Izturēt un turpināt

Atvadas no ābelēm un no bērnības

Andas tēvs Aleksandrs Ūdris bija Bāriņtiesas tiesnesis. Tai rudenī, kad sarkanā armija atkal tuvojās Rīgai un daudzi neatkarīgās Latvijas ļaudis devās bēgļu gaitās, viņa sieva ar abām meitiņām bija pie radiem Bauskas apkaimē un dēliņš – Ērgļos. Tēvs kaut kā sadabūja nelielu smago mašīnu un vāca ģimeni kopā. Andai tās ir ļoti sāpīgas atmiņas:
– Māmiņai vajadzēja vairāk rūpēties par mazo māsiņu, jo viņai bija tikko deviņi mēneši. Nevienam nebija laika ar mani parunāties, paskaidrot, kas notiek. Es nezināju, kas ir karš un kāpēc mums jābrauc projām. Bet man pēkšņi likās, ka jāšķiras būs uz ilgiem laikiem. Apskrēju visu lielo dārzu un katrai ābelei teicu: “Uz redzēšanos!” Devāmies uz Ventspili un ar kuģi tālāk uz Dancigu. Mitinājāmies šķūņos un pagrabos, baznīcās un skolās, visur, kur vien varēja bēgļus novietot. Notika uzlidojumi, sprāga bumbas. Mātei rokas arvien bija aizņemtas, es varēju pieturēties tikai pie brunčiem. Man bija pašai par sevi jāatbild. Kad nokļuvām Eslingenē, dzīve kļuva daudz jaukāka. Tur bija daudz latviešu. Un, kur latvieši, tur skola, teātris, koris, baznīca. Es arī visu to baudīju, bet ne kā bezrūpīgs bērns. Mamma bieži slimoja, un man bija jāuzņemas ģimenes rūpes. Tīrīju māju, auklēju mazo māsiņu, gādāju par pusdienām. Kad māmiņa bija slimnīcā, viņa man pa telefonu iemācīja zupu vārīt. Mana bērnība bija beigusies.

Māksla palīdzēja atraisīt arī valodu

Kad Ūdru ģimene iebrauca Amerikā, Andai bija trīspadsmit. Viņa atceras dramatisko braucienu pāri okeānam, kas bangojies rudens vētrās. Iedzīvošanās jaunajā vidē nav bijusi viegla:
– Trīspadsmit – tas ir tāds sarežģīts vecums. Ne vairs bērns, ne pieaugušais. Man bija garas blondas bizes. Amerikāņu bērnu uztverē droši vien jocīgas drānas un jocīgi apavi. Kaut gan es tur dabūju savas pirmās meiteņu kurpes, jo līdz tam man vienmēr bija jānovalkā brāļa zābaki, kad tie viņam sāka spiest. Angļu valodā varēja sarunāties tikai brālis, jo viņš to bija mācījies skolā. Tēvs, kamēr apguva valodu, strādāja kādā dzelžu fabrikā. Smagu un vienmuļu darbu. Māte tīrīja svešiem cilvēkiem istabas un gludināja kreklus. Es angliski iemācījos trijos mēnešos. Palīdzēja tas, ka viens no skolotājiem ievēroja manas zīmēšanas talantu un sāka uzticēt dažādus darbiņus. Ilustrēju skolas gadagrāmatu, zīmēju dekorācijas skolēnu izrādei un tā pamazām sāku iejusties skolas vidē un vairs nebaidījos vērt muti vaļā. Vēlāk pedagoģiskajā koledžā apguvu franču un krievu valodu. Biju gide pasaules izstādē Briselē 1958. gadā, kur varēju izmantot visas savas valodu prasmes. Desmit gadus strādāju ar bērnu un pieaugušo grupām Losandželosas mākslas muzejā, kur ir ļoti bagāta gleznu kolekcija un lieli lietišķās mākslas un tēlniecības darbu krājumi. Arī man pašai tās bija labas mākslas studijas.

Atkal skolas solā

Kamēr auga un skolās tika izvadīti trīs dēli, Anda Andersone algotu darbu nestrādāja. Atlika laiks dažādiem kursiem un gleznošanai. Molberts vilināja aizvien vairāk. Radošais darbs deva gandarījumu un lika domāt par mākslas dziedinošo spēku. Viņa atceras, kā atkal kļuvusi par studenti:
– Es sāku just, ka gleznošana no manis attālina visas dzīves problēmas. Tā atsvabadina no visām domām, jo manu prātu aizņem tikai krāsas, toņi, kompozīcija. Sapratu, ka māksla dod cilvēkam daudz vairāk nekā bildi, ko viņš uzglezno. Satiku kādu cilvēku, kas strādāja mākslas terapijā. Tā mani ļoti ieinteresēja, un es nolēmu atkal sēsties skolas solā. Divus gadus cītīgi studēju psiholoģiju, mākslas interpretāciju un vēl citus priekšmetus. Ieguvu maģistra grādu klīniskajā mākslas terapijā. Tā ir viena no ģimenes un laulību psihoterapijas nozarēm, kas sākusi attīstīties samērā nesen. Tikai kopš 1970.gada, kad tapusi pirmā studiju programma. Liela autoritāte šajā nozarē ir mūsu tautiete Vija Lusebrinka, vairāku mācību grāmatu autore. Arī viņa dzīvo Kalifornijā.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Māca katram pašam tikt ar sevi galā

Desmit gadus Andas Andersones pacienti bijuši bērni un sievietes, kas cietuši no vardarbības ģimenē, pusaudži dažādos dzīves samezglojumu brīžos, laulātie, kam radušās saticības problēmas, un veci ļaudis, kas nonākuši līdz stāvoklim, kad vairāk negatīvu domu nekā pozitīvu. Viņa strādājusi slimnīcās, vecu ļaužu mītnēs un dažādos bērnu un ģimenes centros. Kā tad mākslas terapeits ārstē slimās dvēseles?
– Es sava darba augļus parasti neredzu. Tie ienākas tikai pēc kāda laika, dažreiz – pēc vairākiem gadiem. Mans pirmais uzdevums ir panākt, lai cilvēks man uzticas, sāk stāstīt par savām likstām. Un te daudz var palīdzēt zīmēšana, veidošana un daudz kas cits, ko var darīt ar zīmuli, ar tušu vai krāsām, ar plastilīnu vai spēļu klucīšiem. Mans uzdevums ir novērtēt, kāds paņēmiens katrā konkrētā gadījumā būtu labākais. Nav svarīgi, kas tur iznāks, svarīgi ir vērot pašu procesu: kādu krāsu tu izvēlies, vai tu svītru velc īsu vai garu, stingri vai viegli. Bērnus no sasprindzinājuma labi atbrīvo darbošanās ar plastilīnu un dažādu kolāžu veidošana. Tas ir pirmais solis uz to, lai cilvēks mācītos pats tikt galā ar sevi, pārvarēt savas emocionālās grūtības. Šādās nodarbībās tiek atmodināta arī cilvēka zemapziņa, un viņš sāk apzināties sevī tādas īpašības, par ko agrāk nav domājis.
Vai Amerikā cilvēki meklē palīdzību pie mākslas terapeita? Jā, meklējot gan, un arvien biežāk. Sevišķi spāniski runājošie. Latvieša gan starp Andas Andersones pacientiem pa visiem desmit gadiem neesot neviena: “Latvieši ir pārāk atturīgi, tādi inteliģenti atturīgi.”

Prezidenta meita

Kad Gustavs Zemgals 1939.gadā aizgāja mūžībā, Andai bija trīs gadi. Viņa atceras tikai to, ka brālis arvien pirmais ierāpies vectēvam klēpī un viņu ļoti mīlējis. Vectēva vārds bieži ticis pieminēts, un ne tikai ģimenē:
– Atceros, ka nometņu laikos pret mums izturējās kā pret īpašām personām. Man gan tas likās savādi – kāpēc tad man jābūt tādai īpašai. Un vēl man radās doma: “Vectēvs bija ļoti cienījams cilvēks, viņš kļuva par prezidentu. Bet kas es esmu? Kas man jādara?” Tagad gan man patīk mūsu Latviešu centrā, kur pie sienas izlikti visu Latvijas Valsts prezidentu fotoportreti, apsēsties tieši pie vectēva.
Ar vislielāko apbrīnu Anda runā par savu māti Annu Ūdris:
– Kad 1928.gadā nomira vecmāmiņa un Gustavs Zemgals kļuva atraitnis, Annai savos deviņpadsmit gados bija jākļūst par pirmo dāmu pilī, jārīko pieņemšanas un jābūt tēvam par balstu visās lietās. Un viņa ar to visu lieliski tika galā. Viņa apprecējās ar Aleksandru Ūdri, juristu, ļoti cienījamu cilvēku. Tēvs palīdzēja jaunajam pārim tikt pie sava mājokļa, un viņi vija drošu ģimenes ligzdu. Bēgļu ceļā viņi izgāja ar trim bērniem. Kad cauri Vācijas bēgļu nometnēm 1950.gadā nonāca Amerikā, dzīve atkal bija jāsāk no jauna. Bet lielākie pārbaudījumi mūsu dzimtai un it sevišķi mammai nāca laikā no 1976. līdz 1978. gadam. Zviedrijā nomira Pauls Zemgals, mammas brālis. Gadu vēlāk autokatastrofā gāja bojā dēls Juris. Tā bija šausmīga traģēdija viņa sievai un bērniem, traģēdija mums visiem, jo Juris bija labākais un gudrākais no mums, viņš visus mācēja apmīļot, nomierināt, iedrošināt. Juridiskais birojs, kur viņš bija strādājis, pēc tam palīdzēja izskolot visus trīs bērnus. Bet vēl pēc gada nomira mūsu tēvs Aleksandrs Ūdris. Citu pēc cita māte bija zaudējusi trīs viņai vistuvākos cilvēkus. Un tomēr māte izķepurojās. Savā 85 gadu jubilejā viņa vēlējās tikai vienu dāvanu – lai svētkos būtu klāt viņas deviņi mazbērni. Un tā notika, tā bija brīnišķīga jubileja. Mūžībā māte aizgāja mēnesi pirms savas 90.dzimumdienas. Tas bija 1999.gadā. Vēl 1991.gadā viņa brauca uz Jelgavu, lai piedalītos Gustava Zemgala 120 gadu jubilejas sarīkojumos. Pēc šī brauciena māte saņēma daudz fotogrāfiju, kas deva iespēju izveidot labus dzimtas fotoalbumus, kuru mums nebija, jo bēgļu somās pārāk daudz vietas fotogrāfijām nebija.
Kas mātei palīdzēja nesalūzt dzīves pārbaudījumos, saglabāt labu, atsaucīgu sirdi līdz mūža galam? Es domāju, ka viņa vienkārši bija īsta latviete. Kuram latvietim gan nav bijis jāiet cauri grūtībām? Vecāki man iemācījuši jebkurās likstās izturēt un iet tālāk. Ir laiks, kad jānoraud sava asara, bet jābūt stipram, jārod dzīvei piepildījums.

Turpinājums

Gustava Zemgala mazmeita izaudzinājusi trīs dēlus. Mārtiņš ir biznesa finanšu analītiķis, Filips – namdaris un Pēteris – ārsts. Anda visvairāk priecājas par viņu saskaņu: “Viņiem ir tik atšķirīgi darbības lauki, bet viņi cits citu papildina un vienmēr ir gatavi palīdzēt viens otram. Es domāju, ka tā mums ir dzimtas tradīcija.”
Kamēr puikas bijuši mazi, mājās ticis runāts tikai latviski. Kad sākuši iet skolā, dikti gribējies būt tādiem kā visi citi, vairījušies no savas valodas. Tomēr Anda bieži tikusi aicināta uz skolu stāstīt par latviešu tradīcijām – kā cep kliņģeri, kā rupjmaizi, kā pušķo krēslu jubilāram, kā svin Jāņus. Ar gadiem dēli atkal aizvien vairāk interesējoties par latviešu valodu. Mārtiņš ņēmis pat privātstundas, lai savā profesijā varētu izteikties latviski. Arī Filips lasa latviešu avīzes un grāmatas. “Viņi sāk apzināties, kāda tā ir vērtība, jo ir lietas, ko vislabāk var izteikt latviešu valodā.”
Anda pati pabijusi visos Amerikas latviešu centros, jo dejojusi tautiskās dejas un spēlējusi volejbolu, dziedājusi meiteņu ansamblī un korī, piedalījusies latviešu dziesmu svētkos.
Arī uz Latviju pirmo reizi atbraukusi ar latviešu amatieru grupu: “Piedalījos Andreja Ritmaņa dziesmuspēlē “Tas vakars piektdienā”. Mūs uzņēma ļoti sirsnīgi, uzstājāmies 14 dažādās vietās. Bet visvairāk palicis atmiņā tas brīdis, kad zem lidmašīnas spārna pavērās Latvijas ainava. Un pēkšņi – Brīvības piemineklis! Man aizrāvās elpa. Gribējās pieminekli apkampt. Tai mirklī atcerējos, ka pieminekļa ideju iecerēja jau Gustavs Zemgals, tikai viņam nebija lemts piedzīvot tā atklāšanu.”