Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā

No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums “LV”, 09.06., 16.06., 30.06., 07.07., 14.07., 21.07.,
28.07.2004.

Lai nodrošinātu latviešu iesaistīšanu Vācijas bruņotajos spēkos, notika iedzīvotāju pārbaude (Musterung), faktiski mobilizācija. Latvijas teritorijā iesaukšanu veica no 1943. gada marta līdz 1944. gada augustam. Kurzemē mobilizācija turpinājās vēl 1944. gada septembrī un oktobrī. Pirmā mobilizācija Latvijā notika no 1943. gada marta līdz augustam. Pārbaudei un iesaukšanai tika pakļauti 1919.–1925. gadā dzimušie. Mobilizāciju veica uz vācu okupācijas varas 1941. gada 19. decembrī izdoto noteikumu pamata par darba pienākuma ieviešanu ieņemtajos

Latvijas iedzīvotāji dodas bēgļu gaitās. 1944. gada augusts. Kinožurnāls “Ostland Woche”, Nr. 115. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Austrumu apgabalos. Noteikumi paredzēja stingru sodu par izvairīšanos no dienesta atbilstoši kara laika likumiem.
Lai realizētu iesaukšanas akciju, ģenerālkomisariāta Darba un sociālajā pārvaldē nodibināja speciālu vadības štābu. Mobilizācijas sarakstus sastādīja policija. Vācu okupācijas iestādes noteica iesaucamo skaitu: SS leģionā – 15 500, vērmahtā – 22 000, civilajā darba dienestā – 15 600 vīru. Iesaukšanas direktīvas noteica, ka obligātajam darba pienākumam pakļautajiem jāļauj brīvi izvēlēties vienu no trim dienesta veidiem. Bet reāli šāda brīva izvēle netika pieļauta. Ar H. Himlera 1943. gada 24. marta rīkojumu bija noteikts, ka latviešu SS leģionā var iesaukt vīriešus, kas nav īsāki par 164–168 cm, vecumā no 17 līdz 45 gadiem. Iesaucamajam bija jābūt ārietim, viņš nedrīkstēja būt iepriekš sodīts, un tam bija jābūt fiziski un garīgi piemērotam SS ieroču dienestam.
Arī zemes pašpārvalde tika iesaistīta latviešu mobilizācijā vācu bruņotajiem spēkiem. 1943. gada 9. martā parādījās ģenerāldirektora O. Dankera uzsaukums latviešiem stāties leģionā. Atbalstot iesaukumu, zemes pašpārvalde mēģināja izvirzīt nosacījumus, ar kādiem tā atbalstītu leģiona veidošanu. Bija izvirzītas prasības, ka leģiona komandierim jābūt latviešu ģenerālim Rūdolfam Bangerskim, ka latviešu karavīru apmācība jāveic vismaz sešus mēnešus. Pašpārvalde arī pieprasīja, lai latviešu karavīriem būtu tāda pati apgāde un tiesības kā vācu karavīriem un lai latviešu vienības tiktu izmantotas Austrumu frontes ziemeļu sektorā, tas ir, tuvāk Latvijas robežām. Vācu okupācijas iestādes nedomāja nopietni pildīt šādas latviešu pašpārvaldes prasības.
Sākumā nacistu režīma vadība apsolīja, ka R. Bangerskis būs 15. latviešu SS divīzijas komandieris, bet vēlāk abu leģiona divīziju – kā 15., tā arī 19. – komandieri bija vācieši.
R. Bangerskis tika iecelts par leģiona ģenerālinspektoru. Viņa tiesības bija ierobežotas un nenoteiktas, bez reālām iespējām iejaukties latviešu karavīru vienību komandēšanā.
R. Bangerskim tika piešķirta SS grupenfīrera un ieroču SS ģenerālleitnanta pakāpe.
Pirmajā iesaukumā Latviešu SS leģions saņēma 17 971 vīru, tas ir, 53% no iesaukto kopskaita, vērmahts 12 979 (36,4%), pārējie – 4769 (13,3%). Otrais iesaukums notika 1943. gada oktobrī – novembrī. Šoreiz mobilizācijai tika atkārtoti pakļauti 1919.–1924. dzimušie, kā arī realizēts pilnīgs 1923.–1925. gadā dzimušo iesaukums. Trešais iesaukums notika 1943. gada decembrī un 1944. gada janvārī. Iesaukšanai tika pakļauti 1917.–1918. gadā, kā arī 1922. un 1924. gadā dzimušie vīrieši. 1944. gada jūlijā iesauca 1926. gadā dzimušos vīriešus. Pārbaudes – iesaukšanas akciju veica SS papildinājuma komanda (SS–Ersatzkommando Lettland). Šajos divos iesaukumos Latviešu leģionam nosūtīja ap 12 000 vīru. Lai mazinātu izvairīšanos no iesaukuma 1944. gada sākumā vācu okupācijas iestādes noteica bargākus sodus. Par nepaklausību draudēja nāvessods. Kopš 1944. gada 14. februāra rīkojumu par iesaukšanu karadienestā parakstīja pašpārvaldes pirmais ģenerāldirektors O. Dankers vai arī Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis. Tam visam vajadzēja viest pārliecību, ka iesaukšana notiek atbilstoši Latvijas Republikas laika likumdošanai.
1944. gada pirmajā pusē, piesaistot arvien jaunus gadagājumus, iesaukšanai tika pakļauti vairāk nekā 42 000 cilvēku. Jūlijā okupācijas iestādes izsludināja totālo mobilizāciju, kuras laikā tika pārbaudīti visi gadagājumi, sākot ar 1910. gadu, ietverot arī agrāk atbrīvotās, tā sauktās neaizstājamās personas. Šajā laikā sākās 1927.–1928. gadā dzimušo jauniešu iesaukšana Gaisa spēku izpalīgu dienestā. Līdz 1944. gada septembrim iesauca ap 19 000 jauniešu.

Ievainotie latviešu karavīri Latviešu leģiona Rīgas slimnīcā. 1944. gada 22. septembris. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Latviešu SS leģiona cīņas frontē

Otrā pasaules kara laikā Latviešu leģiona sastāvā ietilpa divas divīzijas: 15. un 19. divīzija. Pirmo saformēja 15. latviešu SS brīvprātīgo divīziju, kuras nosaukums vēlāk bija 15. ieroču SS grenadieru divīzija. Tās komandieris bija fon Piklers–Burghauzs. 1943. gada nogalē divīzijā bija 15 192 vīri, bet 1944. gada vasarā – jau 18 413. Latviešu leģiona 15. divīzija galvenokārt piedalījās aizstāvēšanās kaujās Krievijā. Kaut arī latviešu karavīri nebija pietiekami labi apmācīti un apbruņoti, 1943. gada novembrī divīzija ieņēma aizsardzības iecirkni pie Novosokoļņikiem. Pēc smagām atkāpšanās kaujām 1944. gada sākumā 15. divīzija tika pārcelta uz frontes iecirkni Redjas upes krastā, apmēram 45 kilometrus no Staraja Rusas. Arī šajā frontes sektorā notika smagas kaujas, kurās izcēlās pulkveža Viļa Januma kaujas grupa. Īpaši cieta divīzijas 32. un 33. pulks. 1944. gada februārī divīzijai tika iecelts jauns komandieris SS oberfīrers Nikolaus Heilmanis. Viņš bija policijas virsnieks ar vājām militārām zināšanām un komandēšanas prasmi. 1944. gada 18. februārī divīzija saņēma pavēli atkāpties uz sagatavotajām aizsardzības pozīcijām (t.s. Panteras pozīcijas) Veļikajas upes krastā. No marta līdz aprīlim divīzijas karavīri cīnījās frontes sektoros pie Ostrovas, Pleskavas un Opočkas.
1944. gada jūnijā sarkanarmija sāka savu vasaras ofensīvu un latviešu spēki kopā ar vācu karaspēka daļām cīnījās Bardovo–Kuderevas sektorā. Šajās kaujās (t.s. Jāņukalna kaujās) izcēlās divīzijas 32. pulks komandiera pulkveža Arvīda Krīpena vadībā. Jūlija vidū divīzija jau bija atkāpusies Latvijas teritorijā. Šajās atkāpšanās kaujās pie Mozuļiem, šķērsojot Zilupi, gandrīz pilnībā tika iznīcināta pulkvežleitnanta Kārļa Aperāta vadītā 32. un 33. pulka kaujas grupa. K. Aperāts pēc nāves tika apbalvots ar Dzelzs krusta Bruņinieku pakāpi.
Pēc smagajiem zaudējumiem 1944. gada vasaras kaujās vācu militārā vadība atlikušās 15. divīzijas daļas jūlijā pārcēla uz Vāciju pārformēšanai. Augusta otrajā pusē divīzijas pārpalikums jau bija Austrumprūsijā. Šeit tas saņēma papildinājumu no darba dienestā iesauktajiem latviešu jaunekļiem, kas jau iepriekš bija nosūtīti uz Vāciju. Gada beigās divīzija bija kaujas gatavībā. 1945. gada sākumā tā tika iesaistīta smagās kaujās Austrumprūsijā, pie Dancigas, Pomerānijā, Meklenburgā. Maija sākumā divīzijas vienības pulkveža V. Januma vadībā padevās gūstā amerikāņiem un angļiem.
1944. gada sākumā SS augstākā vadība nolēma 2. SS latviešu brīvprātīgo brigādi pārformēt par divīziju. 7. janvārī H. Himlers izdeva pavēli par 19. latviešu SS brīvprātīgo divīzijas izveidi, kuras sastāvā ietilpa trīs grenadieru pulki. Divīzijas formēšana tika pabeigta marta vidū, kad tā kopā ar 15. divīziju ieņēma aizsardzības pozīcijas Veļikajas krastos. Divīzijas komandieris bija SS oberfīrers Heinrihs Šults, to vēlāk nomainīja SS standartenfīrers Boks. Pēdējais divīzijas komandieris bija SS brigādefīrers Bruno Štrekenbahs. 19. divīzijas kājnieku priekšnieks bija pulkvedis Voldemārs Veiss. 1944. gada jūnijā divīzijā bija 10 592 vīri, kuru skaits rudenī pieauga līdz 12 507 vīriem.

No 1944. gada marta līdz jūlijam 19. divīzija piedalījās smagās atkāpšanās kaujās Krievijā kopā ar 15. divīziju. 17. jūlijā divīzijas daļas šķērsoja Latvijas robežu Kārsavas rajonā. Tā bija iesaistīta smagās cīņās pie Lubānas ezera. Augustā 19. divīzija atkāpās uz Aiviekstes pozīcijām. Pēc sarkanarmijas jauniem uzbrukumiem septembrī divīzijas karavīri kopā ar SS VI korpusu piedalījās Mores kaujās. Vācu 18. armijas pavēlnieks Karls Hilperts izteica pateicību 19. divīzijas karavīriem par drosmi Mores kauju laikā, kas deva iespēju aizkavēt sarkanarmijas uzbrukumu un izvest vācu spēkus no Igaunijas. Ar Mores kaujām beidzās 19. divīzijas cīņas Vidzemes telpā.
1944. gada oktobrī 19. latviešu divīzija kopā ar vācu 16. un 18. armijas daļām atkāpās uz Kurzemi. Šajā laikā Latvijas rietumu daļā, Kurzemē, tika ielenkts liels vācu karaspēka grupējums. Izveidojās tā sauktais Kurzemes cietoksnis. Tajā ietilpa Talsu, Ventspils, daļa Kuldīgas, Aizputes, Tukuma un Liepājas apriņķis, pavisam 13 pilsētas un 76 pagasti. Kurzemes cietoksnī bija apmēram 230 tūkstoši vietējo iedzīvotāju, ap 150 tūkstoši bēgļu no citiem Latvijas rajoniem, kā arī ap 35 tūkstoši bēgļu no PSRS apgabaliem.
Kurzemes cietokšņa aizstāvēšanā piedalījās 32 vācu divīzijas, arī latviešu 19. divīzija. Grupējuma komandieris kauju sākumposmā bija ģenerālpulkvedis Ferdinands Šerners. Frontes garums Kurzemē bija aptuveni 170 km. Nelielā teritorijā bija koncentrēts liels armijas un civiliedzīvotāju skaits.