Daugavas zīmes

Mazjumpravas Meža kapos guļ Juris Tugais – ar Andreja Pumpura darbiem līdz mums nonākušais Mīļās Mātes laikabiedrs, trakulīgais, kolorītais Torbēn-Juru saimnieks, Fītinghofa kādreizējais piķieris, klaušu laika protesta gars. “Savā jaunībā tas esot pie lielā Vītiņa lielkunga par piķieri dienējis un jau toreiz ne par Dievu, ne cilvēkiem neko nebēdājis, bet, ļoti stiprs un dūšīgs būdams, arvien niķotus jokus izdarījis,” tā par viņu raksta Andrejs Pumpurs. Jā, jaunības dienās pieredzējis muižā daudz pazemojumu un nicināšanas, viņš vairs nebaidījās ne tikai Dieva un cilvēku, bet arī paša Velna. Varējis, skaļi taurēdams, uz zirga muguras stāvēdams, izauļot no viena pagasta stūra līdz otram; paredzēt laiku uz priekšu; panākt, ka viņa lauki labākie, govis pienīgākās; iekopis pirmo lielo augļu dārzu šai pusē. “Savās mājās viņš kā karalis valdīja, katrs no tā bijās un uz vārda viņa pavēles izpildīja... Arī liels pulks bišu viņam bija... zirgi tam it sevišķi no rokas gāja.” Ar zirgiem viņš gauži lepojies, reiz pat “aizliedzies muižas kungam pārdot ērzeli, sacīdams, ka pats prot braukt ar labu zirgu”.

Foto: Vaida Villeruša

“Čūskas un rupučus tas nekad nesitis, bet tos glaudījis kā mazus sunīšus... Ar plinti nevarēja vislabākais ģēģers ne viņa cepurē, nei arī pašam iešaut. Klētis un staļļi tam arvien vaļā stāvēja dienā, kā naktī, nekad nedzirdēja, ka viņam būtu kas nozagts.”
Viņš baznīcā nekad negājis, bet, kur vien varēdams, garīdzniekus nerrojis un apsmējis, tiem spītējis un pretī stāvējis, pat mirstot no grēku piedošanas atteicies: “Kungiem un muižas valdīšanai tas mūžam pretinieks bijis un visādā ziņā raudzījis tiem spītēt un pārmetumus darīt, bet citādi trūkumu ciezdamiem tas daudz reizes sniedzis palīdzīgu roku, tik nevajadzējis viņiem būt vāciešiem – tos viņš ne acu galā nevarējis ieraudzīt.” Bet bērnus viņš mīļojis, daudzas reizes, garām iedams, pasaucis un izdalījis sarkanus ābolus, arī mazajam Andrejam.
Tugā vienīgais dēls Jānis – tikko kā apprecējis un gatavojies pārņemt Torbēn-Juru saimnieka godu, kad nomiris ar holēru, kas 1853.gadā sevišķi nikni plosījusies. Ar to viņš saslimis Rīgā, kur ar laivu bijis aizvedis preces uz tirgu. Pirmais nomiris viņa pārinieks – jau netālu no Rīgas, turpat laivā, atpakaļ braucot. Jānis tad viens pats atdzinis laivu pret straumi mājās, taču arī pats pēc pāris dienām miris. Visi, negribēdami aplipt, baidījušies viņu apkopt – vienīgi tēvs to darījis, un, kad bijis zārku apstellējis, nolicies mirušajam dēlam blakus uz platā galda un visu nakti to savās rokās sildījis – iezārkojot dēls bijis silts kā dzīvs. Jura sieva nomirst tūdaļ pēc dēla.
Juris Tugais daudziem sariebis – tie kopīgiem spēkiem izputina viņu no mājām, un senais gudrību glabātājs, lepnais spītnieks nomirst kā nabags Robežnieku māju piebūvē, un to apglabā vien četras vecas sievas, jo citi baidās mācītāja dusmu. Šķiet, ka tieši par viņu teikti mācītāja vārdi: “... palaidnieks, nicinātājs tā svētā Dieva vārda, kas tanī laikā mana mācītāja amatā ne reizi baznīcā bijis, nei manām pamācīšanām, nedz muižas pārmācīšanām paklausīgs bijis...” Mācītājs pavēl šo “dievgalda nicinātāju un burvi” rakt ziemeļu pusē pie kapsētas žoga. Tur tad arī šim klaušu laiku spītniekam 1992.gada 22.septembrī likta Kultūras fonda piemiņas zīme. Pēc rakstnieka Gunāra Priedes meta to kokā darinājis lielvārdietis Pēteris Bļodons, un uz tās arhīvā atrastie dati par Torbēnu saimnieku:
Torbēnu saimnieks
Juris Tugais 1785–1861
Sieva Anna 1790–1853
Dēls Jānis 1829–1853