Militārais piesārņojums. Tepat Latvijā

Nobeigums. Sākums “LV”, 05.08.2004.

Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Militārais mantojums kavē attīstību

Militārais piesārņojums saistīts galvenokārt ar divējādu bīstamību – piesārņo vidi ar toksiskām vielām un rada eksplozijas draudus. Daļa vecās munīcijas saglabājusies diezgan labi, tādēļ nereti, kā tas regulāri līdz šim noticis arī Cekulē, iedzīvotāji to meklē, lai iegūtu krāsainos metālus. Proti, lādiņi satur šo metālu detaļas, kuras interesenti ar dažādu rīku palīdzību demontē. Bieži vien, lai to izdarītu, spridzekļi tiek dauzīti, kas, saprotams, reizēm beidzas arī traģiski – ar ekstremitāšu sakropļošanu un pat nāvi. Par veco munīciju interesējas arī bērni un jaunieši, kas izklaidējas, to spridzinot un demontējot. Ik pa laikam šis militārais mantojums tiek atrasts pat daudzdzīvokļu namu pagrabos, metāla uzpirkšanas punktos, mētājamies dažādās vietās. Ņemot vērā, ka liela daļa veco spridzekļu joprojām saglabājuši spēju eksplodēt, tie daudzviet apdraud arī būvdarbus – ceļu izveidi, pazemes komunikāciju ierīkošanu, ēku celtniecību un pat lauksaimniecības zemes apstrādāšanu.
Daļa vecās munīcijas un cita militārā piesārņojuma sākusi sadalīties un izdalīt specifiskas ķīmiskas vielas, kā arī to savienojumus, kas apdraud cilvēkus, augsni un ūdeņus.
Turklāt jāmin degviela un citi naftas produkti, kas savulaik nevērīgi vai tīši izlieti militārajos objektos vai uzglabāti metāla tvertnēs, kuras tagad rūsē un ļauj piesārņojumam nonāk gruntī un pazemes ūdeņos, radot tālejošu kaitējumu. Speciālisti ir vienisprātis – militārais piesārņojums rada ne tikai tiešus draudus, bet arī kavē ekonomikas un tūrisma attīstību šiem mērķiem piemērotās vietās.

Trūkst valsts programmas, sadarbības un investīciju

Valstī joprojām nav vienotas un pietiekami koordinētas rīcības programmas militārā piesārņojuma likvidēšanai. Lai arī bruņotie spēki izvietoti galvenokārt bijušo padomju militāro objektu teritorijās, tie neuzņemas atbildību par visu padomju armijas atstāto platību sakopšanu.
“Jādomā par speciālas valsts programmas veidošanu šim nolūkam,” problēmas risinājumu iezīmē vides ministrs Raimonds Vējonis, atzīdams, ka to varētu īstenot Vides ministrijas (VM) un AM sadarbībā, taču arī tad viss “atdursies pret Finanšu ministriju”. Tieši materiāltehniskās bāzes trūkums tiek uzsvērts kā galvenais šķērslis militārā piesārņojuma likvidēšanā. Ņemot vērā, ka visu piesārņoto teritoriju pilnīga attīrīšana ir nereāla, skaidrs, ka būs jāturas pie lietderības principa, atzīst speciālisti. Tas nozīmē platību attīrīšanu tikai konkrētas saimnieciskās darbības drošības normas robežās. Proti, piemēram, parku ierīkošanai nepieciešama pārbaude un attīrīšana līdz 1,5 metru dziļumā, ceļu būvei 1,5 – 3 metru dziļumā, nopietnākām būvēm – vairāk. Tādējādi daudzu piesārņoto teritoriju attīrīšanā pašlaik reālākas cerības tiek liktas uz privātiem līdzekļiem un iniciatīvu. To attiecina arī uz Cekuli.

Cekules poligonā Latvijas un Vācijas vides aizsardzības fondu finansētā pilotprojekta laikā, kur, izmantojot datorizētu zondēšanu, meklē un neitralizē veco munīciju Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

“Ja šādam daļēji attīrītam objektam ir saimnieks, tā ir garantija, ka tur būs kārtība, nepiederošas personas nenāks un lādiņus nemeklēs,” skaidro AM valsts sekretāra padomniece Ilona Ekmane. Stopiņu pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Pumpurs informē, ka jau apzinātas vairākas bijušo munīcijas noliktavu privātas apsaimniekošanas iespējas – mācību bāzi te varētu ierīkot miesassargu asociācija, teritorijā ir iespējams izveidot atpūtas vietu kravu pārvadātājiem tālbraucējiem, sava interese varētu būt sabiedriskajai organizācijai “Leģenda”, kas nodarbojas ar kara mantojuma pētīšanu. Tiesa, kā norādīja NBS pulkvežleitnants Guntis Aizporietis, par šādām teritorijām, piemēram, Latgalē, neviens investors neliktos ne zinis. Tādēļ bez jau minētās valsts programmas tik un tā neiztikt.

Slepenība

Piesārņoto teritoriju attīrīšanas izmaksas un laiku ļoti ievērojami samazinātu pilnīga un precīza informācija par piesārņojuma atrašanās vietu, veidu un daudzumu. Diemžēl sīku ziņu par bijušo padomju armijas daļu specifiku, veiktajiem kaujas uzdevumiem nav, atzīst speciālisti. Ir bijuši mēģinājumi šo informāciju iegūt ar Krievijas vēstniecības starpniecību, taču ne sevišķi sekmīgi.
Zināmus datus būtu iespējams iegūt arī Vācijā, kas Otrā pasaules kara laikā samērā rūpīgi fiksēja savu karadarbību, piemēram, bombardēšanu, skaidroja G. Aizporietis. Taču par šādas kartogrāfiskas informācijas sagatavošanu Latvijai vajadzētu maksāt. Turklāt dārgi.

Kavēšanās un neizmantotas iespējas

Risinājums militārā piesārņojuma likvidēšanai ir Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļu piesaistīšana, atzīst I. Ekmane. Tieši tā jau 90. gadu vidū rīkojusies Vācija. Tiesa, tam nepieciešams valsts līdzfinansējums, kas Latvijas gadījumā nebūtu no mazajiem.
Atsevišķas pašvaldības jau pirms vairākiem gadiem izrādījušas interesi par ES finansējuma piesaisti bīstamā piesārņojuma likvidēšanai, taču iecere palikusi vien idejas līmenī. Proti, pirms diviem gadiem kāda Lielbritānijas vēstniecības ieteikta angļu privātkompānija ar pasaules mēroga pieredzi atmīnēšanā, izteikusi piedāvājumu strādāt Latvijā, savukārt AM bijusi gatava dot visu nepieciešamo specifisko informāciju, kas nepieciešama šo projektu pieteikumiem. Taču mūsu puse kavējusies ar projekta priekšdarbiem, bet firma pa to laiku saņēmusi daudz izdevīgāku un apjomīgāku darba piedāvājumu Afganistānā, stāsta I. Ekmane. Viņa arī norāda uz citu problēmu – Latvijā joprojām nav Ministru kabineta (MK) noteikumu, kas reglamentētu visu ar piesārņoto teritoriju attīrīšanu saistīto procesu. Taču arī te, kā uzskata speciāliste, būtu iespējams izmantot Vācijas praksi – pielāgot šīs pieredzes ziņā bagātās valsts attiecīgos normatīvus Latvijas apstākļiem.
Pagaidām gan iesaistīto ministriju – AM un VM – darbība ES līdzekļu piesaistīšanā un minēto MK noteikumu izstrādāšanā nav vainagojusies ar vērā ņemamiem rezultātiem. Vides ministra viedokli šajos jautājumos “Latvijas Vēstnesim” neizdevās iegūt vairāku darba dienu laikā, bet VM sabiedrisko attiecību speciālisti norādīja – ES līdzekļu piesaistīšana sprādzienbīstamā piesārņojuma attīrīšanā nav VM kompetencē, bet MK noteikumu radīšanai vēl nepieciešama piesārņoto teritoriju apzināšana. Savukārt I. Ekmane skaidro: “ES finansējumu aizsardzības sektoram nepiešķir. Ja šajā jomā gribam kaut ko darīt, tad tas iespējams ar VM starpniecību.” Attiecībā uz nepieciešamajiem MK noteikumiem AM pārstāve norāda: “Formāli tie nav Aizsardzības ministrijas kompetencē, taču jūtos morāli atbildīga, un kādam tas jāsāk darīt. Tādēļ jau rudenī, kad beigsies atvaļinājumu laiks, esmu gatava aicināt VM un Pašvaldību savienības pārstāvjus šos jautājums apspriest un sākt darbu pie normatīvo aktu bāzes radīšanas.”
Kopumā AM un VM sadarbību I. Ekmane vērtē pozitīvi, taču atzīst – tā nav pietiekama tieši militārā piesārņojuma problēmas risināšanā, kur Cekules pirmprojekts varētu būt labs iesākums.

Uzziņai:

Bijušajām PSRS bruņoto spēku bāzēm raksturīgākais piesārņojums:
• naftas produkti (degviela, smēreļļas u.c.);
• raķešu degviela;
• azbests;
• smagie metāli;
• degazējošas vielas un to šķīdumi;
• transformatoru eļļa;
• krāsas un šķīdinātāji;
• munīcija (tostarp nesprāgusi);
• sadzīves atkritumi un būvgruži.

2004. gada pirmajā pusgadā iznīcinātā munīcija:

• 30 dažāda lieluma aviācijas bumbas, puse no tām – 50 – 250 kg smagas;
• astoņas munīcijas vienības ar kalibru 155 – 250 milimetri;
• 167 vienības ar kalibru 100 – 155 mm;
• 859 vienības ar kalibru 30 – 100 mm;
• 5 615 munīcijas vienību ar kalibru līdz 30 mm;
• 401 rokas un šauteņu granāta;
• 596 mīnmetēju mīnas;
• 29 kājnieku un prettanku mīnas;
• 659 kilogrami artilērijas pulvera.

Piesārņojuma bīstamības pakāpes