Annas kundze, kas vairāk nekā piecdesmit gadu strādā un dzīvo Jelgavas pilī, zina stāstīt, ka spoku tur ir “bez sava gala”. Dažreiz naktīs čaboņa, soļi un klusa “murmulēšana” skan blīvā plūsmā. Reiz slēgtā telpā klabējusi rakstāmmašīna. Citreiz skanējušas klavieres. Sargs pakāpis augstāk, ieklausījies – tiešām spēlē! Pienācis, atslēdzis durvis – kluss. Kā aizslēdzis, – spēlē. Slēdzis atkal vaļā. Atkal ciet. Klaviermūzika ar pauzēm turpinājusies. Pāris reizes pat neapklususi pēc durvju atvēršanas, bet tikai, kad viņš nostājies blakus klavierēm. Sargu šīs nekārtības tā satraukušas, ka viņš pat mēģinājis panākt kontaktu ar pārdabisko – “Kas tu esi?” viņš kliedzis. Mūzika apklususi, un cilvēks, nesaņēmis atbildi uz eksistenciālu jautājumu, kāpis lejup uz savu vietu. Bet, viņam ejot pa plašajām Rastrelli kāpnēm, klavierkoncerts atsācies ar jaunu sparu. Sargs izvēlējies pēdējo, kas atliek šādās reizēs, – nedzirdēt. Paņēmis kaut kādu mietu vai slotaskātu un dauzījis pa barokālajām metāla margām. Koncerts beidzies.
Citreiz Jelgavas pilī strādnieki, kas remontējuši veco hercogu rezidenci (tādi darbiņi tur notiek ik pa laikam), gaitenī ieraudzījuši veco baiļu valdzinājuma etalonu – cilvēku bez galvas, kas turklāt nācis viņu virzienā. Klusēdams. Vīri turējušies kā vīri, paķēruši turpat pa kādam darbarīkam, pa kādam sitamajam (he! he!) un devušies viesim pretim. Tas atkāpies, ieslīdējis muzeja telpā un vairs neesot bijis atrodams. Sen tas noticis, pirms pārdesmit gadiem vai vairāk. Bet pirms pāris gadiem, atceros, vietējā avīze ziņoja, ka jau citos remontdarbos atrasts pils sienā iemūrēts cilvēka galvaskauss. Bez ķermeņa.
Toties Rundāles pils dārzā kāds vīrs (viņš pats to stāstīja un, ticiet, nav melis vai jokdaris) tā vēlāk pastaigājies. Tumšs rudens vakars, viegli līņā. Viņš iet pa celiņu, domās iegrimis. Pretī pa celiņu nāk sieviete, viņš tai uzmanību pārāk nepievērš, bet viņa ir jauna, un viņas tērps ir viegls un gaišs, un balta auduma šalle ap kaklu. Sieviete pagājusi garām cieši līdzās, kad vīrs iedomājies, cik dīvains tai tērps tādam drēgnam vakaram. Mirklī pagriezies, bet sievietes vairs nav bijis. Nekur.
Kādā mazpilsētā man pazīstami mākslas studenti bijuši plenērā. Visur izguldināti, bet viens paliels bariņš ticis vecā mājā, par kuru vietējie laipni pastāstījuši, ka laba tā neesot. Studenti tik dzīvo nost. Pa dienu, protams, nekas. Bet no rīta vairāki sūdzas, ka pusi nakts kāds kā ar grābekli pa sienām braukājis, gulēt traucējis. Nekas, to var pieciest. Vēlāk divas meitenes redzējušas istabas vidū pakārušos vīru. Nekas, murgi. Bet kādu agru rītu visi jaunie mākslinieki sēdējuši pie galda. Brokastojuši. Pie viņiem bijis ciemos ienācis arī kāds vietējais suns. Sēž visi draudzīgi. Pie durvīm klauvē. Ies atvērt, te dzird, ka suns rūc taisni briesmīgi. Atņirdz zobus un pieglauž viedās spoku dzirdētājas ausis. Pieplok grīdai ar vēderu un rūkdams lien uz durvju pusi. Studenti tomēr muļķa lopiņam neklausīja, durvis atvēra, un tiešām – neviena tur nebija. Bet suns kā plēsts izjozis sētsvidū, uzlēcis ar priekšķepām uz akas malas un rējis dziļumā, kamēr aizsmacis.
Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltajā grāmatā” pati jaukākā nodaļa ir “Spoki”. Ne jau es viens tā domāju. Visiem patīk spoki. Nu, kaut vai mazliet. Varbūt īpatnēji, ka stāsti, ko dzirdēju 21.gadsimtā, pēc notikuma formas un pazīmēm daudz neatšķiras no Jaunsudrabiņa laika un vēl senāk dzirdētajiem. Baltā dāma, ko sauc pamatskolnieces un kas kļuvusi par humorīgu spoka pamatpiegrieztni. Dzīvnieku justas būtnes, soļi aiz muguras, mirušie bēru rītā, bērnu raudas kapličā. Bet ziniet, es domāju – ja spoki patiešām ir (iedomājieties taču!), tad viņiem gluži loģiski nevajadzētu mainīties. Viņi taču uz laikiem nolemti klīšanai, viņiem taču nav jāmainās mums līdzi. Viņi paliek tādi paši, baisi un valdzinoši. Cik bēdīgi būtu, ja Latvijā vairs nerādītos neviens spoks. Bet viss kārtībā, ir. Mūsu zeme ir noklāta ciešanām un mīklām. Kāda skaista un gudra meitene man teica, ka, vakarā pastaigājoties mežā, viņai bieži jāiedomājas, ka pagriezusies ieraudzīs zem egles stāvam klusu karavīru. Viņu taču ir pilns, tepat viņi ir, un viņus nedrīkst aizmirst. Bērnībā meitenes, palikdamas vientuļā lauku mājā, lozēja, kura ņems gultā kaķi, kas murrās un pamanīs, un aizbiedēs spokus. Cik daudzi kā apburti seko kaķa skatienam, kad tas pēkšņi uzmanīgi skatās sazin kur. Cik daudzi (arī es) smejas par garu izsaukšanu, dancinot šķīvīti, bet cik ir to, kas šo eksperimentu veiktu vienatnē un naktī? “Ir viegli būt stipram dienā, naktī tas ir pavisam kas cits.” (E.Hemingvejs). Tas attiecas gan uz mīlestību, gan uz kluso, nemanāmo mantojumu. Mēs jau nebaidāmies, zogam kapos ziedus un rīkojam ekskursijas kapličās. Mums jādzīvo, un nevajag domāt par tumšo, bet, ja gadās kas mulsinošs (un tā gadās), tad – visprecīzāko atbildi deva kāds mans draugs: “Es negribu par to domāt.”
Tomēr valdzinošākais no mantojumiem neiet prom. Tas nebaidās no aizmirstības. Kāds arheoloģijas profesors stāstīja – reiz braukuši meklēt vienu vecu kapu kalniņu. Vecos papīros tas bijis apmērīts un topogrāfiski uzzīmēts un minētas tuvumā esošās mājas. Tikai nav bijis atzīmēts, kurā pusē mājām tas ir. Aizbraukuši, meklējuši – pilns ar līdzīgiem pakalniem (no kapiem jau sen nav bijis nekas redzams). Ja izdotos atrast, identificētu, jo bijuši taču precīzi apmērījumi. Bet nevar atrast. Prasa vietējiem – vai nezināt, kur te kādi veci kapi? Tie saka – nav nekā tāda un nav bijis. Izmēģinājuši citu metodi – prasījuši: vai te kur nespokojas? Vietējie smējuši: ko jūs tās bērnu pasakas klausāties. Labi, tur, par to vietu tā runā. Arheologi pārbaudījuši norādīto vietu, pārmērījuši – tas bijis īstais kapu kalniņš. Šajā gadījumā varbūt nudien nav nekā pārdabiska, bet spoki tautas atmiņā palikuši vēl tad, kad reālā vēsture pilnīgi aizmirsta.
Padomājiet par to naktī.

Jānis Joņevs,
publicists