Starp divām informatīvajām telpām

Straujiem soļiem tuvojoties 1. septembrim, pieaug arī zināma spriedze sabiedrībā saistībā ar mazākumtautību skolu izglītības reformu, kas paredz, ka 60% mācību priekšmetu būtu mācāmi valsts valodā, bet 40% – dzimtajā valodā. Krievu skolu (runa nav par citām mazākumtautību skolām!) aizstāvības štāba aktīvisti jau paziņojuši, ka aicina skolēnus streikot un neapmeklēt skolu. Lai nu šie aicinājumi paliek uz “štābistu” sirdsapziņas. Svarīgākais ir kas cits – kā politikāņu uzkurinātās kaislības ietekmē mazākumtautību bērnu un jauniešu attieksmi pret valsti, kuru tie dēvē par savu dzimteni.

Vakar, 24. augustā, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta Mazākumtautību izglītības centrā tika prezentēts Baltijas sociālo zinātņu institūta pētījums “Cittautiešu jauniešu integrācija Latvijas sabiedrībā izglītības reformas kontekstā”. Prezentācijā piedalījās institūta direktore Brigita Zepa un viena no pētījuma autorēm Evija Kļave. Abas zinātnieces uzsvēra, ka pētījums ir noticis pavasarī, no februāra līdz aprīlim, kad politiskās kaislības sita augstu vilni un neizbēgami ietekmēja respondentu atbildes. Aptaujās piedalījās 1183 skolēni, 787 vecāki un 507 skolotāji no 50 mazākumtautību skolām Rīgā un Daugavpilī. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā reformas mērķgrupa uz to reaģē, kā tā ietekmē iesaistīto skolēnu, viņu ģimeņu un skolotāju attieksmi pret latviešiem, latviešu valodu, vai reforma sekmē sabiedrības integrāciju.
B. Zepa ar nožēlu konstatēja, ka salīdzinājumā ar agrāk veiktajiem pētījumiem pēc reformas sākšanas gan skolēnu, gan vecāku, mazāk skolotāju attieksme pret Latvijas valsti un valstisko identitāti kļuvusi krietni negatīvāka. Īpaši krasi attieksme uz slikto pusi mainījusies tieši skolēniem. 20% no aptaujātajiem skolasbērniem atzīst, ka pēdējā pusgada laikā viņu attieksme pret latviešiem pasliktinājusies. 58% skolēnu uzskata, ka latvieši un krievi ir divas konfliktējošas nometnes. Par nevēlamām segregācijas tendencēm liecina tas, ka 29% skolēnu piekrīt apgalvojumam, ka “labāk būtu, ja latvieši un krieviski runājošie dzīvotu nošķirti”. B. Zepa atzīst, ka bērnu/jauniešu atbildēs jūtams, ka viņi savās domās bieži nespēj izšķirties starp latviešu medijos dzirdamo un mājās un krievu valodas medijos sacīto. Tas tikai liecina, cik nevēlamas manipulācijas iespējas rodas tāpēc, ka Latvijā ir divas informatīvās telpas, katra ar saviem atšķirīgiem vēstījumiem.
Jautājumā par piederību Latvijai, kā atzīst E. Kļave, dominē biogrāfiskie apsvērumi. 85% skolēnu atbild, ka jūtas piederīgi Latvijai nevis tādēļ, ka tā ir viņu dzimtene, bet tādēļ, ka te ir viņu ģimene, radi un draugi. Tikai 18% skolēnu uzskata, ka latviešu valoda visiem jāzina tāpēc, ka viņi dzīvo Latvijā. Pārsvarā dominē pragmatisks uzskats, ka latviešu valoda jāzina, lai iegūtu labu izglītību un darbu.
Kopumā skolēnu attieksme pret bilingvālo izglītību ir pozitīva, negatīva tā ir attiecībā uz pāreju mācīties pārsvarā valsts valodā.
Kā uzsver B. Zepa, runas par izglītības reformēšanu aizsākās jau 1996. gadā. Vēl 2002. gadā tai atbalstu pauda 30% skolēnu un 23% vecāku. Šogad to atbalsta tikai 11% skolēnu un 10% vecāku.
Tagad visai sabiedrībai kopā būtu jāmeklē cēloņi atbalsta kritumam un jāanalizē, kāda atbildība jāuzņemas masu medijiem un kāda politiķiem. Jo, kā uzsvēra B. Zepa, nevar sekmīgi noritēt neviena reforma, kuru neatbalsta tās mērķauditorija.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv