“Skolā ieti man gribas”

Natālija Cimahoviča Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Manai paaudzei skolas gaitas sākās nu jau pagājušā gadsimta 30.gados. Tas bija laiks, kad visā pasaulē arvien ciešāk vērpās nemiers, kas 1939.gada 1.septembrī koncentrējās vienā briesmīgā vārdā “karš”. Ir pagājuši 65 gadi, bet mūsu paaudzei tā vēl arvien ir klātesoša realitāte.
Mācījos Rīgas pilsētas Jura Neikena 47.pamatskolā. Te mums tika likti pasaules un dzīvesveida pamati, tika vērti apvāršņi dabas, valsts un cilvēka dzīves norišu izpratnei. Ik rudeni, kad sākas jaunais skolas gads, es saku paldies saviem skolotājiem.
Matemātiku mums mācīja jaunais, nupat Jelgavas Skolotāju institūtu beigušais skolotājs Treilībs. Viņš parādīja, ka apkārtējos notikumus ir iespējams izlikt uz papīra skaitļos un ģeometriskās līnijās; pēc vairākiem gadiem mācījos analogi izlikt uz papīra atoma kodola procesus. Vēsture. Skolotāja Lindberga Latvijas vēstures stundās mūs aizrāva ar iespējām izteikt dzejā laikmetu notikumus.
Vēl šodien atceros mūsu runas kori: “Pāri pār Rīgas sirmajiem mūriem pret debesīm paceļas Mātes tēls,/ Un, ejot garām šai svētajai vietai, uz mirkli apstājas ceļinieks vēls./ Kā sapnī tas ierauga Tīreļa purvu, kur granātu bedrēs varoņi dus./ Bet mirgojam redzot trīs zeltītas zvaigznes, viņš zina, ka Tīrelī viss nu ir kluss...” Vairs neatminu dzejas autoru, bet sešdesmit gadi nav spējuši izdzēst šo vārdu spēku. Skolotāja Jēkabsone angļu valodu mācīja no pamatskolas otrās klases. Šīs valodas pamatus apguvām tā, ka uz tiem balstījāmies visu vēlāko mūžu. Ticības mācība bija katras konfesijas bērniem sava, bet ateistu bērniem bija iekārtotas ētikas stundas. Un līdz šai dienai prātā palicis skolotājas kategoriskais teiciens: “Visi bērni vienādi.”
Un mēs visi vienādi bijām raduši uzskatīt sevi par Latvijas valsts pilsoņiem.
Mēs ļoti aktīvi interesējāmies par pasaules notikumiem. Un 1939.gada rudenī visi bijām vienādi satraukti par kara draudiem. Karš Spānijā un Abesīnijā, Sudetijas un Austrijas aneksija. Valstu vadītāju apspriedes un mierinošie garantiju līgumi, uz kuriem tomēr nevarēja paļauties. Sabiedrībā radās arī veselīgs humors. Populārajā “Lambetvoka” meldiņā arī mēs dziedājām: “Čemberlens aiz auss nu kas’,/ Hitlers kolonijas pras’/ Un, ja nedod tās, / Hitlers bruņojas./”
Pavisam drīz arī Latvija tika ierauta starptautiskajās spēlēs. Pirmais, ko mēs jutām, bija vāciešu repatriācija. Arī mēs šķīrāmies no vairākiem draugiem. Mūs jau bija pārņēmusi trauksme, gaidījām jaunākos laikrakstus. Tai laikā iemīļots laikraksts bija nedēļas izdevums “Tēvijas Sargs”. Te bija gan interesanti stāsti un svešu zemju apraksti, gan dzejas, domugraudi, grāmatu apskati. Un nopietni ievadraksti. Karam sākoties ārpus Latvijas, mūs uzrunāja gudras rindas: “Nenokavējiet nevienu dienu, nedz stundu no tām, kurās jums jābūt savās mācību iestādēs. Lai kara laiks nav nekāds aizbildinājums jūsu mācības gaitas traucējumiem.” (“Tēvijas Sargs” 1939.g. 15.septembrī.)
Kara gados, mācoties Indras baltkrievu ģimnāzijā, nonācu jaunos zināšanu lokos. Literārā baltkrievu valoda, latīņu valoda, baznīcas vēsture. Latīņu valodu mācīja skolotājs Makijonoks. Stalts, inteliģents, ļoti gudrs vēsturnieks. Kāds zināja stāstīt, ka viņš esot bijis katoļu priesteris. Mums viņš pavēra plašus kultūras apvāršņus, mācīja arī uzvedību. Latīņu valodā runāja tekoši. Pēc pāris gadiem satiku viņu lauku mājās Šķibes pagastā. Skolotājs bija ļoti slims, bet neko nebija zaudējis no savas staltās stājas un uzvedības. Inteliģences un izturības paraugs.
Pēc tam atkal Rīga. Neapkurinātas skolas telpas, maizes kartīšu sistēma. Bet mūsu skolotāji neļāva kristies zināšanu līmenim. Gaismu un siltumu, šķiet, deva skolotājas Dambītes vienmēr optimistiskās matemātikas stundas. Viņa mēdza teikt: “Kad nemaz vairs nevar, tad drusku vēl var.” Un skolotāja Zepe, pēc sākotnējās izvēles filozofe, pēc Filozofijas fakultātes likvidēšanas pārgājusi uz fiziku, parādīja mums, ka dabas likumu precīzas zināšanas ļauj ieraudzīt tālus gara apvāršņus. Reiz, stāstīdama par elektromagnētisko viļņu skalu, par infrasarkanajiem un ultravioletajiem stariem, viņa minēja, ka aiz šiem stariem ir vēl citi starojumi – kosmiskie stari. Bet tam, kurš grib par tiem zināt ko vairāk, jāstudē fizika. Šis kārdinājums tad arī dziļi ieslēpās kādas skolnieces sirdī. Skolotāja Zepe arī veda mūs uz Universitātes fizikas laboratoriju. Tai laikā vēl jaunais pasniedzējs Eiduss mūs aizrāva ar saviem dzīvajiem stāstiem par lietu dabu, ar stāstiem par hēlija supratecēšanu, kad šķidrais hēlijs šķietami bez berzes sūcas augšup pa caurulītes sienām. Un Saules gaismas un siltuma izcelsme esot meklējama Saules vielas pārtapšanā par enerģiju. Vai tad kāds brīnums, ka pēc vairākiem gadiem veltīju savus spēkus Saules radioviļņu koda atšifrēšanai.
Latviešu valoda tais gados bija ietverta ideoloģisku aizliegumu sistēmā. Tomēr skolotājs Puķudruva prata ar balss noskaņām parādīt savu attieksmi pret literārajiem varoņiem.
Maize bija uz kartītēm, bet skolēniem tika kāda papildu deva. To bieži vien salasījām vienkop un nesām maizīti uz leģionāru filtrācijas nometni.
Fizikas un matemātikas fakultātē valdīja nopietna, bet gaiša gaisotne. Docents Ludvigs Jansons. Allaž mierīgs un pacietīgs, dziļi priecīgs, ja redzēja kādā no mums gatavību doties grūtajās zinātņu takās. Vēl tagad, kad mēs, bijušie studiju biedri, sastopamies, priecājamies, ka esam “izēdušies” cauri stingro likumu noteiktībai un nonākuši cilvēces zināšanu priekšējā malā, saskarsmē ar nezināmo. Brīvs gara apvārsnis bieži palīdz pārvarēt personīgas problēmas.
Rudenī, kad bērni kā putnēni pulcējas baros, viņi neapzināti tiecas pēc nepazīstamām tālēm un nejūt savu spēju robežas. Tās parādās vēlāk, turklāt ļoti bieži sabiedrības rūgtās pieredzes noteiktas. Gribēdami agrāk baudīt viegli iegūstamos civilizācijas labumus, jaunieši bieži vien neizmanto valsts doto iespēju par brīvu iegūt pilnvērtīgu vidējo izglītību. Daudzi atsakās no “grūtajiem” priekšmetiem, tos nemaz neiepazinuši, neiepazinuši savu spēju robežas. Domājot par šiem vieglā ceļa gājējiem, atceros no seniem skolas gadiem prātā palikušās Andreja Eglīša dzejas rindas: “Kad tu sevi nepārvari, / Padodamies katrai alkai,/ Tad tu dvēslei pāri dari, / Sīks un samalts sevī kļūdams./ Līdzīgs topi vēja trīsai, / Nolemts sadegšanai īsai./ .../ Nevar degt un cīņās karot,/ Sevī vārgo nepārvarot.”

Natālija Cimahoviča

Otrā pasaules kara 65.gadadienas priekšvakarā