No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Sākums “LV” 09.06. – 25.08.2004.

10.
Pretestība nacistu okupācijai

(Nodaļas turpinājums)

Sagūstītie Sarkanās armijas karavīri frontē Narvas sektorā 1944. gadā. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Komunistiskā pagrīde un padomju partizāni

Zināmu pretdarbību vācu okupācijas režīmam Latvijā veica arī komunistiskā pagrīde un padomju partizāni. Tos ļoti atbalstīja Padomju Savienība, kas tādējādi cerēja ne vien vājināt savu pretinieku – Vāciju, bet arī sagatavot ceļu jaunai Latvijas okupācijai. Līdz 1942.gadam Latvijā nepastāvēja kaut cik vērā ņemama padomju pagrīdes un partizānu darbība. Latvijas sabiedrībā dzīvā atmiņā bija pirmā padomju okupācija 1940. un 1941.gadā un šā režīma veiktās represijas. Padomju Savienība uzsāka pastiprinātu Latvijas iedzīvotāju ideoloģisko apstrādi, tādējādi cerot tos noskaņot pret vācu režīmu. Latvijā sāka lielā apjomā iesūtīt PSRS iespiestās avīzes, skrejlapas un citus propagandas materiālus. Maskavas radio sāka raidījumus latviešu valodā.
1943.gadā pie Latvijas kompartijas Maskavā tika izveidots Latvijas partizānu centrālais štābs. Tā vadītājs bija pulkvedis Arturs Sproģis. Tā paša gada vasarā Latvijā nelegāli no Padomju Savienības tika iesūtīta Latvijas kompartijas operatīvā grupa Imanta Sudmaļa vadībā. Tās uzdevums bija komunistiskās pagrīdes darba koordinācija Rīgā un citās Latvijas lielākajās pilsētās. Šajā laikā uz Latviju sāka nosūtīt arī labi apmācītas un apbruņotas cilvēku vienības, kuru uzdevums bija izvērst partizānu darbību Latvijā. 1943.gadā pēc partizānu centrālā štāba rīkojuma uz Latviju sāka pārbāzēt sarkano partizānu grupas, kas agrāk bija darbojušās Krievijas un Latvijas pierobežā. Latvijā tika iesūtītas Viļa Samsona un Otomāra Oškalna vienības. Šīs partizānu grupas bija apmācītas, apbruņotas, sagatavotas un apgādātas ar Padomju Savienības palīdzību. 1944.gada pavasarī Latvijā darbojās trīs partizānu brigādes. Bez Latgales sarkanajiem partizāniem Latvijā nebija kaut cik vērā ņemama sabiedrības atbalsta. To apliecina Maskavas arhīvos atrodamā informācija. Centrālā partizānu štāba priekšnieka vietnieka pulkveža Ivana Naumova 1944.gada sākumā sagatavotajā izziņā J.Staļinam, V.Molotovam, K.Vorošilovam norādīts, ka Latvijā darbojās tikai 11 partizānu grupas un vienības, kopskaitā 812 cilvēku. Ar 8 vienībām štābs uzturēja radiosakarus. Lielākas padomju pagrīdes grupas darbojās Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē. Partizāni kopā ar padomju pagrīdi veica sabotāžas aktus un diversijas pret vācu režīmu, spridzināja dzelzceļus, bojāja tiltus un ceļus, iznīcināja militārpersonas un režīma ierēdņus, slēpa izbēgušos karagūstekņus, veica padomju propagandu iedzīvotāju vidū. Kopumā partizāni un padomju pagrīde bija spēks, kura uzdevums bija vājināt vācu režīmu un sekmēt padomju okupācijas režīma atgriešanos Latvijā. Komunistu spēkus aktīvi apkaroja vācu drošības iestādes; no tā cieta arī vietējie iedzīvotāji. 1942.gada janvārī par sarkanarmiešu slēpšanu un atbalstīšanu iedzīvotāju iebiedēšanai tika nošauti 200 Rēzeknes apriņķa Audriņu sādžas iedzīvotāji. Līdzīgs liktenis 1944. gada rudenī piemeklēja vairākas Ventspils apriņķa Zlēku pagasta viensētas.

Saimnieciskā politika

Vispārējās nostādnes

Nacistu režīma saimnieciskās politikas raksturīgākās iezīmes okupētajās Baltijas valstīs bija cenšanās izspiest no šīm valstīm iespējami vairāk nepieciešamo resursu kara vajadzībām. Ar saimniecisko jautājumu risināšanu okupētajā Latvijā nodarbojās vairākas Vācijas valdības iestādes, un katrai to tām bija savi prioritārie mērķi. Vācijas četru gadu saimnieciskā plāna vadītājs reihsmaršals Hermanis Gērings uzskatīja, ka iekarotās valstis vajag nesaudzīgi ekspluatēt. 1941.gada 8.novembrī viņš deva norādījumus okupētos austrumu apgabalus izmantot galvenokārt kā kolonijas pēc koloniju pārvaldīšanas metodēm. Izpildot šādus norādījumus, tika izveidotas lielas monopolistiskas apvienības, kuru uzdevums bija izvest no okupētajām valstīm pēc iespējas vairāk pārtikas produktu un izejvielu. A.Rozenberga vadītā t.s. Austrumzemju ministrija savukārt uzskatīja, ka okupētie apgabali nav vienkārši izlaupāmi, ka vajag pēc iespējas efektīvāk izmantot to ražošanas potenciālu. A.Rozenbergs bija pārliecināts, ka Ostlande atrodas tuvāk frontei un tāpēc tās rūpniecība var ātrāk apgādāt armiju nekā Vācijas uzņēmumi. Viņš arī aicināja uz vietām attīstīt racionālu ražošanu. Saimniecisko politiku okupētajā Latvijā ietekmēja arī dažādas vācu militārās iestādes. Tās galvenokārt nodarbojās ar tiešajām armijas apgādes problēmām.
Vācu okupācijas iestāžu ekonomiskajā politikā Latvijā bija vērojamas it kā divas iezīmes. Pirmā saistījās ar Latvijas tālākiem kolonizācijas plāniem un paredzēja tās ekonomisko resursu maksimālu izpumpēšanu. Otra paredzēja saglabāt vietējo ekonomisko potenciālu vēlākam laikam un domāt par tā efektīvu izmantošanu tūlītējo kara vajadzību apmierināšanai. Latvijā bija vērojamas abu šo tendenču izpausmes.
Ostlandes reihskomisārs H.Loze, skaidrojot Vācijas saimnieciskās politikas būtību, uzsvēra, ka boļševiki 1940.gadā ieņēma Latviju un nacionalizēja visus īpašumus: namus, bankas, fabrikas, tirdzniecības uzņēmumus, lauku mājas, kustamo un nekustamo mantu. Viss tika pasludināts par Padomju Savienības īpašumu. Padzenot boļševikus no Latvijas, tagad šis PSRS īpašums kā kara laupījums pārgājis trešā reiha rīcībā – šādas H.Lozes izteiktās atziņas kļuva par vācu režīma sai-mnieciskās politikas ideoloģisko pamatojumu. Vācu civilpārvalde okupācijas sākumposmā Latvijā ne vien atstāja spēkā padomju laikā veikto nacionalizāciju, bet pat paplašināja to.

Igauņu un latviešu leģionāru apbalvošana frontē Narvas sektorā 1944. gadā. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Lai apzinātu, uzskaitītu un sāktu izmantot okupētajā Latvijā iegūtos īpašumus, vācu iestādes nosūtīja uz turieni dažādas saimniecības komandas. Viena no pirmajām darbu sāka “Saimniecības komanda Rīga”. 1941.gada jūlija beigās tā ziņoja uz Berlīni, ka jau apzinājusi ap 60–65% Rīgas un kādus 50% Jelgavas uzņēmumu, priekšdarbi sākti arī Liepājā un Daugavpilī. Komanda savā pārskatā norādīja, ka iegūts ievērojams daudzums izejvielu un gatavās produkcijas: 7200 t kokvilnas, 2400 t linu, 14 000 t sojas pupu, 700 t lineļļas, 600 t svina, 174 000 gabalu dažādu ādu un lieli kokmateriālu krājumi. Mazākajos miestos un lauku apvidū pārbaude šajā laikā vēl nebija sākta. Paralēli uzskaitei iegūtās materiālās vērtības sāka nosūtīt uz Vāciju. 1941.gada augustā ar kuģiem nosūtīja: 8000 t sojas pupu, 280 t sviesta, 1700 t finiera saplākšņu, 16 500 m³ papīrmalkas, 1700 t labības un citas preces. Pa dzelzceļu šajā pašā laikā nogādāja 80 vagonus ar cukuru, 95 t sviesta, arī cementu un benzīnu. Diezgan lieli apjomi tika piegādāti arī armijas vajadzībām: 6000 t rudzu un 21 000 t kviešu, kā arī lielā daudzumā gaļa un gaļas konservi. Lai nodrošinātu to apjomu savākšanu, vācu iestādes ieviesa vietājiem civiliedzīvotājiem atsevišķu produktu ierobežojumus. Okupācijas iestādes sāka izvest no Latvijas ne tikai pārtikas produktus, bet arī rūpnīcu iekārtas un mašīnas.
Lai apsaimniekotu padomju varai atņemtos īpašumus, reihs-komisārs H.Loze 1941.gada 24.oktobrī izdeva rīkojumu nodibināt Fiduciāro pārvaldi. Ar 1.decembri šīs pārvaldes rīcībā nodeva arī ebrejiem atņemtos īpašumus. Daļu Latvijas rūpniecības uzņēmumu iznomāja atsevišķām Vācijas firmām uz laiku ne ilgāku par pieciem gadiem. Ja karš beigtos agrāk, nomas līgums varēja vēl turpināties ne ilgāk par vienu gadu. Gumijas fabrika “Kvadrāts” tika iznomāta Hamburgas uzņēmumam “Phoenix”, Mīlgrāvja kuģu būvētava un Tosmares rūpnīca Liepājā tika firmai “F. Schichau”, fabrika “VEF” nonāca koncerna “AEG” pārziņā. Arī Ķeguma elektrostacija nonāca vācu firmas rokās. Lai veicinātu vācu firmu straujāku ienākšanu okupētajās Baltijas valstīs, reihskomisārs ar 1942.gada 26.janvāra rīkojumu atļāva vāciešiem dibināt uzņēmumus, balstoties uz Vācijā spēkā esošo likumdošanu. Tas sekmēja bijušo Latvijas valsts īpašumu ātrāku pāriešanu vācu firmu rokās. Bija vērojama tendence apvienot vienas nozares uzņēmumus apvienībās, tas, pēc vācu okupācijas iestāžu domām, kara apstākļos ļāva efektīvāk izmantot esošos resursus. Tika izveidotas kūdras, ķieģeļu, ziepju, ādas un poli-grāfijas uzņēmumu apvienības. Atsevišķas apvienības darbojās viena ģenerālapgabala robežās, citas savukārt aptvēra visu Ost-landi. Sagrābto uzņēmumu un jaunizveidoto apvienību pārraudzīšanai un to darbības labākai saskaņošanai Ostlandē reihskomisārs papildus vēl nodibināja Saimniecības virskameru, kurai savukārt bija pakļauta katra ģenerālapgabala kamera.
Vācu iestāžu izveidota sai-mniecības pārvaldes sistēma Latvijā bija ļoti birokrātiska un sarežģīta. Tā nebija pietiekami efektīva, un to kritizēja pat Vācijas valdības Finanšu ministrija. Tika norādīts uz pārāk lielo nodarbināto ierēdņu skaitu, smago pārvaldes aparātu un pat zināmu tā pretrunīgumu.