Grāmata “Domāt komerciāli” pirmoreiz izdota 1999.gadā Izraēlā. Tās autors Šlomo Borohovs to sarakstīja speciāli iebraucējiem no Krievijas un citām postkomunisma valstīm. Pēc tam darbs piedzīvojis vēl piecus izdevumus dažādas valodās un dažādās valstīs. Tagad grāmata, adaptēta Latvijas situācijai, izdota arī pie mums.
Tikpat unikāls kā viņa darbs ir arī pats tā autors. Šlomo Borohovs audzis Samarkandā. Jaunībā izcīnījis bronzas medaļu Eiropas čempionātā dambretē. Spēlējis šahu. Apguvis inženiera ķīmiķa profesiju. Strādājis skolā par ķīmijas skolotāju. Arī Izraēlā savu profesionālo karjeru Šlomo Borohovs sācis kā inženieris ķīmiķis kādā kokapstrādes kombinātā. Pēc sešiem gadiem viņš jau bija visa šā koncerna ģenerāldirektors, vēl pēc neilga laika Izraēlas rūpniecības attīstības bankas direktoru padomes priekšsēdētājs, par kuru toreizējais Izraēlas Rūpniecības un tirdzniecības ministrs teicis, ka Izraēlas valstij tās pusgadsimtu ilgās pastāvēšanas laikā bijuši septiņi premjerministri un prezidenti, kas pratuši krievu valodu, bet tikai šī pusgadsimta pašās beigās parādījies pirmais bankas vadītājs, kas runā krieviski. Un tas ir Šlomo Borohovs.

– Pirmo reizi Rīgā biju 1969.gadā. Pēc tam vēl četras reizes, pēdējo – pirms gadiem pieciem. Skaidrs, ka toreiz redzēto nevar salīdzināt ar to, ko redzu tagad. Esmu apmeklējis veikalus, pastaigāju pa tirgu, kas ir labs ekonomikas indikators... Ja salīdzina ar Bulgāriju, kur pašlaik realizēju apjomīgus biznesa projektus, tad šeit dzīves līmenis nenoliedzami ir augstāks.
Redziet, Padomju Savienības sabrukums jau vienlaikus bija ne tikai visas toreizējās ekonomiskās sistēmas sabrukums šajā reģionā, bet arī bezgala daudzu cilvēku personiskās labklājības sabrukums. Šausmīgā devalvācija, barbariskā privatizācija... Tā visa rezultātā cilvēki, veselas tautas un valstis palika pie sasistas siles. Tāpēc ļoti svarīgi, cik ātri Latvija spēja atgūties no šoka.

– Grāmatā tas aprakstīts diezgan sīki un pamatīgi. Bet, ja pavisam īsi... Redziet, lai nodarbotos ar uzņēmējdarbību, nepieciešamas daudzas un dažādas īpašības. Tomēr visam pamatā ir trīs galvenās. Pirmkārt, tev jājūtas kā saimniekam. Tā ir īpašība, kas nebūt nepiemīt visiem cilvēkiem. Padomju laikā ar to neviens neplātījās. Jo kas tad bija īpašnieks? Valsts. Un valsts krāpa cilvēkus, maksājot tiem smieklīgi mazas algas, bet cilvēki krāpa valsti, zogot un izliekoties strādājam. Nākamā īpašība uzņēmējam ir spēja radoši domāt. Arī patstāvīgi un radoši domāt padomju laikā nemācīja. Cilvēku vietā domāja valsts. Man laimējās, ka trenējos šahā un dambretē, jo tur bez domāšanas, radošas pieejas nekādi neiztikt. Un, visbeidzot, trešā īpašība – godprātība. Pat ne godīgums, bet tieši godprātība. Kā es to saprotu? Lūk, piemēram, mēs esam noslēguši līgumu. Bet valūtas kursa svārstību vai kādu citu no mums neatkarīgu iemeslu dēļ jūs beigās saņemsit mazāk, nekā paredzēts. Toties es vinnēšu. Godīgi būtu, ja es jums samaksātu tik, cik paredz līgums. Bet godprātīgi – ja samaksātu tik, cik jums faktiski pienācās. Tātad it kā vairāk, nekā sākumā vienojāmies. Skaidrs, arī godprātību padomju laikā nevarēja ieaudzināt, jo visa milzīgā valsts balstījās uz dubultmorāli. Arī es pats ārēji biju likumpaklausīgs padomju pilsonis, kurš nealka karjeras, neiestājās partijā, komjaunatnē un pat ne pionieros, jo patiesībā dzīvoju ļoti reliģiozā ebreju ģimenē un bērnībā pagrīdē mācījos ivritu. Lai gan tajā pašā laikā biju ļoti ambiciozs. Vienīgi šo savu ambiciozitāti realizēju sportā – šahā un dambretē. Septiņas reizes biju Uzbekistānas čempions, vairākkārt Vidusāzijas un Kazahstānas čempions, spēlēju PSRS finālos, uzrakstīju divas grāmatas par dambreti.

– Tādu nav… Pamatu pamatos ir tikai šīs trīs. Patiesībā, lai nodarbotos ar biznesu, pietiek ar vienu vienīgu – spēju justies saimniekam. Vienīgi tad nevar cerēt uz vērienu un lielu biznesu, bet nelielai uzņēmējdarbībai… kāpēc ne. Pilnīgi pietiek ar šo vienu vienīgo. Radoša pieeja un godaprāts jau ir nākamās pakāpes. Tas ir gluži kā trīspakāpju raķetē. Jums var piederēt tiklab maza bodīte, kā veikalu tīkls vai milzīgs kombināts. Viss atkarīgs no degvielas daudzuma raķetē.

– Ja runājam par globalizācijas ietekmi uz biznesu, tad to var formulēt pavisam vienkārši. Un tas būtu – jūs šodien nevarat ražot neko, ja kaut kur pasaulē kāds to pašu ražo lētāk. Tas gan attiecas uz lielo biznesu, jo mazos uzņēmējus globalizācija pagaidām vēl tieši neskar.
Sarežģītāk izskaidrot, kā globalizācija ietekmē kopējos pasaulē notiekošos procesus. Ņemsim, piemēram, vienu atsevišķu valsti ar tajā pastāvošo sociālo hierarhiju. Kā zināms, ir ļoti bagāti cilvēki, ne tik bagāti, nabadzīgi un pavisam nabadzīgi. Tāda sociāla noslāņošanās izveidojas laika gaitā, un pāriet no zemāka slāņa augstākā ir ļoti grūti. Globalizācija tieši tāpat iedalījusi valstis. Un bagātās valstis, lai nenoslīdētu kādu pakāpienu zemāk, ir spiestas atteikties no uzņēmumiem, kur nepieciešams lēts darbaspēks. Vācijā jūs mūsdienās neatradīsit nevienu šūšanas fabriku. Tātad jautājums: kas mūsdienās būs visas pasaules šūšanas fabrika? Ķīna? Bulgārija? Rumānija? Varbūt Latvija? Lai gan, manuprāt, jūs laimīgā kārtā no šīs kategorijas jau esat ārā. Jums vidējā alga ir salīdzinoši augsta, un tāpēc šim biznesam te vairs neesat interesanti. Tātad jūs, iespējams, nekļūsit par vienu no pasaules šūšanas fabrikas darbnīcām, bet jūs kļūsit par kaut ko citu. Pilnīgi noteikti. Tāpēc mūsdienās ir svarīgi saprast, ar ko valsts gribētu pelnīt un ar ko tā reāli var pelnīt pasaules tirgū.

– Pavisam vienkārši. Viens no trim – derīgie izrakteņi, high tech, tātad augstās tehnoloģijas vai tūrisms. Derīgo izrakteņu Latvijā nav. Viss skaidrs. Vai jūs pašlaik varat konkurēt ar ASV, Japānu vai Izraēlu augsto tehnoloģiju jomā? Šaubos. Tātad paliek vienīgi tūrisms. Protams, ja gribat būt bagāta valsts, nevis šūšanas vai kāda cita darbnīca. Saprotiet, ka jums vēl ir iespējas pacīnīties, lai šajā valstu ekonomiskajā hierarhijā ieņemtu iespējami augstāku vietu.
Tūrisms ir pateicīgs arī tādēļ, ka tas stimulē mazo biznesu. Savukārt mazais bizness jau pats par sevi stimulē valsts attīstību. Ne velti pasaulē sešdesmit septiņdesmit procenti ir tieši mazais bizness. Tomēr, uzzinot, kādas Latvijā ir problēmas ar nodokļu nemaksāšanu, mani māc bažas, vai jūs tiešām gribat tikt pēc iespējas augstāk šajā ekonomisko valstu hierarhijā. Jūs tik ļoti alkāt brīvību, gribējāt kļūt neatkarīgi, un tagad, kad esat to sasnieguši, negribat maksāt nodokļus. Un tad es šaubos, vai jūs patiešām gribat būt bagāti. Jo kā gan var cerēt uz bagātu valsti, ja tajā pašā laikā nemaksā nodokļus?

– Vispirms jau pieminētā globalizācija. Vienīgi jāatceras, ka ir tāda superlielvalsts kā ASV, kura pēc PSRS sabrukuma var diezgan brīvi diktēt savus noteikumus. Un šajā diktātā ne vienmēr tiek ņemtas vērā citu valstu intereses. Jo ASV vispirms interesē tikai pašas ASV. Un ja tās gribēs, tad dolāra un eiras attiecības būs 1,25, ja gribēs, tad – 1,45 vai 0,91, kā jau tas reiz bija. Svarīgi, cik tāda attiecība konkrētajā situācijā izdevīga Savienotajām Valstīm. Tas pats par naftu. Ja amerikāņiem pašlaik izdevīgi, ka barels naftas maksā četrdesmit astoņus dolārus, tad tas tā arī maksā. Skaidrs, ka tie, kas spēs un pratīs uzturēt ar amerikāņiem labas attiecības, būs ieguvēji. Šajā ziņā neko sliktu nevaru teikt, lai gan kopumā tā spēle, ko spēlē amerikāņi, ne vienmēr rit pēc noteikumiem.
Tomēr globalizācijas vislielākās briesmas slēpjas pašā globalizācijā. Jo, kā jau es teicu... Kas tad ir globalizācija? Tā ir finanšu un ražošanas sfēras pārdalīšana. Finanses nonāk pie bagātajiem, ražošana paliek nabagajiem. Tātad – mēs tērēsim, jūs strādāsit. Bet… It sevišķi mums, kas dzīvojuši PSRS, arī nabagie grib pārdalīt finanses un ražošanas sfēru. Lai to nepieļautu, katrā valstī ir virkne vispārzināmu mehānismu. Policija, reliģija, cietumi… Tomēr viens no efektīvākajiem mehānismiem ir sociālās programmas. Un, jo bagātāka valsts, jo vairāk tā baidās no nabagiem, no tā, kas notika Krievijā 1917.gadā, tāpēc arī vairāk tērē dažādām sociālām programmām. Strādā, nestrādā – vienalga. Lai tikai sēž mierīgi. Tieši tas pats notiek ar valstīm. Tikai ar to atšķirību, ka sociālā palīdzība, ko nabadzīgās valstis saņem no bagātajām, ir ļoti niecīga, tāpēc nespēj būtiski ietekmēt stāvokli. Līdz ar to šīs valstis kļūst bīstamas pārējām. Gluži tāpat kā cilvēks, kas novests līdz bezizejai, paņem pistoli un iet aplaupīt veikalu, arī atsevišķas nabadzīgas valstis apdraud pasauli. Sevišķi ja to rīcībā nonāktu kodolieroči.
Tāpēc es domāju, ka pasaule nevis apvienojas, bet sašķeļas. Jo brīvība un vienlīdzība ir divi viens otru izslēdzoši jēdzieni. Brīvība agrāk vai vēlāk noved pie nevienlīdzības. Savukārt, ja ir vienlīdzība un visi vienādi, tad nevar būt brīvības. To jau saprata franču revolucionāri pirms diviem gadsimtiem, ielikdami starp šiem abiem vārdiem vēl trešo – brālība.
Bet mēs varam atskatīties vēl tālāk pagātnē. Kainam ar Ābelu piederēja visa zeme, bet viņi sastrīdējās robežas dēļ. Un Kains nosita Ābelu.

– Izraēlu ir radījuši ideālisti. Ārsti, juristi, zinātnieki, kas vienā jaukā dienā pameta savus labi apmaksātos amatus, paņēma lāpstu, uzkāra plecā šauteni un sāka apstrādāt zemi. Viņi riskēja ar savu dzīvību, sūri grūti strādāja, tomēr godprātīgi maksāja nodokļus, jo viņi bija patiesi ieinteresēti savas zemes nākotnē. Tagad kibucos dzīvo 2,5 procenti no visiem Izraēlas iedzīvotājiem, kas ne tikai nodrošina ar pārtiku savu valsti, bet piedevām lielu daļu no saražotā eksportē. Piemēram, izslaukums no vienas govs pie mums ir par 20% lielāks nekā Holandē. Plus tam visam augstās tehnoloģijas. Ja rēķina absolūtos skaitļos, tad katru gadu mums šo projektu, kas tiek realizēti, ir vairāk nekā visā Eiropā kopā. Ar saviem deviņsimt piecdesmit projektiem mēs atpaliekam vienīgi no ASV, kur to ir nedaudz pāri tūkstotim.
Spriest par Eiropas Savienību man ir grūti, jo trūkst vispusīgas informācijas. Vienīgi redzu, kā daudzās Eiropas valstīs, sevišķi pēdējā laikā, pazeminās dzīves līmenis un pieaug dārdzība. Latvijai neapšaubāmi iestāšanās ES ir izdevīga. Tagad jūs ar dažādu fondu starpniecību saņemsit ievērojamus līdzekļus. Svarīgi, lai tie tiktu ieguldīti tajās jomās, kas jums nodrošinātu attīstību nākotnē, nevis tajās, kas jums šķiet svarīgas šobrīd. Jums ir vienreizēja iespēja pakāpties uz augšu, bet ir arī tikpat liela iespēja uz visiem laikiem palikt vietā, kur jau esat, vai noslīdēt vēl zemāk, jo ar ES starpniecību jūs vistiešākajā veidā iekļaujaties vispārējās globalizācijas procesā, kur katrai valstij ir sava vieta, ko mainīt pašas spēkiem ir gandrīz neiespējami.