi. Ja šī izveide nebūs optimāla, ļoti daudzi cilvēki paliks bez darba un tad pilsonības jēdziens būs ļoti būtisks.

Priekšsēdētājs: Vārds Vaivada kungam. Pēc tam izlemsim, kā strādāt rīt.

J.Vaivads: Cienītais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Jau jautājumos mēs jutām interesi par to, kā veidosies turpmāk zinātnes liktenis Latvijā. Debatēs dzirdējām arī tādu tēzi, ka labi ir, ja ir ministrs, bet, ja nav ministra, tad nozarei ir bēdīgi. Es pārstāvu Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju, kur izglītībai būs ministrs, kultūrai būs ministrs, un loģiski rodas jautājums – kā tad ar zinātni, vai tai arī nevajadzētu ministru vai vismaz departamentu, kas noteiktu zinātnes attīstību Latvijā. Es domāju, ka šis jautājums nav bez pamata. Kā zināms, pašreiz gan līdzekļi zinātnei, gan kompetence to izlietošanā atrodas PSRS pārziņā. Tas ir būtisks fakts. Pēc 4.maija – mūsu neatkarības Deklarācijas pieņemšanas – ir vairāk nekā skaidrs, ka gan līdzekļiem, gan kompetencei par zinātni jāatgriežas republikā. Kā šī kompetence tālāk tiks izmantota? No jautājumiem man tas nekļuva sevišķi skaidrs. Esmu pārliecināts, ka ministriju lielums ir proporcionāls līdzekļu summai, kas iet cauri šīm ministrijām. No šāda viedokļa republika zinātnei tērē apmēram 40 miljonus. Jūs paši saprotat, ka šis skaitlis nav liels, izrādās, ka tas ir tikai 2 reizes lielāks nekā valdības aparāta uzturēšana. Tad, protams, nevajadzētu ne ministriju, ne departamentu. Varētu iztikt arī ar tām struktūrām, tikai varbūt mazliet paplašinot. Vēl viens apstāklis. Pasaules praksē ir pieņemts, ka peļņa, kas novirzīta izglītībai un zinātnei, netiek aplikta ar nodokli. Jautājums – kādēļ? Tas ir tādēļ, ka valdības ļoti bieži apzinās, ka, iekasējot šos nodokļus un pēc tam pašām sadalot, šāda administratīva un centralizēta līdzekļu sadale ir maz efektīva un bieži nekompetenta.
Bieži tieši zinātnes politikā valdības balstās uz profesionālām sabiedriskām formācijām, tas ir, zinātniskajām padomēm, kuras kompetenti var izvērtēt šo līdzekļu visefektīvāko pielietojumu zinātnē. Šāds ceļš ir sācies arī Latvijā, tas ir plaši sabiedriskajā zinātniskajā sabiedrībā apspriests un praktiski ir jau sākta Latvijas zinātnes padomes veidošana, kuras galvenais uzdevums būs, balstoties uz dziļu un pamatīgu ekspertīzi, izvērtēt tieši to zinātni, kas republikā būtu attīstāma ar valsts līdzekļiem. Jāsaka gan, ka šis process republikā sastopas ar ļoti lielām grūtībām. Es negribētu visu vainu uzvelt Ekonomikas ministrijai un tās vadībai, bet katrā gadījumā šis process pagaidām ir iestrēdzis. Es domāju, ka šādai Latvijas zinātnes padomei vajadzētu būt nevis pakļautībā, bet tieši sadarboties ar Ekonomikas ministriju. Piekrītu premjerministra izteiktajai tēzei, ka katrai konkrētai ražošanas nozarei jāpalielina savs zinātniskais potenciāls, tas jāpiesaista ražošanai, bet, protams, par savas nozares līdzekļiem. Valdības diktēts, uzspiests, šāds zinātniski tehniskais progress, kā zināms, neko efektīvu nav devis. Šī politika neattaisnojas tagad un vēl jo vairāk neattaisnosies tirgus apstākļos.
Līdzšinējā Ekonomikas ministrija ļoti neveselīgu vērtējumu sabiedrības acīs ieguva ar to, ka tā veidojās kā mecenāts ar biezu naudas maku. Kam ir nauda, tas pasūta mūziku. Tikko pieminētais valsts pasūtījums un tā neefektivitāte izpaužas tieši tai apstāklī, kā savās tēzēs teica ministra kandidāts Āboltiņš. Manuprāt, ne vienmēr valdības pasūtījums ir zinātnei ejamais ceļš, sevišķi, ja runājam par sabiedriskajām zinātnēm. Pirms izdaru izvēli par Āboltiņa kunga kandidatūru ekonomikas ministra amatam, es tomēr gribētu dzirdēt konkrētāku formulējumu tieši attiecībā uz zinātnes politiku.

Priekšsēdētājs: Paldies jums, kolēģi deputāti. Mums zālē atrodas pretendenti, kas ir piedalījušies mūsu komisiju darbā, bet, manuprāt, mums vajadzētu vienoties par darbu rīt. Ministru padomes priekšsēdētājs izteica domu, ka vajadzētu intensīvi strādāt, bet tas attiecas uz šodienu. Rīt, es domāju, iztiekot bez liekas aģitācijas “par” un “pret”, bet saprotot lietas būtību un svarīgumu, nobalsosim, lai es redzu, kāda ir situācija. Ieslēdziet balsošanas režīmu un sāksim ar reģistrāciju. Kā, lūdzu?

No zāles: Varbūt frakcijām pa priekšu vajadzētu vienoties par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Nē, es domāju, katrs pats izteiks savu viedokli. Lūdzu rezultātu. 149. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi. Kas ir par to, lai strādātu? Kas pret? Atturēties gan nevajadzētu tādā jautājumā. Ir problēmas? Nav. Lūdzu rezultātu. Paldies, turpinām.
No zāles: Priekšsēdētāj, vēl viens priekšlikums. Mēs balsojām par strādāšanu visu dienu. Varbūt nobalsosim par strādāšanu rīt līdz pusdienlaikam?

Priekšsēdētājs: Tas ir pilnīgi izslēgts. Ja strādājam, tad strādājam. Ja nestrādājam, tad nestrādājam. Ir jāliek uz balsošanu šis priekšlikums? Vārds deputātam Kodoliņam.

A.Kodoliņš: Tā kā es pārstāvu Ekonomikas komisiju un pirmais runāja no šīs komisijas, tad es vispirms teikšu, ka par Jāņa Āboltiņa kandidatūru Ekonomikas komisijā lielu domstarpību nebija. Un, kā priekšsēdētājs nolasīja, viņš tika apstiprināts diezgan pārliecinoši. Tajā pašā laikā nebūt negribu teikt, ka es personiski Āboltiņa kandidatūru vērtēju viennozīmīgi. Manuprāt, diezgan apšaubāmas ir vairākas Jāņa Āboltiņa izteiktās tēzes gan šeit, gan arī agrāk intervijās, piemēram, par kultūras sfēras un zinātnes sfēras finansēšanu.
Es, bez šaubām, balsošu par Jāņa Āboltiņa kandidatūru šādu apsvērumu dēļ. Manuprāt, Jānis Āboltiņš pašlaik ir visspējīgākais cilvēks, speciālists, kas varētu republikā veikt reālu pāreju uz tirgus ekonomikas principiem, jo viņš savieno sevī gan šo zinātnisko pieeju jautājumam, gan arī pragmatisko. Cita runa ir par to, kādai jābūt pašai Ekonomikas ministrijai. Šis jautājums vēl joprojām būtu visai nopietni apspriežams. Vai nu apzināti, vai neapzināti, bet pamazām Ekonomikas ministrija pārvēršas par tādu kā virsministriju, un, manuprāt, tas nav visai pozitīvi. Pirmām kārtām diez vai ir pareizi, ka Ekonomikas ministrijā sakoncentrēts jautājums par darbiekārtošanu, tāpat dažādu sociālo jautājumu risinājums. Manuprāt, Ekonomikas ministrijai pamatos būtu jāaprobežojas ar ekonomiskās politikas izstrādi un ekonomiskās reformas realizācijas jautājumiem.
Ir priekšlikums daudzas funkcijas Ekonomikas ministrijai noņemt un veidot citas valdības struktūras, un vispirms jau darbiekārtošanas jautājumos. Acīmredzot šo jautājumu risināšanai nāksies veidot vai nu departamentu pie valdības, vai atsevišķu ministriju. Vēl jāteic, ka jāmaina arī pārējo struktūru funkcijas. Piekrītu tiem, kuri izteica domu, vai ir pareizi, ka Ekonomikas ministrija ir galvenais likumdošanas orgāns. Pamatā tomēr Ekonomikas ministrijai, manuprāt, jāveic likuma ieviešanas funkcija, tātad jāstrādā pie jautājumiem, kurus valdības programma ir izvirzījusi. Un šajā sakarā Ekonomikas ministrijai nevajadzētu atteikties no tādas funkcijas kā plānošana. Jo mēs zinām, ka plānošana tomēr mūsu laikos ir attīstīta arī tirgus ekonomikā. Un tā ir elementāra kļūda, ja domājam, ka, pastāvot tirgus ekonomikai, it kā varam iztikt bez plānošanas. Visumā es atbalstu Jāņa Āboltiņa kandidatūru.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais runās deputāts Maharevs, bez tam pierakstījušies vēl ir Biezais un Kehris.

E.Maharevs: */Mums nav ne tikai tirgus ekonomikas. Diemžēl, bet, manuprāt, daudzi mūsu ekonomisti ir ekonomisti politikas dēļ, tas ir, politiskie ekonomisti jeb ekonomisti vārdos. Ar citātiem viņi var pamatot, ko vien vēlaties, ar citātiem viņi var mūs aizvest, kur vien gribat. Šajā ekonomistu plejādē Jānis Āboltiņš, manuprāt, tieši ir rets izņēmums. Viņš ir ekonomists nevis vārdos, bet darbos, tas ir, biznesa ekonomists, kā tagad jau var teikt. Viņam ir savs viedoklis, tam var piekrist, var nepiekrist, var strīdēties, bet tas ir viedoklis. Viņam ir sava uzskatu sistēma, viņš darbā, kā mēdz teikt, kvēlo un nodarbojas ar pašizglītošanos. Tās ir Jāņa Āboltiņa raksturīgās iezīmes. Lai gan mūsu politiskās platformas ir atšķirīgas, tas viss man dod pārliecību, ka viņš ir labs ekonomikas ministra amata pretendents. Es piekrītu viņa uzskatiem par zinātni un gribu dažus vārdus teikt arī par to.
Patiešām, praktiskajai zinātnei – es pats esmu zinātnes cilvēks – pašai savām vajadzībām jānopelna, bet fundamentālajai zinātnei jāpierāda, ka tā ir fundamentāla. Droši vien problēmu, vai uz Marsa ir dzīvība, patlaban republikā var nefinansēt, bet, piemēram, alternatīvo enerģijas avotu problēmu vai problēmu, kas saistīta ar pasaules okeāna līmeņa celšanos 10 gadu laikā, kā apgalvo zinātnieki, par metru, vajag steidzami finansēt.
Nobeigumā gribu izteikt Jānim Martinovičam dažus priekšlikumus. Personiski jūs – es to sen zinu pēc kopīgā darba – neesat administratīvas komandēšanas metožu piekritējs. Bet ministrijā diemžēl ir šādi ekonomisti – administratīvas komandēšanas metožu piekritēji. Un otrs priekšlikums. Es saprotu, ka republikas ekonomiskās patstāvības un neatkarības problēma ir svarīga, bet, Jāni Martinovič, mūsu pensionāri, mūsu maznodrošinātās ģimenes šajā problēmā grib saskatīt arī sociālās programmas, kas būtu vērstas uz viņu dzīves uzlabošanu. Gribētos, lai primāro problēmu vidū būtu arī maznodrošināto atbalstīšanas sociālās programmas, lai prioritāšu vidū būtu labdarības un žēlsirdības jautājumi. Paldies./

Priekšsēdētājs: Deputāts Biezais. Deputāts Biezais jau otro reizi nāk un līdz tribīnei tā arī nenokļūst. Bet viņš labprātīgi aizgāja savā vietā. Vai Jānim Āboltiņam ir kas sakāms par viedokļiem, kuri šeit izskanēja? Lūdzu.

J.Āboltiņš: Es gribu pateikt paldies visiem, kas izteicās. Un izteiktās domas mēs ņemsim vērā, tās palīdzēs gan personiski man, gan manai komandai.

Priekšsēdētājs: Reģistrācijas režīmu. Reglamenta jautājumos deputāta Lagzdiņa piezīmes ir vietā. Vismaz man tā šķiet. Viņš uzskata, ka man būtu jālūdz Sekretariātam izsniegt deputātu balsošanas rezultātus, norādot, kuri deputāti balsojuši “par”, kuri “pret” un kuri “atturas”. Tas atbilstu arī mūsu nolikumam par atklātu balsošanu. Vai iebildumu nav? Ja kāds vēlas saņemt šīs balsošanas rezultātus, to var izdarīt, un mums iebilžu nebūs. Reģistrējušies esam? Lūdzu rezultātu. 154. Paldies. Izsakiet savu attieksmi pret Jāņa Āboltiņa kā ekonomikas ministra kandidatūru. Ieslēdziet balsošanas režīmu. Vai ir kādas problēmas? Nav, tad lūdzu rezultātu. Par – 137, pret – 7, atturas – 6. Tātad Jānis Āboltiņš iecelts par Latvijas Republikas ekonomikas ministru. Apsveicam, vēlam sekmes. (Aplausi.)
Lūdzam Ivaru Godmani turpināt.

I.Godmanis: Augsti godātais priekšsēdētāj, augsti godātie deputāti! Es domāju, ka cilvēka dzīve sastāv no vairākām sfērām. Ekonomiskā sfēra, var teikt, tautsaimnieciskā sfēra, nupat tika apspriesta. Un pateicos deputātiem par to, ka viņi atbalstīja tās kandidatūras, kuras es izvirzīju, bet es domāju, ka viena ļoti būtiska mūsu dzīves sfēra ir saistīta ar kārtības jautājumu, un kārtības jautājumu es saprotu visplašākajā nozīmē – kārtības jautājums cilvēku savstarpējās attiecībās, kārtības jautājums pilsoņu attieksmē pret valsti un valsts attieksmē pret pilsoni, kārtības jautājumi, kas saistās ar cilvēka tiesībām un pienākumiem. Un īpaši šajā periodā, kad politiskās kaislības sit augstu vilni, kad Latvija ir izdarījusi ļoti nopietnu pavērsienu politiskajā ziņā. Tāpēc ir ārkārtīgi būtiski, lai šis pavērsiens tiktu zināmā mērā garantēts, lai šis pavērsiens tiešām būtu demokrātisks pavērsiens. Demokrātisks savā būtībā, kā tas jau ir iesākts parlamenta darbībā. Ir ārkārtīgi liela nozīme tam, lai šie pavērsieni politikā, likumdošanā un ekonomikā, kas kopumā veido būtiskas izmaiņas sabiedrības dzīvē, tiktu arī īstenoti demokrātiski. Un viens no nepieciešamajiem nosacījumiem ir kārtība sabiedrībā.
Un tāpēc, runājot par valdības uzdevumiem šajā jautājumā, mums ir jārunā arī par Iekšlietu ministriju un Iekšlietu ministrijas turpmākajām funkcijām. Tā pieder pie ministrijām, kas pilda vienu no visnoteiktākajām valsts funkcijām. Šīs funkcijas ir gan kārtības sargāšana, gan valsts, gan arī pilsoņu tiesību aizstāvība. Gribu teikt, ka acīmredzot mēs esam iegājuši tajā periodā, kad politiskie jautājumi tiek risināti parlamentā, saimnieciskās dabas un saimnieciskās politikas jautājumi – valdībā un saimniekošanas jautājumi – pašos uzņēmumos, saimniecībās. Un tāpēc jautājums par politisku ievirzi vai politizētu attieksmi kārtības sargāšanas orgānos, es domāju, ir būtiski novirzījies un faktiski palicis otrajā plānā, kā tas ir normālās demokrātiskās valstīs. Tāpēc es domāju, ka viens no uzdevumiem ir panākt, lai šie kārtības sargāšanas orgāni nebūtu politizēti, lai to galvenais uzdevums būtu rūpēties par to, lai būtu aizstāvētas cilvēktiesības un pilsoņu tiesības, tāpat arī valsts tiesības un intereses attiecībās ar pilsoņiem.
Atļaujiet man pēc šā ievada stādīt jums priekšā Viktora Skudras kandidatūru iekšlietu ministra amatam. Deputātiem ir izziņas materiāls par kandidātu, un es lūgtu apspriest šo manis izvirzīto kandidatūru.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāt Jundzi, lūdzu, pasakiet komisijas lēmumu, man šobrīd tas nav klāt.

T.Jundzis: Kā jau vairākkārt tika ziņots sesijā, Aizsardzības un iekšlietu pastāvīgā komisija kopīgajā sēdē ar Likumdošanas jautājumu komisiju vakar ieteica Viktoru Skudru rekomendēt kā iekšlietu ministra kandidātu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai jūs gribat izmantot 15 minūtes?

V.Skudra: Kā deputāti noteiks. Es labprāt tās izmantotu.

Priekšsēdētājs: Ja kandidāts labprāt vēlas, tad mums ir reglaments. Jautātāji, lūdzu, apsēdieties. Un jums vārds izklāstam.

V.Skudra: Cienījamie deputāti, cienījamais priekšsēdētāj! Jums labi zināmi tādi jēdzieni kā cilvēks un sabiedrība, pilsonis un valsts, taču, kad pirmā vārdkopa saskaņā ar savu gribu pārtop otrajā – nosacīti augstākajā fāzē, rodas problēma par pilsoņa un valsts savstarpējo mijiedarbību, par valsts politikas atbilstību pilsoņu interesēm un šīs politikas īstenošanu. Kaut arī valdības vadība un ekonomikas ministrs turpmākajā republikas attīstībā iestājas par tirgus ekonomiku, tas nebūt nemazina, bet sākuma posmā varbūt pat tieši palielina tiesību sargāšanas lomu. Esam pārliecinājušies, ka teorija par iespēju apiet kādu sabiedrības attīstības pakāpi ir cietusi krahu. Jāpiezīmē, ka pat vienas formācijas ietvaros ir nepieciešams izdzīvot visas tai raksturīgās fāzes. Tāpēc īpašuma formu daudzveidības apstākļos ir jāpilnveido personiskā īpašuma saturs, kooperācija, individuālā darbība utt. Arī mūsu republikā pastāv reāla iespēja saskarties ar kaut ko līdzīgu gangsterismam, kāds mūsu gadsimta 20.gados bija vērojams Čikāgā. Katrā ziņā ar to nopietni jārēķinās. Cienījamie deputāti! Labi saprotot, ka iesāktais darbs Tieslietu ministrijā man šobrīd ir labāk zināms, ka tas jau ir ievadīts un varbūt devis arī rezultātus, es cerēju šajā statusā būt noderīgs republikai arī turpmāk.
Taču, apzinoties situācijas nopietnību, ievērojot Tautas frontes un tās deputātu frakcijas viedokli, kā arī cienījamā premjerministra piedāvājumu, es uzskatīju, ka šajā sarežģītajā situācijā man nav tiesību kategoriski atteikties. Tāpēc šobrīd jums pašiem, cienījamie deputāti, un vienīgi jums izlemjams jautājums, vai man uzticēt iepriekšējo posteni vai arī iekšlietas, vai varbūt tikai pateikt paldies par iepriekšējo darbu. Taču tā kā šobrīd esmu šajā tribīnē, lai runātu par Iekšlietu ministrijas turpmākās darbības platformu, gribu teikt sekojošo.
Strādādams par prokuroru, esmu ļoti cieši sadarbojies ar iekšlietu sistēmas darbiniekiem, tomēr šobrīd runāt par pilnīgi izstrādātu programmu būtu priekšlaicīgi. Taču kā juristam, šobrīd arī kā tieslietu ministram un kā pilsonim man ir savs viedoklis par Iekšlietu ministrijas sistēmas pilnveidošanu, lai nodrošinātu likumību un sabiedrisko kārtību republikā šajā latviešiem īpašajā laikā. Pirms runāju par specifiskajām problēmām, gribu teikt, ka pirmām kārtām ir svarīgi saprast galvenos mērķus un no tiem izrietošos uzdevumus. Tāpēc uzskatu, ka, pirmkārt, iekšlietu orgānu pirmais uzdevums ir aizsargāt valsts, respektīvi, Latvijas Republikas tiesisko statusu, realizēt parlamenta un valdības drošību un to darbības iespēju. Otrkārt, gādāt par pilnīgu visu republikas pilsoņu drošību un viņu tiesību aizsardzību. Treškārt, nodrošinot sabiedrisko kārtību, veikt visus pasākumus, lai nepieļautu masu nekārtības, sociālo grupu konfrontāciju un vardarbīgu metožu lietošanu. Ceturtkārt, es vēlreiz gribu uzsvērt, ka viens no galvenajiem principiem ir izvirzīt lozungu, ka iekšlietu orgānu sistēma nav politisko diskusiju klubs, tā ir depolitizējama. Kā panākt šo uzdevumu īstenošanu pašreizējā konkrētajā situācijā? Mums visiem kopā, cienījamie deputāti, ir jāizlemj, vai
Iekšlietu ministrijai ir jākļūst par republikas pakļautības ministriju, vai pagaidām tā var būt koprepublikāniska ministrija. Šobrīd es domāju, ka Centrs velti uztraucas, jo likumā, ko mēs gan neesam ratificējuši, par kompetences sadali starp PSRS un savienotajām republikām attiecībā uz cīņu ar noziedzību, 8.pantā ir ierakstīts, ka sabiedrība pati patur sev tiesības uz vispārējo vadību cīņā ar noziedzību. Tātad tas nozīmē, ka republika pati var pilnīgi patstāvīgi risināt šos jautājumus. Tāpēc ir jāņem vērā, kādā veidā mēs šobrīd esam spējīgi finansēt Iekšlietu ministriju – izmantojot PSRS Iekšlietu ministrijas resursus, vai mūsu republika ir spējīga to darīt pati, nosakot patstāvīgi pašu iekšlietu darbinieku skaitu un atrisinot viņu apmaksas jautājumus. Bez tam, manuprāt, ir ļoti svarīgi iekšlietu orgānos aizpildīt vakantās vietas, kas šobrīd republikā sastāda apmēram 800 cilvēku, un tāpēc vajag aicināt republikas jauniešus atbalstīt iesaukumu milicijā. Mēs nevaram žēlot līdzekļus, lai sagatavotu augsti kvalificētus speciālistus darbam bez ieročiem ekstremālās situācijās. Es uzsveru – bez ieročiem, jo jebkura ieroču lietošana ir mūsu sakāve. Tālāk mums ir jāatgriežas pie likuma par alternatīvo dienestu, par kuru es jau runāju iepriekšējā sasaukuma sesijā, respektīvi, pagājušā gada decembrī. Šis likums ir jāpapildina, paredzot iespēju jauniešiem pildīt alternatīvo dienestu atbilstoši viņu politiskajiem uzskatiem, un tādējādi mēs varētu tieši iekšlietu sistēmas darbā iesaistīt ļoti lielu daļu republikas jauniešu.
Piektkārt, pareizi izmantojot faktiski sevi likvidējušā brīvprātīgo kārtības sargu štāba bāzi jeb – kā mēs esam pieraduši vienkārši teikt – DND, visos rajonos un arī mikrorajonos ir jāizveido kas līdzīgs kārtībnieku štābiem, kuros aicinātu darboties vīrus, kas atbalsta republiku un iekšējo kārtību tajā. Runājot par kārtībnieku formējumiem, es uzskatu, ka tos iespējams veidot divās pakāpēs. Tās varētu būt apmaksātas sistēmas uz brīvprātības principiem. Šo apmaksāto sistēmu varētu daļēji uzturēt valsts, taču būtu nepieciešams veidot arī sabiedriskās kārtības sargāšanas fondu, kurā varētu piedalīties gan valsts uzņēmumi, gan kooperatīvi, gan individuālie ražotāji. Sestkārt, iekšlietu orgānu darbiniekiem, kas veic patruļas dienestu, nekavējoties jāuzsāk pārdienu apmācības profesionālajā sagatavotībā, kas ietvertu teorētiskās zināšanas un fiziskos treniņus. Septītkārt, primārās programmas ietvaros nepieciešams izstrādāt un realizēt pasākumus iekšlietu orgānu darbinieku kultūras līmeņa celšanai, it īpaši tos, kas attiecas uz mūsu iekšlietu daļu darbiniekiem – viņu attieksmi pret pilsoņiem, sava pienākuma pildīšanu un ārējo izskatu. Es uzskatu, ka par šiem jautājumiem varbūt jāsāk runāt jau ar rītdienu, jo tas, kādā izskatā pa mūsu ielām staigā milicijas darbinieki, civilizētā valstī nav pieļaujams, tas attiecas gan uz ierindniekiem, gan uz seržantu, gan virsnieku sastāvu.

Priekšsēdētājs: Jums atvēlētais laiks ir pagājis. Cik laika jums vēl vajag?

V.Skudra: Man vajadzētu vēl kādas trīs minūtes. Paldies. Beidzot šo jautājumu bloku, gribu pateikt, ka pašreiz Rīgā darbojas Minskas augstākās milicijas skolas fakultāte, kura faktiski ir jāpārņem republikas pārziņā. Nākamais jautājums ir iekšlietu orgānu struktūra un darbības principi, tāpēc es cienījamos deputātus gribu iepazīstināt ar tās galvenajiem principiem. Es uzskatu, ka ir nepieciešams veidot municipālo un federālo iekšlietu orgānu sistēmu. Respektīvi, rajonā padomei dot iespēju patstāvīgi izveidot municipālo miliciju un noteikt tās štatu skaitlisko lielumu un pat samaksas sistēmu, maksājot darbiniekiem algas no vietējā budžeta. Republikas Iekšlietu ministrijas attiecīgā struktūrvienība piedalās kadru komplektēšanā, to sagatavošanā un profesionālo pienākumu izpildes pārbaudē. Lai saīsinātu laiku, es gribu pateikt dažus vārdus par Kriminālmeklēšanas departamentu, Izmeklēšanas departamentu, Labošanas darbu iestāžu departamentu, Īpašuma aizsardzības departamentu, vēl būtu jādomā par to, vai municipālā milicija to visu paveiks, varbūt tas jādara centralizēti, kopā ar pārējiem dienestiem, piemēram, ar Ugunsdzēsības departamentu. Un, visbeidzot, manuprāt, ir jābūt arī Municipālajam departamentam, taču, ja runājam par problēmu loku, laika trūkuma dēļ es gribu pateikt tikai vienu: iekšlietu orgāni rezultatīvi spēj cīnīties ar noziedzību tikai tad, ja pašos orgānos nenotiek to saaugšana ar noziedznieku pasauli, un tāpēc ir nepieciešams veidot īpašu Policijas departamentu, kas raudzītos par kadru tīrību. Mums, visbeidzot, būs vēl jārunā par nepilngadīgo noziedzību, korumpēto noziedzību, reketu un pārvaldes orgānu un noziedzības pasaules saaugšanas problēmu. Ļoti īsi. Kā visam, tam būs nepieciešams ļoti liels finansiāls ieguldījums.

I.Silārs: Cienījamo ministr, mani un manus vēlētājus interesē jūsu attieksme pret Valsts drošības komiteju, kura būtībā stāv pāri visām ministrijām, jo iziet uz ikvienu ministriju. Un tieši jūsu attieksme šobrīd un tālākā perspektīvā.

V.Skudra: Es domāju, ka mēs šo jautājumu esam apsprieduši šaurākā lokā un konkrēti arī ar premjerministru, kurš faktiski par šo problēmu jau ir izteicies. Domājams, ka nākotnē iekšlietu orgānu sistēmā varētu ietilpt arī valsts drošības orgāni. Es domāju, ka šobrīd ir priekšlaicīgi šo jautājumu cilāt, īpaši tādēļ, ka ļoti liela nozīme ir šai finanšu situācijai un, otrkārt, Drošības komiteja ir jāizmanto, lai apkarotu vienu no svarīgākajām problēmām – korumpēto noziedzību, varbūt vairāk sadarbojoties ar šo komiteju tieši attiecībā uz iekšlietu kadru tīrību.

Priekšsēdētājs: Deputāts Aleksejevs, pēc tam deputāts Šapovālovs.

A.Aleksejevs: */Augsti godātais Skudras kungs! Latvijas PSR Konstitūcijas 60. pantā teikts: “Latvijas PSR pilsonim jāsargā padomju valsts intereses.” Sakiet, lūdzu, vai šis pienākums sargāt Padomju valsts intereses saglabājas un kāda ir jūsu attieksme pret tiem Latvijas PSR pilsoņiem, kuri šā panta pildīšanu uzskata par savu pienākumu?/

V.Skudra: */Tagad, godātais deputāt Aleksejev, attiecībā uz valsti varu teikt, ka 4.maijā tika pasludināta republikas neatkarība un faktiski republika šobrīd ir tā valsts, kuras intereses un kuras pilsoņu intereses ir jāsargā orgāniem, kuri sargā sabiedrisko kārtību. Vienlaikus attiecībā uz Konstitūciju, es domāju, saglabājas tās normas, kuras nav pretrunā ar 1922.gada Konstitūciju. Tiks sargātas visas jebkura pilsoņa tiesības, neraugoties uz viņa attieksmi pret Latvijas Republikas neatkarību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, iztieciet bez komentāriem, mēs nekādi nevaram vienoties par elementārām lietām. Tālāk vārds deputātam Šapovālovam.

P.Šapovālovs: */Godātais nākamais ministr! Es nezinu, iespējams, šis jautājums vairāk attiecas nevis uz jums, bet uz cienījamo priekšsēdētāju vai cienījamo Godmaņa kungu. Sakarā ar to, ka Iekšlietu ministrija ir koprepublikāniska un gandrīz 80 procentus no tās budžeta Latvijai dod Savienība, man rodas šāds jautājums: vai jūsu kandidatūra ir saskaņota ar iekšlietu ministru Bakatinu, tāpēc ka jūs šajā amatā tiksit iecelts arī ar ministra pavēli? Atbildiet, lūdzu./

V.Skudra: */Šobrīd es personiski uz šo jautājumu nevaru atbildēt. Kā jūs pats saprotat, no manas puses būtu neētiski pirms jautājuma izlemšanas ziņot par to PSRS ministrijai./

P.Šapovālovs: */Paldies. Varbūt cienījamais priekšsēdētājs atbildēs uz šo jautājumu?/

Priekšsēdētājs: */Kā jūs saprotat, es vadu sēdi. Darba beigās Ministru padomes priekšsēdētājs atbildēs./ Vārds deputātam Biezajam.

J.Biezais: Cienījamo ministr! Ir paredzams, ka neatkarīgajā Latvijā būs daudz gan ārvalstu pilsoņu, gan ārvalstu īpašumu. Kāda loma jūsu dienestam varētu būt to aizsardzībā?

V.Skudra: Es domāju, ka tas tiks panākts, paredzot gan municipālo miliciju, gan Īpašuma aizsardzības departamentu, kurš runātu ne vairs tā, kā iepriekš – par valsts un sociālistiskā īpašuma aizsardzību, bet gan tieši par īpašuma aizsardzību, un, manuprāt, tieši šā departamenta ietvaros tiktu risināti arī jautājumi par to, lai gan ārvalstu pilsoņiem, gan ārzemju uzņēmumiem, kuri būs mūsu republikas teritorijā, būtu tāds pats drošības statuss kā republikas teritorijā strādājošajiem.

Priekšsēdētājs: Tālāk vārds deputātam Lagzdiņam.

J.Lagzdiņš: Man ir pavisam īss un vienkāršs jautājums. Jūs sagaida ļoti atbildīgs un sarežģīts darbs, tāpēc sakiet, lūdzu, kādu palīdzību jūs gaidāt no Augstākās padomes un konkrēti kādus likumus jūs gribētu, lai mēs pieņemam un kādus labojumus spēkā esošajā likumdošanā izdarām, lai jums būtu vieglāk savu programmu realizēt?

V.Skudra: Jā, laika trūkuma dēļ es šeit par to nerunāju, taču domāju, ka šobrīd viens no problēmu blokiem būtu vispirms nodalīt tās problēmas, kuras var atrisināt iekšlietu orgāni patstāvīgi, jau šodien, un otrais – tās problēmas, kas saistītas ar politisko un ekonomisko situāciju republikā. Tātad es saskatu divas pakāpes: pirmkārt, ministrijas iespējas un, otrkārt, likumdevējas un izpildvaras palīdzības nepieciešamība. Lai šīs problēmas varētu sadalīt, ir nepieciešams iedziļināties Iekšlietu ministrijas sistēmā un noziedzības struktūrā vispār.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kristovskim.

Ģ.Kristovskis: Pašreiz mūsu ekonomika nespēj piedāvāt tādu preču klāstu, kas apmierinātu pieprasījumu, līdz ar to zeļ noziedzība, spekulācija. Kā jūs uzskatāt – vai jūsu programma, kā arī milicijas un iekšlietu daļas darba uzlabošanā varētu atrisināt šo problēmu, vai arī to spēj atrisināt vienīgi tirgus – normāls preču pieprasījums un saražoto preču piedāvājums.

V.Skudra: Neapšaubāmi, likuma ietvaros ar esošā un topošā kriminālkodeksa palīdzību iekšlietu orgānu sistēma un vispār tiesību sargāšanas orgāni var veikt lielu darbu. Taču īsi un skaidri runājot, uz šo jautājumu varu atbildēt tā: pilnībā un reālāk atrisināt šos jautājumus varēs tikai tad, kad republikā būs attiecīga politiskā un ekonomiskā situācija. Mēs zinām, kāds stāvoklis ir ar spekulāciju. Spekulācija notiek ar tiem priekšmetiem, ar tām precēm, kuras ir deficītas. Ja valstī pietiekami ražo konkrēto preci, spekulācija ar šo preci nenotiek. Tāpēc primārais, protams, ir ekonomiskais faktors. Neapšaubāmi, Iekšlietu ministrijai, konkrēti nodarbojoties ar šiem jautājumiem, skaidrāk saredz, tieši kādos aspektos varbūt ir jāveido kāds jauns likums, un tad, protams, Iekšlietu ministrija izteiks savu viedokli Ministru padomei, kam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības.

Priekšsēdētājs: Deputāts Simsons, pēc tam runās deputāts Dinevičs.

P.Simsons: Cienījamais ministra kungs! Mēs visi zinām, ka iekšlietu iestāžu darbinieku materiālais stāvoklis un sociālais nodrošinājums pašreiz nebūt nav spīdošs. Kāds būtu jūsu viedoklis par vietējo padomju mēģinājumiem savu pilnvaru robežās ieviest tādu saimnieciskā aprēķina elementu kā, piemēram, naudas sodu par kārtības pārkāpumiem, lai zināmas summas izlietotu milicijas darbinieku algošanai? Līdz ar to ieinteresētu viņus veikt darbu. Tādi mēģinājumi ir lauku rajonos.

V.Skudra: Es domāju, ka šo jautājumu varētu apspriest. Tomēr tas vispusīgi jāizanalizē. Bet šobrīd, ja mēs runājam par municipālo miliciju, kuru mēs varbūt vēlāk dēvēsim par municipālo policiju, ir jāmaksā, kā jau es iepriekš teicu, no sava budžeta. Kā šis budžets tiek veidots, tā ir vietējās padomes problēma.
Vēl man jāsaka, ka mēs gribētu noteikt, lai katrs rajons ir tiesīgs noteikt arī štatus. Piemēram, Limbažu rajonā ir zems noziedzības līmenis, tad kādēļ Limbažos jābūt tikpat lielai iekšlietu daļai, kāda tā varbūt ir Rīgas rajonā vai kādā citā. Un atkarībā no šo cilvēku skaita tiek regulēta arī apmaksas sistēma.

Priekšsēdētājs: Deputāts Dinevičs, pēc tam runās deputāts Jundzis.

J.Dinevičs: Cienījamais ministr! Jūs savā runā teicāt, ka ir nepieciešams novērst to, ka iekšlietu darbinieki saaug ar šo organizēto noziedzību. Līdz šim, cik man zināms, šādas it kā uzraudzības funkcijas pār Iekšlietu ministriju un iekšlietu darbiniekiem veica Valsts drošības komiteja. Jūs teicāt, ka ir nepieciešams veidot jaunu struktūru. Vai jūs domājat izmantot Valsts drošības komiteju kā šādu uzraudzības orgānu, lai noziedzība nesaaugtu ar Iekšlietu ministriju, vai arī veidosit kaut ko jaunu?

V.Skudra: Kā uzraudzības orgānu nekādā ziņā. Runa vienīgi var būt par paralēlu sadarbību.

Priekšsēdētājs: Deputāts Jundzis, pēc tam runās deputāts Jagupecs.

T.Jundzis: Cienījamo kolēģi! 4.maijā Augstākā padome pieņēma Aicinājumu tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, kurā ir teikts, ka Latvijas Republikas Augstākā padome un valdība veiks pasākumus tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku materiālo un sadzīves apstākļu uzlabošanai un sniegs reālu palīdzību valsts valodas apgūšanā. Sakiet, lūdzu, kā ministrs, kādus pašus pirmos soļus būtu gatavs spert tieši šajā virzienā?

V.Skudra: Es uzskatu, ka viens no pirmajiem soļiem Tieslietu ministrijas darba pilnveidošanā var būt tagad, pieņemot lēmumu par iekšlietu ministra apstiprināšanu. Iekšlietu ministram būtu jāuzdod viena mēneša laikā izstrādāt priekšlikumus par iekšlietu darbinieku sociālā stāvokļa nodrošināšanu un iesniegt tos Augstākajai padomei. Taču reizē ar to es gribu cienījamiem deputātiem vēl atgādināt, ka gadījumā, ja jūs man parādīsit uzticību, vairākkārt būs jāgriežas pēc finansiālas palīdzības, jo iekšlietu orgānu sistēmas materiāli tehniskais nodrošinājums šobrīd ir zem katras kritikas. Tā atpalicība ir apmēram par piecdesmit gadiem, ja salīdzinām ar civilizētajām valstīm, runājot par krimināltehniku, par transportu, par telpām, par visu pārējo. Ar arhaiskām metodēm un līdzekļiem, kādi iekšlietu orgānu sistēmas rīcībā ir šobrīd, nevar pozitīvi atrisināt šos jautājumus, par kuriem es runāju, respektīvi, cīnīties ar šodienas reketieri, kas faktiski jau pielīdzinājies starptautiskajam līmenim. Tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums.

Priekšsēdētājs: Deputāts Jagupecs, pēc tam runās deputāte Zeile.

J.Jagupecs: */Viktor Janovič! Atbildiet, lūdzu, uz šādu jautājumu. Savā ziņojumā jūs atzīmējāt, ka būtu lietderīgi perspektīvā izveidot republikāniskus iekšlietu orgānus. Cik reāli no ekonomiskā viedokļa ir šobrīd izvirzīt šo jautājumu, tas ir, veidot neatkarīgu
Iekšlietu ministrijas struktūru, neatkarīgu, pieņemsim, no PSRS IeM, proti, cik lielā mērā šo tēzi apstiprina pierādoši ekonomiskie aprēķini? Kāpēc? Tāpēc ka līdztekus neatkarīgu IeM orgānu izveidošanai lieli izdevumi būs saistīti ar IeM orgānu tehniskā bruņojuma modernizēšanu, jo vairāk tādēļ, ka arī tehniskais aprīkojums tagad ir visai bēdīgs. Un te ir arī otrs jautājums. Vai republikas Iekšlietu ministrijas izveidošana izraisīs arī kadru pārkārtojumus šajos orgānos? Paldies./

V.Skudra: */Pašā sākumā es šim jautājumam faktiski jau pieskāros. Principā es uzskatu, ka katrai ministrijai ir jābūt republikāniskai. Bet tieši Iekšlietu ministrijas finanšu situācija, kā jūs teicāt, ir ļoti sarežģīta, tāpēc es šobrīd vēl neesmu gatavs izvirzīt jautājumu par vienīgi republikāniskas pakļautības ministriju, tāpēc ka ir vajadzīgas sarunas ar PSRS ministriju. Ja PSRS ministrija rīkosies saskaņā ar likumu par kompetences sadalīšanu starp Savienību un savienotajām republikām un konkrēti – ar šā likuma 8. panta 8. punktu tikai par vispārējo vadību cīņā ar noziedzību, tādā gadījumā mums nav nepieciešams jau tūlīt izlemt šo jautājumu. Turpretī tad, ja Iekšlietu ministrija, neraugoties uz šo likumu, uzskata par nepieciešamu komandēt visu un visus, šis jautājums samilzt vairāk. Kas attiecas uz kadru pārkārtojumiem, tad pēc iepazīšanās ar kadru sastāvu manu pieeju šim jautājumam noteiks pirmām kārtām profesionālais viedoklis./

Priekšsēdētājs: Deputāte Zeile, pēc tam runās deputāts Ļaļins.

V.Zeile: Jūs esat pirmā amatpersona, kas tik atklāti runā par mafiju, korupciju, reketu Latvijā. Ko mēs vistuvākā nākotnē varam no šīm parādībām sagaidīt un kā tās varētu ietekmēt ekonomiku Latvijā? Kas šajā jomā būtu jādara parlamentam un kādi likumi būtu jāpieņem, lai palīdzētu jūsu darbībā? Un pēdējais jautājums, ko uzstāda Dozorceva kungs, – vai jūs pieļaujat arī privātdetektīvu?

V.Skudra: Jā, es pieļauju privātdetektīvu. Atbildot uz otro jautājumu – par reketu —, es jau pašā sākumā teicu, ka mēs varam sagaidīt ļoti nopietnas sekas. Un šobrīd, vēl nebūdams iekšlietu sistēmas darbinieks, es uzskatu, ka patlaban noziedznieks, konkrēti, reketieris, kā es jau iepriekš minēju, sacensības līmenī, ja tā varētu teikt, stāv daudz augstākā un labākā situācijā nekā milicijas darbinieks. Tāpēc, pirmkārt, es runāju par profesionālo sagatavotību, par teorētiskajām zināšanām, fiziskajiem treniņiem, tehnisko apgādi. Es uzskatu, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai tomēr ir attiecīgas kopīgas vienības cīņai pret noziedzību, jo reketieri, šī organizētā noziedzība, faktiski skar ne jau vienas republikas teritoriju, bet izplatījusies gandrīz pa visu lielo valsti un katrai reketa nozarei ir savs centrs, un tie obligāti jānoskaidro. Kādā veidā tas būs darāms? Varbūt šodien es atklāti par to nerunāšu. Man ir savas domas, bet tas tomēr ir veicams kompleksi visām Baltijas republikām, varbūt arī ar mūsu kaimiņos esošajiem Krievijas federācijas pierobežas apgabaliem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Ļaļins, un kā pēdējais jautājumu uzdod deputāts Geidāns.

J.Ļaļins: */Viktor Janovič, jūs esat jurists. Un tāpēc man ir interesanti, kāpēc jūs tik brīvi traktējat Likumu par alternatīvo (darba) dienestu? Runājot par alternatīvo dienestu, jūs paredzat, ka tā būtu viena no milicijas komplektēšanas iespējām. Šobrīd Likums par alternatīvo (darba) dienestu to neparedz./

V.Skudra: */Dabiski, ka šobrīd likums to neparedz, bet es uzskatu, ka Augstākajai padomei pilnībā ir tādas tiesības šo likumu paplašināt, papildināt./

J.Ļaļins: */Bet to taču tikai nesen pieņēma./

V.Skudra: */Tas tiesa, tomēr dzīve rāda un situācija veidojas tā, ka mēs varam mainīt arī nesen pieņemtus likumus. Es domāju, ka tādējādi mēs varēsim papildināt to milicijas darbinieku kontingentu, kuru mums šobrīd trūkst. Mēs nespējam reāli cīnīties ar noziedzību, kad nav vajadzīgā daudzuma iekšlietu orgānu darbinieku./

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Geidāns.

I.Geidāns: Ņemot vērā to, ka esmu pēdējais, kas uzdod jautājumu, es labāk novēlēšu cienījamam ministra amata pretendentam panākumus balsošanā.

V.Skudra: Paldies.

Priekšsēdētājs: Tas bija novēlējums. Tagad debates. Mums tomēr būtu jārēķinās ar to, ka jautājums būtu jāizskata, jo vairāk tādēļ, ka mēs ar ne pārāk lielu vairākumu nobalsojām, ka mēs rīt nestrādājam. Debatēs gan ir pieteikušies daudzi. Es jums nolasīšu sarakstu: Šapovālovs, Dīmanis, Bekasovs, Kostins, Endziņš, Birkavs, Stepičevs, Romašovs, Geidāns, Silārs, Jundzis, Apsītis, Grūtups, Teikmanis. Atļaujiet man, vadoties pēc mūsu reglamenta un pieņemtajiem lēmumiem, koriģēt šo sarakstu, un debašu gaitā es jums ziņošu, kādi man ir ieteikumi, bet jūs izlemsit, ko darīt tālāk. Tagad vārds deputātam Šapovālovam, pēc tam deputātam Dīmanim.

S.Dīmanis: Es lūdzu man pēdējam dot vārdu no mūsu frakcijas.

Priekšsēdētājs: Pēdējam? Lūdzu.

P.Šapovālovs: */Cienījamie deputāti, cienījamais priekšsēdētāj! Es esmu Aizsardzības un iekšlietu komisijas loceklis, tāpēc piedalījos cienījamā ministra amata pretendenta kandidatūras apspriešanā. Lai gan mūsu komisijas priekšsēdētājs sacīja, ka komisija kandidātu ieteic, tomēr par viņa iecelšanu visi komisijas locekļi nebalsoja, arī es atturējos, un tagad centīšos paskaidrot, kāpēc tā rīkojos.
Pirmkārt, es gribu teikt, ka tagad Rīgas milicijas rindās notiek rūgšana, tiek vākti paraksti pašreizējā, pagaidām vēl amatā esošā iekšlietu ministra Šteinbrika atbalstam. Prezidija sekretariātam ir piesūtītas vairākas Rīgas pilsētas rajonu nodaļu darbinieku rezolūcijas un aicinājumi. Vienu no šiem aicinājumiem ir parakstījuši aptuveni 30 mūsu deputāti, frakcijas “Līdztiesība” deputāti, un es pats personiski šo dokumentu nodevu Sekretariātam. Saskaņā ar mūsu vienošanos šāds dokuments uzskatāms par oficiālu mūsu sesijas dokumentu, pavairojams un izdalāms deputātiem. Taču tas netika izdarīts. Es pats esmu iekšlietu orgānu pārstāvis un, kad mani darba kolēģi jautāja, kas noticis ar mūsu aicinājumu, kas ar to būs turpmāk, neko skaidri atbildēt nevarēju. Droši vien daži no jums zina, ka šodien notika Rīgas milicijas darbinieku sapulce, kurā tika pieņemta šāda rezolūcija:
“1990.gada 4.maijā Latvijas PSR Augstākā padome, pārkāpjot PSRS Konstitūcijas 72.panta prasības un PSRS likumu par kārtību, kādā risināmi jautājumi, kas saistīti ar savienotās republikas izstāšanos no PSRS, nerēķinoties ar to, ka jautājums par Latvijas PSR valsts iekārtas nomaiņu, tās iekšējā un ārējā politiskā statusa nomaiņu kā republikas valsts dzīves pamatjautājums saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūcijas 5.pantu izšķirams referendumā, tautas nobalsošanā, pieņēma Augstākās padomes Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un līdz ar to Latvijas PSR izdarīja antikonstitucionālu apvērsumu, kas ved uz republikas valstisko sakaru saraušanu ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Pamatojoties uz savu profesionālo piederību pie tiesībaizsardzības orgāniem, kuru pienākums pirmām kārtām ir aizsargāt Konstitūcijas garantētās pilsoņu tiesības un brīvības no jebkuriem apdraudējumiem, paliekot uzticīgi tiesiskas valsts celtniecības mērķiem un nepieļaujot iespēju, ka mēs varētu pārkāpt doto zvērestu, uzskatām par nepieciešamu paziņot:
1. Rīgas milicijas darbinieki par savu profesionālo pienākumu, kā to prasa likums, uzskata nepieciešamību aizsargāt no jebkuriem apdraudējumiem PSRS Konstitūciju un Latvijas PSR Konstitūciju, tajās deklarēto valsts sabiedrisko iekārtu, sargāt pamatlikumos garantētās pilsoņu tiesības un brīvības, apstiprināt Rīgas milicijas atbildi uz Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990.gada 4.maija aicinājumu tiesībaizsardzības orgānu darbiniekiem un nodot šo atbildi republikas Augstākajai padomei un masu informācijas līdzekļiem. Viens no mūsu runātājiem jums šo atbildi nolasīs. Pildot saistības, ko uzņemamies likumā noteiktā konstitucionālā tiesiskā režīma sargāšanā, uzskatām, ka mūsu pienākums ir turpmāk atbilstoši PSRS Konstitūcijas 74.pantam pakļauties tikai uz konstitucionāla pamata pieņemtajiem PSRS un Latvijas PSR likumiem. Kā arī tikai iekšlietu ministram biedram Bakatinam un Latvijas PSR iekšlietu ministram biedram Šteinbrikam. Lēmumus un norādījumus, kas attiecībā uz Latvijas PSR IeM vadību, IeM un Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldi tiks pieņemti un doti, apejot PSRS IeM, mēs nepildīsim. Tādā gadījumā, ja kāds, lai kas tas būtu, veiks jebkādas antikonstitucionālas darbības, kuras būs vērstas pret Rīgas milicijas darbiniekiem, gan atsevišķiem darbiniekiem, gan kolektīviem, vai kuru mērķis būs piespiedu kārtā atlaist vai nomainīt Rīgas miliciju, mēs paturam sev tiesības uz enerģisku pretdarbību, tāpēc ka strauji augošā un organizētā noziedzība varēs pārplūdināt sabiedrību un novest pie nekontrolējamām sekām.
Sapulces dalībnieki aicina Rīgas pilsētas un republikas pilsoņus un darba kolektīvus uzskatīt šo rezolūciju par apliecinājumu mūsu gatavībai nelokāmi aizstāvēt viņu likumīgās tiesības un intereses. Mēs vēršamies pie republikas iekšlietu orgānu darbiniekiem ar aicinājumu nepaļauties uz provokatoriskiem un maldinošiem solījumiem un stingri ievērot zvēresta prasības, būt gataviem izpildīt savu konstitucionālo pienākumu. Ceram, ka tiesībaizsardzības orgānu, Valsts drošības komitejas, prokuratūras darbinieki, robežapsardzības un iekšējā karaspēka karavīri, kā arī republikā dislocētās PSRS Bruņoto spēku daļas izskatīs šo rezolūciju un pievienosies tai, lai Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā nodrošinātu konstitucionālo kārtību. Šī rezolūcija ir apspriesta un pieņemta Rīgas milicijas darbinieku sapulcē. Par to balsoja 1212 cilvēki, pret – 7, atturējās – 18.”
Daru cienījamajiem deputātiem zināmu, ka šajā sapulcē piedalījās iekšlietu ministrs Šteinbriks, kas pēc rezolūcijas pieņemšanas paziņoja, ka viņš arī turpmāk pildīs iekšlietu ministra funkcijas līdz brīdim, kad saņems no PSRS ministrijas un tieši no biedra Bakatina pavēli par savu pilnvaru nolikšanu. Tāpēc man godātajiem deputātiem ir priekšlikums: lai nenokaitētu atmosfēru, es lūdzu jautājumu par mūsu iekšlietu ministra iecelšanu atlikt līdz konsultācijai ar PSRS Iekšlietu ministriju. Paldies.

Priekšsēdētājs: Man jums ir jāizteic piezīme par to, ka jūs pārkāpāt reglamentu laika ziņā./ Vārds deputātam Bekasovam.

M.Bekasovs: */Cienījamie kolēģi! Vakar Likumdošanas jautājumu komisijā es biju klāt, kad tika apspriesta Viktora Skudras kandidatūra iekšlietu ministra amatam. Taču, neraugoties uz to, ka es uzdevu minētos jautājumus, šodien no Viktora Janoviča runas izsmeļošu informāciju nesaņēmu. Tāpēc es gribu pakavēties burtiski pie dažām problēmām, kas šobrīd ir Iekšlietu ministrijā.
Pirmais ir tas, ka viena darbinieka slodze četras reizes pārsniedz vidējo slodzi. Minēšu tikai vienu piemēru: krimināllietu izmeklētāja vidējā slodze ir 25 lietas gadā, tagad tā tuvojas 100 lietām. IeM tehniskais bruņojums ir primitīvā līmenī, šajā jautājumā mēs esam ļoti atpalikuši. 50 procenti transporta faktiski ekspluatācijai nav derīgi, tie ir jānomaina. Rezultātā ļoti cieš operativitāte. Mēs jau runājām par to, ka kadri nav nokomplektēti, ka trūkst vairāk nekā 800 cilvēku – aptuveni 10 procentu. Labāku varētu vēlēties kadru skaitlisko sastāvu un kvalitatīvo sagatavotību. IeM sistēmas nepietiekamās finansēšanas princips neļauj cerēt, ka IeM un tās darbinieku materiālais stāvoklis pēc pārejas uz materiālo nodrošināšanu nevis no Savienības budžeta, bet no republikas budžeta un vietējo padomju budžeta uzlabosies. Tāpēc es pretendenta programmā neredzu to, kādā veidā nākamais iekšlietu ministrs spēs atrisināt šos praktiskos un, manuprāt, pašus sāpīgākos IeM jautājumus pat tad, ja tiks piešķirti naudas līdzekļi sabiedriskās kārtības sargāšanai un IeM sistēmas tehniskajai modernizēšanai, bet līdzekļi būs vajadzīgi ļoti lieli, jo tagad no Savienības budžeta Latvijas milicijas finansēšanai tiek piešķirti 106 miljoni rubļu, bet, ņemot vērā tehnisko modernizāciju, droši vien vajadzēs divas reizes vairāk – tie ir aptuveni 20 procenti no republikas budžeta. Es ļoti šaubos, vai republika šādus līdzekļus atradīs.
Otrs jautājums ir šāds. Kur jaunais ministrs ņems transportu, speciālo tehniku un radioelektronisko aparatūru? Kā tiek plānots uzlabot kadru sagatavošanas kvalitāti, jo tas iesaukums, par kuru bija runa, ir vienkārši cilvēki, kurus būs nepieciešams attiecīgi sagatavot un kuriem vajadzēs nodrošināt sabiedriskās kārtības sargāšanu. Katrs cilvēks sapņo par to, lai likums sargātu viņa mantu un viņa dzīvību, taču patlaban milicijas darbinieki ir dziļā neizpratnē par to, kuriem likumiem pakļauties. Tāpēc atļaujiet nolasīt tiesībaizsardzības orgānu 1990gada 4. maijā pieņemto Rīgas milicijas atbildi republikas Augstākajai padomei.
“Rīgas milicijas darbinieki apsprieda Latvijas PSR Augstākās padomes aicinājumu un uzskata par nepieciešamu atzīt, ka tiesiskās kārtības un likumības nodrošināšanai ir jāveltī daudz vairāk uzmanības nekā līdz šim. Taču vairāki atzinumi un aicinājumi rada neizpratni un tos neapstiprina Latvijas Republikas valdības reālās iespējas, savā būtībā tie ir pretrunā ar PSRS konstitucionālo pamatu un iekšlietu orgānu ierindas un vadības sastāva spēkā esošo zvērestu.
Milicijas darbinieku profesionālo sagatavotību nosaka tas, kā viņi pilda Latvijas PSR Konstitūcijas prasības un savu zvērestu būt uzticīgiem tautai un sociālistiskajai dzimtenei. Turpretī jūsu aicinājums stiprināt Latvijas valstisko neatkarību ir pretrunā ar iepriekš minētajiem dokumentiem, bet tas, ka Latvijas PSR Augstākā padome ir pieņēmusi Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, rada apstākļus, kad 1922.gada Konstitūcijas darbība ir atjaunota, taču apturēts deklarācijas 34.pants, bet Latvijas PSR Konstitūcija un citi likumdošanas akti tiek piemēroti tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar Latvijas Republikas Konstitūciju. Rodas jautājums: kas un kā mākslīgi radītajā nelikumības situācijā būs apveltīts ar beztiesīgām tiesībām noteikt likuma robežas un tās vai citas tiesību normas piemērošanas iespējamību, kā arī to, cik likumīgas ir tās vai citas darbības, par kurām būs jāatbild mums kā tiešajiem izpildītājiem? Ir ļoti jāšaubās, vai būs iespējams atrauti no Padomju Savienības, tikai no republikas budžeta finansēt tiesībaizsardzības orgānus, konkrēti, IeM.”
Es jau teicu, ka līdz pat šim laikam gandrīz visa uzturēšana naudā, mantiskā apgāde, materiāltehniskais un pensionārais nodrošinājumus tika veikts no PSRS valsts budžeta. Rīgas milicijas darbinieki uzskata, ka iespējamā izeja no strupceļa rodama, atbalstot Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu grupas “Līdztiesība” aicinājumu, proti, sarīkojot visas tautas nobalsošanu – referendumu par Latvijas neatkarību saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūcijas 5.pantu. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kostinam.

V.Kostins: */Cienījamie kolēģi, tautas deputāti! Es runāju kā tās komisijas loceklis, kura vakar kopā ar otru komisiju apsprieda šos jautājumus, šo iekšlietu ministra amata kandidatūru. Iekšlietu
ministrija, tāpat kā armija, pilda specifiskus valsts uzdevumus – aizstāv valsts intereses, sargā sociālistisko īpašumu un sabiedrisko kārtību, nodrošina un aizstāv pilsoņu tiesības un brīvības, kā arī pilda daudzus citus uzdevumus. To uzdevumu, kuri jārisina Iekšlietu ministrijas orgāniem, šobrīd ir ļoti daudz. Taču, atklāti sakot, patlaban ir ļoti maz iespēju šos uzdevumus izpildīt.
Es cienu cilvēku, kas dara iemīļotu, sev tuvu darbu. Bet pats Viktors Skudra vakar komisijā sacīja, ka viņš netīko pēc šā amata un negrib ieņemt šo amatu. Un šodien viņš vakar teiktos vārdus atšifrēja un apstiprināja. Varbūt ir lietderīgi uzklausīt šo iekšlietu ministra amata kandidāta viedokli un reāli, saprātīgi pārdomāt viņa vārdus, nevis ar varu spiest cilvēku ieņemt tik atbildīgu amatu, kāds ir iekš-lietu ministra amats. Es ne vakar, ne šodien nedzirdēju iekšlietu ministra amata kandidāta programmā par to problēmu risinājumu, kuras ir sakrājušās Iekšlietu ministrijai un tās personālsastāvam. Vakar iekšlietu ministra amata kandidāts divas reizes, atsaucoties uz sarunu ar finanšu ministru, runāja par to, ka finanses Iekšlietu ministrijas vajadzībām Latvijā atradīsies. Šodien viņš par to klusēja. Es noteiktu prasīšu, lai finanšu ministra amata kandidāts apstiprina šos vārdus, ko viņš vakar teica iekšlietu ministra amata kandidātam. Pagaidām tie ir tikai vārdi, neviens skaitlis ne vakar, ne šodien te neizskanēja. Bet šie skaitļi droši vien būs ļoti lieli.
Nākamais. Manuprāt, iekšlietu ministra amata kandidātam šobrīd nav praktiskā darba pieredzes Iekšlietu ministrijas sistēmā. Es gribētu teikt, ka Iekšlietu ministrijā ir sakrājušās lielas grūtības gan kadru jautājumu, gan personālsastāva sociālo un sadzīves jautājumu risināšanā. Šeit ne vārds netika bilsts par to, kā tie tiks risināti. Viena no problēmām, runāsim godīgi, ir tā, ka šī sistēma tagad ir zaudējusi savu prioritāti. Kāpēc šajā sistēmā šobrīd daudz vairāk par 50 procentiem ir krievvalodīgo darbinieku? Par to ir jārunā, tā ir problēma, kas jārisina. Un ne tikai kā valsts valodas apguves problēma. Man šķiet, ir dziļi jāpēta visi jautājumi, kas šo sistēmu noveduši pie komplektēšanas pēc šādas pazīmes.
Gribētos runāt arī par sistēmas tehnisko nodrošinājumu. Droši vien kādam vajadzētu atbildēt par to, ka šī mūsu tautai, mūsu valstij vajadzīgā sistēma nonākusi līdz tādai pakāpei, par kuru mēs baidāmies pat teikt, ka tā ir atpalikusi par 50 gadiem. Iekšlietu ministra amata kandidāta programmā nekas konkrēti nebija sacīts arī par to, kā šī atpalicība tiks pārvarēta. Es tīri cilvēciski baidos par to, ka šis ļoti simpātiskais cilvēks ar patīkamo izskatu – es viņu cienu –, kurš ar vairākuma stingru uzstājību izvirzīts iekšlietu ministra amatam, tiks samaitāts, tiks atrauts no iemīļotā darba. Šobrīd viņš varētu pildīt tieslietu ministra, nevis iekšlietu ministra pienākumus. Es gribētu ierosināt, lai balsojot kolēģi deputāti atturas, tas ir, lai rīkojas tā, kā es darīju vakar mūsu komisijas sēdē./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Endziņam.

A.Endziņš: Cienījamie deputāti! Mēs šodien atkal dzirdam aicinājumus, draudus. Pēdējais runātājs tikko teica, ka nav profesionālis. Cik bieži profesionāls jurists ir bijis šīs ministrijas priekšgalā? Pirms 20 gadiem es pats strādāju šajā sistēmā un atceros, ka bija kārtējā pārbaude. Toreiz komisiju vadīja Augstākās padomes Prezidija sekretārs Zorins (vai varbūt viņam bija cits amats, neatceros).Viņš jautāja, kas būtu nepieciešams, lai uzlabotu iekšlietu orgānu darbu. Es atļāvos pateikt, ka mums pirmām kārtām jādomā, kā pienācīgi samaksāt par šo necilvēcīgo darbu. Pēc tam tas tika pasniegts tādējādi, ka, lūk, biedrs Endziņš esot politiski nenobriedis.
Šodien cilā jautājumu par to, cik augsti profesionāls ir pašreizējais ministrs Šteinbriks, no kuras sistēmas viņš iecelts par ministru. To, ka Viktors Skudra ir augsti kvalificēts jurists, neviens republikā neapšauba. Ir nepieciešams domāt, kā celt Iekšlietu ministrijas prestižu. No tā, kāds būs šis iekšlietu ministrs, kāda būs viņa personība, cik viņš būs autoritatīvs republikas iedzīvotāju vidū, daudzējādā ziņā veidosies attieksme pret šiem orgāniem, arī pret dienestu šajās iestādēs. Kāpēc mēs esam nonākuši tādā situācijā?
Manuprāt, Iekšlietu ministrija pēdējā laikā ir pārvērtusies nevis par organizāciju, kurai vajadzētu rūpēties par pilsoņu drošību, par viņu mantas neaizskaramību, bet gan par politiskas organizācijas ieroci.
Es strādāju universitātē. Pēdējā laikā mēs uzņemam studentus specializētajā Iekšlietu ministrijas grupā papildus un gatavojam juristus tieši Iekšlietu ministrijas sistēmai. Studenti pirmajā kursā dod zvērestu, sola rakstiski, ka viņi strādās, ka viņi ir veseli un tā tālāk. Kad nāk sadale, kad viņiem ir jāiet strādāt, tad, pateicoties šim prestižam un arī necilvēciskajiem darba apstākļiem, viņi meklē visdažādākos ieganstus, lai uz turieni nebūtu jāiet. Es negribu vainot pašreizējo iekšlietu ministru Šteinbriku, bet viņa priekšteča uzsāktā politika, varētu teikt – izdzīšanas politika, ir novedusi pie šādiem protestiem. Tagad tas tiek pasniegts gandrīz vai kā apsvērums.
Man liekas, ka Konstitūcija dod visas tiesības Augstākajai padomei. Mēs saņēmām valdības priekšsēdētāja Viļņa Edvīna Breša iesniegumu par valdības funkciju nolikšanu. Valdības veidošana ir Latvijas Republikas Augstākās padomes prerogatīva. Šajā gadījumā nav vajadzīga nekāda iepriekšēja saskaņošana ar PSRS Iekšlietu ministriju vai citām organizācijām. Tā ir iepriekšējā prakse, kad vispirms vajadzēja saskaņot dažādās instancēs, arī partijas Centrālajā komitejā, ka bija vajadzīgs biroja lēmums, un tikai tad viss gāja normāli. Es gribētu redzēt, kā šeit tribīnē justos un atbildētu pašreizējais iekšlietu ministrs Šteinbriks. Tad varbūt tie oponenti, kuri uzskata, ka šodien mums nav šis jautājums jālemj, būtu citādās domās. Mums tik tiešām jādomā par kompetenci, par to, kā pārveidot šo ministriju, lai tā stāvētu cilvēku interešu sardzē un nebūtu bubulis, ar kuru baidām bērnus, sak, neejiet uz ielas, tur milicis tevi saņems ciet. Milicim ir jābūt mūsu sabiedrotajam un aizsargātājam.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Birkavam.

V.Birkavs: Godātie kolēģi! Visi klātesošie zina, ka frakcijā es uzstājos pret Viktora Skudras kandidatūru, nevis pret cilvēku un speciālistu. Tam bija un ir savi apsvērumi. Uzskatu, ka mums principā jāmaina Iekšlietu un Tieslietu ministrijas funkcijas, palielinot Tieslietu ministrijas lomu. Jo Iekšlietu ministrijai vienmēr ir bijusi un būs tendence kļūt par sabiedrību aptverošu kontroles orgānu. Funkciju pārdalīšanas process ir ilgstošs, bet valdība jāveido nekavējoties.
Nebija grūti paredzēt arī opozīcijas konsolidēšanos Iekšlietu ministrijas sistēmā sakarā ar Viktora Skudras vai jebkura cita cilvēka iecelšanu ministra amatā. Mēs redzam krampjainu turēšanos pie saviem krēsliem visos līmeņos. Tagad šī konsolidēšanā ir noticis fakts, tiek vākti paraksti, organizētas sanāksmes, draudēts ar steikiem, nepakļaušanos, es pat teiktu, ar ieročiem. Maskava, kā mēs no rīta dzirdējām, izturas toleranti, ieteicot atstāt līdzšinējo ministru. Tomēr notikumu loģika, manuprāt, liecina, ka Viktors Skudra var kļūt iekšlietu ministrs. Šajā situācijā ir jādomā, kā mazināt negatīvo ietekmi ar visnotaļ pozitīva cilvēka iecelšanu šajā grūtajā amatā. Gods un slava Viktoram, ka viņš ir piekritis. Šajā sakarībā es ierosinu reizē ar lēmumu, ja mēs nobalsosim par iecelšanu ministra amatā, uzdot jaunajam iekšlietu ministram ne vēlāk kā mēneša laikā iesniegt priekšlikumus par iekšlietu sistēmas darbinieku dzīves un darba apstākļu būtisku uzlabošanu.
Es negribētu, ka mani saprastu nepareizi. Ikviens, kas ir saskāries ar milicijas darbu, zina, ka nepieciešami operatīvi konstruktīvi likumi, kuri liktu sajust Iekšlietu ministrijas darbiniekiem, ka aicinājums, ko mēs pieņēmām pēc neatkarības Deklarācijas, nav tukša skaņa. Būtisks atspaids būs nākamais solis par alternatīvo dienestu. Kas attiecas uz Maskavas ieteikumu, tas mums nav saistošs jo, ieceļot Viktoru Skudru par iekšlietu ministru, mēs nepārkāpjam ne PSRS Konstitūciju, ne bijušo Latvijas PSR Konstitūciju, ne Latvijas konstitucionālās normas. Tā ir mūsu kompetence. Jautājuma atlikšana tikai sarežģīs stāvokli.
Manu kolēģu Šapovālova un Bekasova nolasītie dokumenti konkrēti apliecina, ka mums vajadzīgs jauns ministrs. Ceru, ka īstie profesionāļi, kas prot un grib strādāt, – tādu ministrijā nav mazums – atradīs arī kopēju valodu ar jauno ministru, jo viņa programmas pamatā ir ļoti vienkārša doma par to, kā tautai sveši, pat naidīgi spēki pārvēršas par tās aizstāvi. Es zinu, ka daudzi turpinās protestēt. Tas ir labi, jo visskaļāk pret progresīvām pārmaiņām protestē tie kas neprot un negrib strādāt, tie, kas baidās zaudēt varu, un, galvenais, korumpētie elementi. Tā, vismaz apgalvo PSRS prezidents Mihails Gorbačovs.
Taču starp tiem, kuri pievienojas protestētājiem klusu ciešot, ir arī tādi, kuri tiek maldināti, tāpēc ka neorientējas situācijā, tāpēc ka nav līdz galam izdomājuši. Izmantojot šo tribīni, griežos pie saviem kolēģiem, pie visiem Iekšlietu ministrijas un iekšlietu sistēmas darbiniekiem. Pirms uzsākt nepakļaušanos, padomājiet, kā vārdā un kāpēc? Lai kaitētu cilvēkam, kurš vēlas uzlabot jūsu darba un dzīves apstākļus? Vai līdzšinējais ministrs to ir izdarījis? Tad kāpēc Maskavā labākie profesionāļi iet projām no Iekšlietu ministrijas?

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Stepičevam.

M.Stepičevs: Godātais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es esmu piedalījies tās komisijas darbā, kura apstiprināja Viktoru Skudru par kandidātu Latvijas iekšlietu ministra amatam. Man šodien šajā sakarībā nākas otro reizi uzstāties, jo es biju no tiem, kuri gāja uz Izglītības namu, un varu pastāstīt par to jauko saietu, uz kuru ministrijas darbinieki salasījās tajā namā. Pirmkārt, paziņojums sakarā ar 4.maija Deklarāciju praktiski parāda šīs sapulces īsto seju un tās dalībnieku nodomus. Viktora Skudras iecelšanu ministra amatā viņi uzņem kā iespēju strīdēties, it kā šie 800 cilvēki vai, kā šeit minēja, 1000 cilvēki varētu lemt to, ko atļauts lemt tikai mums, deputātiem. Es uzstājos šajā sapulcē, jo viņi mani uzaicināja to darīt. Es viņiem atgādināju to, ka mēs pārstāvam trīs kategorijas no divarpusmiljonu lielās latviešu tautas un ka 800 cilvēkiem nebūtu tiesību apstrīdēt mūsu vienīgās tiesības ievēlēt ministru. Viņi par to it kā atvainojās, it kā saprata. Bet tūlīt atkal cilvēki uzstājās, ka šīs uzstāšanās bija tik politizētas un tās atmosfēra tiek politizēta, ka manī radīja brīnumu tas, kāpēc šie cilvēki, kuriem būtu jānodarbojas ar noziedzības apkarošanu republikā, ar reketu, mafiju, bērnu noziedzību, alkoholismu, narkomāniju, toksikomāniju, par šīm lietām neteica neviena vārda. Vienīgais, kas viņus uztrauca, bija jautājums par ministru un cik parakstu jāsavāc – 2000 vai 3000, lai varētu aizsūtīt uz Maskavu un grozīt mūsu lēmumu.
Tas būtu šausmīgs pliķis mūsu Augstākajai padomei, ja tādā veidā ierobežotu mūsu tiesības, izlemjot kaut ko ārpus šīs telpas.
Mums šodien jāievēl ministrs. Iepriekšējais ministrs ar savu uzstāšanos, manuprāt, parādīja, ka viņš turpmāk nevar būt par ministru, jo viņa nostāja ir pret mūsu Deklarāciju, pret Latvijas tautu. Es atbalstu Viktora Skudras kandidatūru un lūdzu balsot par viņu.

Priekšsēdētājs: Tūlīt izlemsim, ko tālāk darīt. Vēl debatēs pieteikušies Romašovs, Geidāns, Silārs, Jundzis, Apsītis, Teikmanis. Atkal runātāju skaits ir par labu opozīcijas frakcijai. Deputāts Dīmanis lūdza vienu minūti. Vārds deputātam Dīmanim.

S.Dīmanis: Cienījamie deputāti! Es uzstāšos frakcijas vārdā. Mēs uzskatām, ka šīs visas saldās runas, atbalstot Skudras kungu, ir nevietā.
?/Frakcijas “Līdztiesība” paziņojums: “Ņemot vērā Rīgas milicijas darbinieku sapulces rezolūciju un ievērojot to, ka ir pārkāpta iekšlietu ministra iecelšanas procedūra, kā arī izanalizējot pretendenta iepriekšējo uzstāšanos, kurā nacionālais prevalē pār tiesisko, un viņa ne visai pārliecinošo dzīves gājumu, frakcija “Līdztiesība” uzskata par neiespējamu piedalīties balsošanā par Skudras kunga kandidatūru.”/

Priekšsēdētājs: Es jums, deputāt Dīmani, izsaku piezīmi. Es šeit nejutu nevienā runā nacionālo jautājumu, tāpēc es pret tāda veida paziņojumiem protestēju.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Es gribu pateikt tikai to. Ja kādam vēl var būt šaubas par to, nozīmēt Skudru vai kādu citu vai atstāt veco ministru amatā, tad pēc Rīgas milicijas darbinieku šodienas paziņojuma, manuprāt, šādas šaubas ir pilnīgi izkliedētas. Mēs redzam, ka šajā sistēmā ir pārkarsusi politiskā situācija, neskatoties uz to, ka mēs aicinājumā runājām, ka te jānotiek pilnīgai depolitizācijai. Tas liecina, ka līdzšinējā milicijas vadība nav spējīga šo sistēmu vadīt. Šajā deklarācijā vai aicinājumā, kuru šeit nolasīja mūsu cienījamie deputāti Šapovālovs un Bekasovs, ir pārkāpta ne tikai Latvijas PSR Konstitūcija, bet arī PSRS Konstitūcija, pārkāpts milicijas darbinieku zvērests, jo milicijas darbinieku pienākums ir tikai viens – ievērot likumus, kuri ir spēkā attiecīgajā republikā, garantēt cilvēku drošību un neaizskaramību. Tas, kā izriet no šā aicinājuma, ir pārkāpts, tāpēc es aicinu balsot par Viktoru Skudru, kurš kā līdzsvarots politiķis un demokrātisks cilvēks ķersies pie pirmā uzdevuma šajā sistēmā un sāks ar tās depolitizāciju.

Priekšsēdētājs: Deputāts Teikmanis

A.Teikmanis: Cienījamie kolēģi! Tā kā tika nolasīta Rīgas milicijas darbinieku rezolūcija, man kā Rīgas pilsētas padomes priekšsēdētājam arī būtu savs viedoklis pasakāms. Es domāju, ka pārzinu Rīgas milicijas problēmas un zinu arī Rīgas milicijas attieksmi pret visiem šiem notikumiem, kas saistās ar Deklarāciju, jo apmēram pirms divām nedēļām es speciāli šai nolūkā tikos ar Rīgas milicijas vadību. Tie bija daļu un nodaļu priekšnieki. Man pēc šīs tikšanās radās secinājumi. Par tiem es gribētu ar jums parunāt. Ticiet man, tas, ka par šo rezolūciju ir nobalsojuši pāri par tūkstoti cilvēku, liecina, ka šeit ir darbojies priekšnieku un pakļauto princips, to es ņemos puslīdz droši apgalvot. Tā nedomā Rīgas milicija. Lielais un absolūtais vairākums domā par kaut ko citu – lai viņus uzskatītu par cilvēkiem, lai viņiem nodrošinātu kārtīgus darba apstākļus, lai viņiem maksātu normālas algas. Par to viņi domā. Pašreizējā ministrijas vadība un arī iepriekšējās tieši par to nedomāja. Un visa šī dzīves politizēšana un milicijas darbinieku politizēšana pašiem milicijas darbiniekiem, profesionāļiem ir līdz kaklam un viņi ir dzirdēt par to negrib. Tāds iespaids man radās pēc šīs tikšanās. Un, ja šāda rezolūcija ir pieņemta, tad tie ir tikai daži Rīgas milicijas vadītāji, kuru spiediena ietekmē šāda rezolūcija tapusi. Oponenti noliedz pretendentu Viktoru Skudru, teikdami, ka viņš nav izteicis priekšlikumus, kā risināt milicijas sasāpējušās problēmas. Viņi gan ne ar vienu vārdu neteic, kāpēc milicija ir tik tālu nolaista un patlaban šādā stāvoklī. Kādēļ šīs problēmas nav risinātas? To es arī izdzirdēju Viktora Skudras programmā. Viņš pirmām kārtām runā kā profesionāls jurists, nevis nezin pēc kādiem principiem paņemts cilvēks, neprofesionālis, kuram vienīgā saistība ar miliciju ir tā, ka viņu ieģērbj ģenerāļa uniformā un uzliek ģenerāļa uzplečus. Viktors Skudra ir profesionāls jurists, kas zina, ko viņš grib sasniegt un kādi uzdevumi ir iekšlietu sistēmai. Tas ir profesionāls jurists, kas tieši pavērš skatienu pretmilicijas, pret iekšlietu darbinieku kā pret cilvēku, lai beidzot šī sistēma izrautos no tās krīzes situācijas, kurā tā atrodas. Un tāpēc es domāju, ka tādi iebildumi, ka iekšlietu ministru varētu nemainīt, ir pilnīgi nepamatoti un, manuprāt, nav pat debatējami.

Priekšsēdētājs: Vai tagad varam uzsākt balsošanu? Lūdzu, ieslēdziet reģistrācijas režīmu. Paldies. Rezultātu. Vai kādam ir problēmas? 125. Kā, lūdzu?
No zāles: Es atvainojos, reģistrācijā nav divas trešdaļas, mēs nevaram balsot. Tāpēc jāaicina balsot ar kartītēm un jāpārskaita, cik ir cilvēku zālē pirms tām. Viņi nereģistrējas, lai pēc tam pasludinšatu balsošanas rezultātus par spēkā neesošiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Balsošanas komisija, stājieties pie darba! Lūdzu, reģistrējieties!
No zāles: Uz kāda pamata jūs viņus neskaitāt?

Priekšsēdētājs: Frakcijas vadītāju Sergeju Dīmani lūdzu panākt šurp.
Jūs paziņojāt, ka nepiedalāties balsošanā. Vai tagad jūs nepiedalāties arī sesijā? Kāpēc jūs tik naivi rīkojaties? Es iepriekšējās dienās teicu, ka līdz šim mums ir bijusi tolerance un ļoti korekta attieksme, bet tagad jūs uzstājaties no tribīnes, ka jūs nepiedalāties balsošanā, un paši aizejat. Tad esat vismaz tik godīgi un oficiāli paziņojiet, ka jūs aizejat un nepiedalāties sesijā. Tās ir divas dažādas lietas – nepiedalāties balsošanā vai nepiedalāties sesijā.

S.Dīmanis: Es atkārtoju pēdējo reizi: mēs teicām, ka balsošanā nepiedalāmies. Kad mūs sāka skaitīt, lai izveidotu kvorumu, mēs aizgājām. Vairāk es neko nevaru pateikt.

Priekšsēdētājs: Bet jūs pats sev nerunājat pretī? Lūdzu, tie ir argumenti. Tā ir frakcijas attieksme – runā vienu un dara
Balsu skaitīšanas komisija. Pašreiz zālē ir 115 deputātu. Tātad kvoruma nav.

Priekšsēdētājs: Vai jūs šai sakarā gribat izteikties? Lūdzu – deputāts Lagzdiņš.

J.Lagzdiņš: Šai sakarībā man būtu trīs ierosinājumi. Pirmkārt, pirms katras balsošanas procedūras nav nepieciešama pārreģistrēšana. To neparedz pagaidu reglaments. Otrkārt, es gribētu atgādināt, ka mums būtu lietderīgi atgriezties nākamnedēļ – tad, kad zālē ir drošs kvorums, to es tā pēdiņas gribētu teikt – “drošs kvorums”, atgriezties pie Konstitūcijas 100.panta labošanas. Treškārt, varbūt mēs tomēr ievērosim mūsu noteikto kārtību, reglamentā un lēmumā noteikto Ministru padomes izveidošanas kārtību. Par ministriem balsosim atklātā balsošanā. Jo balsošana ar podziņām diemžēl slepena balsošana. Un mūsu Tautas frontes frakcijas locekļi taču zina, kādu apsvērumu dēļ mēs pēdējā brīdi pārgājām uz atklātu balsošanu. Protams, politisku apsvērumu dēļ un tieši tāpēc, lai nenotiktu šādas izdarības.

Priekšsēdētājs: Deputāts Indulis Bērziņš.

I.Bērziņš: Es atvainojos, es gribētu...

Priekšsēdētājs: Pirms pasludinu sēdi par slēgtu, norunāsim, cikos sāksim darbu pirmdien, un, ja kāds vēlas runāt par izsniegto projektu, lai izteiktu savu atbalstu vai noliegumu, tad, lūdzu, dariet to. Tika ierosināts pirmdien darbu sākt plkst. 11.00. Un pirms tam būs paziņojums acīmredzot par frakcijas darbu.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Man ir lūgums šo plenārsēdi sākt plkst. 11.00, bet plkst. 9.00 mēs pulcējamies frakcijas sēdē, jo tādā gadījumā ir mazliet laika. Stunda ir par īsu, lai mēs varētu izvērtēt visu, kas nepieciešams plenārsēdei.

Priekšsēdētājs: Tātad deputāts Bojārs aicina noturēt frakcijas sēdi šeit, jo šeit ir lielāka telpa un vairāk gaisa. Ko par to domā mūsu deputāti?
No zāles: Jā!

Priekšsēdētājs: Tātad piekrītam – plkst. 9.00 šeit frakcijas sēde. Vai ir iebildumi pret tekstu, kurš jums ir izsniegts?
No zāles: Es atvainojos, es uzaicinu visus klātesošos zālē, pirms iziešanas ārā, piereģistrēties, lai zinātu, kuri šajā mirklī zālē ir pārstāvēti.

Priekšsēdētājs: Jā, tas ir ļoti pareizs priekšlikums. Vēl kaut ko grib teikt deputāts Jundzis.

T.Jundzis: Es saprotu, ka mūsu ļoti cienījamais priekšsēdētājs runā par tiem likumprojektiem, kuri saistās ar karaklausības paketi?

Priekšsēdētājs: Kā, lūdzu?

T.Jundzis: Vai jūs runājat par karaklausības likumprojektiem?

Priekšsēdētājs: Es jūs nedzirdu.

T.Jundzis: Tādā gadījumā es gribu paziņot deputātiem, ka likumprojektu pakete, kas attiecas uz karaklausību, jaunajā redakcijā ir saņemama lejā pie reģistrācijas galdiņiem. Visi deputāti jauno redakciju vēl nav saņēmuši. Tā kā šī likumprojekta pakete saistīta ar izmaiņām Konstitūcijā, tad klāt noteikti ir jābūt divām trešdaļām.

Priekšsēdētājs: Pastāvīgo komisiju priekšsēdētājus lūdzam pienākt pie Sekretariāta.

(Sēdes beigas)