Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Sākam apspriest jautājumu par Latvijas PSR Augstākās padomes Deklarācijas projektu par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un pārējos dokumentus, kuri iesniegti šajā sakarā. Tātad runātāji ir pieteikušies. Mani Sekretariāts informē, ka, pēc viņu viedokļa, pirmajam vārds tiek dots deputātam Alfrēdam Rubikam, nākamais runās Alberts Bels.

A.Rubiks: Cienījamie deputāti! Šodien Augstākās padomes izlemšanai tiek piedāvāts dokuments, kam jāapgāž ar kājām gaisā visa republikas dzīve, tautas liktenis, katras ģimenes un katra cilvēka liktenis. Mums tiek piedāvāts ne vairāk un ne mazāk kā restaurēt buržuāziskās Latvijas sabiedrisko iekārtu, atjaunot 1922.gada Satversmi, patiesībā saraut Latvijas PSR valstiskās saites ar Padomju Savienību. Deputāti komunisti šādu dokumentu un rīcību var vērtēt tikai negatīvi. Lai teorētiski pamatotu šādu radikālu pārmaiņu nepieciešamību mūsu republikā, šā dokumenta projekta autori dod izkropļotu politisko un tiesisko traktējumu vēsturiskajiem notikumiem Latvijā pēdējos 72 gados. Jā, 1918.gadā tiešām tika proklamēta buržuāziskā Latvijas valsts, taču jau 1917.gada novembrī neokupētajā Latvijas teritorijā bija radīta Padomju Latvija. Iskolata republika kļuva par pirmo latviešu tautas valstisko veidojumu. Tieši šis valstiskums rada savu turpinājumu, kad 1918.gada 17.decembrī tika nodibināta Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika. Tādēļ jau 50 gadus eksistējušajai padomju valstij Latvijas zemē ir dziļākas saknes nekā jebkuram citam valstiskam veidojumam, jo tieši par padomju varu Latvijā cīnījās un savas dzīvības atdeva tūkstošiem latviešu revolucionāru.
Arī šodien par to ir gatavi cīnīties tūkstoši, visi tie, kam dārgi šie revolucionārie ideāli.
Kas attiecas uz 1922.gada Satversmi, it kā de iure tā būtu spēkā arī vēl šodien, tad tas ir absurds, juridiski nepamatots izdomājums. Visiem, kuri kaut nedaudz zina vēsturi, zina par trīsdesmitajiem gadiem Latvijā, gribu atgādināt, ka pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma Kārlis Ulmanis atlaida Saeimu, arestēja 31 tās deputātu, atcēla Satversmi, ar saviem likumiem aizliedza visas partijas, likvidēja visu līmeņu pašpārvaldi. Ar vienu vārdu sakot, par kādu gan Satversmi var būt runa 1934.gadā, 1940.gadā un vēl jo vairāk mūsdienās?
Šodien Augstākā padome uzņemas, manuprāt, pārāk lielu nastu, mēģinot nelikumīgi, bez jebkāda pamatojuma, atgūt Satversmi, ņemot no tās četrus punktus, bet pārējos pagaidām atceļot. Kādēļ es tā spriežu? Pirmkārt, nav juridiska pamata kvalificēt PSRS valdības ultimatīvo notu un Sarkanarmijas daļu ienākšanu Padomju Latvijā 1940.gada 17.jūnijā kā starptautisku noziegumu, kā teikts dokumenta projektā. Kārļa Ulmaņa valdība piekrita notā izteiktajām prasībām. Tas faktiski paglāba Latviju no reāli draudošā Hitlera iebrukuma.
Otrkārt, nepamatots ir apgalvojums, ka 1940.gada 14. un 15.jūlija vēlēšanas notikušas terora apstākļos, bet vēlēšanu rezultāti viltoti. Šādi apgalvojumi balstīti tikai uz sakāpinātām emocijām.
Treškārt, Latvijas PSR Augstākajai padomei nav tiesību atcelt Saeimas lēmumus, jo tās abas savās tiesībās ir vienlīdzīgas. Tautas Saeimas lēmumi pauda Latvijas darbaļaužu gribu un pirmām kārtām latviešu darba tautas vēlmes.
Ceturtkārt, Kārļa Ulmaņa autoritatīvais režīms pats bija antikonstitucionāls un kā tāds arī tika likvidēts ar tautas Saeimas lēmumiem.
Piektkārt, Lielā Tēvijas kara rezultātā kritušo padomju karavīru, latviešu strēlnieku korpusu, partizānu brigāžu un vienību kaujas un antifašistiskā plašā pagrīdes cīņa pret vācu fašistiskajiem okupantiem un viņu rokaspuišiem ir spilgta liecība par padomju varas likumību Latvijā.
Tādi ir fakti. Nu ko, pacelsim rokas, nobalsosim par šo dokumentu, tad piecelsimies kājās un ilgi aplaudēsim. Bet vai mēs iedomāsimies par tiem cilvēkiem, kas šajā brīdī skatīsies televizoru un klausīsies radio? Ko šodien sajutīs tie vairāki simti vēl dzīvo sarkano strēlnieku, kas par padomju varu cīnījās Oktobra revolūcijas dienās un pilsoņu karā? Ko darīs tie, kas sēdēja buržuāziskās Latvijas cietumos un strādāja Kalnciema akmeņlauztuvēs? Ko sajutīs to 156 tūkstošu piederīgie, kuru tēvi un dēli, vīri un līgavaiņi guļ Brāļu kapos Latvijas zemē? Kā savu nākotni redz simti tūkstoši rūpnīcu strādnieku, celtnieku, transporta darbinieku, kam mēs šodien gatavojam bezdarba pilnu nākotni?
Jā, Latvijas Kompartija atzīst nācijas pašnoteikšanos, iestājas par to, lai katrai tautai būtu tiesības radīt savu neatkarīgu valsti un izstāties no Padomju Savienības. Bet neatkarība bez konkrēta un pilnīgi reāla politiskā, ekonomiskā un starptautiskā statusa piepildījuma ir fikcija, kas var nest tikai nelaimi un nabadzību. Bez skaidrām prognozēm par iespējamām sekām pieņemts lēmums var pilnīgi sagraut ekonomiku, kas jau tā ir krīzes stāvoklī.
Šeit runā par to, ka PSRS būs ļoti ieinteresēta turpināt ekonomiskos sakarus ar Latviju arī tad, ja tajā būs cita sabiedriskā iekārta, taču mēs aizmirstam, ka mūsu masu informācijas līdzekļi jau divus gadus nepārtraukti potē sabiedriskajā apziņā domu par PSRS kā mūsu nāvīgāko ienaidnieku.
Vai šādā situācijā tādu pašu reakciju mēs nesagaidīsim arī no otras puses, kuras rīcībā ir simtkārt lielāki spēki? Vai nesūkstīsimies par izejvielu resursiem, kuru mums tad vairs nebūs, par enerģijas trūkumu, ko šobrīd saņemam gandrīz vai par velti, par daudz ko citu, kas neglābjami izzudīs no mūsu iedzīvotāju ikdienas? Mēs pārāk vieglprātīgi svaidāmies ar vārdiem “privatizācija” un “denacionalizācija”. Vai mēs skaidri apzināmies, cik akciju glabājas rietumu baņķieru seifos uz mūsu fabrikām, dzīvojamiem namiem, zemi? Satrauc, ļoti satrauc šajā Augstākās padomes lēmumā daudz kas tāds, kas nav līdz galam pārdomāts.
Latvijas Komunistiskās partijas biedru vārdā, visu Latvijas iedzīvotāju vārdā, kuriem nav pieņemams Tautas frontes deputātu mēģinājums uzspiest Latvijai antikonstitucionālu neatkarības deklarāciju, kuras politiskās un sociāli ekonomiskās sekas šobrīd ir nepārskatāmas un kuras apdraud mieru un stabilitāti ne tikai PSRS rietumos, bet arī visā Ziemeļeiropā, es paziņoju, ka vēlēšanās iegūtie deputātu mandāti nav saņemti politiskās iekārtas nomaiņai, bet gan tautas labklājības interešu aizstāvēšanai.
Paužot savu vēlētāju gribu, esmu pilnvarots izteikt visai asā formā, ko par notiekošo domā tūkstoši rūpnīcu strādnieku. Mūsu vēlētāji paziņo, ka viņi nepieņem un neatbalsta neatkarības deklarāciju, kura nav balstīta uz reālu pārkārtošanās praksi, uz visu Latvijā dzīvojošo iedzīvotāju gribas izpausmi referendumā. Mūsu vēlētāji paziņo, ka viņi aktīvi darbosies pret Augstākās padomes uzspiestajiem likumiem un deklarācijām. Un šī pretdarbība izpaudīsies masveida protesta demonstrācijās un piketos, politiskos protesta streikos visās Latvijas pilsētās, savu interešu aizsardzības lūgumā valsts prezidentam.
Šīs un citas strādnieku pārstāvju domas mums kā deputātiem ir jāuzklausa un jāuzņemas atbildība par visām no tā izrietošajām sekām, ja šīs tautas balsis no mūsu puses netiks saklausītas. Un beidzot, lai neizdarītu kārtējo kļūdu un nepieņemtu lēmumu, ko neatbalsta visa tauta, es redzu tikai vienu iespēju, proti, nepieciešams rīkot šajā jautājumā referendumu tā, kā to prasa spēkā esošie likumi. Ir taču pieņemti likumi par PSRS un federācijas subjektu pilnvaru norobežošanu, par kārtību, kādā notiek izstāšanās no PSRS. No tiem tad arī jāvadās, ja mēs tiešām esam par demokrātiju, par visu jautājumu risināšanu tā, kā tas jādara tiesiskā valstī. Manuprāt, nav pamatoti dažu deputātu apgalvojumi, ka esot notikusi visas tautas apspriešana. Varbūt zālē ir tāds, kas var pateikt, kur ir apspriešanas protokoli, cik cilvēku piedalījušies šajā apspriešanā, kādi ir bijuši viedokļi, kā šie viedokļi sadalījās. Bez tautas balss uzklausīšanas mēs neesam tiesīgi pieņemt tik svarīgu lēmumu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Albertam Belam.

A.Bels: Deputāts Rubiks aicina aizstāvēt tautas labklājību. Ar to arī sāksim. Pirms dažiem gadiem Centrāltirgus paviljonā, kur tirgo gaļu, pie kādas letes bija izveidojusies rinda, ne visai gara — kādi 20 — 25 cilvēki, lielāko daļu sievietes, vecumā no 70 līdz 80 gadiem un varbūt pat vecākas, nabadzīgi ģērbušās. Tur pārdeva kaulus. Kādreiz uz tiem bijusi gaļa, bet nu kauli noskrebti tīri, tikai dažviet kāda plāna proteīna plēksnīte klāt. Vai vecie cilvēki gribēja iepriecināt savus suņus? “Nē, dēliņ,” man paskaidroja sirma māmuļa. “Ja trīs reizes novāra, tad pašam iznāk labs buljoniņš.”
Vai ir vēl kāda zeme Eiropā, kur tauta novesta tik nožēlojamā stāvoklī? Arī no Latvijas valstiskuma ir palikuši tikai kauli, tie ir nospīdzināto un aizvesto kauli, tie ir nomocīto un kritušo kauli. Latvijā nav kārtīgas pārtikas dzīvajiem un nav arī miera mirušajiem. Vai ir vēl kāda zeme Eiropā, kur oficiāli apgāna kapus? Latvija šodien ir tāda zeme. Blakus tam, kas tautu sargāja, rok tagad to, kas tautu kāva. Lai tā nebūtu, mēs pieprasām neatkarību!
Ikvienas valsts uzdevums ir nodrošināt savu iedzīvotāju dzīvību, īpašumu un tiesības. “Jūs ieejat teritorijā, kur cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības,” — tas ir citāts no vācu ģenerālštāba pavēles 1941.gada vasarā. Gan hitleriskajā, gan staļiniskajā reihā cilvēka dzīvībai nebija nekādas vērtības. Ir pagājis ilgs laiks, nav vairs koncentrācijas nometņu, nav masu slepkavību, bet tomēr nevar sacīt, ka Latvijā cilvēka dzīvība ir svēta un neaizskarama. Jūs zināt skaitļus, cik Latvijā gada laikā notiek slepkavību. Jūs zināt, ka vidējais mūža ilgums pie mums nemitīgi samazinās. Ko nozīmē dzīvība Latvijā? Dzejnieku Uldi Leinertu nosita uz ielas, kad viņam bija nedaudz pāri par 30 gadiem, rakstnieks Ēvalds Vilks mirst slimnīcā no nekvalitatīvas ārstēšanas, kad viņam bija mazliet pāri par 50, dzejnieks Ojārs Vācietis vēl pusdienas laikā tika rūpīgi izmeklēts, bet netika atklāts nekas bīstams, taču vakarā viņš mira, būdams tikai 50 gadus vecs, dzejniece Ārija Elksne mistiskā kārtā izkrita pa logu pašā radošo spēku plaukumā, dzejnieks Klāvs Elsbergs tika atrasts miris pēc kritiena no augstceltnes stāva. Viņam vēl nebija 30. Un līdz pat šai dienai nav pienācīgi godprātīgi izmeklēta viņa traģiskā bojāeja. Viņš bija neapšaubāms līderis sava vecuma grupā — jaunības grupā. Viņi visi bija pirmie savā darbā un pirmie arī aizgāja. Viņu dzīvības mēs nevarējām nosargāt, nespējām. Es te nevainoju atsevišķus cilvēkus, tā ir sabiedrības nevarība aizsargāt savu iedzīvotāju dzīvības. Lai tā nebūtu, mēs pieprasām neatkarību!
Un kā ir ar īpašuma nodrošināšanu? Tagad tikai noziedzīgi indivīdi laupa mantu, zog un krāpj, bet lielās formācijas laupa jūras, upes, gaisu. Latvijai ir nolaupīts jūras līcis, mūsu Daugava pārvērsta par notekkanālu. Rīga, kādreiz tik slavena ar skaidru un tīru dzeramo ūdeni, tagad spiesta dzert gandrīz vai no kloākas. Ūdens bez uzvārīšanas ir bīstams veselībai. Ventspilī ir atņemts gaiss, smok zeme. Lai tā nebūtu, mēs pieprasām neatkarību!
Šādus jautājumus vajag risināt kopīgiem spēkiem, mums saka. Jā, būtu jau labi risināt kopīgi, taču PSRS valdības līdzšinējā attieksme pret latviešu nācijas vajadzībām, pret Latvijas tautas vajadzībām ir līdzīga slēptam genocīdam, un, notikumu gaitu nomainot, mūs gaida iznīcība. PSRS valdība praktiski nedara neko, lai mazinātu latviešu bažas, tieši otrādi, genocīda politika tiek maskēta ar vārdiem par internacionālisma plauksmi Latvijas teritorijā un paši latvieši minēti kā nemiera cēlāji, bet mūsu rūpes par nācijas saglabāšanu — kā nacionālisma un ekstrēmisma izpausmes.
Paliek vēl tiesību jautājums. Varbūt pat svarīgākais, ko cilvēks ilgajā vēsturiskajā ceļā no alas uz daudzstāvu namu ir izcīnījis nemierīgajā karā ar monarhijām, impērijām, diktatūrām un tirānijām. Kā tad ir ar tiesību nodrošināšanu? Kur ir cēlonība Lietuvas piepešajam lēcienam pāri blokādes bezdibenim? Cēlonība Igaunijas klusajam spītam, un kur — cēlonība Latvijas apņēmībai? Tieši tiesību trūkumā ir šī cēlonība. Protams, tikai galējā beztiesīgumā iedzītas tautas saslejas pret bīstamā militārā giganta virskundzību. Iedzīta bezizejas situācijā, pat pele uzbrūk kaķim. Likums par izstāšanos no PSRS vai, pareizāk, par neiespējamību izstāties piespieda Lietuvu pirmo doties grūtajā neatkarības atgūšanas ceļā. Likums par oficiālo valsts valodu uzdzen šermuļus nelielajām nācijām, tāpat kā simtiem centra instrukciju, tūkstošiem pavēļu, vārdu nesaderība ar darbiem un tamlīdzīgi. Lūk, kas piespieda Baltijas tautas pieprasīt neatkarību.
Es zinu, ka cilvēka dzīve ir īsa, bet vienmēr dzīvoju ar tādu cerību, ka manai tautai būs saules mūžs. Mani nebiedē manas dzīvības laicīgums, taču nepanesama liekas tautas dzīvības zaudēšana. Bet, ja te zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu, tad ieteicu mazliet pagaidīt — mēs vēl elpojam, šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību Latvijai, Lietuvai, Igaunijai, Krievijai, Gruzijai, Ukrainai — visām valstīm, kur cilvēka dzīvība ir jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama.
Kas mēs esam pasaules acīs? Es ceru uz sapratni, kaut apzinos, ka citas problēmas ir vairāk sabriedušas — ekoloģija ir pasaules galvenā problēma šodien. Mūsu zemeslode jau deg, valstis man atgādina neprātīgos, kas kaujas degošā mājā tai laikā, kad jādzēš liesmas. Tagadējā PSRS teritorijā Arāla jūra ir iznīcināta. Krievijas vidiene pārvērtusies aramzemes tuksnesī. Ieklausieties, cik baigi skan — aramzemes tuksnesis. Rīgas jūras līcis kļuvis par kloāku utt. Tāpēc es aicinu PSRS valdību — izbeidziet turēt nācijas aiz rokām, izbeidziet žņaugt mazās valstis, izbeidziet kūdīt cilvēkus pret cilvēkiem! Zeme ir liesmās, ekoloģiskās katastrofas ugunsgrēks jau rīt ielauzīsies mūsu mājās. Es aicinu PSRS valdību atzīt Staļina tirānijas visus valgus par sapuvušiem. Nesieniet ciešāk! Atraisiet mezglus! Atbrīvosimies no netaisnības murgiem, kas vēl valda pār mūsu tautām! Tāpēc mēs pieprasām neatkarību! Dievs, dodi mums izturību!

Priekšsēdētājs: Debatēs ir pieteikušies daudzi runātāji, tāpēc, kolēģi deputāti, ja ir iespējams, mēģiniet izteikties īsāk, jo tad mums būs iespēja vairākiem deputātiem izteikties. Tagad vajadzētu runāt deputātam Apsītim, bet viņš darbojas komisijā un grib lūgt kopā ar komisijas locekļiem runāt beigās, lai varētu arī atbildēt uz jautājumiem. Tāpēc tagad vārds deputātam Rikardam, ja jūs varat runāt nesagatavojies. Nākamā tad runātu deputāte Ita Kozakeviča. Es atvainojos, ka jūs nepieteicu, bet tāda situācija bija izveidojusies.

R.Rikards: Priekšsēdētāja kungs, cienījamie kolēģi deputāti! Šajās dienās aprit 70 gadi, kopš tika sasaukta Latvijas Satversmes sapulce. 1920.gada 1.maijā tieši šajā pašā zālē notika Satversmes sapulces atklāšanas pirmā sēde. Demokrātiski ievēlētā Satversmes sapulce turpināja 1918.gada 18.novembrī Tautas padomes proklamētās Latvijas valsts veidošanu. Satversmes sapulce bija saņēmusi nebijušu tautas atbalstu, vēlēšanās piedalījās 85 procenti no balsstiesīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Nekad visā Latvijas vēsturē nav bijusi tik liela vēlētāju aktivitāte. Un tas ir pilnīgi likumsakarīgi, jo latviešu nācija savu pašnoteikšanos realizēja klasiskā veidā, vispirms 1919.gadā un 1920.gada sākumā, kad ar ieročiem rokās aizstāvēja Latviju. Bet pēc tam sekoja tiesiskā pašnoteikšanās ar Satversmes sapulci. Šo tiesisko pašnoteikšanos izteica Satversmes sapulces 1920.gada 27.maija deklarācija par Latvijas valsti. Šis konstitucionālais akts sastāvēja no diviem pantiem. 1.pants — Latvija ir patstāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu. 2.pants — Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Tā bija latviešu nācijas pašnoteikšanās. Šos divus pantus praktiski negrozītā veidā iekļāva arī Latvijas Republikas 1922.gada Satversmē, un tie nav zaudējuši savu tiesisko spēku arī šodien. Tikai tiešās demokrātijas ceļā — visas tautas nobalsošanā — varēja notikt šo pantu grozīšana, bet tāda nobalsošana līdz šai dienai nav notikusi, tāpēc šie panti joprojām ir spēkā. Tātad Latvijas tauta nekad nav atteikusies no savām suverēnajām tiesībām — ne 1934.gadā, ne 1940.gadā un arī šodien ne.
Šodien, pieņemot Manifestu, mēs vēlreiz novelkam to robežu, ko noteikuši mūsu vectēvi, mēs visai pasaulei paziņojam — šie divi panti ir tā robeža, aiz kuras mēs vairs neatkāpsimies. Arī sarunās ar Maskavu mēs esam gatavi uz kompromisiem, bet robeža, aiz kuras mēs tālāk vairs nedrīkstam atkāpties, ir novilkta. Atkāpšanās nozīmē latviešu nācijas bojāeju. Ja kāds par to šaubās, lai atceras 1939.gada 5.oktobri, kad Latvijas valdība piekāpās rupja spēka priekšā. Kur tas ir novedis, mēs redzam šodien. No drošas tautas nākotnes piecdesmit gadu laikā latviešu nācija ir novesta līdz iznīcības robežai. Nav jābūt zinātniekam demogrāfam, lai saprastu, ko nozīmē, ja nācija savā valstī kļūst mazāka par 50 procentiem no valsts iedzīvotājiem. Faktiski latviešu tauta jau atrodas kapā, tikai kaps vēl nav aizbērts, bet gar kapu jau rosās kaprači, kam labi samaksāts un kas uzskata, ka maza tauta tik stratēģiski labā vietā kā Baltijas jūras krastā ir tikai lieks šķērslis. Pieņemot šo Manifestu, mēs nevienu neapdraudam, mēs tikai sākam likvidēt starptautiskā nozieguma sekas. To saprot demokrātiski noskaņotie cittautieši Latvijā, to saprot demokrātiskie spēki Krievijā un citur. Pieņemot Manifestu, mēs apņemamies to arī realizēt, realizēt tā, lai dzīvotu labā saskaņā ar visiem šeit, Latvijā, ar mūsu kaimiņtautām, ar visiem.
Pirms 70 gadiem Satversmes sapulces prezidents un arī mūsu valsts pirmais prezidents Jānis Čakste šeit pat vadīja sēdi, sēžot tur — zāles priekšā. Tagad mēs pret to esam pagriezuši muguru. Pēdējos 50 gados ne tikai šī zāle, bet visa Latvija bijusi apgriezta otrādi. Šodien mēs sākam vēsturisko pagriezienu, lai atgrieztu Latviju normālā stāvoklī, pagriezienu no totalitārisma uz demokrātiju, no posta un nabadzības uz labklājību, no beztiesības un apspiestības uz brīvību. Un tad, kad ceļš uz brīvību un demokrātiju Latvijā būs kļuvis neatgriezenisks, arī mēs šajā zālē pagriezīsimies normālā stāvoklī, ar skatu tur — uz likteņupi Daugavu. Es aicinu cienījamos deputātus pieņemt Deklarāciju tieši tādā veidā kā projektā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Itai Kozakevičai. Nākamais runātājs — deputāts Andris Plotnieks.

I.Kozakeviča: Godājamais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Šodien Latvijas zemei, Latvijas tautai vēsturiskā brīdī mēs šeit, šajā zālē, no jauna dzirdam daudzus sen dzirdētus argumentus, mēs atkal runājam par revolucionāriem ideāliem, mēs atkal mēģinām aizsākt diskusijas par vēsturi, mēs atkal atsaucamies uz dažādiem vēsturiskiem dokumentiem, kuru mums it kā trūkst, lai pieņemtu to lēmumu, kuru pieņemt šodien mēs esam gatavi, mēs runājam par tiem cilvēkiem, kuri ar ticību un uzticību sagaidīja 1940.gada vasaru.
Dārgie kolēģi, visi klātesošie, jel neatsāksim šeit un tagad diskusijas par vēsturi, to ir darījuši, turklāt kompetenti darījuši, vēsturnieki. Neatkārtosim to, kas jau ir izdiskutēts PSRS Augstākajā padomē par Molotova un Ribentropa paktu, nerunāsim vairs par 1940.gadu, par kuru ir pietiekami kompetenti izteikušies Latvijas un Baltijas valstu vēsturnieki. Runājot par to cilvēku grupu, kuri sagaidīja 1940.gada vasaru, dārgie kolēģi, jāteic, ka šie cilvēki ir trīskārt vīlušies. Mēs atceramies, ko nācās pieredzēt tiem nacionālkomunistiem, un ne tikai nacionālo valstu komunistiem Latvijā, bet arī citās valstīs, kuri uzskatīja, ka ir savienojamas divas idejas — komunistiskā ideoloģija un tautu veselīgās nacionālās intereses. Mēs atceramies, ar ko tas beidzies manai poļu tautai — ar fizisku Komunistiskās partijas iznīcināšanu 30.gados un turpinājumu pēc 1944.gada 22.jūlija. Mēs atceramies, ar ko šī nesavienojamā savienošanas cerības beidzās Latvijas vēsturē, — ar 1959.gadu. Vīlās tie, kas cerēja, ka 1940.gada vasara pasargās Latviju no okupācijas. Nepasargāja ne no fašistiskās Vācijas okupācijas, ne no staļiniskās okupācijas. Latvija bija dubultas okupācijas upuris. Visbeidzot vīlās tie, kuri cerēja, ka uz viņiem neattieksies staļiniskās totalitārās sistēmas briesmas, kuras nodrošināja Latvijas tautai fizisku iznīcību, Sibīrijas ceļus. Mēs atkārtoti izvirzām jautājumu par to, vai šodien šeit un šajā zālē esam tiesiski pieņemt Deklarāciju par Latvijas neatkarīgā valstiskuma atjaunošanu. Mēs runājam par referendumu. Es šeit negribu atkārtot triviālo patiesību, ka Latvija PSRS sastāvā tika iekļauta bez referenduma, bez visas tautas nobalsošanas, kas bija pretrunā ar Latvijas Republikas spēkā esošo Satversmi.
Te jautāja, kur ir tie protokoli, kuri liecina par tautas gribu. Godājamais kolēģi! Tie ir vēlēšanu rezultātu protokoli — ne vien Augstākās padomes, bet visu līmeņu padomju vēlēšanu protokoli. Ja reiz Jēkabpils 129.vēlēšanu apgabala vēlētāji ir balsojuši par mani, tad viņi nav balsojuši par Itu Kozakeviču. Viņi manā personā ir balsojuši par Latvijas neatkarības ideju un vienīgi par to, tāpat kā vēlētāji balsojuši, kā jūs redzat, mūsu parlamenta absolūtā vairākuma personā par Latvijas neatkarību. Tādēļ es uzskatu, ka tautas absolūtā vairākuma vārdā mēs esam tiesiski šo jautājumu lemt.
Visbeidzot es gribētu kādu vārdu teikt arī kā nacionālās minoritātes pārstāve. Man ir sāpīgi dzirdēt, ka Latvijas valstiskās neatkarības ideju aplam sasaista ar nacionālo jautājumu. Ja reiz neatkarīga Latvija, tātad noteikti uz Latvijas cittautiešu, uz Latvijas minoritāšu rēķina. Mēs jau varētu ieskatīties Latvijas Republikas Satversmes pirmajos divos pantos. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un demokrātiska republika tieši attiecībā pret nacionālajām minoritātēm. Es uzdrošinos teikt, ka pēc 1940.gada mēs Latvijas Sociālistiskajā Republikā ar šādu demokrātisku attieksmi pret nacionālajām minoritātēm lepoties nevarējām. To es saku ne tikai savā vārdā, bet daudzu mazo minoritāšu vārdā. Pēdējo divu gadu laikā situācija ir krasi mainījusies. Mēs atgriežamies, mēs soli pa solim atgriežamies pie šīs demokrātiskās prakses, un es, būdama aiz austrumu robežas dzīvojošo poļu koordinācijas locekle, lieliski orientējos, kā nacionālo minoritāšu jautājumi tiek regulēti daudzās Padomju Savienības republikās. Zinu, kā tas ir Krievijas Federācijā, kā tas ir Kazahijā, kā tas ir Baltkrievijā, kā tas ir Ukrainā. Un es varu ar pilnu atbildības sajūtu teikt, ka mēs esam daudzus jo daudzus soļus priekšā. Jo vairāk mēs tuvojamies Latvijas Republikai, jo vairāk mēs tuvojamies Latvijas neatkarībai, jo vairāk mēs tuvojamies maksimāli demokrātiskai attieksmei pret nacionālajām minoritātēm. Dārgie kolēģi! Es gribētu jūs visus aicināt ļoti godprātīgi un korekti pildīt savu parlamentārieša pienākumu. Mēs šeit, dārgie kolēģi, neesam tāpēc, lai dezinformētu cilvēkus. Mēs neesam šeit tādēļ, lai no šīs tribīnes apelētu pie viņiem. Mēs esam šeit tādēļ, lai, runājot par nacionālajām attiecībām, risinātu tās likumdošanas ceļā, dodot cilvēkiem konkrētas tiesiskas garantijas. Tās ir jādod. Es ceru, ka viens no pirmajiem likumiem, kuru mēs pieņemsim, būs likums par nacionālo grupu tiesībām, savukārt es neuzskatu, ka mēs drīkstētu atļauties izmantot šo augsto parlamenta tribīni, lai aicinātu Latvijas iedzīvotājus, Latvijas strādniecību uz streikiem, jo mums ir pilnīgi skaidrs, ka tas ved uz situācijas destabilizāciju republikā.
Dārgie kolēģi! Mēs šeit esam ievēlēti tāpēc, lai visas Latvijas problēmas risinātu saprātīgā, izsvērtā un pirmām kārtām parlamentārā ceļā. Visbeidzot vēl par šo dokumentu. Šī Deklarācija nav tikai parlamentārā vairākuma frakcijas griba, tā nav arī tikai to vēlētāju griba, kas stāv aiz mums. Vērīgi ieskatieties vēstures procesos pēdējo gadu laikā, un jūs saskatīsit šeit objektīvu vēstures gaitu. Demokrātijas attīstības pilnīgi likumsakarīgas un neizbēgamas sekas ir tās, ka Austrumeiropas valstis ir beidzot ieguvušas reālu valstisku suverenitāti, tāpat kā vēstures nepieciešamība ir tā, ka līdz ar demokrātiju palielinās tautas tieksme pēc neatkarīga valstiskuma. Šie procesi turpinās Baltijā, šie procesi ir aizsākušies un spēcīgi attīstās citās savienotajās republikās. Tādēļ, dārgie kolēģi, iebilzdami pret šo dokumentu, padomājiet, vai jūs neiebilstat pret pašu vēstures objektīvo gaitu. Arī es iestājos par to, lai mēs šo Deklarāciju pieņemtu — šodien, šeit, tagad un tādā veidā, kādā tā mums tiek piedāvāta. Tā kā dienas pirmajā daļā tika runāts par attiecībām starp Padomju Savienības tautām, atļaujiet izmantot iespēju un nolasīt nelielu fototelegrammu, kas mums ir pienākusi.
*/“Organizācijas “Krimas tatāru nacionālā kustība” Vissavienības VI apspriedes delegāti sveic Latvijas tautas deputātus, kas pirmo reizi pēdējo 50 gadu laikā ievēlēti demokrātiskās vēlēšanās, un novēl jums nelokāmi realizēt izvirzīto mērķi — atjaunot neatkarīgu un brīvu Latviju. Par jūsu un mūsu brīvību.”/

Priekšsēdētājs: Es vēlreiz lūgšu kolēģus deputātus censties izteikties īsāk. Tātad runās deputāts Plotnieks, pēc tam — deputāts Žarkovs.

A.Plotnieks: Godājamie Latvijas tautas deputāti! Tauta gaida. Es gribētu teikt, ka visa Latvija šodien sastingusi un gaida mūsu lēmumu. Šis lēmums ir nepieciešams un nobriedis ne vien mūsu, bet, es teiktu, arī daudz plašākās interesēs. Mēs šodien daudz esam runājuši par Latvijas tautu un tās likteņiem, bet atcerēsimies arī to, ka pārbūves politika, uz kuru lika un liek izcilas cerības pasaules tautas, buksē. Ekonomikā turpinās lejupslīde, līdz ar to Latvija tādā situācijā, kādā tā ir šodien, nevar būt aktīvs ekonomisks faktors nedz savai tautai, nedz Padomju Savienībai, nedz pasaulei. Ja mēs vēlamies spert soli uz priekšu pārbūves stiprināšanai, mums ir jāuzņemas reāla atbildība par ekonomikas atdzīvināšanu. Un mēs varam to uzņemties tikai tad, ja republika kļūst patstāvīga valsts. Šāda patstāvīga valsts varētu spēlēt starpnieka lomu starp lielo Krieviju, Ukrainu un attīstītajām Eiropas valstīm. Veidotos savā ziņā atspoles fenomens, ekonomiska atspole, kas apkalpotu Rietumu — Austrumu savstarpējās attiecības. Otrkārt, Latvija varētu būt poligons, patiešām reāls poligons tai ekonomiskajai politikai, kura šodien Savienībā cieš krahu, jo centralizācija, kuru personificē 18 miljoni birokrātu, nav salauzta, un es šodien neredzu nekādus reālus panākumus, kas liecinātu, ka tā tiks salauzta. Savukārt, ja mēs šo procesu vērtējam no plašākām interesēm, mums acīmredzami šodien jārada tāds mūsu dzimtenes modelis, kas nodrošina visiem Latvijas pamatiedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās piederības, neatkarīgi no viņu piederības pie Latvijas pilsonības cilvēku tiesības pilnā apjomā. Arī tas ir svarīgi. Un, treškārt, mums jāsaprot arī tas, kur mēs atrodamies, kādā laikā mēs dzīvojam un kā mēs varam dzīvot. Un no šī viedokļa mums ir jāizsakās par savstarpējas draudzības un sadarbības attiecību stiprināšanu ar Padomju Savienību, taču jau uz divpusējiem pamatiem, uz līdztiesīguma pamata noslēgtiem līgumiem, starptautiska rakstura līgumiem.
Uzskatot, ka ir pienācis laiks pieņemt šo dokumentu, es tajā pašā laikā Jelgavas rajona deputātu vārdā — mēs kolektīvi šo jautājumu esam pārrunājuši — ierosinātu pārdomāt dažus grozījumus un papildinājumus, kurus, manuprāt, vajadzētu iekļaut šajā Deklarācijā. Pirmkārt, 2.pants, kur ir dots vēstures faktu novērtējums, manuprāt, jāturpina kā īpaša norma, kas skanētu šādi: “Pasludināt Latvijas Republikas kā patstāvīgas valsts atjaunošanu starptautiskajos līgumos noteiktajās robežās.” Tad mēs skaidri pateiktu, ko īsti gribam. Pēc tam vajadzētu līdzšinējās 8.panta normas vietā iekļaut daudz kategoriskāku formu. Es piedāvātu jūsu izvērtējumam šādu normu: “Veidot Latvijas Republiku kā brīvu, demokrātisku, demilitarizētu valsti, kas garantē visos starptautiskajos līgumos deklarētās cilvēktiesības jebkuram Latvijas iedzīvotājam neatkarīgi no piederības pie republikas pilsonības un nodrošina visu tautību kopienu brīvu attīstību.” Runājot par to republiku, kuru mēs vēlamies redzēt, apjēgsim arī reālo situāciju, ka mēs neatrodamies uz neapdzīvotas salas un tukšā vietā. Mēs acīmredzot pārņemsim visu to, kas ir radīts ne vien līdz 1940.gadam, bet arī pēc 1940.gada. Ceru, ka nevienam no šajā zālē sēdošajiem nepacelsies roka atteikties no republikas teritorijā izvietotajiem uzņēmumiem, kuru būvniecībā ir ielikta mūsu tautas garīgā un fiziskā enerģija. Šajā sakarībā mums jādeklarē šāda norma: “Uzskatīt Latvijas Republiku par 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas valsts un Latvijas PSR tiesību pēcteci.” Tātad mēs pārņemam visu un turpinām. Un tas viss, kas ir uz šīs zemes, ir mūsu. Savukārt, runājot par tiem tiesiskajiem aktiem, uz kuriem mums būs jāpamato sava dzīve, jo nevar iedomāties, ka vienā dienā vai vienā naktī mēs radīsim pilnīgi jaunu tiesisko sistēmu, es ierosinātu līdzšinējā 4.panta formulas vietā gandrīz analoģisku pēc satura, bet tajā pašā laikā nedaudz atšķirīgu tekstu. Tas skanētu šādi: “Noteikt, ka Latvijas valsts tiek organizēta, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 77.pantu, kā arī uz Latvijas PSR spēkā esošās Konstitūcijas un likumu normām, kas nav pretrunā ar šiem pantiem.” Līdz ar to mums būtu juridiska konstrukcija, kuras ietvaros mēs varētu organizēt un realizēt republikas teritorijā valsts varu. Attiecības ar Padomju Savienību, manuprāt, 9.panta redakcijā nav pietiekami izvērsti formulētas. Es domāju, ka mēs visi esam par sarunām, bez sarunām mēs nevaram neko izdarīt. Bet, ja mēs esam par sarunām, tad, izsakot savu pozīciju, mums jāaicina pretējā puse izteikt savu, un tas var notikt pie sarunu galda. Un šajā sakarībā es ierosinātu iekļaut šādu normu: “Aicināt PSRS Augstāko padomi pasludināt par spēkā neesošu PSRS Augstākās padomes 1940.gada 5.augusta likumu par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas uzņemšanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā kā antikonstitucionālu, kā tādu, kas runā pretim PSRS Konstitūcijas prasībai, ka republikas apvienojas brīvprātīgi, savas brīvas gribas izpausmes rezultātā.”
Un, beidzot, mans pēdējais priekšlikums. 9.pantā es ierosinātu papildus iekļaut īpašu normu, kurā mēs izsakām gatavību, kā es jau teicu, stāties līgumattiecībās, sadarboties ar Padomju Savienību, izteikt gatavību izkopt draudzīgas attiecības un uz divpusēju līgumu pamata izvērst ekonomisko sadarbību ar PSRS, koordinēt ārpolitiku un valsts aizsardzību. Līdz ar to mēs radītu tādu konstrukciju, kuras ietvaros pats mūsu valstiskuma atjaunošanas process būtu dinamisks, mēs būtu atvēruši durvis sarunām un turētu tās atvērtas, jo mēs esam gatavi piedalīties jaunās Eiropas mājas un jaunās vispasaules tautu sadraudzības veidošanā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Žarkovam. Nākamais runās deputāts Ķezbers.
Visus lūdzu savas runas saīsināt, bet notiek tieši otrādi — runas tiek pagarinātas.

V.Žarkovs: */Godātie deputāti! Patiesi — mūsu tauta gaida, lai mēs pieņemam lēmumus. Katru dienu mums, deputātiem, nākas atbildēt uz jautājumiem par to, kas mūs turpmāk sagaida, kurp mēs ejam. Šodien mūs visvairāk satrauc tas, ka šķietami mierīgā situācijā palielinās spriedze starp cilvēkiem. Attiecības starp cilvēkiem pasliktinās. Dažādiem rafinētiem, klaji rupjiem paņēmieniem tiek palielināta spriedze republikas sabiedriski politiskajā situācijā, atsevišķu cilvēku un veselu kolektīvu apziņā. Katastrofāli samazinās viņu sociālā aizsargātība, pastiprinās uzbrukumi padomju cilvēku vēsturiskajām vērtībām, tādām kā Oktobra revolūcija, sociālisms, marksisms-ļeņinisms. Nebeidzas PSKP, militārpersonu un visas armijas zākāšana. Par masveida parādību kļūst atteikšanās no aktīvā dienesta un Padomju Armijas, tiek nozākāts viss, kas saistīts ar padomju iekārtu, viss krieviskais. Patlaban vairāku sabiedrisko kustību aktīvisti, izmantojot demokratizācijas apstākļus, cenšas sašķelt darba cilvēkus pēc nacionālās pazīmes. Maskējoties ar nacionālās atdzimšanas idejām, kas ir tuvas katra cilvēka sirdij, daži politiskie darbinieki grib pagriezt vēsturi atpakaļ un izjūt nostalģiju pēc buržuāziskās kārtības. Atteikušies no sociālistiskās izvēles, ierosina sadalīt cilvēkus kungos — saimniekos un tādos, kas strādā, saraut solidaritātes saites, kas vieno miljoniem visu tautību un republiku padomju darbaļaužu, izstāties no Padomju Savienības. Pa tādu ceļu mudina iet Tautas frontes līderi, uz tādu izvēli aicina pilsoņu komiteju pārstāvji. Mums tāds ceļš nav pieņemams. Lielais vairākums pilsētnieku, Daugavpils iedzīvotāju, iestājas par PSR Savienībā integrētu Padomju Latviju, par viengabalainu valsti kā līdztiesīgu republiku federāciju ar tiesību un pienākumu, patstāvības un atbildības stabilu līdzsvaru.
Mēs esam par pilnīgu republikas ekonomisko patstāvību, bet kategoriski pret to, ka tiek sarautas brālīgās saites, kas mūs vieno ar visu Savienību, tāpēc ka tikai kopīgi mēs varam risināt sarežģītos pārbūves uzdevumus gan valstī, gan republikā, gan mūsu pilsētā. Pirms dažām dienām pilsētā notika mītiņš, kurā piedalījās tūkstošiem cilvēku, un pilsētnieki uzdeva man šo aicinājumu nodot Augstākajai padomei. Šodien es gribētu nodot ne tikai šo aicinājumu, bet arī 49 Daugavpils ražošanas kolektīvu aicinājumu, kuru pārstāvji man burtiski tikko kā piezvanīja. Es gribētu nolasīt vienu tādu aicinājumu — telegrammu, kuru Augstākajai padomei atsūtījusi Daugavpils pilsētas strādnieku komiteja: “Notikumi, kas izvēršas divpadsmitā sasaukuma pirmajā sesijā, apstiprina un neatstāj nekādas šaubas par to, ka republikā, slēpjoties aiz tautas gribas un absolūtās demokrātijas izkārtnes, notiek konstitucionālās iekārtas, padomju varas nomaiņa. Demokrātijas principi tiek samīdīti Tautas frontes un tās piekritēju stingrā diktāta ietekmē. Tautas frontes vairākuma frakcija uzspiež deputātiem, kas pārstāv Latvijas iedzīvotājus, noteikumus, programmas un rīcību, kas tieši vērsti pret cilvēku, pret darba kolektīviem. Strādnieku komiteja, kas pārstāv 42 tūkstošus Daugavpils iedzīvotāju, viennozīmīgi paziņo, ka tādā gadījumā, ja tiks pieņemti lēmumi, kas vērsti uz attiecību saraušanu ar Padomju Savienību, pilsētas strādnieki patur sev tiesības aizstāvēt savas intereses ar visās civilizētajās valstīs pieņemamām metodēm un formām. Mēs brīdinām: ja valsts varas orgāni neaizsargās cilvēkus, cilvēki atradīs ceļu, kā aizsargāt pašiem sevi un savus tuviniekus. Latvijas tautas deputāti, apdomājieties, nerotaļājieties ar cilvēku svētajām jūtām, esiet saprātīgi! Daugavpils pilsētas strādnieku komiteja.” Un tādi paši aicinājumi ir saņemti no 49 Daugavpils ražošanas kolektīviem.
Es gribētu vēlreiz vērsties pie visiem mūsu deputātiem un atgriezties pie Konstitūcijas 5. panta. Svarīgākos valsts dzīves jautājumus izvirza visas tautas apspriešanai, kā arī nodod visas tautas nobalsošanai — referendumam, tāpēc mēs, deputāti, mēs šeit esam deviņi Augstākās padomes deputāti no Daugavpils, gadījumā, ja tiks pieņemta tāda Deklarācija, paturam sev tiesības sarīkot nevis konsultatīvu, bet konstitucionālu Daugavpils pilsētas referendumu šādā jautājumā: būt PSRS sastāvā vai neatkarīgas demokrātiskas valsts sastāvā. Un jautājums par Latvijas valstiskumu jāizlemj nevis parlamentam, bet referendumam. Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ķezberam. Nākamais runās Leonīds Alksnis.

I.Ķezbers: Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Vakar mēs aplaudējām un priecājāmies par Vāclava Havela apsveikumu, un vakar zālē bija deputāti, kuri neaplaudēja un arī nepiecēlās, kad tika saņemts šis apsveikums. Tā ir katra deputāta individuālā lieta. Tikai, šodien klausoties mūsu debates, es vēlreiz konstatēju, ka zālē ir atgriezies vecais dubultstandarts — čehoslovāku tautai mēs varam atvainoties par 1968.gada nodarījumiem, Ungārijai mēs varam atvainoties par 1956.gada iebrukumu, Afganistānai mēs atvainojāmies, bet par to, kas notika 1940.gadā — staļinisma viszvēriskākajā periodā, — mēs runājam, ka tā ir likumsakarība, ka tas ir normāls process mūsu republikas attīstībā. Es uzskatu, ka katrs godīgs cilvēks saprot, ka 1940.gada kļūdas tiek labotas. Vismaz tas ir viens no mēģinājumiem, šodien apspriežot un pieņemot šo Deklarāciju, atdodot tautai viņas vērtības, kas ir viņas svēts īpašums. Es ļoti negribētu, lai dubultstandarts atkal atgrieztos šeit, mūsu zālē. Tāds, kāds ir dominējis visas mūsu valsts dzīvē pēdējo 50 gadu laikā. Man bija ļoti īpatni klausīties, kad deputāts Rubiks teica, ka viņš runā visu Latvijas komunistu vārdā, darbaļaužu vārdā. Es vēlreiz gribu pateikt, ka Latvijā pastāv Latvijas neatkarīgā Komunistiskā partija un mūsu atšķirība ir tāda, ka mēs atbalstām latviešu tautu un Latvijas zemi, bet jūs stāvat uz platformas, un man gribētos pateikt, ka platforma ir kustīgs jēdziens, un šajā sakarībā vēlreiz uzsvērt, ka šis ir ļoti principiāls moments, un Latvijas neatkarīgā Komunistiskā partija atbalsta šos dokumentus.
Man gribētos pateikt, ka mēs atbalstām šo dokumentu kompleksu, kas šodien tika izvirzīts un iesniegts. Tas nav bez nepilnībām un, es domāju, ka redakcijas komisija un arī mēs uzstājoties ienesīsim savus papildinājumus. Es gribētu izteikt pāris savus. Pirmām kārtām, Deklarācija ir dokuments, kurš izvērtē mūsu sarežģīto dzīves ceļu šajā gadsimtā. Tiktāl es varu atbalstīt to, kas ir pausts šajā dokumentā, ar piebildēm, kuras izteica kolēģis deputāts Plotnieks. Bet tā ir pagātne. Vienīgais punkts, kas runā par nākotni, ir devītais. Un šā punkta pēdējais teikums skan šādi: “Sarunām ar PSRS valdību izveidot komisiju.” Es uzskatu, ka tas ir par maz pateikts, par šauru pateikts, jo, kā jūs zināt, uz vārdu “sarunām” sekos momentāls pretsitiens. Runa ir par konsultācijām, par plaša mēroga divpusējām attiecībām. Un, nenoliedzami, lai dejotu, ir vajadzīgi divi, tāpēc mums ir jāatstāj iespēja atbildēt, iespēja šim dialogam, plašākam dialogam. Es ierosinu paplašināt — “Valdības komisiju”. Domāju, ka mums ir vajadzīgs daudz plašāks dialogs valdību līmenī. Es ietvertu šeit arī deputātus, ietvertu arī sabiedrisko organizāciju pārstāvjus. Tikai tādā veidā tas ir iespējams kā plaša veida dialogs, tikai tādā veidā mūs arī uzklausīs.
Un šīs Deklarācijas starptautiskais aspekts. Es ļoti gribētu, lai mēs šodien saprastu, ka Deklarācijas nozīme ir daudz plašāka par to, ko vēlas mūsu tauta. Runa ir par mūsu atgriešanos Eiropā, atgriešanos pasaulē. Arī citos dokumentos, es tagad tos neminēšu, mums ir jārunā par iekļaušanos “Helsinki-2” procesā. Mums ir jāprasa vismaz novērotāja statuss šajā pārejas periodā. Un mēs par to runājam ļoti skaidri un konkrēti.
Un vēlreiz es gribētu lūgt plašāku sabiedrisko bāzi, ne tikai izejot no vairākuma parlamentā, kurš visnotaļ ir apsveicams. Deklarācija ir jāpieņem šodien. To gaida latviešu tauta, to gaida Latvijas iedzīvotāji, kuri grib saistīt savu likteni ar patiesu nākotni bez dubultstandartiem un ticot mums. Paldies.

Priekšsēdētājs: Zināt, koordinācijas darbā ieviesusies kļūda. Leonīds Alksnis vārdu nav lūdzis. Bet mums bija zīmīte, kurā tā ierakstīts. Tāpēc es atvainojos. Vārdu dodu Indulim Bērziņam, pēc tam runās deputāts Ščipcovs.

I.Bērziņš: Cienījamie deputāti, mani vēlētāji! Es domāju, ka, pieņemot tik svarīgu dokumentu, kādu mēs šodien pieņemam, ir jāņem vērā gan stāvoklis pasaulē kopumā, gan stāvoklis Eiropā, gan, neapšaubāmi, stāvoklis Padomju Savienībā. Baltijas valstu iedzīvotāju cīņa par savas neatkarības atjaunošanu ir cieši saistīta ar Padomju Savienības republiku, tajā skaitā Krievijas, demokrātisko kustību, cīņu par saviem mērķiem un uzdevumiem. Lozungs “Par mūsu un jūsu brīvību” kā vēl nekad agrāk skan gan Maskavā, gan Ļeņingradā, gan Ukrainā, gan Sibīrijā. Es atgādināšu, ka 1968.gadā, protestējot pret jau notikušo agresiju Čehoslovākijā, uz Sarkanā laukuma iznāca tikai četri drosminieki. Šogad Pirmā Maija demonstrācijas laikā vairāki desmiti tūkstoši Maskavas un citu pilsētu iedzīvotāju prasīja brīvību, brīvību nevis sev, bet brīvību Lietuvai. Un vispopulārākā karoga krāsas šajā demonstrācijā bija Lietuvas karoga krāsas. Baltijas un, precīzāk, arī mūsu neizlēmība vai mūsu sakāve būtu sakāve arī visām demokrātiskajām kustībām Padomju Savienībā. Šo lēmumu no mums gaida ne tikai Latvijas tauta, šo lēmumu gaida ne tikai brāļi Lietuvā, šo lēmumu no mums gaida visa Krievija, visa demokrātiskā Krievija, tā Krievija, kurai pieder nākotne un ar kuru mums dzīvot blakus mūžīgi mūžos. Jo nekur citur mēs taču nepārcelsimies. Un, protams, nevar būt brīva tā tauta, kas apspiež citas tautas. Tad atbrīvosim šo tautu no šī uzdevuma apspiest kādu tautu. Jo cita ceļa nav. Pretējā gadījumā mums atkal nāksies noslīdēt totalitārisma purvā, uz vietas šajā gadījumā stāvēt nevar.
Un, otrkārt, Eiropa. Tur notiek ļoti dinamiski procesi. Pirmkārt, šeit ir jārunā par Austrumeiropas dekomunizāciju, otrkārt, par Vācijas atkalapvienošanos un, treškārt, par jaunu attiecību starp Eiropas valstīm veidošanos. Tas viss liek mums pasteigties, lai paspētu ielekt šajā jaunajā Eiropas kārtībā. Es te gribu pilnībā atbalstīt pirms manis runājušo deputātu Ķezberu, kurš uzsvēra, ka mūsu vieta Helsinku procesā, šī procesa turpināšanās ir ļoti svarīga.
Un šo vietu nebūs iespējams iegūt, ja mēs šodien nepieņemsim Deklarāciju. Jo ģeogrāfiski mēs taču joprojām atrodamies Eiropā. Tātad gan Austrumi, gan Rietumi, gan tie procesi, kas notiek dienvidos un ziemeļos, liek mums pasteigties. Un šo visu procesu analīze ļauj izdarīt secinājumu — ir laiks. Tagad vai nekad!

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ščipcovam. Man te nedaudz jākonsultējas ar frakcijām, jo es jūtu, ka es pārkāpšu lēmumu.

O. Ščipcovs: */Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Nospiedošais vairākums mūsu zālē var nobalsot par to, lai nebūtu Otrā pasaules kara, vai, iespējams, atcelt tā rezultātus. Nospiedošais vairākums zālē var nobalsot par to, ka balts ir melns, un par to, ka melns ir balts. Un tomēr, godātie kolēģi, es lūdzu uzmanīgi uzklausīt manu viedokli, kas nesakrīt ar šā nospiedošā vairākuma viedokli. Mums atkal, nu jau kuro reizi vēsturē, liek priekšā iesaistīties kautiņā, bet pēc tam tikt skaidrībā. Jūs zināt, kas no tā ir iznācis. Taču es gribu sacīt, ka mums ir sava galva uz pleciem un mums nav jāseko kaut kādam paraugam. Mums ir savs ceļš ejams. Mums rodas jauns monopols uz domām, uzskatiem, gaisā atkal lidinās lozungs: “Kas nav ar mums, tas ir pret mums.” Un es nekad neaizmirsīšu latviešu tautības vēlētāju, kura teica: “Ja jūs ievēlēs, tad dariet kaut ko attiecībā uz televīzijas un radio programmām. Agrāk nevarēju aizklausīties — PSKP, PSKP, PSKP! Tagad ieslēdzu informatīvās programmas — Tautas fronte, Tautas fronte, Tautas fronte!” Es domāju, ka šī vēlētāja ir izteikusi daudzu cilvēku domas.
Prātojot par Latvijas vēsturi, es bieži domāju: kāpēc nostalģiju izjūt nevis par laika posmu no 1920.gada līdz 1934.gadam, bet galvenokārt par pēdējiem sešiem gaišajiem gadiem? Tad par godu liegtajām brīvībām tika uzcelts brīnišķīgs piemineklis. Es šajā zālē pieminēju pazīstamā latviešu aizrobežu vēsturnieka Edgara Andersona vārdu. Viņš savā grāmatā “Latvijas vēsture. 1920 — 1940. Ārpolītika” teicis: “Autoritārais režīms ārkārtīgi cēla latviešu tautas nacionālo apziņu.” Aplūkojiet izstādi “Latvija starp diviem pasaules kariem”. Ļoti pamācoša izstāde! 1922. gads — 30 krievu ģimnāzijas, pēdējos sešos gaišajos gados krievu ģimnāziju skaits samazinājās 15 reizes, proti, palikušas tikai divas. Visu 20 gadu laikā bija ap 53 latviešu ģimnāzijām. Krievu cilvēkam ir par ko padomāt šajā izstādē. Ir par ko padomāt man kā tautas izglītības pārstāvim, raugoties uz mūsdienu augstākās izglītības tendencēm republikā. Visai nesen laikraksta “Atmoda” numurā LTF darbinieks teica: “Mums veidojas veselīgs nacionālisms.” Ļoti pamatots atzinums. Personiski es neuzskatu vārdus “nacionālists” un “nacionālisms” par lamuvārdiem, tāpat kā par lamuvārdiem neuzskatu vārdus “komunisms”, “komunists”, “sociālists”, “sociālisms”. Tas ir pārliecības jautājums. Starp citu, Ulmanis visu savu mūžu bija pret sociālismu un neatzina tādas kustības kā “Jaunā strāva” paustos uzskatus. Viņš teica, ka “tie grauj nacionālismu, tautiskumu, vienprātību un vienotību” (es citēju viņa runu, kas teikta 1937. gadā). Hitlers tajā pašā laikā uztvēra divas labas, aizraujošas idejas — nacionālismu un sociālismu, lai sakūdītu vācu tautu. Kāpēc es par to runāju? Tāpēc, ka nacionālisms ir liels un varens spēks. Un tas jāatzīst, ņemot vērā mūsu republikas dzīvi pēdējos divos gados. Es tikai gribētu sacīt, ka nav veselīga vai neveselīga nacionālisma. Ir parasts nacionālisms, un par to nekautrējoties jārunā. Es gribētu teikt, ka nacionālisma vadoņi, izmantodami šo vareno ideju, pēdējā laikā ir guvuši lielus panākumus latviešu tautas vidū, kas būtībā ir dziļi internacionāla. Bet es ticu latviešu tautas pozitīvajām īpašībām — tās neparastajai darba mīlestībai, atjautīgumam, disciplinētībai, tieksmei pēc izglītības, precizitātei, labām organizatoriskajām spējām. Tiesa gan, aizrobežu komentētāji uzsver, ka politiskajā dzīvē latvieši nav elastīgi, ka viņi tiecas virzīties uz priekšu, neatzīstot kompromisus un elastīgu pieeju, ka viņi spēj asi uzbrukt tiem, kas iet pa citu ceļu, un noraida izvēles iespēju. Bet lai tas paliek uz aizrobežu novērotāju sirdsapziņas. Es domāju, ka elastīga pieeja tomēr uzvarēs. Tagad vai nekad. Tas ir bīstams bacilis, ļoti bīstams.
Mums cilvēces priekšā jāapzinās globālā atbildība par jaunās domāšanas uzvaru miera vārdā visā pasaulē, par paritātes saglabāšanu starp Austrumiem un Rietumiem. Gogolis savā darbā “Izmeklētas vietas no sarakstīšanās ar draugiem” ir ģeniāli paredzējis, kādas sekas var būt idejas fanātiķu darbībai: “Lepnums par savu prātu, lepnums par savu skaidrību, kas sasniedz drausmīgu garīgo attīstību, — tās ir briesmas, kas atrodas mums blakām. Cilvēks, kas tic savai skaidrībai, savu ideju tīrībai un pārākumam, šā mērķa dēļ, tā skaidrības dēļ ir gatavs pazudināt visu cilvēci.” Tāpēc Gogolis turpina: “Nu jau pat gudri cilvēki pretēji savai pārliecībai sāk runāt melus tikai tāpēc vien, ka lepnums neļauj citu priekšā atzīt kļūdu, jo viens vienīgs niknums valda pār prātu.” Cik mūsdienīgi skan, vai nav tiesa? Tāpēc būtu ideāli, ja mēs mūsu situācijā atteiktos no konfrontācijas un roku rokā, kopīgiem spēkiem, izmantojot visas savas zināšanas, celtu jauno Latviju kā starpnacionālas sadarbība paraugu.
Šodien tikai viena ideja var reāli apvienot visus Latvijas iedzīvotājus — kopīgi īstenot ekonomisko un politisko patstāvību, lai uzlabotu dzīves kvalitāti. Jau sen ir laiks ķerties pie ekonomikas. Ir nepieciešamas tādas ekonomiskās attiecības, kurām pastāvot cilvēks nebūtu ieinteresēts slikti strādāt, ir nepieciešama visu īpašuma formu sacensība, ieskaitot privātīpašumu, nepieciešamas tirgus attiecības un elastīga nodokļu sistēma. Vienotā visas Savienības tirgus telpā jādarbojas līdztiesīgiem partneriem, viņiem jādod atlaides un priekšrocības salīdzinājumā ar citiem ārvalstu partneriem. Pamatojoties uz jauno Savienības līgumu, mēs varēsim atrisināt daudzas problēmas. Ja tas izdosies, tad es, mani dārgie kolēģi, bez jebkādas kņadas, bez jebkādas steigas jums pievienošos, tāpat kā pievienosies arī pārējie iedzīvotāji, kuri protestē pret šodien ierosināto lēmumu. Lūk, kāpēc es nevaru atbalstīt neatkarības Deklarāciju un uzskatu šo dokumentu par rupju politisku un ekonomisku kļūdu, kas tautai nodarīs zaudējumu. Es aizstāvu savu vēlētāju intereses, to vēlētāju, kuri dzīvo Maskavas, Kijevas, Daugavpils, Ludzas un citu ielu graustos, kuri dzīvo drausmīgos komunālajos dzīvokļos Kirova ielā 101 un 103. Šiem cilvēkiem jau tāpat neklājas viegli, viņiem vajadzīgi ekonomiskie panākumu, nevis badošanās brīvībā un upuri. Es esmu par referendumu./

Priekšsēdētājs: Gribu lūgt jums padomu. Manus pūliņus, aicinot runāt īsāk, kā jūs jutāt, daži deputāti ņēma vērā. Es viņiem sirsnīgi par to pateicos. Daži rīkojās gluži otrādi — arī to jūs jutāt. Lai kaut kādā veidā sabalansētu sarakstu, man ir priekšlikums ierobežot runātāju skaitu. Es saskaitīju pieteikušos, un iznāk tā, ka paliek deputāts Dīmanis un deputāts Vulfsons. Es saprotu, ka man protestēs deputāts Aleksejevs un deputāts Alksnis, bet te ir arī citi.

A.Aleksejevs (no zāles): */Lūdzu atvainojiet, ka mēs tieši tagad praksē redzējām visas Nolikuma par frakcijām nepilnības, proti, Nolikums par frakcijām ļoti atgādina 1939.gada paktu, kuru šodien visi kritizē. Laiks ir sadalīts starp divām frakcijām, bet tiem, kuri atrodas starp šīm frakcijām, nav pat tiesību izteikt savu viedokli. Tāpēc es vēršos pie jums, Anatolij Valerjanovič, varbūt jūs varat man turpmāk darīt zināmas tās dienas, kad es dabūšu vārdu, bet pārējās dienās es varu atrasties mājās un nodoties citam darbam. Taču, ja mēs šodien runājam par Deklarāciju, es pārstāvu Interfronti un pieprasu, lai man dod tiesības izteikties./

Priekšsēdētājs: */Vai jūs, ņemot vērā to, ka par katru jautājumu esat runājis divas, trīs un pat četras reizes, varat apsolīt, ka runāsit piecas minūtes?/

A.Aleksejevs: */Jā, varu./

J.Bojārs: Frakcija nobalsoja par sarakstu, kas uzstāsies no frakcijas. Es biju šajā sarakstā, tagad redzu sarakstu, tur ir salikti numuriņi, turklāt ļoti interesantā kārtībā, ne tādā, kā tika izlemts vakar frakcijā.

Priekšsēdētājs: Jūs piecas minūtes varat runāt.

J.Bojārs: Pacentīšos iekļauties, kaut gan man ir juridisks pamatojums. Varbūt minūti vai pāris pārsniegšu.

Priekšsēdētājs: Es pēc piecām minūtēm zvanīšu. Līdz šim es negribēju kolēģus pārtraukt.
No zāles: Es atvainojos, priekšsēdētāj! Pēc dabas ļoti kautrīgais deputāts Berklavs ir pieteicies runāt, bet viņam vārdu nedod. Viņš aiz savas kautrības, dabiski, neatgādina, bet es tomēr atļaušos atgādināt.

Priekšsēdētājs: Jūs tikko runājāt, deputāt Aleksejev. Mums katram ir priekšlikumi. Paskatieties, cik šeit sēž deputātu! Lūdzu frakcijas vadītāju Godmani.

I.Godmanis: Es sapratu, ka godātais padomes priekšsēdētājs apsolīja dot 5 minūtes deputātam Aleksejevam, tāpat šeit izskanēja kandidatūras, kas varētu uzstāties... Mans priekšlikums ir tāds — dot vārdu vēl četriem cilvēkiem: t.i., deputātam Aleksejevam...

Priekšsēdētājs: Es varu nolasīt: Aleksejevs, Bojārs, Dīmanis, Vulfsons.

I.Godmanis: Man ir priekšlikums — debates varētu noslēgt deputāts Īvāns.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, bet viņš nav lūdzis vārdu. Tātad, godātie kolēģi, man šeit ir vēl citas zīmītes. Varbūt norunāsim tā — deputāti Aleksejevs, Bojārs, Dīmanis, Vulfsons. Mums ir dažādi viedokļi, es ļoti labi saprotu šo situāciju, saprotiet mani arī. Es tagad ieslēgšu reģistrācijas režīmu. Ir ieslēgts reģistrācijas režīms, nospiediet jebkuru podziņu, tā jūs reģistrē. Vai varu lūgt rezultātu? Tā, deputāt Geidān, lūdzu, piereģistrējieties! Mēs tagad paši varam vadīt šo procesu, jo esam apmācīti. Tūlīt būs rezultāts — 194. Es ieslēgšu balsošanas režīmu: kuri ir par to, lai piešķirtu mūsu kolēģiem Aleksejevam, Bojāram, Dīmanim un Vulfsonam vārdu, protams, ņemot vērā viņu solījumus, lūdzu balsot! Ieslēdzu balsošanas režīmu, tagad balsojiet. Izsakiet savu attieksmi par, pret vai atturas. Līdz ar to mēs debates par šo jautājumu noslēgsim. Es vienu “pret” noņemu nost, jo kļūdījos, es esmu “par”, tātad — 123 par. Lēmums ir pieņemts. Jums, kolēģi Aleksejev, vārds.

A.Aleksejevs: */Godājamie republikas pilsoņi! Šodien mēs pieņemam vai apspriežam ārkārtīgi svarīgu dokumentu. Es gribu pateikt dažus vārdus par savu pozīciju. Es uzskatu, ka tādu svarīgu dokumentu, kas nosaka mūsu tautas likteni desmitiem, bet varbūt pat simtiem gadu uz priekšu, nevar pieņemt divās un pat trijās stundās. Mums ir vispusīgi jāapspriež šā dokumenta pieņemšanas iespējamās sekas. Laika trūkuma dēļ es pakavēšos tikai pie viena priekšlikuma, kas izskanēja Latvijas PSR tautas deputātu kopsapulcē. Visā nopietnībā daudzas reizes parēķināsim, ko mums nozīmē cenu celšanās, ražošanas apjoma sašaurināšanās, bezdarbs, dzīves līmeņa vispārēja pazemināšanās. Vai tauta tādos apstākļos spēs saliedēties, vai tā neatteiksies no mūsu programmas? Un es piekrītu šim deputātu sapulcē izteiktajam viedoklim, tāpēc gribētu, lai Ministru padomes priekšsēdētājs mums pasaka, kas mūs sagaida, un lai tauta izlemj, var tam piekrist vai nevar.
No otras puses, godātie deputāti, es dzirdēju šeit daudzus runātājus, un daudzus no viņiem es saprotu, gribēju viņiem ticēt, bet ne vienmēr man tas izdevās. Es noklausījos deputātu Belu, un man gandrīz asaras sariesās acīs, bet es atcerējos, kā Bela kungs pēc stipra kaifa uzstājās žurnālistu kongresā, kad viņš brīdināja, ka cilvēki plūdīs projām no Latvijas, un kad viņš teica, ka, lūk, tādus likumus mēs pieņemsim, tad es no citas puses raugos uz citiem cilvēkiem. Es klausos viņu argumentos un domāju: nu, kas, piemēram, traucēja Gorbunova kungam, kurš ne jau pirmo dienu sēž pie Prezidija galda, kas, piemēram, traucēja Breša kungam, kas traucēja tiem ārstiem, kuri nevarēja izārstēt mūsu pazīstamos dzejniekus un rakstniekus, kas traucēja atrast noziedznieku, bet viņi visi taču bija mūsu augstskolu audzēkņi — pamattautības iedzīvotāji, un reizēm es domāju, vai Maskava mums nav vajadzīga tāpēc, lai mēs savu nekompetenci noveltu uz to. Un tad, lūk, es sāku šaubīties. Ja mūs tagad aicina novērsties no Maskavas tie paši cilvēki, kuri pirms tam ir noveduši mūs līdz katastrofai, vai tad var uzticēties viņu solījumiem un viņu aicinājumiem? Un tas ir ļoti nopietni. Jūs dzirdējāt, ko teica Ķezbera kungs, kuru būtībā atstādināja no darba par to, ka viņš netika galā. Viņš izveidoja jaunu partiju un nostājās tās priekšgalā. Tādu piemēru ir pietiekami daudz. Tāpēc ka cilvēki grib sev zināmus labumus.
Ja runājam konkrēti, godātie kolēģi, es pēc pusdienām paguvu izlasīt Deklarāciju, un, lūk, kas, man šķiet, te ir jāmaina. Otrajā rindkopā, sākot ar vārdiem “1940.gada 17.jūnijā” un tālāk, es gribētu aizstāt vārdus ar šādu frāzi: “1940.gada 17.jūnijā notika atgriešanās pie nacionālā valstiskuma, Latvijā tika atjaunota padomju vara un Latvijas Sociālistiskā Republika kļuva par Padomju Savienības sastāvdaļu.” Es domāju, jūs man piekritīsit, ka tie ir Gorbunova kunga vārdi. Esmu ar mieru atsaukt savu priekšlikumu, ja Gorbunova kungs pateiks vai apstrīdēs, šo savu izteikumu un pierādīs, ka tas bijis nepareizs./

Priekšsēdētājs: */Mūsu diskusija, godātais Anatolij Georgijevič, turpināsies, taču es protestēju un izsaku jums nopietnu aizrādījumu: jūs apvainojāt deputātu Belu. Un tāpēc, ja jūs tā turpināsit, es gluži vienkārši būšu spiests izveidot ētikas komisiju, lai tā izskata šo jautājumu./

A. Aleksejevs: */Es vārds vārdā citēju deputāta Bela vārdus, kad viņš teica: “Es sēdēju un kaifoju.” Un tālāk kā tekstā./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bojāram, nākamais runās Dīmanis.

J.Bojārs: Cienījamie deputāti un cienījamais priekšsēdētāj! Man ļoti jāatvainojas, ka sava uzstāšanās jāuzsāk ar protestu. Es kategoriski protestēju pret to, ka ir deputāti, kas 10 reizes dabū vārdu, vismaz trīs tādi ir zālē. Un, kaut mana uzstāšanās tika izlemta frakcijā, man ir jāprotestē, lai dabūtu šo vārdu. Jūs mani atvainojiet, es uzskatu, ka mums ir jānobalso par reglamentu un pie tā stingri jāturas. Un nedrīkst būt dažādu kategoriju deputāti. Ja mums uzstāšanās ir sākušās, tad 5 minūtes katram, ja uzstājas 5, ja 10, tad visi 10. Es domāju tā.
Tālāk vispirms par tekstu. Es vismaz trīs reizes esmu uzstājies frakcijā un ļoti atvainojos, ka man nāksies atkārtoties, bet centīšos runāt ļoti, ļoti īsi, konkrēti un ātri. Pirmām kārtām, es uzskatu, ka šī Deklarācija ir jāpieņem obligāti, jo bez neatkarības nevar neko izdarīt. Un to es gribētu pateikt mūsu krievu tautības iedzīvotājiem, kas tagad skatās šo pārraidi.
*/Dārgie biedri! Krievvalodīgie iedzīvotāji, kuri klausāties mūs, lūdzu, ņemiet vērā: ja mēs tagad nekļūsim neatkarīgi, mēs jums nekādas tiesības vispār nevarēsim garantēt. Ne tiem, kuri tagad dzīvo graustos, kā šeit tika sacīts, ne tiem, kuri grasās kaut kā uzlabot savu stāvokli. Kāpēc tas tā, es pateikšu mazliet vēlāk. Lai garantētu jums kādas tiesības, republikai pašai ir vajadzīgas tiesības. Pretējā gadījumā tā neko garantēt nevar. Tas jums ir jāsaprot./
Par Deklarācijas tekstu. Es jau vairākkārt uzstājos par to un teicu, ka nedrīkst būt šādā svarīgā starptautiskā dokumentā nekādu apšaubāmu tēžu, par kurām, kā saka, zinātnieki strīdas. Un līdz ar to es vēlreiz atgādinu, ka visas šīs tēzes ir spēkā de iure līdz šim brīdim. Es tam pamatojumu esmu devis vairākkārt. Manuprāt, nevar pastāvēt republika, ja nepastāv viens no tās galvenajiem trim elementiem — teritorija, iedzīvotāji, virsbūve, kura tika fiziski iznīcināta. Cilvēkus nošāva, iznīcināja nometnēs. Kā var pastāvēt republika, ja noslepkavota visa virsbūve? Nevar pastāvēt. Frakcijā es vēl uzstājos par to, ka mums šajā Deklarācijā obligāti ir jāizskaidro, kāpēc mēs tagad no šīs brīnišķīgās valsts izstājamies, no valsts, kuru vada cilvēks, kas Rietumu pasaulē ir atzīts par 10 gadu labāko cilvēku. Tas mums jāizskaidro vismaz ar vienu teikumu. Tāpēc es ierosinu...

Priekšsēdētājs: Godātais Bojār, es atvainojos, runājiet, lūdzu, lēnāk.

J.Bojārs: Jūs man laiku limitējat, tāpēc man jārunā ātrāk. Tātad pirmajā lappusē aiz piektās rindkopas iestarpināt tekstu: “ņemot vērā to, ka ne tikai netiek pildīti PSRS valdības solījumi piešķirt reālo suverenitāti savienotajām republikām, bet tieši otrādi — Padomju Savienībā tiek iedibināta vēl vairāk centralizēta absolūtā vara”. Pie šā jautājuma, ja man atliktu laiks, es apstātos mazliet vēlāk, komentārā. Otrajā lappusē trešajā rindkopā, otrajā rindiņā pēc vārda “teritorija” ielikt kolu. Es absolūti neatbalstu kaut kādas mākslīgi radītas juridiskas konstrukcijas. Sākumā mēs kaut ko apstiprinām, pēc tam atkal atceļam un atstājam tikai noteiktu pantu skaitu. Tāpēc es atbalstu profesora Plotnieka variantu, ka mums jāpasaka, kurus pantus Latvijas Republikas Konstitūcijā mēs atjaunojam un kurus uzskatām par spēkā esošiem. Pēdējās lappuses pašās beigās es vēlreiz atgādinu, ka jānoskaidro, vai 1920.gada miera līgumu Krievija, respektīvi, Padomju Savienība, uzskata par spēkā esošu vai ne. Tas mums vēl jānoskaidro, jo, lai līgums būtu spēkā, tas jāatzīst abām pusēm. Tāpēc šā līguma principus mēs atbalstām, jo tas ir mūsu interesēs. Vārdus “joprojām spēkā esošo” es ierosinu izņemt un rakstīt aiz vārda “līgumu”: — “un citiem starp Latvijas Republiku un PSRS noslēgtajiem līdztiesīgajiem līgumiem”. Jo tādi līgumi bija.
Un vēl es gribu atbildēt, atvainojiet, krieviski, jo man latvieši nav jāpārliecina, kāpēc jāpieņem šī Deklarācija. Bet pāris vārdus es gribu atbildēt biedram Rubikam, kas šeit uzstājās. Es gribu teikt tā: ja biedrs Rubiks uzstāj, ka viņš vada organizāciju, kura tagad būs galvenais izlīdzinošais un politiski stabilizējošais spēks, tad biedram Rubikam, manuprāt, nevajadzētu uzstāties tikai ar vienpusējām ziņām, apskaidrot tikai vienu fakta pusi. Diemžēl arī mūsu prese, latviski rakstošā prese, ar to grēko. Piemēram, viņš teica, ka Padomju Armijas ienākšana, apmēram tāda bija tā frāze, paglāba no vācu iebrukuma.
*/Jā, piedodiet, es gribētu pāriet uz krievu valodu, lai krievvalodīgie iedzīvotāji saprot.
Biedrs Rubiks teica, ka Padomju Armija paglāba no vāciešu uzbrukuma. Tur jau ir tā traģēdija, ka nepaglāba, tāpēc ka karadarbība, armija, tas ir, karš, pirmajā periodā 1940.gadā diemžēl risinājās tikai septiņas dienas. Nepaglāba — tā jau ir tā traģēdija. Tāpēc nevajag teikt, ka paglāba. Atbrīvoja, jā, bet atbrīvošanā piedalījās arī latvieši. Tālāk. Atkal, no otras puses, tādi vienpusīgi paziņojumi: ko domāja latvieši, kas sēdēja buržuāziskajos cietumos? Lūdzu, atvainojiet, dārgie biedri, bet ko domāja tie, kuri Staļina laikā sēdēja nometnēs? Vai to kāds ir pajautājis? Vai lasījāt brīnišķīgo Lāča rakstu, kas nesen bija publicēts laikrakstā “Izvestija”? Viņš teica, un tas ir pareizi, ka pēc statistikas Staļina laikā Padomju Savienībā vien faktiski ir nogalināti 70 tūkstoši latviešu vīriešu. Faktiski visi vīrieši no tiem 200 tūkstošiem, kas dzīvoja Padomju Savienībā. Ko domāja šie cilvēki, kuru lielākā daļa bija komunisti un kurus lika pie sienas? Vai kāds to ir pajautājis? Es vēl gribu teikt, ka kategoriski nepieņemu draudus, kas šeit izskanēja par to, ka, lūk, vēlētāji pretosies Latvijas PSR Augstākās padomes likumu un lēmumu pieņemšanai. Es arī uzstājos Daugavpilī, bet ne biedrs Žarkovs, ne arī kāds cits man neko tamlīdzīgu diemžēl neteica. Toties Daugavpils biedri (lūk, man ir divdesmit zīmītes, man ir dokuments, mēs šajā sakarībā iesniedzām Gorbačovam pieprasījumu) protestēja pret biedra Alkšņa runu, kurā viņš aicināja krievus iziet ielās un pieprasīt atdalīšanos no Latvijas. Es varu parādīt šīs zīmītes. Tāpēc, biedri, nevajag izvirzīt kompromitējošus variantus, vēl jo vairāk to nevajadzētu darīt biedriem, kuri pārstāv, kā viņi paši saka, valdošo partiju. Atvainojiet, man nepietiek laika, lai turpinātu./

Priekšsēdētājs: Vai mēs tagad varam nomierināties un uzklausīt vēl divus runātājus, vai arī mums ir jāpaziņo pārtraukums? Vārds deputātam Dīmanim, pēc tam runās deputāts Vulfsons. Taču mēģināsim iztikt bez emocijām, jo jūs paši saprotat, ka mūsu darbam tas nenāk par labu.

S.Dīmanis: Cienījamie deputāti! Mūsu frakcijai tika izteikti pārmetumi, ka mums būtu bijis jāzina, kas šodien notiks. Bez šaubām, mēs to paredzējām, kas šodien var būt, taču jūs, dārgie draugi, jaucat publicistiku ar politiskajiem dokumentiem un manifestāciju — ar parlamenta sēdi. Tieši tāpēc es neesmu sagatavojies uzstāties un man ir jālasa, kaut gan es parasti runāju no galvas. Zināt, ir ļoti viegli nobalsot par neatkarību, ir ļoti viegli ar rakstītiem vārdiem pārvilkt svītru piecdesmit kopdzīves gadiem PSRS sastāvā un izlikties, ka nekas nav bijis. Grūtāk ir izspriest, kā dzīvosim tālāk un ko darīsim. Mēs aizmirstam, ka neatkarība ir ne tikai tautas privilēģija, bet arī ļoti liela atbildība. Par kādu atbildību šodien var būt runa, ja neatkarības Deklarācija ir apaugusi ar vēstījumiem un aicinājumiem, kuriem vērību pievērsīs tikai rīt vai parīt? Mēs skaisti izskatīsimies ārzemju avīžu slejās, mūsu godājamo priekšsēdētāju filmēs, un tas arī var izrādīties viss. Vakar es nesveicu Landsberģi ne jau tāpēc, ka man ir sliktas manieres, es arī parasti piedodu cilvēkiem, jo uzskatu, ka viņiem ir tiesības būt tādiem, kādi viņi ir, bet es nekad nepiedošu bezatbildību politiķiem un televīzijas korespondentiem. Lietuva pārvēršas par pasaules ubagu, par to var šausmināties, bet ko tas dod? Vēsture nav labdarības virknējums, un tas ir jāņem vērā. Es negribu, lai Latvijā notiktu tas pats. Mēs nepareizi vērtējam lielo pasaules politiku. Nācija vairs nav pasaules naba, mēs to esam aizmirsuši. Mēs pašreiz nepareizi vērtējam arī ekonomisko situāciju. Šeit bija runa par to, ka Latvija var būt starpnieks. Taču tagad nav viduslaiki, tāda starpnieka funkcijas nevienam nav vajadzīgas, nemaz nerunājot par ielēkšanu Eiropas vilcienā, jo tas prasa pavisam citu ekonomisko struktūru.
Nedaudz par vēsturi. Mēs ļoti vienkāršoti vērtējam 1940.gadu, Saeima atšķirībā no mums diezgan precīzi pārzināja lielo politiku. Lēmumus par valstiskumu toreiz ietekmēja gan Hitlera politika, gan Staļina politika, gan Ulmaņa politika, gan pati ekonomiskā situācija Latvijā. Man tiešām nebija laika pārcilāt dokumentus, bet mana komanda atnesa dokumentus, kur tas ir pilnīgi skaidri pateikts. Tā ir vēstule, kurā Ulmanis viennozīmīgi pasaka: “Satversmi mūsu zemē mēs iznīcinājām kopīgi.” Nebija 1940.gadā Saeimas. Taču par to šoreiz nerunāšu, jo nav laika.
Mēs ar vienu mājienu visus četrdesmito gadu nolikumus pasludinām par nelikumīgiem, bet arī šodien rīkojamies nelikumīgi. Vispār es domāju, ka no vēstures ir jāņem ne tikai fabula, kā mēs to esam darījuši Deklarācijā, bet arī jēga, ņemot vērā to, ka līdz ar Deklarācijas pieņemšanu parlamenta dienas ir skaitītas. Man liekas, mēs izskatāmies pēc algotņiem, kuriem ir jāpadara konkrētais darbs, pēc tam viņi var aiziet. Un pēdējais, ko gribu teikt: Staļinam bija niķis norādījumu izpildi panākt līdz noteiktam laikam, līdz noteiktam datumam. Šodien mēs darām to pašu — mums ir jāpieņem Deklarācija, ja nemaldos, līdz pulksten 18 vai pulksten 19. Toreiz tas prasīja lielus upurus. Šodien mans teiktais varbūt izraisa smaidu, taču vēsture sāk atkārtoties, un tas mani ļoti uztrauc. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Vulfsonam.

M.Vulfsons: Cienījamie deputāti! Iepriekšējais runātājs sacīja, ka mēs rīkojamies vieglprātīgi un rīkojamies pēc Staļina metodes. Es gribētu viņam atbildēt tā: Latvija ir gaidījusi šo Deklarāciju jau piecdesmit gadus, Latvija ir nepacietīga, tādēļ neuzskatiet to par avantūru, bet uzskatiet par pienākuma izpildi pret tautu, kura sarežģītos un dramatiskos apstākļos pacietīgi ir gaidījusi savas mazās dzimtenes atjaunošanu par neatkarīgu valsti. Es bieži esmu runājis ar Mihailu Gorbačovu un Nikolaju Rižkovu, un viņi man allaž uzdeva jautājumu: ar ko tas izskaidrojams, ka latvieši, kurus viņi uzskata par vienu no revolūcijai visuzticamākajām tautām, grib izstāties no Padomju Savienības? Un es viņiem atbildēju, ka latvieši negrib, lai viņu likteni izlemtu Maskavas upes krastā, Kremlī, kur tika parakstīts Ribentropa—Molotova līgums un attiecīgais protokols, viņi vēlas, lai viņu likteni izlemtu Latvijā, izlemtu Rīgā, izlemtu Daugavas krastā, Gaujas, Lielupes un Ventas krastā. Izlemtu visa Latvijas tauta. Šodien šeit skan ļoti daudz nepārdomātu un demagoģisku pārmetumu Tautas frontei, kura pārstāv praktiski visu latviešu tautu. Padomājiet, krievu biedri, ko jūs pašreiz darāt! Galu galā mēs to izjutīsim visi, un es domāju ne tikai par latviešiem, bet arī par tiem, kuri grib iet kopā ar latviešiem, par dažādu tautību pārstāvjiem. Ļoti daudzi krievu biedri izjutīs jūsu pozīcijas tuvredzību, saskatīs jūsu pozīcijā šovinismu. Un es jums varu teikt: padomājiet, cik šodien ir savādi, ka jūs visu laiku pieķeraties domai par federāciju, turpretī Maskavā Gorbačovs un viņa palīgi mums ierosina domāt gan par konfederāciju, gan par īpašu statusu, un galu galā, ja jūs to gribat, ejiet ārā. Jūsu pozīcija ir daudz, daudz konservatīvāka nekā Maskavas konservatīvo aprindu pozīcija.
Un pēdējais. Šeit izskanēja tāda platforma, skanēja tādi draudi, kādus es nekad neesmu dzirdējis Maskavas Augstākajā padomē. Es domāju, ka šinī vietā, kur piecdesmit gadu tika aizbāzta mute latviešu tautai, mēģināt šantāžas ceļā atkal aizbāzt muti vairs neizdosies. Šī Deklarācija ieraudzīs gaismu, un, ja kāds domā, ka draudi destabilizēs stāvokli, iebiedēs Tautas fronti, iebiedēs latviešu tautu, iebiedēs latviešu tautas draugus, viņš maldās. Šodien notikšot politiskā stāvokļa destabilizācija.
Biedri Rubik un tie, kuri ar to ir draudējuši, jūs destabilizēsiet stāvokli Padomju Savienībā, tas ir solis, kas būs vērsts pret Gorbačovu, un tā to novērtēs Maskava. Ticiet man, Gorbačovs ir izvairījies no saasinājumiem ar Lietuvu, jā, ir daļēja ekonomiskā blokāde, taču viņš neriskē lietot nekādu varu pret Lietuvu, jo saprot, ka priekšā ir 3l.maijs. Viņš saprot, ka situācija pasaulē ir tāda, ka ar uguni spēlēties Baltijā, kā to darīja 1940.gadā, vairs nevar. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs: Vārdu īsam ziņojumam lūdz deputāts Krastiņš, pēc tam pārtraukums.

A.Krastiņš: Godājamos komisijas dalībniekus, kurus iepriekš apstiprināja sēdē, lūdzu sapulcēties, lai izsvērtu visus saņemtos priekšlikumus, noklausītās debates un lai mēs būtu gatavi pēc pārtraukuma ziņot deputātiem par padarīto darbu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Un es savukārt, godātie kolēģi, nododu redakcijas komisijai vēl vienu saņemto materiālu: */Rīgas pilsētas darba kolektīvu un sabiedrisko organizāciju pārstāvju mītiņa rezolūciju, kuru parakstījis mītiņa priekšsēdētājs Naukins (ja esmu pareizi izlasījis). Lūdzu./
Turpinām mūsu sēdi. Viens mūsu kolēģis ļoti lūdz vārdu īsam paziņojumam. */Kur jūs esat? Lūdzu. Tikai īsam paziņojumam./

V.Rodins: */Vēršoties pie Latvijas pamatiedzīvotājiem, Bojāra kungs paziņoja, citēju: “Mēs nevaram jums neko garantēt, kamēr nekļūsim neatkarīgi.” Man ir zināms tikai vēl viens šādas uzrunas gadījums. Pirmais bija — Nikolajs II. Es gribētu lūgt, lai biedrs Bojārs precizē, ko viņš domāja ar vārdu “mēs”, un, ja “mēs” ir biedrs Bojārs, tad mani šis paskaidrojums apmierina, bet, ja “mēs” ir kāds cits, es gribētu, lai viņš to konkrēti pasaka./

Priekšsēdētājs: */Atļaujiet pieņemt šo paziņojumu zināšanai, bet polemiku neuzsākt./
Lūdzu, no redakcijas komisijas nāciet tribīnē un izklāstiet savu viedokli!

A.Krastiņš: Godātie deputāti! Redakcijas komisija atvainojas, ka lika jums gaidīt, bet tas tikai liecina, ka mēs ilgi pārspriedām visus šos ierosinājumus, kas tika izteikti par Deklarācijas tekstu. Izdarīts viens redakcionālas dabas labojums. Šis dokuments darba grupā tika apspriests ilgāku laiku, saņemti ļoti daudzi un dažādi ierosinājumi. Tie, kas tika šodien izteikti debatēs un rakstiski iesniegti redakcijas komisijai, praktiski neko jaunu neienesa. Visas šīs teorētiskās nostādnes un praktiskie ieteikumi vairākkārtīgi redakcijas komisijā tika pārspriesti un izlemti. Tāpēc redakcijas komisija nākusi pie secinājuma, ka nododams Augstākās padomes sesijas izskatīšanai un nobalsošanai teksts, kurš jums katram atrodas priekšā. Nolasīt šo tekstu redakcijas komisija uzticēja deputātam Apsītim. Viņš arī paskaidros par nelielo redakcionālo labojumu, kas izdarīts dokumentā. Nekādi citi labojumi šajā dokumentā nav izdarīti.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi? Paldies. Vārds deputātam Apsītim. Zotova kungam mūsu redakcijas komisijā bija atsevišķas domas.
No zāles: */Vispirms uzstāsies Alksnis vai es? Acīmredzot vispirms vajadzēs uzstāties man./

Priekšsēdētājs: */Jā, vispirms jautājumi. Jautājumu nav?/

V.Alksnis: */Es jau ceturto reizi uzdodu šo jautājumu par Konstitūcijas 108. pantu. Jūs pats esat jurists. Kā jūs vērtējat Deklarācijas pieņemšanu bez apspriešanas pastāvīgajās komisijās?/

A.Krastiņš: Pirmkārt, kā jau te tika aizrādīts, neviena pastāvīgā komisija nav nodibināta. Otrkārt, ja jūs uzmanīgi izlasīsit Latvijas PSR Konstitūcijas 108.pantu, jūs neatradīsit tur nevienu vārdu, ka Deklarācija būtu nododama visas tautas apspriešanai. Treškārt, ja jums mans apgalvojums liekas nepārliecinošs, gribu paskaidrot, ka šo Deklarāciju latviešu tauta ir apspriedusi kopš 1940.gada 17.jūnija — 50 gadus.

V.Alksnis: */Tad otrs jautājums. Šā gada 15. februārī iepriekšējā sastāva Augstākā padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas valstisko neatkarību. Nolasu šīs deklarācijas 3. punktu: “Uzdod Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidijam izveidot komisiju, kurā būtu plaši pārstāvētas dažādas sociālās grupas un sabiedriskās organizācijas, lai kvalificēti un operatīvi sagatavotu pasākumus (ieskaitot referenduma sarīkošanu) Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai un līgumu projektu izstrādāšanai. Visu komisijas darbu veikt demokrātiski, atklāti, plaši informējot republikas sabiedrību un iedzīvotājus, apspriežoties ar viņiem. Komisijas priekšlikumus iesniegt jaunā sasaukuma Augstākajai padomei. Prezidija priekšsēdētājs Gorbunovs, sekretārs — Daudišs.” Es vēršos pie biedra Gorbunova un biedra Daudiša: kur ir komisijas priekšlikumi, kāpēc tie nav iesniegti saskaņā ar Deklarāciju par Latvijas valstisko neatkarību?/

A.Krastiņš: Es sapratu, ka šis jautājums nav adresēts man. Bet es varētu atbildēt uz to arī godājamā priekšsēdētāja un Augstākās padomes sekretāra vietā. Šāda komisijas izstrādāta priekšlikuma nav, taču tika izstrādāts cits dokuments — un Augstākā padome ir tiesīga pieņemt jebkuru lēmumu, kā tas ierakstīts Latvijas PSR Konstitūcijā.

Priekšsēdētājs: Atļaujiet man atbildēt! Komisija sanāca divas reizes. Diemžēl vienoties par savu darbu nevarējām, bet izstrādājām tikai kopējus principus. Šie kopējie principi ir atainoti šajā Deklarācijā, un tos mēs iesniedzām Maskavā mūsu sarunām. Vai vēl ir jautājumi?
(V.Alkšņa jautājuma turpinājums.): */Kāpēc nav iesniegti šīs komisijas darba materiāli? Kāpēc ir pārkāpts iepriekšējā sesijā pieņemtais likums? Tas man ir viss, paldies./

Priekšsēdētājs: */Vai jums ir jautājums?/

S.Zaļetajevs: */Man ir jautājums, taču es gribu dot vārdu cienījamam tēvam Aleksejam, bet pēc tam uzdot jautājumu./

Priekšsēdētājs: */Nē, vārdu dodu es, tas ir principiāls jautājums. Vispirms uzdodam jautājumus, bet pēc tam virzāmies tālāk. Citādi mēs visu laiku varam staigāt ar mikrofonu. Vai ir jautājumi? Lūdzu./

S.Zaļetajevs: */Man ir jautājums par pieņemtās deklarācijas politiskajām sekām. Līdz šim, kā es saprotu, centrālā valdība uzskatīja, ka Latvija ir savienotā republika, garantēja mums varbūt ne pilnīgu, tomēr kaut kādu pašpārvaldi. Tagad mēs paziņojam, ka Latvija ir okupēta valsts, un līdz ar to paveram iespēju Maskavā pieņemt šo tēzi un sākt attiecīgi rīkoties, tas ir, atlaist mūsu pašpārvaldes orgānu — Augstāko Padomi, likvidēt politisko sistēmu, pastāvošās politiskās partijas un tā tālāk, ieviest okupētas valsts režīmam atbilstošu režīmu, un mēs paši to būsim piespēlējuši./

A.Krastiņš: */Es atbildēšu. Es ļoti šaubos par jūsu apgalvojumu pareizību, jo jūs uzskatāt, ka Padomju Savienība ir gatava sodīt Latviju, šobrīd pastāvošo politisko sistēmu, proti, jūs pieļaujat, ka Maskava vai prezidents Gorbačovs ir gatavs noraidīt padomju varu Latvijā. Es ļoti šaubos par tādu Maskavas lēmumu. Tas ir pirmais.
Otrais. Kā jūs zināt, konsultācijās Maskavā Padomju Savienība izteica priekšlikumu noslēgt ar Latviju konfederācijas līgumam līdzīgu līgumu un tā tālāk. Kā zināms, konfederācijā iestājas neatkarīgas valstis, tādējādi jau tika atzīti Latvijas neatkarības principi. Es domāju, ka šobrīd jūsu argumenti nav pamatoti./

Priekšsēdētājs: */Atbildi saņēmāt. Vai jums ir jautājums? Lūdzu./

J.Antons: */Jautājums redakcijas komisijas priekšsēdētājam. Es zinu, ka ir saņemti daudzi protesti sakarā ar šodienas rezolūcijas pieņemšanu vispār. Man ir konkrēts jautājums: vai redakcijas komisija ir izskatījusi saņemtos protestus, kurus parakstījuši tūkstošiem cilvēku un kuri tika nodoti sekretariātam, konkrēti no Liepājas rajona — 3235 paraksti pret šo rezolūciju, vai vispār nav tos izskatījusi?/

A.Krastiņš: Redakcijas komisija nebija pilnvarota izskatīt ultimātus, bet gan tikai labojumus un ieteikumus priekš šā dokumenta. Ultimātu izskatīšanai redakcijas komisija nav pilnvarota.

M.Gavrilovs: */Sakiet, lūdzu, jūsu runā tikko izskanēja, ka Deklarācija nav tas dokuments, uz kuru gandrīz vai attiecas mūsu Konstitūcija. Šajā sakarībā sniedziet man, lūdzu, precīzu juridisku skaidrojumu: kāds ir šā dokumenta, kuru mēs dēvējam par deklarāciju, juridiskais spēks? Tāpēc ka tīri deklaratīvi spriedumi, ja jūs šajā kontekstā izskatāt tik svarīgu dokumentu, manī rada izbrīnu. Es domāju, ka šis dokuments par tādu nav uzskatāms. Tāpēc precīzi formulējiet tiesisko spēku — vai tā ir deklarācija vai arī šis dokuments ir jādēvē kaut kā citādi?/

A.Krastiņš: */Termina “deklarācija” tiesisko spēku es laikam šeit neformulēšu un neielaidīšos teorētiskos pārspriedumos par nosaukumu un iemesliem, kāpēc tas vai cits dokuments tā ir nosaukts. Taču, kā jau es uzsvēru, Latvijas Augstākajai padomei ir tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus, un tai ir iesniegts dokuments tieši ar tādu nosaukumu./

J.Krūmiņš: Man ir priekšlikums balsot par jautājumu pārtraukšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, apsēdieties! Ja ir priekšlikums, mums par to jābalso. Jūs, biedri Aleksejev, tā smaidiet un uz mani skatāties, it kā es jums šodien nebūtu devis vārdu.

A.Aleksejevs: Apspriest mums nav laika, jautājumiem mums nav laika...

Priekšsēdētājs: Jā, jo jūs nemitīgi uzstājaties. Kur tas laiks būs, ja nemitīgi tiek runāts mikrofonā. Lūdzu, apsēdieties! Kuri deputāti ir par to, lai pārtrauktu uzdot jautājumus. Tūlītās, tūlītās. Kuri ir par to, lai pārtrauktu uzdot jautājumus, lūdzu balsot, izsakot savu attieksmi par, pret vai atturas, es ieslēdzu balsošanas režīmu, lūdzu, balsojam. Esiet izdarījuši to, ja... rezultāti. Par — 138, es gan pats aizmirsu balsot, tātad lēmums ir pieņemts. Pārtraucam. Tātad Zotovs, deputātam Zotovam un deputātam Apsītim bija.

A.Zotovs: */Godātie deputāti! Man kā komisijas loceklim ir savs viedoklis, kas mazliet, varbūt pat principiāli atšķiras no redakcijas komisijas lēmuma. Kāds tas ir? Es domāju, ka deklarācija par neatkarību mums ir jāpasludina, nevis jāpieņem. Kur es saskatu principiālu atšķirību? Deklarācijas pasludināšana ir tautas gribas izpausme. Neatkarības deklarācijas pieņemšana ir noticis akts, kas uzliek mums par pienākumu no šodienas atzīt sevi par neatkarīgu valsti.
Bet mums šobrīd nav to likumu, to ekonomisko, politisko, nacionālo un sabiedrisko priekšnoteikumu, kuri dod mums šīs tiesības. Ja mēs pasludinām deklarāciju, tad no šīs dienas Augstākā padome sāk veidot to aktu kontrolpaketi, kuru mēs varam virzīt visas tautas apspriešanai, vai arī katru likumu nodot visas tautas apspriešanai, tādējādi izveidot šeit konstitucionālu paketi un pasludināt neatkarību. Tāpēc es ierosinu pasludināt Latvijas neatkarību kā tautas gribas izpausmi un tādējādi uzsvērt, ka mēs, Augstākās padomes deputāti, kopā ar mūsu tautu ejam grūto ceļu cīņā par mūsu valsts reālu neatkarību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Apsītim.

R.Apsītis: Godātais Augstākās padomes priekšsēdētāj! Godātie Augstākās padomes deputāti! Mans uzdevums ir nolasīt Deklarācijas projektu.
“Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
1918.gada 18.novembrī proklamētā neatkarīgā Latvijas valsts 1920.gadā tika starptautiski atzīta un 1921.gadā kļuva par līdztiesīgu Tautu Savienības locekli. Latviešu nācija savu pašnoteikšanos tiesiski īstenoja 1920.gada aprīlī, kad vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās un proporcionālās vēlēšanās tautas uzticības mandāts tika dots Satversmes sapulcei. 1922.gada 15.februārī tā pieņēma valsts pamatlikumu — Latvijas Republikas Satversmi, kas de iure ir spēkā līdz šim brīdim.
1940.gada 16.jūnijā Latvijas Republikas valdībai iesniegtā toreizējās staļiniskās PSRS valdības ultimatīvā nota ar prasību mainīt valdību un 1940.gada 17.jūnija PSRS militārā agresija kvalificējama kā starptautisks noziegums. Tā rezultāts bija Latvijas okupācija un Latvijas Republikas suverēnās valsts varas likvidēšana. Latvijas valdība tika izveidota pēc PSRS valdības pārstāvju diktāta. No starptautisko tiesību viedokļa šī valdība nebija Latvijas Republikas suverēnās valsts varas izpildorgāns, jo tā pārstāvēja nevis Latvijas Republiku, bet gan PSRS intereses.
1940.gada 14. un 15.jūlijā okupētajā Latvijā politiska terora apstākļos pēc prettiesiski pieņemta antikonstitucionāla vēlēšanu likuma notika Saeimas vēlēšanas. No 17 iesniegtajiem kandidātu sarakstiem vēlēšanās tika atļauts tikai viens — “Darba Tautas bloka” kandidātu saraksts. “Darba Tautas bloka” pirmsvēlēšanu platformā nebija izvirzīta prasība par padomju varas pasludināšanu Latvijā un Latvijas Republikas iestāšanos Padomju Savienībā. Turklāt vēlēšanu rezultāti tika viltoti.
Tautas apmānīšanas rezultātā prettiesiski izveidotā Saeima nepauda Latvijas tautas suverēno gribu. Tai nebija konstitucionālu tiesību izlemt jautājumu par valsts iekārtas grozīšanu un Latvijas valsts suverenitātes likvidēšanu. Šos jautājumus bija tiesīga izlemt vienīgi tauta, taču brīva tautas nobalsošana nenotika.
Līdz ar to Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika joprojām de iure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis.
Ņemot vērā Latvijas PSR Augstākās padomes 1989.gada 28.jūlija “Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti”, 1990.gada 15.februāra “Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību” un 1990.gada 21.aprīļa Vislatvijas tautas deputātu sapulces Aicinājumu,
ievērojot Latvijas iedzīvotāju gribu, kas nepārprotami izpausta, ievēlot vairākumā tos deputātus, kuri savā priekšvēlēšanu programmā izteikuši apņēmību atjaunot Latvijas Republikas valstisko neatkarību,
nostājoties uz brīvas, demokrātiskas un neatkarīgas Latvijas Republikas de facto atjaunošanas ceļa,
Latvijas PSR Augstākā padome nolemj:
1. Atzīstot starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valsts tiesību normām, uzskatīt par prettiesisku PSRS un Vācijas 1939.gada 23.augusta vienošanos un no tās izrietošo 1940.gada 17.jūnija Latvijas Republikas suverēnās valsts varas likvidēšanu PSRS militārās agresijas rezultātā.
2. Pasludināt par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža Latvijas Saeimas 1940.gada 21.jūlijā pieņemto deklarāciju “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā”.
3. Atjaunot Satversmes sapulces 1922.gada 15.februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā.
Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir Latvijas Republika, saīsināti — Latvija.
4. Līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmi, izņemot tos pantus, kas nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77.pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu, proti:
1.pants — Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika;
2.pants — Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai;
3.pants — Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale;
6.pants — Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.
Satversmes 6.pants piemērojams, atjaunojoties tām neatkarīgās Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes struktūrām, kuras garantē brīvu vēlēšanu norisi.
5. Noteikt pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto, kurš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu. Pārejas periodā augstāko valsts varu Latvijā realizē Latvijas Republikas Augstākā padome.
6. Uzskatīt par iespējamu pārejas periodā piemērot Latvijas PSR Konstitūcijas normas un citus likumdošanas aktus, kas šī lēmuma pieņemšanas brīdī darbojas Latvijas teritorijā, ciktāl tie nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6.pantu.
Strīdus gadījumos jautājumus par likumdošanas aktu piemērošanu izšķir Latvijas Republikas Konstitucionālā tiesa.
Pārejas periodā jaunus likumdošanas aktus pieņem vai esošos aktus groza tikai Latvijas Republikas Augstākā padome.
7. Izveidot komisiju, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilstu Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim.
8. Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kas izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību.
9. Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920.gada 11.augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Sarunām ar PSRS izveidot Valdības komisiju.
Deklarācija stājas spēkā kopš pieņemšanas brīža.”
Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Kādi ir priekšlikumi par balsošanu?

I.Godmanis: Augsti godātais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Mēs esam vēsturiska brīža priekšā, un, lai apstiprinātu šā lēmuma vēsturisko nozīmi, es ierosinu par šo dokumentu balsot personāli.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai par balsošanu ir citi priekšlikumi? Nav. Mēs tagad nolemsim, kā balsosim. Tātad priekšlikums ir viens — personālā balsošana. Acīmredzot mums vajadzētu izteikt savu attieksmi pret šo priekšlikumu. Tāpēc es ieslēdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret personālo balsošanu. Rezultāts: par — 136, pret — 30, atturas — nav. Tātad pieņemts lēmums balsot personāli. Lai balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs mūs informē, kā tas notiks.

I.Ozols: Cienījamie deputāti! Piedāvājam jums sekojošu personālās balsošanas organizācijas shēmu. Balsu skaitīšanas komisijas locekļi izdalīs personālās balsošanas biļetenus zālē, katrs deputāts pirms biļetena saņemšanas uzrādīs deputāta apliecību. Atbilstoši personālās balsošanas biļetenā uzrādītajām iedaļām jānorāda sava vēlēšanu apgabala numurs, skaidri salasāms jāieraksta vārds un uzvārds, jāapvelk tas konkrētais viedoklis, par kuru katrs balsos. Šeit ir trīs varianti — par, pret, atturos. Jāfiksē datums un viss jāapstiprina ar savu personisko parakstu. Kad biļeteni būs izpildīti, balsu skaitīšanas komisijas locekļi personāli, atbilstoši reģistrācijas uzskaites tabulai, saņems atpakaļ šos biļetenus. Mūsu komisija uz desmit minūtēm atstās zāli, lai rezumētu rezultātus. Pēc rezultātu rezumēšanas katrs deputāts personiski apstiprinās biļetenā fiksēto faktu, komisijas pārstāvim nolasot kopējo protokolu. Līdz ar to mēs katrs būsim gan ar parakstu, gan savu vēlētāju priekšā apliecinājuši savu personisko viedokli un arī savu vēlētāju viedokli. Vai ir kādi iebildumi, jautājumi, priekšlikumi?

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi par personālo balsošanu? Runa ir par to, ka komisija nolasīs protokolu, un, ja kādam būs iebildumi pret to, kā protokolā ir ierakstīta viņa balsošana, katrs no deputātiem ir tiesīgs to pateikt vai arī neteikt neko, ja lasījums atbilst tam, ko viņš ir ierakstījis balsošanas kartītē. Lai nebūtu tā, kā mums Maskavā notiek personālajā balsošanā, kad desmitiem deputātu iesniedz protestus, ka nav pareizi saprasti. Vai par balsošanu ir jautājumi? Nav. Paldies. Deputātam Kurdjumovam vārds par balsošanu. Lūdzu, jautājumu nav, tad paldies jums.

L.Kurdjumovs: */Godātais Anatolij Valerjanovič! Es lūgtu vienu minūti paziņojumam savā vārdā, bet pēc tam frakcijas vārdā./

Priekšsēdētājs: */Lūdzu./

L.Kurdjumovs: */Cienījamais Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes pēdējais sasaukums! Es domāju, ka mēs vēl neesam paspējuši sagremot pusdienas, ar kurām mūs pabaroja pirms trim stundām, kad jau pieņemam pēdējo piecdesmit gadu laikā kardinālāko lēmumu mūsu republikas dzīvē. Man ir lūgums jums, pirms mēs sākam balsot jautājumu par Deklarācijas pieņemšanu. Es lūdzu likt uz balsošanu manu priekšlikumu: neatkarīgi no izmantotā laika vēlreiz dot iespēju izteikties ikvienam deputātam, kurš to vēlas. Mēs vakar pārkāpām laika režīmu un piecas liekas stundas nodarbojāmies ar jautājumu (lai kā es cienītu godājamo prezidiju), kas nekādi nav salīdzināms ar to dokumentu, kuru mēs šodien pieņemam. Es atkārtoju savu priekšlikumu: neatkarīgi no izmantotā laika, kaut vai līdz rītam, dot iespēju visiem deputātiem, kuri to vēlas, izteikties par apspriežamo jautājumu. Un lūdzu deputāta iniciatīvas kārtībā to likt uz balsošanu./

Priekšsēdētājs: */Tad, lūdzu, iesniegumu.../

L.Kurdjumovs: */Man to atsaka. Paldies.
Tādā gadījumā man jāpilda bēdīgais pienākums, ko man uzlikusi deputātu frakcija “Līdztiesība”, un Latvijas PSR Augstākajai padomei jādara zināms deputātu frakcijas “Līdztiesība” paziņojums.
“Patvaļīgi iztulkojot vēstures faktus un valststiesības, pārkāpjot PSRS Konstitūciju un Latvijas PSR Konstitūciju, Latvijas PSR Augstākās padomes divpadsmitā sasaukuma pirmā sesija pēc LTF frakcijas priekšlikuma pieņēma izskatīšanai Deklarāciju par Latvijas Republikas atjaunošanu. Tajā paredzēts atjaunot buržuāziskās Latvijas 1922. gada Konstitūcijas darbību, oficiāli piešķirt valstij tolaik pastāvējušo nosaukumu — Latvijas Republika. Līdz ar to ir paredzēts arī mainīt Latvijas PSR valsts iekārtu, tās ārpolitisko un iekšpolitisko statusu. Šis dokuments tiek pieņemts, pilnīgi ignorējot to deputātu viedokli, kas pārstāv lielas republikas iedzīvotāju daļas intereses, kura Augstākās padomes vēlēšanu gaitā viennozīmīgi izteicās pret tamlīdzīgu lēmumu, kas faktiski nozīmē Latvijas PSR izstāšanos no Padomju Sociālistisko Republikas Savienības un kas skar simtiem tūkstošu cilvēku likteni.
Ņemot vērā iepriekš teikto, mēs paziņojam.
Pirmais. Jautājums par valsts iekārtas maiņu Latvijas PSR, par tās ārpolitiskā un iekšpolitiskā statusa grozīšanu kā vissvarīgākais republikas valstiskās dzīves jautājums saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūcijas 5. pantu ir jārisina referenduma, tautas nobalsošanas ceļā. Tas, ka Latvijas PSR Augstākā padome pieņem Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ir rupjš PSRS Konstitūcijas un Latvijas PSR Konstitūcijas pārkāpums.
Otrais. Sakarā ar to, ka vēlētāji, kuru intereses mēs pārstāvam Latvijas PSR Augstākajā padomē, nav mūs pilnvarojuši pieņemt antikonstitucionālus lēmumus, mēs neuzskatām par iespējamu piedalīties balsošanā par šo jautājumu un uz šo laiku pārtraucam savu darbu sesijā.
Trešais. Mēs uzskatām, ka ir nepieciešams dot iespēju mūsu vēlētājiem tieši izteikt savu attieksmi pret Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, jo pēc tās mūsu frakcija vadīsies savā turpmākajā parlamentārajā darbībā Latvijas PSR Augstākajā padomē.
Frakcijas uzdevumā parakstīja: priekšsēdētājs — Sergejs Dīmanis, priekšsēdētaja vietnieks — Viktors Alksnis.” Anatolij Valerjanovič, es lūdzu atvainot, te ir labojumi rokrakstā. Pēc izlabošanas paziņojums jums tiks iesniegts dokumenta veidā. Paldies./

Priekšsēdētājs: */Un, ja tas ir iespējams, vajag saskaņot ar formulējumiem, kuri šeit ir./
Lūdzu skaitīšanas komisiju sākt savu darbu. Kolēģi deputāti, esiet, lūdzu, mierīgi! Katrs var darīt tā, kā viņš vēlas, nevajag tāpēc saistīt ar emocijām paziņojumus vai jautājumus. Cienīsim cits citu!
No zāles: Balsošanas numura aile nav jāizpilda?

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Balsošanas numuru izpildīt šeit nevajag. Ja tas būs izpildīts, komisija to nosvītros, jo acīmredzot balsošanas numurs būs pēc mūsu numura sarakstā.
Godātie kolēģi no frakcijas “Līdztiesība”! Lūdzu uzkavējieties! Balsošanas komisija tūlīt aizies rezumēt balsošanas rezultātus, bet mēs kopīgi nolemsim par turpmāko darbu.
*/Lūdzu, palieciet zālē, komisija tūlīt savāks biļetenus, tā strādās, bet mēs visi kopīgi nolemsim par mūsu turpmāko darbu./
Es lūdzu, kamēr strādā komisija, nedaudz mani uzklausīt. Pirmdien mums jāsāk ar valdības, konkrēti — ministru, iecelšanu. Jāsāk ar valdības priekšsēdētāju. Tūlīt arī jāveido pastāvīgās komisijas, jo visi ministru kandidāti vispirms tiks izskatīti pastāvīgajās komisijās. Pēc tam, kad noklausīsimies balsošanas rezultātus, uzskatu, ka šos aicinājumus un vēstījumus mēs varam pieņemt bez personālas balsošanas, izmantojot tehniku. Līdz ar to mēs šodien varētu beigt sesijas darbu, jo esam jau divas dienas strādājuši. Mums kopīgi būtu jānolemj, vai mēs rīt strādājam vai izmantojam brīvdienas un ar jaunu sparu atsākam darbu pirmdien. Katrs, kurš vēlas izteikties, var pienākt pie mikrofona. Būtu ļoti labi, ja abu frakciju vadītāji un citi deputāti, pirms sāktu aģitēt, savā starpā aprunātos, lai viss notiktu korekti un koleģiāli.

I.Godmanis: Es, protams, nevaru runāt neatkarīgo deputātu vārdā. Nupat mēs konsultējāmies ar otras frakcijas vadītāju, un mums ir priekšlikums rīt nestrādāt.

Priekšsēdētājs: Paldies.

I.Godmanis: Motivācija varētu būt dažāda. Viens no iemesliem ir tikšanās ar vēlētājiem sestdien un svētdien.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi citi priekšlikumi? Ja citu priekšlikumu nav, tad balsosim par to, ka darbu sāksim pirmdien desmitos, jo liekas, ka lauku deputāti vienpadsmitos negribētu. Citu priekšlikumu nav? Tad es ieslēdzu balsošanas režīmu. Balsojam par to, ka rīt ir brīvdiena, kuru izmantojam, tiekoties ar vēlētājiem savos apgabalos. Pirmdien darbu sākam pulksten desmitos. Lūdzu, nospiediet: par, pret vai atturas.
Lēmumu esam pieņēmuši. Tagad man ir lūgums deputātam, kurš šeit uzstājās ar paziņojumu. Un lūgums arī deputātam Sergejam Dīmanim. Mēs varējām apspriest jautājumu arī trīs dienas un pat trīs nedēļas, bet diez vai mūsu viedokļi būtu tuvojušies, jo politiskā situācija republikā par to liecina vismaz jau pusotru gadu. Protams, iebildumus, ka esam apsprieduši šo jautājumu tik īsu laiku, var uzturēt spēkā, bet man liekas, ka rīkojāmies demokrātiski un varēja izteikties visi. Ja arī neizteicās visi, tomēr dienas darba kārtības noteikšanā piedalījās visi. No politiskā viedokļa un no situācijas pilsētā būtu ļoti svarīgi, ja mēs tikpat organizēti nobeigtu šo sēdi, neņemot vērā to, kā katrs no mums balsoja. Balsošanas rezultāti tiks publiski paziņoti.
Es lūdzu jūs un visus tos, kuri atrodas šeit pie mūsu mājas, — nekādu emociju, būsim korekti pret mūsu lēmumiem, būsim korekti pret visiem mūsu deputātiem. Es jūs ļoti lūdzu, lai šeit būtu kārtība. Lai tā būtu nevis ar kārtības sargu palīdzību, bet izpaustos līdzpilsoņu korektā uzvedībā.
Attiecībā uz iesniegumiem un paziņojumiem, kuru saņēmām ļoti daudz, es negribētu, lai mēs tagad tos skaitītu un sāktu spriest, vai vairāk ir par, vai — pret. Mums ir zināma pieredze ar valodas likumu. Tiklīdz mēs sākām skaitīt, iesniegumus saņēmām arvien vairāk, es atvainojos, — maisiem. Tie bija uzrakstīti dažbrīd ar vienu roku caur koppapīru un tā tālāk.
Es domāju, ka mūsu redakcijas komisija ir ņēmusi vērā visus paziņojumus. Arī mītiņa rezolūciju es iesniedzu redakcijas komisijā. Iespēju robežās viss ir darīts. Protams, visi kolektīvie iesniegumi ir oficiāli reģistrēti. Ja kāds no deputātiem uzskata, ka Sekretariātā kaut kas pazūd, mēs esam tiesīgi par to prasīt atbildību.
No televīzijas mums jautā, vai pirmdien translēsim vai ierakstīsim un pēc tam vakarā translēsim, vai vispār sniegsim tikai komentārus televīzijā. Šis ir ļoti svarīgs jautājums. Tātad televīzijā tiešo translāciju turpināsim pirmdien, kad acīmredzot izskatīsim Ministru padomes iesniegumu un kandidatūru Ministru padomes priekšsēdētāja amatam. Pēc tam nodibināsim un apstiprināsim komisijas.
Jautājums ir arī par radio — vai būs tiešā radio translācija vai ieraksti, komentāri un tā tālāk. Kas vēlas par šo jautājumu izteikties? Lūdzu, deputāts Sergejs Dīmanis.

S.Dīmanis: Es uzskatu, ka ir nepieciešama tieša raidīšana pa televīziju un radio. Vēl viena lieta. Par komentāriem. Šie komentāri par mūsu frakcijas deputātu uzstāšanos ir ļoti nekorekti. Es domāju, ka attiecībā uz komentāriem mums vajadzētu speciāli paskatīties, kādi tie izskan pa radio un televīzijā. Ņemot vērā to, ka mums šeit ir absolūtais monopols, tas ir jāizlemj. Kā to darīt, es pagaidām nezinu, bet tas ir jāizdara.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Gunāram Preinbergam.

G.Preinbergs: Manuprāt, nevajadzētu noslogot televīziju. Pietiktu ar ierakstu vakara ziņās un dienasgrāmatu.

Priekšsēdētājs: */Vai jums ir priekšlikums? Lūdzu. Pirmais mikrofons./
No zāles: */Man ir tāds priekšlikums — tā kā sabiedrības uzmanība ir ļoti liela, kā jau tas bija arī kongresā, pirmo nedēļu translēt tiešraidē. Bet pēc tam, protams, pāriet uz tādu režīmu, kā tas ir pieņemts Maskavā, proti, vakarā parādīt ierakstu. Bet pirmo nedēļu, kad tiek pieņemti šie svarīgie lēmumi attiecībā uz valdību un apspriestas kandidatūras, jo tas visus ļoti interesē, ir jālaiž tiešajā ēterā./

Priekšsēdētājs: */Atvainojiet, es, iespējams, noguruma dēļ nesapratu, bet ne jūs, ne iepriekšējie biedri neizteica savu attieksmi. Mums ir dažādi varianti. Attiecībā uz televīziju ir trīs varianti, bet attiecībā uz radio — divi. Mums republikā bija arī tāds variants, ka translē pa radio, bet pa TV nerāda. Arī par to vajag izteikties.
Tāds ir mūsu viedoklis. Pirmais: kad notiek personāliju apspriešana, sabiedrībai ir nepieciešams noklausīties šo apspriešanu. Tas televīzijai jāatspoguļo tiešajā translācijā. Bet pēc tam, kad jau šī sabiedrības interese mazināsies, pāriet uz vakara ierakstiem./
Es diemžēl neredzēju, kurš no jums bija pirmais, izlemiet to paši.

J.Bojārs: Ja profesors Rikards man atļauj pirmajam, lai tā notiek. Sākotnēji, kamēr pieņemam visus svarīgākos likumus, es domāju, vajag tiešos raidījumus. Mēs taču izšķiram ļoti svarīgus jautājumus. Varbūt vadīsimies pēc Pētera Pirmā principa — */lai ikviena dullums ir redzams./ Es par sevi arī domāju.

Priekšsēdētājs: Ko jūs teicāt?

J.Bojārs: Pēterim Pirmajam bija tāds izteiciens: */“Lai ikviena dullums ir redzams.”/ Un es esmu par to. Tālāk par sesijas pilnu translēšanu. Arī Maskavā mums Augstākajā padomē uzstādīja šo pašu jautājumu, un mēs kā muļķīši, kaut gan mūsu rīcībā bija vesels kanāls, pacēlām rociņas un teicām: jā, vajag translācijas saīsināt, lai televīzija, sak’, to naudiņu saglabā. Un momentā fragmentārajās pārraidēs mūs sāka cenzēt, turklāt visu to, kas Maskavai un centrālajam aparātam nepatika, no manām runām izgrieza ārā. Un es domāju, ka ļoti daudzi deputāti — gan vieni, gan otri, būs neapmierināti par šiem īsinājumiem, jo uzskatīs, ka ir izgriezts ārā tieši tas, ko viņi gribējuši atstāt.

Priekšsēdētājs: Un tagad vārds jums, deputāt Rikard!

R.Rikards: Man ir priekšlikums pa radio sesiju translēt, bet pa televīziju — ne. Tāpēc ka lielākā daļa cilvēku tomēr klausās radio, nevis sēž pie televizora istabā, teiksim, cilvēki uz lauka strādā, viņiem mazais tranzistors ir līdzi, viņi klausās, un ir absolūti precīzi dzirdams, kas viss te notiek. Tātad cilvēki saņem informāciju. Un, ja palūkosimies no pragmatiskā viedokļa, tad radio translācijas ir daudz lētākas nekā televīzijas, turklāt radio informācija tiks novadīta pie visas Latvijas tautas. Tātad es esmu par to, lai translētu pa radio, bet televīzija ierakstā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kādi vēl ir viedokļi?
No zāles: */Es pilnībā piekrītu iepriekšējam runātājam un līdz ar to pierādu, ka frakcijā pastāv domu plurālisms./

Priekšsēdētājs: Vārds jums, deputāt Godmani!

I.Godmanis: Šajā ziņā arī mums frakcijā nav vienota viedokļa. Neapšaubāmi, šeit ir divas problēmas. Pirmā problēma ir tā, ka visai tautai jāzina, kas šeit tiek darīts, kā tiek veidota valdība, parlamenta struktūra, bet, no otras puses, tas viss notiek darba laikā. Ja mēs šeit strādājam, vai mēs varam prasīt no citiem, lai viņi darba laikā darītu ko citu. Es domāju, ka šinī ziņā deputāta Rikarda priekšlikums ir vērā ņemams. Es šoreiz runāju savā vārdā un viņu atbalstu — tas nozīmē, ka radio translācija ir tieša, bet savukārt televīzija varētu translēt vakarā ierakstu, kad cilvēki ir darbu beiguši. Attiecībā uz komentāriem es piekrītu, ka šis jautājums ir apspriežams. Mēs varētu vienoties, ka vakarā translē tiešo ierakstu. Ja netranslē visu, tad frakcijām būtu jāizlemj, kādu daļu translēt un kādu — netranslēt. Tādēļ ka darbs paliek darbs un visu dienu skatīties televizoru tomēr ir problemātiski.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Gavaram.

J.Gavars: Es domāju, ka arī man ir tiesības kaut ko teikt par televīziju.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot ir.

J.Gavars: Es gribētu izteikt tādu priekšlikumu: saprotiet, mums televīzijas translācijas ir ļoti dārgas. Es šoreiz runāju kā profesionālis, nevis kā deputāts. Lai gan es saprotu, ka šīs pārraides ir ļoti būtiskas gan visiem klātesošajiem, gan arī mūsu skatītājiem. Patiešām, lētāks būtu radio tiešās pārraides variants, bez tam vēl, ņemot vērā, ka cilvēkiem ir arī jāstrādā un strādāt varbūt var arī ar ieslēgtu radio. Taču, ja mēs tomēr to visu gribam vakarā rādīt televīzijā, kā šeit tika ierosināts, tad jārēķinās ar to, kā 8 stundas varēs rādīt pēc pusdesmitiem vakarā. Tas praktiski nav iespējams. Bet tad rodas jauna problēma jautājumā par to, ko īsināt un ko neīsināt. Un, otrkārt, daudzi cilvēki tomēr gribēs pēc pusdesmitiem vakarā skatīties kino vai teātri, vai kādu citu raidījumu. Lietuvā šobrīd prakse ir tāda, ka ne radio, ne televīzija vairs neraida sesijas, bet tikai īsu ziņu kopsavilkumu. Acīmredzot pie mums pēc nedēļas būs tas pats. Varbūt mēs, kā nolēmām, rīt un parīt, tiekoties ar saviem vēlētājiem, tomēr varētu ar viņiem apspriesties un galīgo lēmumu pieņemt tikai pirmdien.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Lucānam.

J.Lucāns: Es gribētu iebilst pret tiešo televīzijas translāciju tāda apsvēruma dēļ, ka tiešā televīzijas translācija zināmā mērā provocē deputātus uz liekām uzstāšanās reizēm, lai parādītos saviem vēlētājiem, un no šāda viedokļa varbūt tiešo translāciju varētu būt iespējami mazāk.

Priekšsēdētājs: Vai jūs runājat par Maskavas pieredzi? Es visus deputātus aizstāvu, ka pie mums tas tā nav. Pie mums tāda izrādīšanās televīzijas kameru priekšā nenotiek.
Vārds deputātei Čebotarenokai.

V.Čebotarenoka: Pirmdien mēs vēlēsim otru svarīgāko Latvijas Republikas personu — mūsu nākamo premjeru, un tas, manuprāt, Latvijas tautu ļoti interesēs, tādēļ vismaz to laiku, kamēr mēs izteiksimies, vajadzētu raidīt arī televīzijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tālāk vārds deputātam Īvānam.

D.Īvāns: Zināt, man ir gadījies pavērot Maskavas padomes darbu. Viņi arī strādā ilgu laiku, un arī viņus translēja nemitīgi no rīta līdz vakaram. Un nonāca līdz tādai situācijai, ka skatītāji sāka protestēt, jo sesiju rāda gan Centrālā televīzija, gan Maskavas televīzija, un cilvēkiem vairs nav ko skatīties, turklāt tas ir mūsu melnais darbs. Es domāju, ka droši vien šīs pirmās sesijas vajadzētu translēt, taču, ņemot vērā televīzijas iespējas, atstāsim šo izvēli — rādīt vai nerādīt attiecīgās sēdes — pašai televīzijai. Ja tā būs nolēmusi rādīt un īsināt kādu sēdi, tad abu frakciju pārstāvji, arī neitrālie deputāti, varētu piedalīties šo īsinājumu akceptēšanā. Caurām dienām raidīt sēdes nebūtu lietderīgi, jo visas sēdes noteikti nebūs tik svarīgas, ka tās vajadzētu rādīt, taču, ja kāda no sēdēm patiesi ir ļoti svarīga, tad sesija tūlīt pieņem lēmumu par tās translāciju. Arī tad, ja mēs uzskatām, ka kādu sesiju nedrīkst translēt, bet televīzija grib to translēt, deputāti pieņem lēmumu par šīs sesijas netranslēšanu.
Attiecībā uz radio translācijām droši vien vajadzētu konsultēties ar pašiem radio darbiniekiem, jo Latvijā ir trīs radio programmas — Latvijas vidējo viļņu programma, otrā programma un pirmā programma. Manuprāt, nevajadzētu aizņemt visas programmas ar mūsu sesijas translāciju, vajadzētu paskatīties, kuru programmu mēs nemitīgi upurējam sesiju translēšanai un kurā programmā tiek raidīti sinhronie tulkojumi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai citu priekšlikumu nav? Tad balsosim. Es saprotu, ka pirmo vajadzētu balsot centristu variantu, kurš šeit iezīmējās. Tātad mēs lūgsim radio pagaidām sesiju translēt. Televīzijai acīmredzot republikai vajadzētu rādīt priekšsēdētāja ievēlēšanu. Pēc tam acīmredzot lemsim katru konkrēto gadījumu. Vai tā es varu rezumēt šos priekšlikumus? Ja jūs piekrītat, lūdzu ieslēgt balsošanas režīmu. Balsojot izsakiet savu attieksmi par, pret vai atturoties. (Troksnis zālē.) Lūdzu, ziņojiet rezultātu. 170 — par, 6 — pret, 10 — atturas.
Godātie kolēģi! Manuprāt, pašlaik pārtraukumu nevajag, jo tūlīt nāks mūsu komisija. Pārtraukums mums tikai aizņems laiku. Un, lai gan domas dalās, mums tomēr vienotiem jābeidz sēde. Tas būtu pats prātīgākais šajā situācijā. Frakciju vadītāji grib lūgt vārdu.

I.Godmanis: Biedri deputāti! Mēs, abu frakciju vadītāji, konsultējāmies, un mums būtu lūgums: vai mēs nevarētu pirmdien sēdi sākt stundu vēlāk, lai abas frakcijas varētu tikties ar saviem vēlētājiem un vienoties par tālāko darbību. Es gribētu uzsvērt, ka tas būs nevis vienkārši vēlāk sākts darbs, bet gatavošanās sesijas darbam.

Priekšsēdētājs: Vai pārējie deputāti vēlas izteikties par šo jautājumu? Man šis priekšlikums ir jāliek uz balsošanu. Tātad — kas ir par to, lai pirmdien sesiju sāktu pulksten 11? Rezultāti ir šādi: 177 — par. Tātad priekšlikums pieņemts, un pirmdien sākam darbu pulksten 11.
Tālāk vārdu lūdz deputāts Dobelis.

J.Dobelis: Cienījamie deputāti! Izmantojot šīs nedaudzās minūtes, kuras ir palikušas līdz balsošanas rezultātu paziņošanai, es jums sniegšu pavisam īsu informāciju par to, ko esam saņēmuši, apkopojot visas līdz šim saņemtās vēstules. Ir iegūti šādi rezultāti: 606 vēstules atbalsta Republikas neatkarības atjaunošanu, 87 — izteikts atbalsts atjaunotas federācijas veidošanai, daudzi cilvēki un kolektīvi apsveic Anatoliju Gorbunovu sakarā ar ievēlēšanu. Līdzīgs apsveikums ir saņemts arī no Latvijas kultūras ministra Raimonda Paula un visiem Divdesmito dziesmusvētku virsdiriģentiem. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, bet varbūt šo informāciju tomēr...

I.Ozols: Tagad īsa informācija par to, kāpēc nav izdevies līdz galam saskaitīt personiskos parakstus. Man no rīta Viktors Alksnis iesniedza ziņas, teikdams, ka tur ir 2000. Saskaitot iznāca tūkstoš seši simti trīsdesmit četri, turklāt vairākiem parakstītājiem ir ļoti vienādi paraksti. Mēs atvainojamies, ka līdz galam šie rezultāti pat nav fiksēti. Pašās beigās paziņojums, ko man lūdza nolasīt Tautas frontes vadība sakarā ar gaidāmo manifestāciju 11.novembra krastmalā. Visi Latvijas deputāti tiek lūgti uz svētku manifestāciju 11.novembra krastmalā. Centrālajā tribīnē lūdzam gan Latvijas Augstākās padomes, gan PSRS Augstākās padomes deputātus, gan arī uz sesiju ielūgtos viesus. Iesakām uz manifestāciju doties kopā, lai tā iegūtu lielāku nozīmīgumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai jums, deputāt Alksni, kas sakāms sakarā ar Sekretariāta paziņojumu? Kā, lūdzu?

V.Alksnis: */Man ir šāds jautājums. Tagad mums tika izsniegts preses centra dokuments, un es jums to nolasu: ”LPSR Augstākās padomes sesija turpina darbu, notiek debates, deputāti ir izteikuši diametrāli pretējus viedokļus, vieni — Bels, Stankēviča, Apsītis, Plotnieks, Ķezbers, Bērziņš, Bojārs un Vulfsons — ir par taisnīgumu — par kādreizējās neatkarības atjaunošanu. Citi — A.Rubiks, A.Aleksejevs, S.Dīmanis — ir demagoģiski noskaņoti un pauž atklātu naidu pret Latvijas pamatiedzīvotājiem.” Lūk, jums Augstākās padomes sesijas preses centra demokrātijas un plurālisma piemērs. Kas tas galu galā ir?/

Priekšsēdētājs: Kas vada preses centru? Lūdzu, informējiet! Ko jūs varat teikt sakarā ar šo paziņojumu? Par šo paziņojumu man ir ļoti grūti kaut ko teikt, jo man nav priekšā pat teksta. Taču šķiet, ka šajā gadījumā preses centrs ir pārspīlējis ar emocijām. Mēs centīsimies būt ieturētāki.
No zāles: Mēs tāda veida solījumiem vairs neticam. Un kā būt ar tiem komentāriem pa radio un televīzijā? Vai mēs varam cerēt, ka komentāru par mūsu uzstāšanos nebūs? Un beigu beigās dodiet mums savu televīziju un savu raidstaciju!

Priekšsēdētājs: Es pilnīgi piekrītu un pieņemu zināšanai šos protestus. Ļoti lūdzu preses centru noskaidrot, kā tas īsti ir bijis. Lūdzu mūsu preses centru atturēties no jebkāda deputātu uzstāšanās vērtējuma, ja to nav devusi pati sesija. Otrais jautājums par komentāriem ir sarežģītāks. Mans kolēģis, kuru es negribu nosaukt tāpēc, ka viņa šeit nav, nemitīgi komentē manas runas. Man dažreiz, protams, ir ļoti grūti atspēkot, jo kontekstā tas izklausās citādi nekā tad, ja paņem un izrauj no konteksta. Tad, protams, var visādi šo informāciju pasniegt. Man šķiet, ka tad, kad sesijas norisi tieši pārraida, žurnālistiem sesijas starplaikā vajadzētu atturēties no komentēšanas, bet aicināt pie mikrofona pašus deputātus. Un, ja deputāti izsaka atšķirīgus viedokļus, kā arī viedokli par savu kolēģu izteikto, argumentē to vai komentē, tad, man šķiet, tas ir pavisam kas cits un polemikai ir pieņemams. Lūdzu.
*/Atvainojos, mūsu kolēģis šodien vēl nav izteicies — atšķirībā no citiem./
No zāles: */Vai jūs neuzskatāt, ka preses centram vajadzētu oficiāli atvainoties mūsu deputātiem šā jautājuma sakarībā?/

V.Alksnis: */Tad jau tas ir jādara man, un es to izdarīšu, Anatolij Valerjanovič, es principā pret to protestēju. Pirmkārt, būsim atklāti. Mēs nezinām, kas vada preses centru. Mēs nezinām, kas iecēlis šos cilvēkus. Jūs no Augstākās padomes pieredzes zināt, ka tomēr to, kas dod rīkojumus Augstākās padomes preses centrā, izlēma deputāti. Kas vada? Es izsaku neuzticību pašreizējam preses centram sakarā ar to, ka speciālā preses centra dokumentā tika pausti deputātiem adresēti aizskaroši izteikumi, un es uzskatu, ka tie cilvēki, kas darbojas preses centrā, nav šā amata cienīgi./

Priekšsēdētājs: */Paldies. Atkārtoti./

V.Alksnis: */Jā. Atļaujiet vēl minūti./
No zāles: */Vai saprotat, kas par lietu? Pēc paziņojuma, pēc mūsu vēlētāju zvaniem jau izplatījusies informācija par to, ka republikas radio samērā brīvi komentē mūsu pašu, mūsu kolēģu, mūsu frakcijas izteikumus. Es uzskatu, ka preses centram vajag vismaz oficiāli atvainoties mūsu biedriem, tas — pirmkārt, un pēc tam izpildīt Viktora Imantoviča lūgumu atlaist vai nomainīt preses centru. Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Lucānam.

J.Lucāns: Man būtu ierosinājums — žurnālistiem un televīzijas komentētājiem atturēties no mūsu oponentu uzstāšanās komentēšanas, jo viņu uzstāšanās ir tik pārliecinošas, ka tās vispār nekādus komentārus neprasa.

Priekšsēdētājs: Deputāt Dīmani, lūdzu pagaidiet, vārdu vēl lūdz PSRS tautas deputāts Andrejs Cīrulis.

A.Cīrulis: Cienījamie klātesošie deputāti! Es gribētu pateikt to, ka es nebūt neiebilstu pret Viktora Alkšņa lūgumu, ka preses centram jāatvainojas, acīmredzot konkrēti šis izteiciens no profesionālā viedokļa ir nekorekts. Es pilnīgi atbalstu mūsu priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova teikto. Bet pie viena es domāju, ka mums varbūt būtu pienācis laiks analizēt Viktora Alkšņa necienīgos izteikumus pret mūsu republiku PSRS Augstākajā padomē. Es personiski pieprasu Viktora Alkšņa atvainošanos par to, ko viņš izteica 1.Maija demonstrācijā pret mani, arī pret Bišeru, Vilenu Tolpežņikovu. Manuprāt, tas neiekļaujas civilizētas sabiedrības uzvedības normās. Es domāju, ka man ir tiesības prasīt no Viktora Alkšņa atvainošanos.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, izslēdziet gan pirmo, gan otro mikrofonu. Lūdzu, izslēdziet, un izbeigsim mazgāt veļu, kaut gan mēs esam ļoti nosvīduši, strādājot divas dienas. Deputāts Lagzdiņš nav šodien runājis? Es atbildu par sēdes vadīšanu un par visu, kas šeit notiek, un, ja ir pieļauts nekorektums, tad es atvainojos. Un neturpināsim šos savstarpējos strīdus, jo argumentu būs ļoti daudz. Man liekas, ka viss taču ir skaidrs.

S.Dīmanis: Tomēr paklausieties, jūs taču dzirdējāt, kādi apvainojumi tika adresēti pret mani un citiem deputātiem.

Priekšsēdētājs: Tātad, ja kāds no mūsu ieceltajiem un izvirzītajiem darba orgāniem vai izpalīgiem pieļaus kādas kļūdas, mēs viens pēc otra sāksim iet ārā.

S.Dīmanis: Es domāju, ka tā nav kļūda, tā ir pozīcija, un ir sākušās raganu medības.

Priekšsēdētājs: Bet darbinieks no tribīnes paskaidroja, bija arī mana atvainošanās.

V. Hodakovskis: */Godātie kolēģi deputāti! Lūk, jūs visi varat iedomāties, ka uz mums skatās tauta. Ja mēs esam tautas izvēlētie, bet tagad sākam strīdēties, sākam cits citam pārmest nekorektumu, vai jūs nedomājat, ka tautā tas pastiprināsies 10, 20 un 100 reizes, un tas, kas notiek šeit, var izpausties ielās un vēl nezin kur? Esiet saprātīgi un korekti, cieniet cits citu. Lūk, uz to es aicinu./

I. Geidāns: */Godātie kolēģi, es runāšu bez tulkojuma, lai mani uzreiz saprastu. Man jums jāizsaka aizrādījums, ka daudzi no jums, vairākas reizes uzstājoties, ir aizskāruši manu valsti, ne reizi vien aizvainojuši manu tautu un mani. Bet es pazīstu jūsu raksturu un neprasu, lai jūs atvainotos. Tad esiet tik laipni un neprasiet, lai preses centrs atvainojas, jo arī tam ir kaut kāda izpratne par savas tautas pašcieņu./

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka mums līdz ar minēto paziņojumu šī tēma būs pilnīgi izsmelta. Mums jālūdz aiziet pie komisijas un oficiāli pajautāt, jo pa šo laiku mēs vēl trīs reizes varam nobalsot. Deputāts Čepānis šodien runās pirmo reizi, tāpēc lūdzu ieslēgt otro mikrofonu.

A.Čepānis: Cienījamie deputāti un visi, kas ir spējīgi mani uzklausīt! Stāvēsim taču pāri visam tam, par ko mēs tikko strīdējāmies un runājām. Vēl nav pagājis pilns mēnesis, kopš es ar šiem “demokrātijas mīlētājiem” biju citā forumā, un neviens no viņiem neuztraucās par to, ka pēc tam centrālā prese un daļa republikas preses mani aplēja ar dubļiem no galvas līdz kājām. Neviens nemeklēja taisnību, neviens nemeklēja ne preses centru, ne vainīgos šajos apmelojumos. Stāvēsim tiem pāri. Mums taču ir daudz nopietnākas lietas risināmas, bet tas, protams, attiecas uz tiem, kas spēj to.

Priekšsēdētājs: Šis temats beidzot ir izsmelts. Komisija ir beigusi skaitīt un nāk uz šo pusi.
Jūs paziņosit rezultātus, tas ir, paziņosit balsošanas rezultātu par katru deputātu atsevišķi. Ja kādam ir iebildumi par protokolu, tad uzreiz sakiet savu attieksmi.

I.Ozols: Tie deputāti, kuru balsošanas rezultāts nebūs fiksēts atbilstoši tam, ko viņi ierakstījuši biļetenā, var mani pārtraukt un iebilst.

Priekšsēdētājs: Es vērošu zāli, neprecizitātes gadījumā uzreiz celiet balsošanas kartīti, tad apstāsimies un precizēsim konkrētā deputāta nostāju.

I.Ozols: Atļaujiet uzsākt balsu skaitīšanas rezultātu nolasīšanu.
1.vēlēšanu apgabals — Andrejs Panteļejevs — par.
2.vēlēšanu apgabals — Ruta Marjaša — par.
3.vēlēšanu apgabals — Vilnis Eglājs — par.
4.vēlēšanu apgabals — Aleksandrs Kiršteins — par.
5.vēlēšanu apgabals — Ģirts Krūmiņš — par.
6.vēlēšanu apgabals — Indulis Ozols — par.
7.vēlēšanu apgabals — Oļegs Batarevskis — par.
8.vēlēšanu apgabals — Ints Cālītis — par.
9.vēlēšanu apgabals — Igors Garajevs — nepiedalās.
10.vēlēšanu apgabals — Ivars Krastiņš — par.
11.vēlēšanu apgabals — Viktors Stefanovičs — nepiedalās.
13.vēlēšanu apgabals — Jurijs Ļaļins — nepiedalās.
14.vēlēšanu apgabals — Jānis Dzintars — nepiedalās.
15.vēlēšanu apgabals — Alberts Žuks — nepiedalās.
16.vēlēšanu apgabals — Jānis Gulbis — par.
17.vēlēšanu apgabals — Aleksandrs Peršins — nepiedalās.
18.vēlēšanu apgabals — Rolands Rikards — par.
19.vēlēšanu apgabals — Mihails Berdikovs — nepiedalās.
20.vēlēšanu apgabals — Dzintars Ābiķis — par.
21.vēlēšanu apgabals — Sergejs Zaļetajevs — nepiedalās.
22.vēlēšanu apgabals — Grigorijs Morozļi — nepiedalās.
23.vēlēšanu apgabals — Nikolajs Mihailovs — nepiedalās.
24.vēlēšanu apgabals — Alfrēds Rubiks — nepiedalās.
25.vēlēšanu apgabals — Ojārs Kehris — par.
26.vēlēšanu apgabals — Rolands Repša — par.
27.vēlēšanu apgabals — Romāns Apsītis — par.
28.vēlēšanu apgabals — Jānis Krūmiņš — par.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, es vēlreiz lūdzu klātesošos uz ielas, es jūs ļoti lūdzu, netraucējiet sesijas darbu! Vai tiešām jums nav tik daudz takta? Mēs, kas šeit strādājam, ļoti, ļoti lūdzam jūs.

I.Ozols: 29.vēlēšanu apgabals — Oļegs Ščipcovs — nepiedalās.
30.vēlēšanu apgabals — Aleksejs Zotovs — atturas.
31.vēlēšanu apgabals — Vladimirs Hodakovskis — nepiedalās.
32.vēlēšanu apgabals — Vladimirs Kostins — nepiedalās.
33.vēlēšanu apgabals — Eduards Maharevs — nepiedalās.
34.vēlēšanu apgabals — Genādijs Romašovs — nepiedalās.
35.vēlēšanu apgabals — Vjačeslavs Gerasimovs — nepiedalās.
37.vēlēšanu apgabals — Leonīds Kurdjumovs — nepiedalās.
38.vēlēšanu apgabals — Ivans Ivanovs — nepiedalās.
40.vēlēšanu apgabals — Tatjana Ždanoka — nepiedalās.
41.vēlēšanu apgabals — Pāvels Šapovālovs — nepiedalās.
42.vēlēšanu apgabals — Vladimirs Mihailovs — nepiedalās.
43.vēlēšanu apgabals — Ojārs Blumbergs — par.
45.vēlēšanu apgabals — Ivans Prokofjevs — nepiedalās.
46.vēlēšanu apgabals — Ilma Briņķe — par.
47.vēlēšanu apgabals — Anatolijs Safonovs — nepiedalās.
48.vēlēšanu apgabals — Anatolijs Aleksejevs — nepiedalās.
49.vēlēšanu apgabals — Edgars Eglītis — nepiedalās.
50.vēlēšanu apgabals — Nikolajs Builovs — nepiedalās.
51.vēlēšanu apgabals — Broņislavs Salītis — par.
52.vēlēšanu apgabals — Juris Karlsons — par.
53.vēlēšanu apgabals — Andris Teikmanis — par.
54.vēlēšanu apgabals — Mārcis Cīrulis — par.
55.vēlēšanu apgabals — Arturs Punovskis — par.
56.vēlēšanu apgabals — Ivars Ēlerts — par.
57.vēlēšanu apgabals — Einārs Cilinskis — par.
58.vēlēšanu apgabals — Mihails Gavrilovs — nepiedalās.
59.vēlēšanu apgabals — Sergejs Dīmanis — nepiedalās.
60.vēlēšanu apgabals — Aleksandrs Smoļuks — nepiedalās.
61.vēlēšanu apgabals — Jānis Freimanis — par.
62.vēlēšanu apgabals — Viktors Alksnis — nepiedalās.
63.vēlēšanu apgabals — Mihails Stepičevs — par.
64.vēlēšanu apgabals — Andrejs Beluha — nepiedalās.
65.vēlēšanu apgabals — Vladimirs Zatuliviters — nepiedalās.
66.vēlēšanu apgabals — Aivars Endziņš — par.
67.vēlēšanu apgabals — Māris Budovskis — par.
68.vēlēšanu apgabals — Valērijs Priščepovs — nepiedalās.
69.vēlēšanu apgabals — Atis Kramiņš — par.
70.vēlēšanu apgabals — Mihails Ivanovs — nepiedalās.
71.vēlēšanu apgabals — Aleksejs Vidavskis — nepiedalās.
72.vēlēšanu apgabals — Vladimirs Rodins — nepiedalās.
73.vēlēšanu apgabals — Aleksejs Providenko — nepiedalās.
74.vēlēšanu apgabals — Vladimirs Žarkovs — nepiedalās.
75.vēlēšanu apgabals — Sergejs Beskrovnovs — nepiedalās.
76.vēlēšanu apgabals — Jevgēņijs Drobots — nepiedalās.
77.vēlēšanu apgabals — Grigorijs Agafonovs — nepiedalās.
78.vēlēšanu apgabals — Jevgēņijs Jagupecs — nepiedalās.
79.vēlēšanu apgabals — Gunārs Preinbergs — par.
80.vēlēšanu apgabals — Andris Tomašūns — par.
81.vēlēšanu apgabals — Igors Movels — par.
82.vēlēšanu apgabals — Imants Geidāns — par.
83.vēlēšanu apgabals — Indulis Bērziņš — par.
84.vēlēšanu apgabals — Leonīds Alksnis — par.
85.vēlēšanu apgabals — Velta Čebotarenoka — par.
86.vēlēšanu apgabals — Vladilens Dozorcevs — par.
87.vēlēšanu apgabals — Ivars Silārs — par.
88.vēlēšanu apgabals — Vladimirs Einiņš — par.
89.vēlēšanu apgabals — Arnolds Bērzs — par.
90.vēlēšanu apgabals — Jānis Lagzdiņš — par.
91.vēlēšanu apgabals — Linards Muciņš — par.
93.vēlēšanu apgabals — Teodors Eniņš — par.
94.vēlēšanu apgabals — Jurijs Antons — nepiedalās.
95.vēlēšanu apgabals — Boriss Feršalovs — nepiedalās.
96.vēlēšanu apgabals — Igors Rjabiņins — nepiedalās.
97.vēlēšanu apgabals — Anatolijs Bartaševičs — nepiedalās.
98.vēlēšanu apgabals — Martijans Bekasovs — nepiedalās.
99.vēlēšanu apgabals — Andrejs Rešetņikovs — nepiedalās.
100.vēlēšanu apgabals — Aivars Lembergs — par.
101.vēlēšanu apgabals — Alfrēds Mačtams — par.
102.vēlēšanu apgabals — Ģirts Kristovskis — par.
103.vēlēšanu apgabals — Valentīns Gapoņenko — nepiedalās.
104.vēlēšanu apgabals — Viktors Kalnbērzs — par.
105.vēlēšanu apgabals — Andris Apinītis — par.
106.vēlēšanu apgabals — Ivars Caune — par.
107.vēlēšanu apgabals — Andris Līgotnis — par.
108.vēlēšanu apgabals — Kazimirs Šļakota — par.
109.vēlēšanu apgabals — Juris Cibulis — par.
110.vēlēšanu apgabals — Georgs Andrejevs — par.
111.vēlēšanu apgabals — Dainis Vanags — par.
112.vēlēšanu apgabals — Valdis Birkavs — par.
113.vēlēšanu apgabals — Emerita Buķele — par.
114.vēlēšanu apgabals — Edvīns Kide — par.
115.vēlēšanu apgabals — Jānis Endele — par.
116.vēlēšanu apgabals — Druvis Skulte — par.
117.vēlēšanu apgabals — Jānis Kinna — par.
118.vēlēšanu apgabals — Viktors Krols — nepiedalās.
119.vēlēšanu apgabals — Larions Kucāns — nepiedalās.
120.vēlēšanu apgabals — Stefans Rāzna — par.
121.vēlēšanu apgabals — Ludvigs Teteris — par.
122.vēlēšanu apgabals — Raitis Černajs — par.
123.vēlēšanu apgabals — Jevgēnijs Zaščerinskis — par.
124.vēlēšanu apgabals — Pēteris Laķis — par.
125.vēlēšanu apgabals — Pēteris Gabrānovs — par.
126.vēlēšanu apgabals — Sarmis Mednis — par.
127.vēlēšanu apgabals — Galaktions Radionovs — nepiedalās.
128.vēlēšanu apgabals — Andris Felss — par.
129.vēlēšanu apgabals — Ita Kozakeviča — par.
130.vēlēšanu apgabals — Ludis Skosta — par.
131.vēlēšanu apgabals — Vilnis Bresis — par.
132.vēlēšanu apgabals — Mavriks Vulfsons — par.
133.vēlēšanu apgabals — Andris Plotnieks — par.
134.vēlēšanu apgabals — Mārtiņš Arnītis — par.
135.vēlēšanu apgabals — Viktors Kokorišs — nepiedalās.
136.vēlēšanu apgabals — Pēteris Koroševskis — par.
137.vēlēšanu apgabals — Jurijs Kirjušins — nepiedalās.
138.vēlēšanu apgabals — Aleksandrs Lange — par.
139.vēlēšanu apgabals — Ivars Godmanis — par.
140.vēlēšanu apgabals — Brigita Zeltkalne — par.
141.vēlēšanu apgabals — Valdis Biķis — par.
142.vēlēšanu apgabals — Egils Einars Jurševics — par.
143.vēlēšanu apgabals — Juris Aizezers — par.
144.vēlēšanu apgabals — Imants Kalniņš — par.
145.vēlēšanu apgabals — Jānis Lucāns — par.
146.vēlēšanu apgabals — Jānis Škapars — par.
147.vēlēšanu apgabals — Indulis Emsis — par.
148.vēlēšanu apgabals — Aleksejs Grigorjevs — par.
149.vēlēšanu apgabals — Marija Kārkla — par.
150.vēlēšanu apgabals — Filips Stroganovs — nepiedalās.
151.vēlēšanu apgabals — Eduards Berklavs — par.
152.vēlēšanu apgabals — Jānis Gavars — par.
153.vēlēšanu apgabals — Valdis Šteins — par.
154.vēlēšanu apgabals — Pēteris Krūgaļaužs — par.
155.vēlēšanu apgabals — Visvaldis Mucenieks — par.
156.vēlēšanu apgabals — Kārlis Liepiņš — par.
157.vēlēšanu apgabals — Skaidrīte Albertiņa — par.
158.vēlēšanu apgabals — Tālavs Jundzis — par.
159.vēlēšanu apgabals — Guntis Grūbe — par.
160.vēlēšanu apgabals — Valentīna Zeile — par.
161.vēlēšanu apgabals — Normunds Beļskis — par.
162.vēlēšanu apgabals — Andris Puzo — par.
163.vēlēšanu apgabals — Kazimirs Špoģis — par.
164.vēlēšanu apgabals — Antons Seiksts — par.
165.vēlēšanu apgabals — Gunārs Klindžāns — par.
166.vēlēšanu apgabals — Ārijs Ūdris — par.
167.vēlēšanu apgabals — Artūrs Kodoliņš — par.
168.vēlēšanu apgabals — Jānis Biezais — par.
169.vēlēšanu apgabals — Andris Grūtups — par.
170.vēlēšanu apgabals — Anatolijs Gorbunovs — par.
171.vēlēšanu apgabals — Antons Buls — par.
172.vēlēšanu apgabals — Mihails Rogaļs — nepiedalās.
173.vēlēšanu apgabals — Jānis Vaivads — par.
174.vēlēšanu apgabals — Juris Dobelis — par.
175.vēlēšanu apgabals — Juris Bojārs — par.
176.vēlēšanu apgabals — Alberts Bels — par.
177.vēlēšanu apgabals — Imants Daudišs — par.
178.vēlēšanu apgabals — Mārtiņš Bērziņš — par.
179.vēlēšanu apgabals — Arvīds Ulme — par.
180.vēlēšanu apgabals — Imants Ziedonis — par.
181.vēlēšanu apgabals — Odisejs Kostanda — par.
182.vēlēšanu apgabals — Raimonds Krūmiņš — par.
183.vēlēšanu apgabals — Anna Seile — par.
184.vēlēšanu apgabals — Ivans Cupruns — par.
185.vēlēšanu apgabals — Einārs Repše — par.
186.vēlēšanu apgabals — Pēteris Simsons — par.
187.vēlēšanu apgabals — Juris Celmiņš — par.
188.vēlēšanu apgabals — Vilis Seleckis — par.
189.vēlēšanu apgabals — Pēteris Lazda — par.
190.vēlēšanu apgabals — Agris Jaunkļaviņš — par.
191.vēlēšanu apgabals — Alfrēds Čepānis — par.
192.vēlēšanu apgabals — Dainis Īvāns — par.
193.vēlēšanu apgabals — Andrejs Krastiņš — par.
194.vēlēšanu apgabals — Andris Bērziņš — par.
195.vēlēšanu apgabals — Jānis Dinevičs — par.
196.vēlēšanu apgabals — Ivars Briedis — par.
197.vēlēšanu apgabals — Ziedonis Ziediņš — par.
198.vēlēšanu apgabals — Edmunds Krastiņš — par.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos. Godātie klātesošie, mums vēl ir jāpieņem pieci dokumenti. Es lūdzu piecas minūtes uzmanību. Tas ir svēts brīdis. Pirms paziņo rezultātus, nevajag emocijas. Esiet, lūdzu, tik laipni!

I.Ozols: 199.vēlēšanu apgabals — Jānis Blažēvičs — par.
200.vēlēšanu apgabals — Ilmārs Geige — par.
201.vēlēšanu apgabals — Voldemārs Strīķis — par.

Rezultātā “par” nobalsojuši 138 Latvijas tautas deputāti, vienam atturoties. Lai neaizturētu jūs, protokolu iesniegsim pēc tam. Šos dokumentus ir parakstījuši visi komisijas locekļi, izņemot vienu mūsu skaitīšanas komisijas locekli — Prokofjeva kungu, kas mūsu darbā nepiedalījās. Bet, tā kā mēs bijām kvorums, mēs esam tiesīgi darbu paveikt līdz galam.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Mēs visi ļoti korekti norunājām, ka pabeigsim sesiju tad, kad būs izskatīti visi dokumenti. Lai lēmumu pieņemtu, vajadzēja divas trešdaļas — 132 balsis, ir 138 balsis. Tātad lēmums ir pieņemts.
Tagad, lūdzu, izskatīsim pārējos dokumentus, kas jums ir izsniegti. Runātāji uzstājoties teica, ka šie dokumenti ir publicistiski. Jā, šie dokumenti ir publicistiski. Lūdzu, paņemiet tos rokā.
Es domāju, ka Latvijas Republikas Augstākās padomes Deklarāciju “Par Latvijas Republikas likumdošanas aktu atbilstību starptautisko tiesību normām cilvēktiesību jautājumos”,
Aicinājumu Latvijas tautām,
Latvijas Republikas Augstākās padomes “Aicinājumu tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem”,
Vēstījumu PSRS tautām un demokrātiskajām kustībām,
kā arī vēstuli Mihailam Gorbačovam,
Aicinājumu pasaules valstu valdībām
un vēstuli Igaunijas Augstākās padomes priekšsēdētājam Arnoldam Rītela kungam, Lietuvas Augstākās padomes priekšsēdētājam Vītautam Landsberģa kungam
mēs varētu pieņemt, balsošanai izmantojot iespējas, kuras mums dod skaitļojamā mašīna.

A.Zotovs: */Es ierosinu visus šos dokumentus pieņemt uzreiz, pēc tam nodot redakcijas komisijai, uzticēties redakcijas komisijai, un mēs izlabosim dažus ar stilistiku saistītus negludumus. Bet visus šos dokumentus, protams, vajag pieņemt kopā. Un pēc tam nodot tos mūsu komisijai./

Priekšsēdētājs: Tātad priekšlikums ir tāds, ka varētu būt vienīgi stilistiska rakstura labojumi. Es domāju, ka deputātiem teksts izsniegts. Ja mēs piekrītam, ka vajadzīgi šie stilistiskie labojumi, tad to mēs varam uzticēt redakcijas komisijai, bet mēs par šiem dokumentiem balsotu kopumā. Taču deputāts Bojārs lūdz vārdu.

J.Bojārs: Es pret to neiebilstu. Attiecībā uz cilvēktiesību dokumentiem man ir priekšlikums — izdarīt te kaut ko labāk un paliekošāk, respektīvi, pilnā mērā pievienoties šiem cilvēktiesību aktiem — tas būtu politiski ārkārtīgi spēcīgs akts. Mēs, Augstākā padome, pirmo reizi ratificētu starptautiskos cilvēktiesību dokumentus. Te nav saprotams par saskaņošanu — kad saskaņosim, ar ko saskaņosim. Tie ir tikai solījumi. Bet, ja mēs ratificējam un paziņojam, ka pievienojamies, tad tas ir absolūti valstisks akts, tāds, kādus pieņem Padomju Savienība, Lielbritānija.

Priekšsēdētājs: Šis ierosinājums, manuprāt, ir pieņemams. Lūdzu, neaplaudējiet. Sēdes darbs ir jānobeidz. Lūdzu, deputāt Krūmiņ! Vārdu es diemžēl neatceros.

J.Krūmiņš: Man ir priekšlikums. Vai mums tomēr nevajadzētu balsojot apstiprināt šos balsošanas rezultātus?

Priekšsēdētājs: Nē. Tas ir komisijas ziņā. Komisijai ir protokols. Ja rodas kaut kādas šaubas, mēs varam izveidot deputātu komisiju un izskatīt, bet mums nav jāapstiprina. To būs parakstījuši visi komisijas locekļi. Tas ir oficiāls dokuments. Protokols nolasīts un vēl katra personiskais biļetens. Kur nu vēl vairāk.
Vai varam nobalsot kopumā, pievienojot deputāta Bojāra un deputāta Zotova priekšlikumu? Acīmredzot kaut ko stilistiski vajadzēs labot, bet tagad šos labojumus neapspriedīsim. Vai varam balsot šādu priekšlikumu? Lūdzu, izsakiet savu attieksmi — par, pret, atturas.
Balsošanu beidzam, lūdzu, rezultātus. 134. Protestē deputāts Ozols, jo viņam ieslēgušās vairākas pogas. Nu, vienu vārdu sakot, jūs esat uzlicis un nospiedis kaut ko nevajadzīgu. Kāda ir jūsu attieksme?

J.Ozols: Par.

Priekšsēdētājs: Tātad 135. Godātie deputāti! Tādā kārtā mēs esam izskatījuši šo ļoti svarīgo jautājumu. Es saprotu, ka šis jautājums vienā mūsu deputātu daļā un arī republikas iedzīvotājos izsauc ļoti lielas gaviles. Un tas ir saprotams. Bet mums visiem jāsaprot, ka šis jautājums nav tik vienkāršs, ka otrajā daļā tas izsauc, es neteiktu — rūgtumu, bet katrā ziņā ļoti lielas bažas. Un tāpēc beigsim šo sēdi organizēti. Es it sevišķi lūdzu visus, kas atrodas uz ielas, izrādīt vislielāko taktu ikvienam mūsu deputātam. Lai arī mums ir dažādi viedokļi, mēs šajā zālē esam vienoti un mēs vienoti arī izejam no šīs zāles. Tāpēc lūdzu nekādas emociju izpausmes nepieļaut.
Sēde ir slēgta. (Aplausi. Tiek atskaņota Latvijas Republikas himna.)