Tautas poēzija mūsdienu dzejas audumā

Parasti uzskata: ir divu veidu epi – primārais un sekundārais. Primārais eps attīstās no tautas daiļrades un sākumā parādās mutvārdu stāstījuma tradīcijā, turpretī sekundārais eps ir literārs, kas jau kopš iecerēšanas brīža rakstīts kā pabeigts stāstījums. Sekundārajiem epiem var pieskaitīt arī mūsdienās ļoti populāro literārās fantāzijas žanru, jo tas episkās poēzijas un mīta īpatnības apvieno ar plašajām mūsdienu prozas iespējām. No folkloras tekstiem fantāzijas žanrs ir aizguvis tādus epa pamatstruktūras elementus kā sižeta līnijas, tēlu sistēmu, valodas stilu utt. Tāpēc šo žanru bieži dēvē par episko fantāziju.
Aplūkosim šīs literārās dzejas piemērus, kādi tie parādās pazīstamā fantāzijas rakstnieka Džona Ronalda Rūela Tolkīna darbos, sevišķi – viņa episkajā sāgā “Gredzenu pavēlnieks”.
Kaut gan Tolkīns nav pirmais rakstnieks, kura darbos aprakstītie notikumi risinās iedomātā pasaulē, tomēr lielākoties tieši viņa ietekmē 20. gadsimtā uzplauka interese par episko fantāziju. Tolkīns uzskatīja, ka fantāzijas pasaule nevar būt realitātes imitācija. Tai jāveidojas par neatkarīgu realitāti, ka lasītājs nedrīkst būt tikai vērotājs – viņam jākļūst par norises līdzdalībnieku. Tādējādi par fantāzijas žanra galveno komponentu Tolkīns uzskatīja paralēlas pasaules eksistenci, kas “Gredzenu pavēlnieka” gadījumā ir iedomātā Viduszeme. Kaut jāpiebilst, ka lielāko daļu no Viduszemes fantastiskās kosmoloģijas var atrast oriģinālajās tautas pasakās un augstākajās tautas mutvārdu tradīcijas formās – sāgās, balādēs un epos.
Svarīgs tautas mutvārdu daiļrades un fantāzijas žanra vienojošais faktors ir to sakņojums dažādu Eiropas tautu mitoloģiskajā tradīcijā.
Tolkīnu iedvesmoja tādi avoti kā 14. gadsimta autora vidusangļu valodā rakstītā aliteratīvā poēma “Pērle” (“Pearl”) un nezināma vēlīna 13. vai agrīna 14. gadsimta autora vidusangļu valodā sarakstītā poēma “Sers Orfeo” (“Sir Orfeo”), kur grieķu mīts par Orfeju apvienojas ar ķeltu mitoloģiju, kā arī ap 8. gadsimtu senangļu valodā sacerētā tradicionālā varoņpoēma “Beovulfs”, islandiešu Edas un Nībelungu dziesma (tomēr ne R. Vāgnera versijā). Šajos darbos un senajās tautas balādēs atspoguļojas cilvēku ticība tādām būtnēm kā pūķi, elfi un rūķi. Un, tā kā Tolkīns bija iedziļinājies senajos ticējumos, viņam radās vēlme dot mūsdienu Anglijai mītu sistēmu, kuras tai, pēc viņa domām, trūka.
Kad Tolkīns bija iepazinis somu “Kalevalu”, viņš rakstīja: “Šīs mitoloģiskās balādes ir pilnas ar to ļoti primitīvo pagātnes elpu, ko visa Eiropas literatūra gadsimtiem ilgi ir nepārtraukti slāpējusi un nīcinājusi. (..) Es vēlos, kaut mums no tās būtu palicis vairāk – kaut kas līdzīgs, kas piederētu angļiem.” Tā bija sūtība, ko Tolkīns pats, kā viņš rakstīja, uzņēmās: konstruēt Anglijai mītu sistēmu, kas būtu “attīrīta no visa zemiskā un piemērota šīs ilgi poēzijā slīgstošās valsts nobriedušākiem prātiem”.
Vismaz 20 gadus pirms tam, kad Tolkīns uzsāk rakstīt “Gredzenu pavēlnieku”, viņš savās anglosakšu valodas un literatūras pētnieka gaitās Oksfordā ievēroja apmēram 750. gadā anglosakšu dzejnieka Sinevulfa (Cynewulf) sarakstīto poēmu “Kristus”. Viņu īpaši iespaidoja divas rindas “Eala Earendel engla beorhtast/Ofer middengeard monnum sended.” (“Sveicināts Earendil, spožākais no eņģeļiem/Kas pār Viduszemi sūtīts cilvēkiem.”). Earendils anglosakšu valodā nozīmē “mirdzošs gaismas stars”, bet Tolkīns uzskatīja, ka oriģinālā šī vārda nozīme ir “rītazvaigzne” jeb Venēra. Vēlāk viņš rakstīja: “Es sajutu savādu, patīkamu satraukumu, it kā manī kaut kas sakustētos, es mostos no miega. Aiz šiem vārdiem, krietni pirms senangļu valodas, – ja vien es spētu to aizsniegt, – bija kaut kas ļoti tāls, savāds un skaists.”

Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Folkloras ietekmi uz “Gredzena pavēlnieku” aptuveni var iedalīt divos pamatslāņos.
Pirmais ir fonētiskais aspekts: sāgas valoda bieži imitē tautas tekstus, tā ir tīši poētiska un arhaiska. Valodai ir izteikts ritms, metrs, fonētiskais stils un aliterācijas. Tagad šis stils jau ir kļuvis par žanra etalonu, ko daudzi imitē, citi parodē – reizēm arī nevērīgi, tomēr ignorēt to nevar, jo valoda ir iedomātās pasaules pamatakmens. Šīs pasaules būtiska iezīme ir mākslīgās valodas. Tolkīns sacīja, ka visa Viduszeme tapa, lai radītu fonu valodai, ko viņš – pēc “Kalevalas” izlasīšanas – izveidoja uz somu valodas bāzes, nosaucot šo valodu par “elfu augsto valodu”.

Otrs folkloras ietekmes aspekts uz “Gredzenu pavēlnieku” ir tas, ka grāmatas ievērojamu daļu veido Tolkīna dzeja, kas, attīstoties paralēli mitoloģiskās prozas versijai, to būtiski bagātina. Tolkīns rakstīja: “Visa dzeja “Gredzenu pavēlniekā” ir dramatiska: tā neliecina par nabaga veca profesora iedziļināšanos savā dvēselē, bet stilā un saturā ir piemērota stāsta situācijai un tēliem, kas to dzied vai skaita.”
“Gredzenu pavēlniekā” viena no dzejas pamatfunkcijām ir uzsvērt dažādo rasu atšķirīgās kultūras un saziņas veidus. Tolkīns katrai kultūrai vai rasei devis savu dziesmas stilu. Poētisko stilu atšķirības atbilst katra tēla vai epizodes raksturam un spilgti parāda Viduszemes kultūru ciešās saites. Fantastiskās būtnes improvizējot spēj radīt dzeju, jo tās visas ir veidojušās kultūrās, kurām jau šūpulī ir ielikti radīšanas un izteikšanās pamatprincipi. Tolkīna sarakstītā dzeja atbilst “Gredzenu pavēlnieka” tēlu izteiksmes stilam un izcelsmei.
Ir vairāki dzejdarbi, kurus nevar apvienot ar kopēju virsrakstu, jo tiem piemīt unikalitāte un tie raksturo teicējus. Senās poēmas turpina dzīvot mutvārdu poēzijā, nesot senas zināšanas. Slavas dziesmas – piemēram, dziesma, ko ērglis dzied pēc galīgās uzvaras, – veidotas bibliskā valodā, pēc analoģijas ar Psalmiem. Pazīstamais kritiķis Toms Šipijs (Tom Shippey) uzskata, ka šī dziesma sakņojas Psalmos (24.9): “Jūs vārti, paceliet savas palodas, un topiet augstākas, jūs mūžīgās durvis, lai godības ķēniņš ieiet!”
“Gredzenu pavēlnieka” vadmotīvs ir tituldzejolis par elfu gredzeniem. Šī dzejoļa nozīme atklājas tikai pamazām, romāna sižetam attīstoties:

(Atdzejojusi Ieva Kolmane)

Interesanti, ka monumentālās episkās fantāzijas centrā ir dzeja, kas formas ziņā ir dzejvalodā izteikta tautas mīkla.
Nobeigumā vēlos norādīt, ka, tāpat kā Tolkīna darbs “Gredzenu pavēlnieks” ir šī žanra izcila klasika, tāpat tautas mutvārdu daiļrades elementu izmantošana romānā ir neparasta tieši ar to, ka tas darīts ļoti augstā mākslinieciskā līmenī. Tautas poēzijas iekļaušana episkās fantāzijas žanra darbos ir plaši izplatīta, varbūt pat visaptveroša. Līdz ar to var uzskatīt, ka fantāzijas žanrs mūsdienās sevī iekļauj tautas mutvārdu daiļradi un dara to dzīvu.

Referāts “Tautas poēzija – episkās fantāzijas žanrā” tika nolasīts Balāžu komisijas 34. konferencē 20.jūlijā

Referāta atstāstu no angļu valodas tulkojis Jānis Rozenieks