Palīdzību gaida unikāls kultūrvēstures piemineklis

“Dzintari” atrodas netālu no Talsiem. Ēka veidota latviskā garā kā sens dievturu templis. Latviskā tādā nozīmē, kā to izpratis šīs mājas kādreizējais

īpašnieks Tics Dzintarkalns (1874–1937), īstajā vārdā Teodors Dzintarkalns. Novadpētnieks. Talsu ģimnāzijas skolotājs no 1920. līdz 1933. gadam. Talsu ģimnāzijas novadvēstures muzeja dibinātājs. Arī Talsu pilsētas vecākais (1923).
Pašlaik ēkas stāvoklis ir bēdīgs, lai neteiktu vairāk. Gribu pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka iet bojā vienreizējs mākslas piemineklis. Ar labu meistaru darbu ēku vēl varētu glābt. Mājas pašreizējie iedzīvotāji – Liene Eidone ar ģimeni – ierobežotu līdzekļu dēļ šo unikālo mākslas objektu nespēj uzturēt pienācīgā kārtībā. Apzinoties telpu māksliniecisko vērtību, ģimene savu iespēju robežās tomēr cenšas paglābt māju no bojāejas.
“Dzintari” celti pagājušā gadsimta 30.gados. Par to, kādi tie izskatījās, varam lasīt 1939. gadā izdotajā Kārļa Vanaga “Ceļvedī pa dzimto zemi”.
Pār latviskā stilā darinātiem vārtiem uzraksts – “Debesu tēvs, Zemes māte – sargi”. Dzīvojamā ēka mazliet atgādina senlatviešu pili. Torņa galā – uzlecošas saules veidols. Ieejot pa parādes durvīm, labajā pusē simboliska mājas atslēga (pašlaik tā atrodas Talsu muzejā). Kreisajā pusē – freskas tehnikā darināts uzraksts. Norādīti mājas cēlāji un izdaiļotāji, kā arī īpašnieka uzvārds un celšanas gads. Mājas iekštelpas ar freskām izdaiļojis Talsu novadā dzimušais mākslinieks Kārlis Sūniņš, ko pēckara paaudzes pazīst kā spožu akvareļglezniecības meistaru. Daiļrades sākuma posmā viņš raženi darbojies fresku glezniecībā. Kārļa Sūniņa darbi rotā vairākas sabiedriskas ēkas un dzīvojamās mājas Rīgā un Cēsīs, kā arī Siguldas pili. Apjoma ziņā vislielākie darbi ir veikti “Dzintaros”.
Fresku tematikas pamatā ir latviešu mitoloģija. Atbilstoši iecerētaajm telpas lietojumam rotājumos izmantoti stilizēti latvju raksti un zīmējumi. Te ir altāra istaba, pasaku istaba, zāle un darbistaba. Izdaiļotas arī kāpņu telpu sienas, kā arī logu un durvju ailas. Latviski ornamenti rotā arī mēbeles un gaismas ķermeņus.
Kā te izskatījās 1939.gadā? Ceļvedī lasām: “Pagalmā redzam kūti ar uzrakstu – “Cilvēk, esi iecietīgs pret saviem radiem”. Pretī kūtij ir Ojāra muiža – puķēm rotāta suņa būda ar logiem. Aiz dārza sākas tīrumi, pret kuriem vērsts uzraksts “Daba”. Dārzā uz neliela paaugstinājuma atrodas vairāku metru augsts bruņinieku pils modelis. Pretī mājas ieejas durvīm slejas ozola kokā veidots Pērkona tēls, kam ap galvu varā kaltas liesmu mēles, bet labā rokā lokās vara zibens čūska. Uzraksti likti arī klētij un vairākām citām “Dzintaru” ēkām. Sētu aptver mākslinieciski veidots žogs. Visi sētas stabi un ēku pakši ir ornamentēti ar saulītēm un lietuvēna krustiem.”
Nāca karš un Kurzemes katls, māja palika bez saimnieka. Maz kas atlicis no kādreizējās godības. Bet to, kas ir, var celt saulē. Arī Kārļa Sūniņa freskas. Savā laikā šī sēta bija iecienīts tūrisma objekts. Par tādu tā atkal varētu kļūt, turklāt ne tik vien rajona, bet visas valsts mērogā. Par to vajadzētu domāt ne tikai tūrisma organizētājiem, bet arī kultūras darbiniekiem, Mākslinieku savienībai. Tas būtu cienīgs piemineklis Talsu novada pētniekam Teodoram Dzintarkalnam un māksliniekam Kārlim Sūniņam.

Gunārs Kušķis,
kultūrvēsturnieks

Kārļa Sūniņa freskas

Foto: Pēteris Korsaks