Noķert nāvi aiz astes

Pēdējās stikla šķembiņas, ar kurām bija piedzīta viņa pieres labā puse, izkrita nesen. Nu vairs pierē gozējas tikai kropla rēta, kas vienmēr, pieejot pie spoguļa, salutē pagātnes notikumu atcerei. Viņš jau pieradis šo rētu neredzēt. Gluži kā deguns, acis vai ausis tā paša skatījumā kļuvusi par neatņemamu sejas sastāvdaļu. Bet ir vēl atmiņas. Viens pagātnes mirklis, kas, ne lūgts, ne aicināts, pats sevi iedzīvinājis tagadnē un ietiepīgi negrib nogrimt aizmirstībā. Nav iespējams prognozēt, kad tas atkal nostāsies acu priekšā, sludinot – te nu es esmu, un piespiedīs sevi izdzīvot no jauna.

28.jūlija vēls vakars, Ventspils rajons, ceļš Ventspils – Kuldīga. Pie automašīnas “BMW 320” stūres sēdējis 18 gadus vecs jaunietis, kurš tikai šā gada jūnijā ieguvis autovadītāja apliecību. Mašīnā bija pasažieris, šofera vienaudzis. Vadītājs nav izvēlējies atbilstošu braukšanas ātrumu un vairs nav spējis novaldīt spēkratu. Auto saslīdējis, nobraucis no ceļa un apgāzies. Pasažieris gāja bojā (piektais bojāgājušais šogad Ventspils rajonā), bet vadītājs ar dažādām traumām ievietots Ventspils slimnīcā. Kā noskaidrots, autovadītājs nebija lietojis alkoholu. Tieši pirms gada, 28.jūlija rītā, ap pulksten septiņiem uz šī paša ceļa pie pagrieziena uz Zūrām līdzīgos apstākļos nositās 25 gadus vecs ventspilnieks. Pārsniedzis ātrumu, nobraucis no ceļa, un auto finišējis grāvī Foto: Evija Rituma

Ceļu satiksmes negadījums ar bojā gājušajiem vai cietušajiem. Šovasar gadu gadiem ilgušais posts uz ceļiem beidzot ir uzmanības degpunktā. Parasti šīs drūmās ziņas, ar kurām piesātināta Latvijas informācijas telpa, sabiedrības ausīm bija gluži pierastas, un tās pat paslīdēja garām neievērotas. Emocijas dažreiz gan uzjundīja. Uzjundīja, kad notikusi īpaši smaga avārija vai cietis sabiedrībā pazīstams cilvēks. Bet tad atkal viss norima.
Cilvēki sitas, mainās tikai notikuma vieta, laiks, mašīnas marka. Nemainās sāpes, kas jāizcieš pašiem upuriem, aizgājēju vai cietušo tuviniekiem un draugiem. Šīs sāpes ir viņu īpašums – bagāža, kura visu mūžu jānes sev līdzi un par kuru citiem nav daļas. Nemainās arī braukšanas (ne) kultūra – kā uz Latvijas ceļiem valdījis ārprāts, tā tas arī turpina savu triumfa gājienu. Interesants paradokss – anarhija transportlīdzekļu vadīšanas stilā miermīlīgi sadzīvo ar sāpēm par mirušajiem un cietušo, no kuriem daļa kļūst par invalīdiem, armiju.

Uz mājām...

Tie, kuri pie stūres, piemēram, sēžas alkohola reibumā vai lietojuši narkotikas, un tie, kuri brāžas pa ceļiem ar ātrumu, kura maksimālo robežu izvēlas, brīvi improvizējot sava mirkļa iegribas un vajadzības, ir tālu no izpratnes par avāriju dramatiskumu. Pretējā gadījumā vienkārši tā nespētu braukt. Bet to, kuri sevis vai citu dēļ pabijuši ellē, attieksme pret braukšanas kultūru ir pavisam cita.
Diena, kas kļuva par robežšķirtni kāda trīsdesmitgadīga rīdzinieka dzīvē, ir pāris gadu senā pagātnē. Bet, kā jau iepriekšminēts, ja pēdējā taustāmā piemiņa – stikla šķembas – nu laimīgi zudušas aizmirstībā, tad atmiņas par pārdzīvoto savas pozīcijas negrasās atstāt. Papīrs gan nav labākais šī stāsta fiksēšanas veids. Aiz katra iegrāmatotā vārda nebūtībā pazūd emocijas, kuras jaušamas tikai no kāda žesta, nopūtas, pauzes runā, sejas izteiksmes…
Atceras avārijā, kurā gāja bojā trīs jauni cilvēki, cietušais:
“Tovasar bieži nācās braukāt apkārt pa Latviju. Darbs bija saistīts ar skaņošanu. Tas ir, pasākumus nodrošinājām ar aparatūru un rūpējāmies par skaņas kvalitāti. Uz koncertu Daugavpilī, kā parasti, tajā sestdienā braucām busiņā. Kravas nodalījumā – aparatūra, priekšā sēdējām mēs trīs. Pasākums beidzās vēlu. Trijatā novācām aparatūru. Piekusuši, galvā tikai viena doma – pēc dažām stundām būsim mājās. Pie stūres sēdēja busiņa īpašnieks, nosvērts vīrs un ļoti labs cilvēks, pa vidu – viņa darījumu partneris, bet pie pašām durvīm es. Tā nu steidzām uz mājām. Raiti tērzējām, lai šoferi nemāktu gurdums. Bija ap pulksten trijiem naktī, kad tuvojāmies Pļaviņām.

Nolādētie starmeši

Pa naksnīgo apdzīvoto vietu tobrīd virzījāmies ar kādiem 50 kilometriem stundā. Šoferis – prātīgs braucējs. Un mašīnā, kura pielādēta pilna ar smagu un dārgu kravu, traukties būtu neprāts. Mēs, abi pārējie, ceļam uzmanību nepievērsām. Runājām. Skatieni pievērsti sarunu biedram, ne brauktuvei. Un tad tāds dīvains mirklis. Tās sekundes simtdaļas tagad šķiet kā filmā redzētas, ne īstenībā. Paskatījos uz ceļu. Un skaidri zinu, ka tas notika arī ar blakussēdētāju. Šoferis TO jau redzēja. Divi žilbinoši starmeši. Tālumā. Niecīgs laika sprīdis, un tie jau bija turpat degunpriekšā. Izklausās gari, bet tas bija tikai sekundes jautājums. Prātā notika kaut kāds īssavienojums – skaidri savas darbības neatceros. Vien to, ka brīdī, kad ieraudzījām gaismas, kas pa ceļa vidu trakā ātrumā nesās virsū, vismaz es ar blakussēdētāju bļāvu: “B…!”
Šoferis… Kā viņš centās mašīnu novirzīt sāņus un bremzēt, nezinu. Tāpat nezinu, ko tajās sekundēs darīju es. Arī mans blakussēdētājs to nezina. Tikai zemapziņā nereti uzplaiksnī dīvaina, miglaina aina – esam sagrābuši stūri un raujam to pa labi… Raujam mašīnu nost no ceļa, prom no tiem nolādētajiem starmešiem. Raujam uz savu pusi, atklātam triecienam atstājot mašīnas kreiso pusi. Tur, kur pie stūres sēdēja mūsu draugs. Vai tā bija patiesībā vai tā ir aina no vēlāk daudzkārt izsapņotajiem murgiem, nezinu. Ja tā ir patiesība, labāk to mums neuzzināt.
Starmeši lidoja virsū. Neizbēgami. Būkšķis, karuselis, lidojums. Tumsa. Atvēru acis. Biju nācis pie sajēgas. Koncentrēt skatienu nespēju. Galvā dimdēja zvani. Neko neredzēju. Ar rokām čamdījos sev apkārt. Kaut kas ciets, asfalts. Atrados kaut kur ceļmalā. Apkārt viss slapjš. Nez kādēļ nodomāju – benzīns! Jātiek prom! Ar rokām berzēju acis, lai kaut ko saskatītu. Tā arī neaptvēru, ka tās pilnas asinīm. Rāpoju prom no slapjuma, bet tas vienalga visu laiku bija turpat. Tas kaitināja un biedēja. Prāts atteicās pieņemt, ka slapjums ir manas asinis.
Uzstreipuļoju kājās. Nu jau kaut ko saskatīju. Buss, karuselī mētāts riņķī, tagad stāvēja šķērseniski brauktuves malā. Līdzās – vieglais auto “Ford Scorpio”, apmests uz jumta. Drīzāk gan tāda dzelzs čupa. Un griezīga jauniņas meitenes balss, kas krieviski brēca pēc palīdzības. Vēl citi vaidi. Aiz busa padsmit metru garumā izmētāta aparatūra.
Tad jau bija klāt policija, ātrie. Sēdēju uz kaut kādas tumbas, viss griezās, un tā pretīgā no galvas pakšķošo asiņu skaņa. Kaut ko man jautāja, neatceros. Prātā vismaz viena doma noskaidrojās – kur draugi? Savu blakussēdētāju ieraudzīju. Viņš, ticis uz kājām, nez kādēļ paniski meklēja kurpes. Ne nu meklēja, to viņš fiziski nespēja, bet kaut ko kliedza, lai tam atdodot apavus. Gudrā valodā to sauc par šoka izraisītu histēriju… Trieciena vilnī viņam norautas kurpes, lai gan pats bija palicis spēkratā. Savukārt ar mani bija tā – atsitās vaļā durvis, un es izlidoju pa tām.

“Cūkas iebraucēji”

Policists jautāja, vai ar mani pavisam traki vai arī varu paciesties. Mediķu palīdzība nepieciešama smagi cietušajiem. Kaut ko muldēju, ka puslīdz normāli, ka vajag savākt aparatūru, lai tā nepaliek uz ceļa, ka tas un tas. Par draugu, kurš sēdēja pie stūres un ap kuru ārsti nerosījās, nejautāju. Negribēju zināt atbildi.
Pamazām notikuma vietā savācās pūlis. Atradāmies centrā, turpat netālu tajā naktī notika diskotēka – tauta bij’ padzirdējusi, kas noticis. Kliedzošo meiteni aizveda ātrie un vēl vienu puisi no tās otrās mašīnas. Apskrāpētu un piedzērušos. Viens no viņiem bija miris. Tāpat kā mūsu draugs. Uz vietas beigti….
Palīdzības sniedzēji gribēja, lai līdz vietējam medpunktam – nezinu, kas īsti tas skaitījās, varbūt ambulance – abi ejam kājām. Salīdzinoši viegli bijām cietuši. Lai gan pamatīgi streipuļojām, trīs simt metrus kaut kā aiztenterējām. Uz Aizkraukles slimnīcu tobrīd mūs nevarēja nogādāt – ātrie bija aizņemti.
Ambulancē feldšerītes ņēmās mūs dakterēt. Galva traki asiņoja. Dvieli pēc dvieļa tina ap galvu, lai apturētu asiņošanu, bet nekā. Vēl pa vidu mūs aptaujāja policists – kas un kā, arī – kā jūtamies. Lāga vīrs. Tikai no viņa uzzinājām, ka vieglā auto spidometrs bija apstājies uz 180 kilometriem stundā. Jaunieši mašīnā bija traukušies no diskotēkas. Visi pilnā. Mirušais no viņu mašīnas – šoferis.
Mediķi teica, ka mūs tomēr steigšus jānogādā slimnīcā. Nevarēja apturēt asiņošanu. Tikmēr pie ambulances salasījās arvien lielāks pūlis vietējo jauniešu, kas bija atskrējuši no diskotēkas. No sieviešu teiktā sapratām, ka briest tāda kā izrēķināšanās. Iebraucēji, cūkas, nobendējuši viņu draugus…
Brīdī, kad kāpām ātro mašīnā, šķiet, mūs pavadīja policists. Emocijas sita augstu vilni – slepkavas grasījās aizbraukt. Atmiņā iespiedušās nūjas vai dēļu gali, ko daži turēja rokās. Ceļš uz slimnīcu – kā palēninātā filmā. Tāds miers bija pārņēmis, trakoti gribējās iegrimt snaudā, bet to traucēja uzstājīga dakteres balss – neguli, puis, tikai nedomā gulēt, lūdzu, turi acis vaļā, tā vajag, neguli, tev jādzīvo… Nepārtraukti pliķēja pa seju.
Slimnīcu atceros kā pusnemaņā. Kamēr galvu attīrīja no lielākajām lauskām un lika šuves, kaut kur blakus atkal skanēja tās meitenes bļāvieni. Murgs. Nevarēju saprast, kāpēc viņa kliedz – vai tiešām meitenei nevar līdzēt un sāpes puslīdz remdēt. Kliedza un kliedza. Tad viss palika klusu.
Nākamajā rītā uzzināju, ka viņa mirusi. Pavisam jauniņa meitenīte. Trešā mirusī. Lai gan drauga nāvi prāts todien vēl atteicās pieņemt. Vispār tā diena bija sirreāla. Modos lielā palātā. Galva – sāpošs spainis. It kā biju dzīvs, bet ne pārāk. Kaut kā pagriezos, paskatījos pa kreisi. Manī vērās briesmīgs mūlis. Puse sejas bez ādas, tāds uztūcis. Pagāja labs brīdis, līdz atpazinu savu čomu. Čērkstoši iesmējos, kaut kāds jociņš… Viņš tāpat man pretī. Ar asiņainu turbānu galvā un nobrāztu ģīmi nebiju neko labāks. Divi skaistuļi. Tomēr dzīvi. Lai gan kopš tās dienas sev daudzkārt esmu jautājis – kāpēc? Vīrs, kurš vadīja mūsu busu, bija daudzkārt labāks cilvēks. Tāds gaišais tēls. Viņam vajadzēja dzīvot un dzīvot.

***

Turpat palātā bija arī puisis no otras mašīnas. Salīdzinoši viegli cietis, ar smagām paģirām. Notikušo viņš nemaz neatcerējās, nesaprata, kas noticis. Citi pastāstīja.
Pie mums atnāca tikai policists iztaujāt par avāriju. Apstiprināja, ka vieglais auto traucies ārprātīgā ātrumā, bremzēšanas pēdas tikai mūsu transportlīdzeklim. Pastāstīja, ka aparatūra savākta, ka mūsu šoferim nebija ne mazāko izredžu – vieglais auto busu taranējis tieši vadītāja pusē. Pastāstīja, ka līdz tiesai šī lieta nenonāks, jo vainīgais ir miris.
Neviens no draugiem, radiem arī nezināja, kas ar mums noticis. Mobilie bija pagalam. Vientuļi gulējām palātā, kur pie vietējā puiša straumēm plūda apraudzītāji. Augļi, suliņas, gardumi un runas, runas, runas. Līdzjūtība, nožēla, šņācoši pārmetumi, tēmēti mūsu virzienā. Atkal tas pats vārds – ubijci (kr. val. – slepkavas). Visi kā viens smagi cietušajam mierinoši klāstīja – tu izveseļosies, viss būs labi, un galvenais – tiem slepkavniekiem vēl parādīsim. Tas viss notika pāris metru no mūsu gultām. Slepkavas… Un viņi patiešām tā domāja. Nezinu, varbūt tā domā arī tas puisis, kurš palika dzīvs. Kurš atceļā no diskotēkas mērķtiecīgi skrēja pakaļ nāvei.”

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv