Muzejspeciālisti strādā

Ventspils ir ne tikai nākotnes pilsēta, bet arī tagadnes Ziemeļkurzemes ekonomikas un kultūras centrs. Sakārtota un labiekārtota pilsēta ar neaizsalstošu ostu un olimpisko centru, ilggadējo autoritatīvo un atraktīvo pilsētas galvu Aivaru Lembergu, savu augstskolu, Piejūras brīvdabas muzeju un Ventspils muzeju, kas kopš 2001.gada saimnieko teicami restaurētajā Livonijas ordeņa pilī. Viens no diviem provinces muzejiem (otrs darbojas Cēsīs), kas ne tikai uzcītīgi vāc jaunus materiālus un iekārto interesantas ekspozīcijas, pieņem tūkstošiem apmeklētāju un veic arheoloģiskos izrakumus, bet arī izdod savus rakstus (Acta historica Vindaviensis). Turklāt ne vispārīgus, bet zinātniskus, gribētos pat teikt – akadēmiskus rakstus, jo autoru vidū ir akadēmiķi un habilitētie doktori (J.Stradiņš, Ē.Mugurēvičs, I.Lancmanis, J.Urtāns).
Tas ir labi, bet vēl labāk, ka krājuma veidošanā iesaistīti, tā sacīt, arī vienkārši ierindas muzejzinātnieki, kas diendienā gan Ventspilī, gan citās pilsētās strādā šajā tik vajadzīgajā garīgās kultūras jomā. Un ļoti labi, ka starp rakstītājiem ir arīdzan ārzemju lietpratēji (no Vācijas, Polijas, Igaunijas), kuriem, tāpat kā citiem interesentiem, kas nezina latviešu valodu, grāmatu publikāciju saturu palīdzēs saprast tām pievienotās anotācijas angļu vai vācu valodā (šajās valodās ievietotas arī dažas apceres).
Ventspils pilsētas domes atbalstītā “Rietumlatvijas vēstures izpētes projekta” ietvaros Ziemeļkurzemes metropolē 2000.gadā notika starptautiska konference “Kurzemes un Zemgales hercogiste – pētniecībā sasniegtais un perspektīvas”, kurā nolasītie referāti veidoja muzeja rakstu pirmā laidiena (2001) pamatu. Otrais laidiens, kuru lasītāji saņēma neparasti ātri – jau pēc vienas ziemvasaras (2002), bija veltīts Kurzemes arheoloģijai. Šai problēmai domātā starptautiskā konference, kurā piedalījās ap 20 Latvijas, Lietuvas, Krievijas un Polijas zinātnieku, notika Ventspilī 2001.gada maijā. Divpadsmit no viņiem ar saviem priekšlasījumiem startēja rakstu otrajā krājumā.
Pērnā gada beigās ar 10 apcerēm nāca klajā jau trešais Ventspils muzeja rakstu laidiens. Tas sākās ar tradicionālo daļu “Arheoloģija”. A.Vijups un V.Muižnieks savās publikācijās aplūko arheoloģiskos pētījumus Puzes pilskalnā (tas atrodas Ventspils rajona Puzes pagastā, apmēram 1 km uz dienvidrietumiem no Puzes baznīcas un Lejaskroga kapsētas nomaļā vietā mežā) un minētajā kapsētā, kā arī apbedīšanas tradīcijas Ziemeļkurzemē.
2002.gada vasarā veicot izrakumus šajā pilskalnā, tika iegūts interesants un Latvijas arheoloģijā ne tik bieži sastopams atradums – vēlā dzelzs laikmeta beigu un viduslaiku sākuma bronzas rotaslietu depozīts. Ņemot vērā tā gada Puzes ekspedīcijas izdarīto izrakumu nelielo apjomu, depozīta atrašana uzskatāma par īpašu veiksmi. A.Vijupa rakstā aplūkoti tā uziešanas apstākļi, sastāvs, noteikta guvuma hronoloģija. Ar 13.gs. beigām datējamais atradums sniedz būtisku ieskatu pilskalna pastāvēšanas beigu posma notikumos, ļaujot hipotētiski noskaidrot tā bojāejas apstākļu atsevišķus aspektus.
V.Muižnieks aplūko 2001. un 2002.gada pētījumus Lejaskroga senvietā, rezultātus skatot vienā – garīgās dzīves specifikas – rakursā. Rakstā atainots tas sinkrētiskais, kristietību un pirmskristiskos ticējumus organiski savienojošais pasaules skatījums, kuram līdzīgi kā citās 14.–17.gs. apbedījumu vietās var izsekot arī šajā kapsētā. Interesi saista ne tikai pati apcere, bet arī tās secinājumi (110.–111.lpp.): Lejaskroga kapos “paralēli kristīgajām rakstura tradīcijām (mirušo apbedīšanai baznīcas kapsētā, rietumu orientācijai u.c.) saglabājušies ar kristīgo eshatoloģiju (reliģijas mācība par cilvēka nāvi – R.T.) nesaistīti reliģiskie priekšstati. Par to liecina bagātais kapu inventārs – rotas, ieroči, monētas, darbarīki un sadzīves priekšmeti, kas mirušajiem līdzdoti acīmredzot kā aizkapa dzīvē nepieciešamas lietas”. Vēl interesantāks ir slēdziena turpinājums, kurā zinātnieks raksta: “Šodien ir grūti viennozīmīgi skaidrot seno apbedīšanas tradīciju noturību. Tās iemesli varēja būt vairāki, ko noteica iedzīvotāju reliģiskā, sociālā, materiālā un tiesiskā situācija. Iespējams, ka Puzē tas saistīts ar ciema (pagasta) ļaužu tiesisko stāvokli. 16.gadsimta beigu rakstītajos avotos Puzes muižas novads apzīmēts par “Ķoniņa (karaļa) muižu” (Köningshof). Vietvārds varētu netieši liecināt, ka viduslaikos šeit dzīvojuši brīvzemnieki, līdzīgi kā plašāk pazīstamajos Kuršu ķoniņu ciemos Kuldīgas apkārtnē.”
Grāmatas otro daļu, kas veltīta Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsturei, ievada P.Pētersones apcere ar modernu nosaukumu “Komunikāciju sistēmas Kurzemes hercogistē Ziemeļu kara laikā”. Rietumlatvijas vēstures izpētes projekta granta stipendiāte turpina problēmu par pasta sakaru attīstību agrajos jaunajos laikos un Zviedrijas, Kurzemes un Krievijas savstarpējo konkurenci šajā laikā hercogistē, tuvāk pievēršoties Lielā Ziemeļu kara gadiem 18.gs. sākumā.
Latviešu vēsturnieki par katoļu baznīcas pagātnes jautājumiem Latvijā lielākoties raksta katoliskās Latgales aspektā. Patīkams izņēmums ir rakstu 3.laidienā ievietotā K.Antes apcere par katoļu priesteriem Kurzemē laikā no 1795. līdz 1918.gadam, tuvāk pievēršoties Alsungas baznīckungu dzīves un darba gaitām. Pētniece norāda, ka 19.gs. Kurzemes guberņā tikai apmēram 10% iedzīvotāju bija katoļi. Viņi dzīvoja vai nu izkaisīti starp luterāņiem, vai arī konfesionāli viendabīgos novados, kā Skaistkalnē un Alsungā. Kurzemes katoļi dzīvoja savrupi un bija konservatīvi gan sadzīvē, gan ticības lietās. Tas deva viņiem iespēju saglabāt savu reliģisko identitāti. Vietā būs citēt raksta autores secinājumu (208.lpp.): “Kurzemes Romas katoļu priesteru statusu un rīcības brīvību (..) noteica Krievija valdības izdotie rīkojumi, kas stingri reglamentēja katoļu Baznīcas darbību. Valdības politika bija virzīta uz to, lai panāktu katoļu Baznīcas juridisku, saimniecisku un ideoloģisku iekļaušanu vienotā valstī. Katoļu Baznīcas garīgā dzīve bija atrauta no Vatikāna (..). Draudzes klēru pamatā veidoja dažādas izcelsmes vācu un poļu tautības cilvēki. Taču vairums garīdznieku prata latviešu valodu vai arī centās to apgūt, jo tas bija nepieciešams draudzes darbā. Ja viņi izcēlās ar saimnieciskām vai garīgām aktivitātēm, tad tika pārcelti uz citu draudzi vai pat citu guberņu.”
Jaunu pavisam jauno laiku jautājumu iztirzā J.Ciganovs labi ilustrētā (to var teikt gandrīz par visām publikācijām) rakstā “2.Ventspils kājnieku pulks 1919.–1940.gadā”. Publikācijā iezīmēts gan Latvijas armijas veidošanās process, īpašu uzmanību pievēršot 2.Cēsu bataljonam kā minētā pulka aizsākumam, gan pulka formēšanai 1919.gadā un tā gaitām līdz Latvijas okupācijai. Gribas cerēt, ka rakstu turpmākajos laidienos lielāka vieta tiks veltīta publikācijām par Latvijas 20.gs. vēsturi.
Ventspils muzeja rakstu jaunāko krājumu noslēdz tradicionālais S.Lasenbergas pārskats par šīs nozīmīgās kultūras (un arī zinātniskās!) iestādes darbu 2002.gadā. No tā uzzinām, ka muzeja un tā filiāļu apmeklētāju skaits gada laikā pieaudzis no 90 līdz 122 tūkstošiem, ka ar Latvijas vēstniecības Nīderlandē starpniecību krietni papildināta 16.–18.gs. Kurzemes karšu kolekcija, ievērojami pieauguši muzeja arheoloģiskie jaunieguvumi, Piejūras brīvdabas muzejā tiek veidots enkuru krājums. Un vēl un vēl... Par to prieks arī šo rindu sacerētājam, kuram Ventspils ir jaunības pilsēta.
Īsā apskatā var pakavēties tikai pie nedaudziem, autoraprāt, būtiskākajiem un saistošākajiem rakstiem, ar to nebūt nesakot, ka ievērību nav pelnījušas pārējās apceres. Kopumā Ventspils muzeja rakstu sastādītājus M.Jakovļevu un A.Vijupu, redkolēģiju (A.Vijups, I.Lancmanis, V.Kvaskova, A.Vasks) un izdevēju – LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds – var tikai uzteikt. Ar nepacietību gaidīsim šā vērtīgā izdevuma 4., 5. un turpmākos laidienus.

Prof. Dr. habil. hist.