Piemiņa skolai, kuras vairs nav

Latviešu pirmās atmodas gados dibinātā Jaunsvirlaukas skola Zemgalē vispirms tika slēgta, tad kādā 1984.gada janvāra dienā atpūtnieku neuzmanības dēļ nodedzināta. Tagad tās alejas galā uzstādīts piemiņas akmens, kuram apkārt rindojas tūjas un citi košumkrūmi. Uz melnās plāksnes īss, bet ietilpīgs teksts: “Mūsu gaismas pilij Jaunsvirlaukas skolai. 1872–1970.”
Akmens svinīga atklāšana, skanot valsts himnai un tautasdziesmām, notika 20.augustā. Uz šo svētbrīdi bija sanācis neparasti kupls dažāda vecuma jaunsvirlaunieku pulks, arī tādi, kas Jaunsvirlaukas skolu beiguši pirmskara gados. “Toreiz skolā bija tikai divi skolotāji, bet mēs beidzēji – pieci,” atcerējās Edmunds Anstrāts, kurš te mācījies līdz 1934.gadam, kad bijušas tikai četras klasītes.
Doma par piemiņas akmens uzstādīšanu dzima reizē ar skolas absolventu grupas veidoto un pērn klajā laisto atmiņu tēlojumu grāmatu “Mūsu jauno dienu zeme – Jaunsvirlauka”. Kā atzina tās sastādītājs Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Jānis Freimanis, viens no impulsiem “bija kaut kāda visu mūsu nepadarīta darba un nenokārtota parāda sajūta pret to vietu, kura patiesībā taču noteica tālākos ceļus daudziem mums – šodien dzīvē un darbā vēl aktīviem cilvēkiem”. Patiesi, vairāki bijušie audzēkņi uz svētbrīdi nevarēja ierasties savas pašreizējās darbošanās dēļ. Gunārs Jākobsons, Jaunsvirlaukas septiņgadīgās skolas 1949.gada absolvents, tajās dienās vadīja radioreportāžas no olimpiskajām spēlēm Atēnās. Ivara Godmaņa valdības ministrs Auseklis Lazdiņš todien izrādījās aizņemts Limbažu evaņģēliski luteriskajā draudzē. Vietējais zemnieks Ilmārs Lazdiņš nebija vienīgais, kurš tikai uz pusstundu varēja atļauties ņemt pauzi ražas novākšanā.
Akmens apstrāde, uzstādīšana un acij tīkama laukumiņa iekārtošana ceļa Staļģene – Stūrīši malā kļuva iespējama, pateicoties Jaunsvirlaukas pagasta vadītājas Intas Savickas (viņa arī Jelgavas rajona padomes priekšsēdētāja) enerģiskajai rīcībai. Savu atbalstu sniedza vietējie zemnieki, no kuriem daļa šajā skolā nekad nav mācījušies. Piemēram, Mārtiņš Ermanis no Jānumiem, kurš izlīdzēja ar tehniku akmens transportēšanā un zemes darbos. Daudz tehniskās izdomas visā procesā ieguldījis skolas 1951.gada absolvents Jānis Šlosbergs, bet krietni jaunākais Ozolu māju saimnieks Indulis Branaburgs ziedojis stādmateriālu zaļās rotas veidošanai.
Lūk, ko svinīgajā reizē sacīja bijušais skolas direktors, Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmes laureāts Tālivaldis Pavārs: ”Domāju, ka šis piemineklītis, šis akmens būs arī piemiņa tiem skolotājiem, kas jau ir aizgājuši mūžības takās. Un arī tiem daudzajiem skolēniem, kuriem šodien vajadzētu būt mūsu vidū, bet arī viņi ir aizgājuši. Jaunsvirlaukas skolas kolektīvs vienmēr ir bijis spējīgs pārvarēt visas grūtības. Tāds bija viss pēckara laiks, tāds bija izsūtīšanas periods, arī visādi spaidi. Tie visi tika pārvarēti, paturot gaišu sirdi un gaišu prātu. Jaunsvirlaukas skola pastāvēja gandrīz simt gadus, pa šiem gadiem vairākkārt mainoties.”
Pēckara gados Jaunsvirlaukā strādājuši Vladislavs Stafeckis, Anna Dzērve, Marga Pavāra, 1941.gadā uz Sibīriju deportētā Olga Cīrule un citi talantīgi skolotāji, kuri nepiedzīvoja šo paaudžu sasaukšanos pie pelēkā akmens. Nav vairs mūsu vidū arī viena no pēdējiem skolas direktoriem H.Juškevica. “Kad man 1970.gadā nācās atstāt direktores posteni, skolā vairs bija tikai 70 audzēkņi,” atcerējās Līvija Politere (Glome), kura šeit arī pati mācījusies. Grāmatā “Mūsu jauno dienu zeme” daudz lappušu veltīts gan teātra spēlēšanai Jaunsvirlaukā, jau sākot ar 1932.gadu, skolotājas Ernas Ķeikules vadībā, gan jauno tehniķu centībai, gan fizkultūriešu panākumiem visa Jelgavas rajona mērogā.
“Pirmā skola mums katram palikusi vismīļākā atmiņā, arī šis piemiņas akmens cilvēkiem liks apstāties un uz brīdi padomāt,” uzrunājot daudzos absolventus, kādreizējos pedagogus un pašreizējos novadniekus, sacīja Inta Savicka.