Janvārī barikādes tika celtas Rīgā, augustā – Maskavā

X stunda

1991.gada 19. augusts. Majors Juris Vectirāns tad bija 1. policijas bataljona komandieris. Iepriekšējā izlūkošana liecināja, ka tiek gatavots uzbrukums, tāpēc pučs nebija liels pārsteigums policijas bataljona kaujiniekiem. Tāpat varēja gaidīt, ka X stundā vispirms uzbruks pēc Latvijas valsts neatkarības deklarācijas pasludināšanas jaunizveidotajām aizsardzības struktūrām – 1. policijas bataljonam, policijas skolai Kauguros un citiem objektiem. Un tomēr sākumā pārņēma neliels apjukums, jo situācija bija dramatiska.
Salīdzinājumā ar janvāra barikāžu dienām, kad visapkārt valdīja vienotība un pacilātība, puča dienās bija vajadzīga savaldība un izturētība. 1. policijas bataljonam bija pavēle neiesaistīties sadursmēs. Un tika darīts viss, lai pučisti bataljonu neiznīcinātu, jo apvērsuma rīkotāju plānos bija izraisīt asiņainas kaujas Rīgas centrā, kas kalpotu par iemeslu ieviest Latvijā īpašo PSRS prezidenta pārvaldi. Bataljona kaujinieki tika sadalīti pa dislokācijas vietām, izstrādāta sakaru sistēma.
Juris Vectirāns atzīst, ka viens no grūtākajiem komandieru uzdevumiem bija izskaidrot situāciju un atturēt dedzīgākos no iesaistīšanās kaujās ar ieročiem. Vajadzēja saglabāt personālsastāvu un taupīt spēkus. 20. augustā tika nodibināti sakari ar Augstāko Padomi, un turpmākie rīkojumi nāca no tās. Tā kā pučistiem bija pavēle iznīcināt bataljonu un arestēt tā komandierus, tajā laikā nebija iespējams doties aizstāvēt nevienu objektu, jo tas būtu iemesls kaujas izraisīšanai ap attiecīgo namu, kurā ciestu mierīgie iedzīvotāji. Tas varētu būt iemesls uzbrukt Augstākajai Padomei. Tikai, saņēmušas pavēli no Augstākās Padomes naktī uz 21. augustu, no rīta atsevišķas vienības sāka pildīt uzdevumus, pārņemt objektu apsardzi.

Īpašais uzdevums

Stāsta Juris Vectirāns:
“Naktī no 22. uz 23. augustu saņēmu rīkojumu izveidot vienību, kurai paredzēts īpašs uzdevums. No rīta no Augstākās Padomes Prezidija locekļiem Andreja Krastiņa un Tālava Jundža saņēmu Valsts aizsardzības padomes uzdevumu – ieņemt Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju (CK), arestēt Centrālās komitejas pirmo sekretāru, pārtraukt dokumentu iznīcināšanu. Sadarbībā ar īpašajām brīvprātīgo vienībām mēs veicām izlūkošanu jau no 20.augusta pie CK un Baltijas kara apgabala štāba namiem. Tur notika intensīva transporta kustība, dokumentu izvešana un iznīcināšana. Saņēmu atļauju 1.policijas bataljona kaujiniekiem pievienot arī Jelgavas milicijas grupu.
Operācija noritēja sekmīgi, jo CK apsardze lielu pretestību neizrādīja. Izveidojām aizsardzības sistēmu un sākām pakāpenisku ēkas pārņemšanu. Kopā ar saviem kaujiniekiem aizturēju Latvijas kompartijas pirmo sekretāru Alfrēdu Rubiku.
Par dažām aizturēšanas un aresta niansēm pagaidām negribu runāt, bet Latvijas Televīzijā parādītais sižets ir uzņemts ar divarpus stundu nobīdi. Mēs operāciju veicām laikā no vienpadsmitiem līdz apmēram divpadsmitiem. Kad aizturēju Alfrēdu Rubiku, ziņoju Augstākajai Padomei, un tad ieradās Tālavs Jundzis kopā ar Odiseju Kostandu.
Situāciju sarežģīja tas, ka Alfrēdam Rubikam tajā brīdī, kad mēs viņu aizturējām, bija Augstākās Padomes deputāta imunitāte. Kuru katru brīdi vajadzēja pienākt lēmumam, ar kuru Augstākās Padomes Prezidijs viņam šo deputāta mandātu anulēja. Kad saņēmu Latvijas Republikas ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa un prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšnieces Ritas Aksenokas parakstītu lēmumu par apcietinājumu kā drošības līdzekļa pielietošanu, varēju aizturēšanas operāciju pārvērst arestā. Kas zina, kur būtu Alfrēds Rubiks un kā tas ietekmētu tālāko notikumu gaitu, ja mēs nepaspētu viņu aizturēt. Viņa personīgā apsardze nebija liela, bet mums draudēja, mēģināja arī mūs uzpirkt.
Alfrēda Rubika evakuācijas varianti bija dažādi – gan ar dažādiem transportiem pa sauszemi līdz karaspēka daļai, gan ar ātrgaitas kuteriem pa Daugavu līdz karakuģiem. Pēc padomju nomenklatūras augsta ranga amatpersonu aizsardzības likumiem viņa evakuācijā varēja iesaistīties lieli spēki. Šinī gadījumā tas nenotika, jo mūsu vienības ierašanās bija negaidīta, ietekmēja arī Maskavas pavēle padomju karaspēkam neiesaistīties nekādās sadursmēs ar vietējiem spēkiem.”

Laikmetu maiņa

Alfrēda Rubika arestēšanā piedalījās arī 1.policijas bataljona Jelgavas rota un kaujinieki Armands Šteinbergs, Guntis Kupčus, kā arī Zigurds Aumeistars, Gunārs Rusiņš, Harijs Arnicāns, Andris Smočs un citi.
Ātri sapulcējās ļaužu pūlis. Daudzi bija noskaņoti agresīvi. Nu arestētāji pārvērtās par tikko apcietinātā miesassargiem, jo nedrīkstēja pieļaut izrēķināšanos.
Tolaik darbojās dažādi spēki un, kā tālāk stāsta ģenerālis, bijis ļoti sarežģīti komandēt bataljonu, jo tika saņemtas dažādu līmeņu pavēles un rīkojumi. Bija tādi, kas apzināti kavēja bataljona tiešo uzdevumu pildīšanu, prasot biežas bataljona personālsastāva, ieroču un ekipējuma pārbaudes, finanšu kontroles utt.
Vēl tagad uz daudziem jautājumiem ģenerālis atbild ar dziļdomīgu klusēšanu vai sakot, ka atbildei vēl nav pienācis laiks. Visiem zināmi toreizējā kompartijas pirmā sekretāra draudi, esot bijuši arī saraksti, kuros minētas personas, kas iznīcināmas, to vidū arī 1.policijas bataljona komandieris un vadošie virsnieki. Par toreiz valdošo zināmo apjukumu augstākajās varas iestādēs liecina fakts, ka Juris Vectirāns puča dienās divreiz tika atstādināts no bataljona komandiera pienākumu pildīšanas un divreiz atkal iecelts amatā.
Visā saspringtajā operācijā bija arī emocionāli brīži, kad no Latvijas kompartijas Centrālās komitejas ēkas karogmasta tika nolaists viļņotais LPSR karogs un uzvilktas Latvijas valsts simbola krāsas. Tūlīt pēc šiem notikumiem kaujinieki ar savu komandieri piedalījās Baltijas valstu solidaritātes pasākumā pie Brīvības pieminekļa. Un viņu izjūtas bija divtik sakāpinātas.
Jo cīņa vēl nebija galā.
Vēl Latvijā bija krievu tanki, kaut arī ierāvušies savās alās slepkavas raibajās uniformās – OMON, un vēl bija liela neziņa, kā šī cīņa beigsies.