Veselības aprūpe reanimācijā

Mediķi atkal protestē. Tāds, visticamāk, ir izplatītākais viedoklis, reaģējot uz Gaiļezera slimnīcas anesteziologu lēmumu samazināt darba apjomu līdz ceturtdaļslodzei. Anesteziologi, kurus prasībā par atalgojuma palielināšanu atbalsta arī citu medicīnas specialitāšu pārstāvji, finansējuma nepiešķiršanas gadījumā sola veselības aprūpes sistēmas sagrūšanu, ko par pilnīgi reālu atzinis pat veselības ministrs. Tādējādi viedoklis par kārtējo mediķu dumpi ir gan primitīvs, gan zīmīgā kārtā sasaucas arī ar plašākas sabiedrības pastāvīgu izpratni par anesteziologa darba specifiku un šīs nozares lomu medicīnā.
Populāri varētu teikt, ka anesteziologs ir speciālists, kura rokās, kamēr ķirurgs operē, ir pacienta dzīvības uzturēšana – elpošanas, sirdsdarbības, asinsspiediena kontrole un to nodrošināšana. Ja tas nenotiktu, ķirurga manipulāciju rezultāts visbiežāk būtu līdzvērtīgs vien prasmīga miesnieka veikumam. Otrkārt, tā kā Latvijā anesteziologi lielākoties ir arī reanimatologi, viņi diennakts režīmā nodrošina pacienta veselības stāvokļa kontroli un tā uzlabošanos gan pirms, gan pēc operācijas. Saņemot vidēji nedaudz virs divsimt latiem “uz papīra” par slodzi, šie speciālisti nereti spiesti strādāt vairākās slimnīcās un vairākas diennaktis pēc kārtas. Ņemot vērā, ka pat attīstītajās valstīs anesteziologi ilgāk par gadiem piecpadsmit šajā specialitātē nestrādā, jo tai lielās noslodzes dēļ piemīt tā sauktais cilvēka pārdegšanas faktors, nav grūti iztēloties vidēja Latvijas anesteziologa stāvokli. Ne velti šobrīd mums trūkst ap 70 šīs nozares speciālistu, bet daļa no esošajiem jau pošas darbam ārvalstīs.
Gaiļezera anesteziologi uzstāj: augstas klases speciālistam jāsaņem valstī noteiktā minimālā mēnešalga, reizināta ar koeficientu 15. Tātad ap 800 latu, bet, kā mediķi paši atzīst, ierēķinot atkāpšanās manevru. Kas tad, viņuprāt, radušos situāciju varētu atrisināt visiem pieņemamā veidā? Kā “Latvijas Vēstnesim” paskaidroja Gaiļezera slimnīcas anesteziologs Roberts Spurdžs, pirmkārt, oficiāli jāpasaka, cik kas reāli medicīnā maksā. Otrkārt, valstij jānorāda, cik tā ir spējīga samaksāt par medicīniskajiem pakalpojumiem. Treškārt, pacientu maksātā nauda jāieskaita slimnīcas kasē. Ja pacients ārstam vēlas izteikt naudisku pateicību, tas jādara oficiāli, nomaksājot attiecīgos nodokļus. Tas esot lielus materiālos resursus neprasošs slimnīcu administrāciju darba jautājums, bet anesteziologs ir tikai darba izpildītājs, apgalvo R.Spurdžs. Tiesa, kā skaidro citās slimnīcās strādājošie šīs nozares speciālisti, brīdī, kad valsts medicīnai atvēlētā nauda nonāk ārstniecības iestādēs, tālākā līdzekļu sadale un darbinieku algu apmēru noteikšana ir slimnīcu direktoru rokās. Savukārt tie ar šiem līdzekļiem nereti rīkojoties pēc sev vien zināmiem principiem.
Savu nostāju un risinājumus anesteziologi plašāk skaidros preses konferencē šodien, bet ar veselības ministru Rinaldu Muciņu tiksies trešdien, kad arī, iespējams, redzēsim, cik tuvu kraham veselības aprūpes sistēma pietuvojusies šoreiz un cik reāli ir ieteiktie risinājumi.