Kas vieno un šķeļ Latvijas sabiedrību

Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Kā jūs raksturotu Latvijas sabiedrību? Cik tā ir saliedēta un vienota vai – gluži otrādi sašķelta?
– Situācija ir pretrunīga. Atsevišķās jomās ir progress, citās – regress, vēl citās stāvam uz vietas. Ja runājam par naturalizācijas tempiem un nepilsoņu bērnu reģistrēšanu par pilsoņiem, tad, salīdzinot ar laiku, kad stājos amatā, ir panākts liels progress. Ļoti būtiski, ka audzis pilsonības prestižs nepilsoņu vidū. Lai gan savi trūkumi ir arī šajā ziņā, jo, kā informē Naturalizācijas pārvalde, Daugavpilī naturalizēšanās tempi samazinājušies. Satraucoši ir tas, ka, neraugoties uz sekretariāta un Bērnu un ģimenes lietu ministrijas izvērsto tiešā pasta kampaņu, Latvijā joprojām dzimst bērni nepilsoņi, un pastāv draudi, ka varētu izaugt jauna nepilsoņu paaudze. Valsts valodas apguvē ir lēns progress, atšķiras attieksme pret pašu mācīšanās faktu. Nepatīkami pārsteidz tas, ka protesta akcijās pret mazākumtautību izglītības reformu ir piedalījušies līdz pat 50% cittautiešu skolēnu.
Pilsoniskā sabiedrība palēnām nostiprinās, pieaug nevalstisko organizāciju (NVO) skaits, tajā pašā laikā 53% cilvēku gandrīz neko par tām nezina. Arī pēdējā laika diskusija par NVO darbību un lomu demokrātiskā sabiedrībā parādīja, cik atšķirīgi to izprot ne tikai sabiedrība, bet arī amatpersonas.
– Vai jūs atbalstāt NVO iesaistīšanos politiskajos procesos kā vērotājām, vērtētājām un pārraudzītājām?
– Jā, līdz zināmai robežai.
– Kādai?
– Priekšvēlēšanu laikā ir uzmanīgi jāraugās, lai nesaplūstu politiskās partijas un NVO. Negatīvi vērtējams būtu tas, ja ar sabiedriskas organizācijas muti patiesībā runātu politiska partija. It īpaši tādēļ, ka partiju finansiālie ierobežojumi neattiecas uz NVO.
– Kādas šajos 14 neatkarības gados ir bijušas lielākās kļūdas integrācijas jomā, kuras nav ļāvušas izveidoties politiskai nācijai?
– Manuprāt, pārāk vēlu tika atcelti “naturalizācijas logi”. Daudzi nepilsoņi pierada pie sava statusa. Ja salīdzinām 1994. un 1998. gadu, var redzēt, ka nepilsoņu interese par pilsonības ieguvi ir mazinājusies. Ļoti problemātiski, kā jau teicu, ir tas, ka turpina dzimt jauni nepilsoņi. Nepilsonībai arī ir savas sekas, pirmkārt, jau šo cilvēku atsvešinātība no varas. Otrkārt, ja viņi nevar legālā veidā aizstāvēt savas intereses, agri vai vēlu tiks meklētas kādas radikālas un ekstrēmas formas savu interešu aizstāvībai.
– Kādas ir lielākās problēmas, kas traucē sabiedrības integrāciju, ar kurām jūs kā ministrs sastopaties?
– Mans darbs šobrīd ir mazliet sarežģīts. No vienas puses, ir “Sabiedrības integrācijas programma”, kurā aplūkoti ļoti daudzi jautājumi, bet, no otras puses, Saeima nav pateikusi, kas tai šķiet prioritārs. Es valdībā varu aizstāvēt savas iniciatīvas un redzējumu, bet Saeimas pasūtījums ir bijis visai pretrunīgs. Tādēļ ir ļoti labi, ka ir izveidota Sabiedrības integrācijas apakškomisija. Ja runājam par sabiedriskajiem procesiem, jāteic, ka stipri traucējošs ir pagātnes mantojums. Daļa nelatviešu gluži kā padomju laikos nevar atbrīvoties no sindroma “man pienākas” – gan pilsonība automātiski, gan izglītība dzimtajā valodā utt. Savukārt latviešos ir iesakņojusies neticība tam, ka mēs visi – latvieši, krievi, poļi, čigāni, ebreji, varēsim sadzīvot un pat izveidot vienotu un saliedētu sabiedrību. Bieža ir vēlme atbrīvoties no “citādajiem”, kas ir neargumentēta un iracionāla. Skaidrs ir viens – atbrīvošanās no vēsturiskā mantojuma būs ilgstošs process.
– Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījums liecina: vēl 2002. gadā 30% mazākumtautību skolēnu atbalstīja reformu, bet šogad to ir tikai mazliet vairāk par 10%. Kas šajos divos gados ir noticis nepareizi? Kam jāuzņemas atbildība par šo attieksmes maiņu?
– Visskumjākais ir tas, ka politiskā opozīcija par reformu izplatīja dezinformāciju, tādējādi musinot gan skolēnus, gan viņu vecākus. Zināma atbildība par negatīvismu jāuzņemas Krievu skolu aizstāvības štābam. Taču arī valdības ir pieļāvušas kļūdas. Vislielākā no tām – Izglītības likuma otrais lasījums, kurā bija nelaimīgais vārdiņš “tikai”. To gan vēlāk svītroja, taču tas bija liels trumpis opozīcijai. Ļoti nepareizi bija tas, ka nenotika sarunas ar mēreno opozīciju. Tikai pavisam nesen Izglītības un zinātnes ministrijā izveidoja darba grupu, kurā piedalās arī LAŠOR pārstāvji. Vajadzēja mēreni noskaņotos nošķelt no radikāļiem. Gudra politika ir šķelt opozīciju. Mēs, gan sekretariāts, gan valdība kopumā, par maz runājām ar skolēniem un viņu vecākiem. Taču mēs cenšamies to labot. Esam saņēmuši papildu finansējumu un sagatavojuši informatīvus bukletus, būs rakstu konkurss žurnālistiem par identitātes saglabāšanu, kā arī īpaši raidījumi televīzijā. Jau no reformas pirmsākumiem tai pieslēdzās Sabiedrības integrācijas fonds. Izglītības un zinātnes ministrijā darba grupa izstrādā mazākumtautību izglītības likumprojektu. Es ceru, ka tas mazinās spriedzi sabiedrībā. Ļoti svarīgs sabiedrības integrācijai ir valsts atbalsts mazākumtautību kultūru saglabāšanai un identitātes nostiprināšanai. Jo, jūtot šādu atbalstu, nelatviešiem zudīs apdraudētības sajūta un bailes no asimilācijas.
– Jūsu sarunas ar bada streika pieteicējiem bija nerezultatīvas. Kā, jūsuprāt, situācija atrisināsies?
– Šie cilvēki cerēja, ka es nākšu pie viņiem, uz paplātes nesot reformas moratoriju. Kad tas nenotika, viņi kļuva ļoti agresīvi, sarunas bija nekonstruktīvas, nonākot pat līdz personīgiem apvainojumiem. Taču es domāju, ka veselais saprāts uzvarēs. Šiem cilvēkiem taču ir ģimenes un darbs.
– Cittautiešu jauniešu attieksmes maiņa, protesta akcijas... Vai šie procenti 60:40 Latvijas valstij ir tik būtiski, lai par tiem maksātu tādu cenu?
– To rādīs laiks. Es esmu piesardzīgs optimists.
– Tas, ka lēmumi netiek skaidroti, apgrūtina pilsoniskas sabiedrības izveidi. Taču tā ir hroniska visu mūsu valdību kaite. Kā jūs to skaidrotu?
– Lielā mērā tas ir tāpēc, ka mūsu politika netiek veidota, balstoties uz zinātniskiem atzinumiem, lēmumu pieņemšanā pieaicinot arī zinātniekus. Politiķi paši grib būt eksperti, kas ne vienmēr ir rezultatīvi. Ne vienmēr politiķu lēmumi ir racionāli, tos bieži vien pieņem, domājot par koalīcijas stabilitāti vai nākamajām vēlēšanām. Un, protams, šādus lēmumus grūti sabiedrībai izskaidrot.
– Vai jums nerodas bažas, ka vēl joprojām vēlētāji, tātad pilsoņi, vēlēšanās balso pēc etniskā principa?
– Situācija palēnām mainās. Mēs redzam apjukumu, kas valda kreisajā flangā. Ir vairākas labējas partijas, kas cenšas uzrunāt arī nelatviešus, un ar katru jaunu pilsoni šī motivācija kļūst lielāka. Lai gan šajā ziņā ir daudz neizmantotu iespēju.
– Vai, akcentējot citādā vērtību, nevajadzētu domāt par kopīgo, sabiedrību vienojošo? Vai jūs varētu minēt kādas vērtības, kas būtu kopīgas visai sabiedrībai?
– Kopīgs ir mērķis izveidot pilsonisku sabiedrību ar kopīgām demokrātiskām vērtībām.