“Būdami naidīgi noskaņoti pret padomju varu…”

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents

Arhīvu dokumenti liecina, ka pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā PSRS vadītāji bija izvērsuši plašas represijas pret dažādām iedzīvotāju kategorijām. Tās viņi pamatoja arī ar “amerikāņu un angļu imperiālistu” centieniem izraisīt trešo pasaules karu un iznīcināt PSRS. Savukārt PSRS Valsts drošības ministrijas darbinieki safabricēja apsūdzības lietas un arestēja daudzus “ārzemju imperiālistu” atbalstītājus. Tā, piemēram, LPSR valsts drošības ministra (VDM) A.Novika apstiprinātajā un LPSR prokurora V.Ļipina sankcionētajā lēmumā par Ata Ķeniņa otrreizējo arestu (pirmoreiz viņu arestēja 1940.gada rudenī un notiesāja uz 5 gadiem) bija norādīts: “(..) Atis Ķeniņš organizē ap sevi buržuāziski nacionālistiski noskaņoto inteliģenci, kuras vidū sistemātiski veic pretpadomju aģitāciju, kura vērsta uz VK(b)P politikas un padomju varas pasākumu diskreditāciju. Orientējoties uz angļu un amerikāņu militāro bloku, gaida pastāvošās iekārtas izmaiņas LPSR un buržuāziskā režīma nodibināšanu Latvijas PSR.” PSRS VDM Sevišķā apspriede 1951.gada 8.septembrī viņam piesprieda 10 gadus izsūtījuma. Arī Latvijas sociāldemokrātiskās partijas līderiem, kuru aresti galvenokārt notika 1951.gada sākumā (F.Menders, Kaupiņš un vairāki citi tika arestēti jau 1948. un 1949.gadā), LPSR VDM darbinieki izvirzīja tādu pašu standartveida apsūdzību. LPSR VDM 1951.gada 18.janvāra lēmumā par rakstnieka un dramaturga Valda Grēviņa arestu norādīts: “(..) Būdams naidīgi noskaņots pret padomju varu, Valdis Grēviņš tagad grupē ap sevi bijušos ievērojamos meņševikus un buržuāziskos nacionālistus, gaida, kad ar angļu un amerikāņu bruņoto spēku palīdzību Latvijā gāzīs padomju varu.” PSRS VDM Sevišķā apspriede 1951.gada 21.jūlijā V.Grēviņam piesprieda 10 gadus labošanas darbu nometnē.
Bijušie Latvijas sociāldemokrātiskās partijas līderi 1951.gada sākumā, protams, tika arestēti un notiesāti ne jau par “ārzemju imperiālistu” atbalstu, bet gan par viņu politisko darbību neatkarīgās Latvijas laikā. Šī izrēķināšanās notika ar LPSR valdības atbalstu. 1954.gada 23.februārī K.Lorencs no ieslodzījuma vietas Irkutskas apgabala Taišetas rajonā privātā vēstulē Vilim Lācim cita starpā norādīja: “(..) Nav šaubu par to, ka Jums kā valdības vadītājam savā laikā bija zināms par bijušo buržuāziskās Latvijas sociāldemokrātiskās kustības vadītāju – deputātu, CK locekļu, sabiedrisko darbinieku arestu un vēlāko izsūtīšanu uz režīma un citām Sibirijas nometnēm (..).”
K.Lorencs lūdza atbrīvot kā nevainīgi notiesātos K.Eliasu, V.Grēviņu, kā arī citus. Bet V.Lācis 1954.gada 11.septembrī uz šās vēstules uzrakstīja standartveida rezolūciju: “Ļipinam. Noskaidrot un dot slēdzienu.” Ņ.Hruščova atkušņa sākumā arī 1951.gadā arestēto un notiesāto sociāldemokrātu līderu apsūdzības lietas tika pārskatītas un viņus no ieslodzījuma atbrīvoja.

Izvilkums no Latvijas PSR prokurora V.Ļipina
1951.gada 25.augusta ziņojuma
PSRS Prokuratūrai par LPSR Prokuratūras
speclietu daļas darbu

2so-5/1685s

25VIII51.g.
PSR Savienības Prokuratūras speclietu daļas priekšnieka vietas izpildītājam justīcijas 3.klases valsts padomniekam biedram Kamočkinam

Atbildot uz 1951.g. 9.augusta Nr.13n-371/28147

Papildus atskaites ziņojumam par LPSR Prokuratūras darbu 1951.gada 2.ceturksnī ziņoju, ka viens no iemesliem izmeklēšanas termiņu palielināšanā tajās lietās, kuras izmeklē LPSR VDM [Valsts drošības ministrija], kuru izmeklēšanas uzraudzību veicam mēs, ir tas, ka atskaites periodā bija vairākas sarežģītas un darbietilpīgas lietas par dažādu kontrrevolucionāro partiju un grupu dalībniekiem. Tā, piemēram, š.g. maijā un jūnijā tika pabeigtas 7 lietas par aktīviem meņševikiem, Latvijas sociāldemokrātiskās partijas biedriem. Vienas tādas lietas aprakstu par [K.] Eliasa apsūdzību mēs devām atskaites ziņojumā par 1951.gada 2.ceturksni. Šā iemesla dēļ (lietu sarežģītība) tika aizkavēta šādu lietu izmeklēšana:
Par K.J.Būmeistera apsūdzību pēc KPFSR KK [Kriminālkodeksa] 58. – 4. un 58. – 10.panta 1.daļas, viena no meņševiku novirziena līderiem Latvijā, kurš aktīvi cīnījās ar revolucionāro strādnieku kustību. Izmeklēšana lietā turpinājās no 1951.gada 19.janvāra līdz 19.maijam.
Par [K.]Lorenca apsūdzību pēc tiem pašiem KK pantiem, bijušā (kopš 1904.gada) LSDSP [Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas] biedra, kurš pilnīgi atbalstīja Martova uzskatus. Kopš 1921.gada Lorencs bija Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas CK [Centrālās komitejas] loceklis, Saeimas deputāts un Latvijas buržuāziskās valdības darba ministrs.
Par O.Ž.Brišķa (Brikšķa – J.R.) apsūdzību pēc tiem pašiem KK pantiem, bijušā Latvijas SD [sociāldemokrātiskās] partijas CK locekļa un meņševistiskā laikraksta “Sociāldemokrāts” redaktora. Izmeklēšana lietā turpinājās no 1951.gada 18.janvāra līdz 20.jūnijam.
Par A.P.Jaunzema apsūdzību pēc KPFSR KK 58. – 4. un 58. – 10.panta, viena no “sss” [strādnieku sports un sargs] – Latvijas sociāldemokrātiskās partijas kaujas organizācijas organizatoriem. Šī organizācija tika izveidota un praktiski veica uzdevumus, lai izklīdinātu komunistiskās partijas organizētās strādnieku sapulces un mītiņus un lai fiziski iznīcinātu (? – J.R.) atsevišķus strādnieku šķiras un komunistiskās partijas pārstāvjus. Izmeklēšana lietā ilga no š.g. 30.marta līdz 30.maijam.
Par V.J.Grēviņa apsūdzību pēc tiem pašiem KK pantiem, viena no Latvijas SD [sociāldemokrātiskās] partijas organizatoriem un vadītājiem, aktīva meņševika, buržuāziskās Latvijas Satversmes sapulces deputāta un laikraksta “Sociāldemokrāts” redakcijas locekļa. Izmeklēšana lietā turpinājās no 1951.gada 19.janvāra līdz 19.maijam.
Par J.P.Dimzas apsūdzību pēc tiem pašiem pantiem, aktīva meņševika, laikraksta “Sociāldemokrāts” redakcijas vadītāja un Latvijas sociāldemokrātiskās partijas štata propagandista. Izmeklēšana lietā turpinājās no 1951.gada 21.februāra līdz 14.maijam.
Par šo lietu izmeklēšanu uzraudzību veica: Kuzņecovs – lietās par Eliasa, Brišķa (Brikšķa) un Jaunzema apsūdzību, Kudrjavcevs – lietās par Būmeistera, Lorenca, Grēviņa un Dimzas apsūdzību.
Izmeklēšana šajās lietās prasīja ļoti lielu darbu kā ar arhīvu materiāliem, tā arī sakarā ar viņu sakaru pārbaudi ar Latvijas meņševiku Centrālo padomi ārzemēs, kura pastāv Zviedrijā vēl līdz šai dienai.
Šo meņševiku arests 1951.gada sākumā ir izskaidrojams ar to, ka kopš 1950.gada otrās puses atsevišķi bijušās Latvijas sociāldemokrātiskās partijas biedri aktivizēja savu darbību, sarīkoja sapulces, izplatīja pretpadomju literatūru un mēģināja nodibināt sakarus ar Centrālo padomi. Šo personu aresta brīdī pie viņām tika atrasts un izņemts liels daudzums pretpadomju, tajā skaitā meņševiku, literatūras. (..)

Latvijas PSR prokurors

Justīcijas 3.klases valsts padomnieks Ļipins

LVA, 1221f., 1.s.apr., 11.l., 58., 59., 61.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

Izvilkums no LPSR prokurora V.Ļipina
ziņojuma par LPSR Prokuratūras speclietu daļas
darbu 1951.gada 2.ceturksnī

Slepeni

Ziņojums
Par LPSR Prokuratūras speclietu daļas darbu

1951.gada 2.ceturksnī

(..) Lieta par K.J.Eliasa apsūdzību pēc KPFSR KK 58.4.panta tika izmeklēta 4 mēnešos un 6 dienās. Lietas apstākļi:
K.J.Eliasam tika izvirzīta apsūdzība par to, ka viņš 1904.gadā iestājies Latvijas sociāldemokrātiskajā partijā, pieslējās meņševistiskajam virzienam. 1910.–1911.gadā, būdams KSDSP [Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas] CK ārzemju biroja loceklis, darbojās pret CK plēnuma sasaukšanu un kavēja iespēju partijas darba atjaunošanai, bija trockistiskā Augusta bloka dalībnieks. No 1918. līdz 1934.gadam viņš bija pastāvīgs Satversmes sapulces un Latvijas buržuāziskās Saeimas deputāts, kur, aizsedzoties ar kreiso frazeoloģiju, veica meņševiku nodevīgo darbu un aktīvi cīnījās pret revolucionāro kustību un komunistisko partiju.
Iepriekšējā izmeklēšanā bija nepieciešams veikt arestētā Eliasa nopratināšanu par viņa sakariem ar uz Zviedriju aizbēgušo meņševiku līderiem un vairāku meņševiku pagrīdes darbību, kuri dzīvo LPSR teritorijā, un veikt vairākus citus speciālus pasākumus, lai šīs personas atrastu, kā arī lai noskaidrotu viņu sakarus ar ārzemēm. Izskatot bijušās Latviešu (tā tekstā – J.R.) buržuāziskās Saeimas arhīva materiālus, bija nepieciešams noskaidrot Eliasa nodevīgo lomu buržuāziskās iekārtas pastāvēšanas laikā Latvijā. Sakarā ar tādām ziņām lietas termiņi tika divas reizes pagarināti (..).

Latvijas PSR prokurors justīcijas

3.klases valsts padomnieks Ļipins

LVA, 1221.f., 1.s. apr., 11.l., 43., 44., 51.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

Sevišķā apspriede pie PSRS valsts drošības ministra 1951.gada 21.jūlijā K.Eliasu notiesāja ar ieslodzījumu labošanas darbu nometnē uz 10 gadiem. Sodu izcieta Irkutskas apgabala Sitkinskas rajonā. PSRS Centrālā notiesāto lietu pārskatīšanas komisija K.Eliasu no ieslodzījuma atbrīvoja 1954.gada 22.novembrī.

Tupinājums sekos

Lai kaut aiz matiem pievilktu un pierādītu apsūdzēto vainu, čekisti kratīšanā centās sameklēt visu iespējamo un neiespējamo. Apsūdzības lietai pievienota arī 1934. gadā laikrakstā “Sociāldemokrāts” iespiestā karikatūra: “Pazīstamos Eiropas valstsvīrus var pazīt vienīgi no matiem, ūsām un bārdas. Šiem piemēriem pat paraksti lieki.”

Pamatīgs ir Kārļa Būmeistera dzīves vietā kratīšanā savāktās literatūras saraksts. To aizsāk 1926. gadā izdotais albums, kur iespiesti Latvijas otrās Saeimas deputātu portreti. Pie pretpadomju darbiem pieskaitītas arī vairākas K. Raudives, A. Pelēča, Z. Mauriņas grāmatas, V, Strēlertes sastādītā latviešu jaunākas dzejas antoloģija un citu autoru sacerējumi

Apsūdzībai kalpoja pat pastkarte ar Latvijas sociāldemokrātu attēliem. Starp citu – pirmais no tiem – Rainis, kam komunisti bija piešķīruši LPSR Tautas dzejnieka nosaukumu