Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lauki ir un paliek Latvijas mugurkauls. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.07.2000., Nr. 266/268 https://www.vestnesis.lv/ta/id/9162

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru kabineta noteikumi Nr.235

Grozījumi Ministru kabineta 1995.gada 19.decembra noteikumos Nr.388 "Zivju fonda nolikums"

Vēl šajā numurā

21.07.2000., Nr. 266/268

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Lauki ir un paliek Latvijas mugurkauls

Laimdota Straujuma, Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece, — "Latvijas Vēstnesim"

L1.JPG (31976 BYTES)Kas ir visbūtiskākais, kas laukos pašlaik darāms zemniekam?

— Tūlīt sāksies ražas novākšana, un zemniekam nav nekā būtiskāka.

Kā augusi labība ?

— Labi. Izņemot, protams, salnas skartos sējumus. Šķiet, ka Latvija šogad sevi ar pārtikas labību spēs pilnīgi nodrošināt. Varbūt būs nepieciešams iepirkt lopbarības graudus. Zemkopības ministra nostāja ir stingra: kamēr netiks iepirkta visa Latvijā izaugusī labība, nevienam netiks dota atļauja jelkādu labību ievest.

Kā aug cukurbietes?

— Arī labi. Taču lauki ir dažādi, un būs saimnieki, kam nebūs audzis tik labi. Bet cukurbiešu būs pietiekami.

Un — piena upes?...

— Plūst, un raženi. Piena pārstrādātājiem vairs nav jācīnās par katru piena litru, un arī pāri nepaliek. Tas ir labi.

Lai arī skan smagi, bet piensaimniecības sektors Latvijā ir jāoptimizē. Neviens "no augšas" nevar pateikt, kuram uzņēmumam dzīvot, un kuram — ne. To visu noteiks ekonomiskās iespējas. Zemkopības ministrija (ZM) kopā ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi izveidos to piena pārstrādes uzņēmumu sarakstu, kuriem būs tiesības saņemt "Sapard" naudu. Šis saraksts taps, pamatojoties uz izstrādātiem un presē publicētiem kritērijiem. Varētu teikt, ka šis saraksts būs pirmā bezdelīga optimizācijas procesā. Bet — šis ceļš diemžēl ir jāiet, kaut arī daudziem tas šķitīs nežēlīgs.

Pašlaik ikviens uzņēmums vēl var savu varēšanu, savu ekonomisko stabilitāti un attīstības iespējas pierādīt. Nevienam nav liegts strādāt. Protams, gaidāmais saraksts būs signāls gan L4.JPG (21934 BYTES) pašiem uzņēmumiem, gan arī zemniekiem. Taču nevaram ilgstoši pieļaut, ka par piena litru zemniekam maksā nieka 3—5 santīmus. Optimizācija ir vienīgā iespēja iezīmēt tās robežas, kādās nākotnē dzīvosim.

Kā aug Latvijas cūciņas?

— Aug. Ar prieku varu teikt, ka pasaulē cūkgaļai cena ir cēlusies.Tātad, izmantojot atbalstu, ko mūsu cūku audzētāji saņem, ir iespēja pēc dziļās "bedres"atsperties un bez bažām nostāties līdzās citu zemju kolēģiem. Taču jau laikus jāgatavojas nākamajai "bedrei", jo ekonomika attīstās viļņveidīgi. Labākos laikos jāuzkrāj nebaltajai dienai.

Šķiet, zemnieki tagad aktīvi seko visam, kas tiek lemts ap un par lauksaimniecību, un aizstāv savas tiesības?

— Tā tas ir. Zemnieki ļoti aktīvi sākuši darboties arī sabiedriskajā jomā. Nesen notika ceļu blokāde. Ļoti aktīvi darbojas Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP). LOSP L3.JPG (24616 BYTES) strādā, un es tikai gribētu, lai šī organizācija darbotos vienoti ar Lauku atbalsta rīcības štābu jeb streiku komiteju. Ja šīs abas organizācijas darbotos koordinēti, ZM būtu vienkāršāk — tad varētu saprast, kādas īsti ir zemnieku prasības.

Vai zemnieki ir iesnieguši piecu darba grupu pārstāvju sarakstus, kā bija nolemts valdības un zemnieku vienošanās protokolā?

— Jā, tas tika izdarīts laikus — saraksts atrodas pie ministra.

Zemnieku prasībās un protokolā ir nolemts, ka no 15. septembra tiks iedarbināta cukura intervence. Kā tas notiks?

— Cukura intervence neapšaubāmi ir nepieciešama. Mēs pagaidām nezinām,kādi tieši būs pasākumi cukura tirgū, jo kopā ar zemniekiem patlaban strādājam pie vairākiem variantiem.

Cukurfabrikas vēl ir parādā zemniekiem vairāk nekā miljonu latu. Tas nozīmē, ka zemniekiem ir grūti sagatavoties rudens darbiem. Arī cukurfabrikām jaunā pārstrādes sezonas uzsākšana ir apgrūtināta. Jājautā: kurš vainīgs, ja cukura uzkrājumi no pērnā gada ir 15—18 tūkstoši tonnu? Ja cukura uzkrājumi paliks iekšējā tirgū, problēmas neatrisināsies, bet atkal vilksies līdzi uz nākamo gadu. Taču cukura cena uz robežas, par kādu mēs to varam pārdot, ir krietni zemāka, nekā mūsu iekšējā tirgus cena un pat cukura pašizmaksa. Mēs nedrīkstam izmantot tiešās eksporta subsīdijas, jo esam Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) dalībvalsts. Mēs varētu uzsākt cukura glabāšanas maksājumus, līdzīgi kā par labības glabāšanu, segt cukurfabriku parādus, izmaksājot naudu tieši zemniekiem. Viena lieta — kā to realizēt, otra — kur dabūt naudu šiem pasākumiem. Jā, tā varētu būt nauda, kas bija paredzēta "Sapard" līdzfinansējumam (4,4 miljoni latu), bet nav teikts, ka "Sapard" programma šogad tomēr nesāksies. Turklāt šī nauda jau ir it kā "sadalīta", un no tās tiks maksāts zemniekiem arī par nosalušajiem sējumiem 0,7 miljoni latu. Varianti ir dažādi, un mēs pašlaik tos izvērtējam, lai atrastu labāko. Esam domājuši arī par cukura akcīzes ieviešanu, bet šis jautājums vēl jāapspriež Ministru kabinetā.

Ko nozīmē hektāra subsīdijas? Vai tās ir visrentablākais līdzekļu izmantošanas veids?

— Tas nozīmē, ka zemniekam atmaksā konkrētu summu par katru apsēto graudaugu hektāru. Vēl neesam izstrādājuši galējos kritērijus, jo darba grupa sanākusi kopā tikai vienu reizi. Ja summu, kas paredzēta šīm subsīdijām, t.i., 2,4 miljonus latu, izdalām ar zemnieku skaitu, kas nodarbojas ar labības audzēšanu un kam ir vairāk nekā 5 hektāri graudaugu, tad katram zemniekam iznāk tikai 7 lati par hektāru. Vai šī summa ir tik liela, lai dotu būtisku ieguvumu?... Grūti pateikt, ko piecu hektāru īpašniekam dotu 35 lati... Manuprāt, šāda sadale ir nelietderīga naudas izniekošana. Taču sarunas par hektāru maksājumiem ir tikko kā sākušās, un jāņem vērā, ka tā ir zemnieku prasība, kurai ZM un Ministru kabinets ir piekritis.

Protokolā ir arī atmaksājamā akcīzes nodokļa palielinājums līdz 100 latiem par hektāru.

— Šis maksājums ir par saimniecībā apstrādāto lauksaimnieciski izmantojamo zemi, un zemkopības ministrs iesniegs Ministru kabinetā lūgumu par šās normas palielināšanu. Te nepieciešami grozījumi likumā, un tā ir Saeimas kompetence.

Protokolā ir ierakstīta piena intervence. Vai Latvijā ir piena pārpalikums?

— Pašlaik mēs nevaram piena intervenci ieviest, tāpēc protokolā ir prasība stādāt pie piena intervences mehānisma. Taču, runājot par piena lietām, jāatzīst, ka ir nepieciešama gan ražošanas, gan pārstrādes optimizācija. Vai tā būs intervence, par to šaubos, jo intervence klasiskajā veidā tiek uzsākta, ja ir produkcijas pārpalikums.

Darba grupa, kas strādā ar piena lietām, tika izveidota diezgan sen, un tagad tajā iesaistās arī zemnieki. Darba grupa tika izveidota, lai izstrādātu piena sektora attīstības trīs gadu programmu, ko gadu no gada prasa zemnieki. Tajā būs konkrētas lietas saistībā arī ar iespējamo finansējumu un izmaksām, ar intervences ieviešanu. Daži no pasākumiem piena sektora sakārtošanai: nepieciešams izveidot piena ražotāju reģistru, izstrādāt Latvijas tirdzniecības marku, kas garantē produkta kvalitāti un identitāti, kā arī veikt citus mārketinga pasākumus. Līdz 1. septembrim esam iecerējuši izstrādāto programmu apstiprināt Ministru kabinetā. Gribu teikt, ka mums ļoti aktīvi šajā darbā palīdz paši piensaimnieki.

Manuprāt, ļoti sāpīgs jautājums ir teritoriālo zemnieku pārstāvniecību izveidošana. Mēs jau zinām, cik reižu mēģināts izveidot vienotu lauksaimniekus pārstāvošu organizāciju. Bjuši pat mēģinājumi to radīt "no augšas". Protokolā ir vienošanās par pārstāvniecību izveidošanu. Kā reāli tas varētu notikt?

— Protams, Zemkopības ministrija neizdos rīkojumu par pārstāvniecību izveidošanu, un tas arī nav ZM uzdevums. Mēs, tiekoties ar zemniekiem, esam šo jautājumu apsprieduši. Patlaban paši zemnieki ir ļoti aktīvi pārstāvniecību veidošanā. Manuprāt, struktūras, kas viņu spēkiem jau ir izveidotas, ir pietiekami dzīvotspējīgas un arī aktīvas. Pašlaik ir izveidojušās gan pietiekami spēcīgas profesionālās, gan arī teritoriālās struktūras. Reālais spēks, kas tās visas apvieno, ir LOSP, un arī to ir dibinājuši zemnieki. (Esmu priecīga, ka Lauku atbalsta rīcības štābs ir izvirzījis savus pārstāvjus LOSP.) Ar šo organizāciju, jo pagaidām citas nav, runāsim gan par nepieciešamajiem likumu grozījumiem, gan par pārējām lietām kā ar oficiālu ZM partneri. Es ZM nestrādāju ilgi, bet visu laiku esmu jutusi partnera trūkumu no zemnieku puses. Tāpēc esmu ļoti priecīga par izveidoto LOSP, jo tā liek just, ka zemnieki domā, zina, ko grib, seko visam, kas notiek. Tas mums ministrijā ir ļoti nepieciešams.

Vai ir rēķināts, cik daudz līdzekļu no valsts budžeta prasa visu šo protokolā paredzēto pasākumu realizēšana?

— Protams, jo visas prasības, kas ir protokolā, jau iepriekš ir skatītas. Tā ir ļoti liela naudas summa, par kuras avotiem būs jādomā. Cukura pasākumiem nepieciešami vismaz 3,5 miljoni latu, viena hektāra maksājumiem — 2,4 miljoni, vēl akcīzes nodokļa atmaksāšanai, piena pasākumiem utt. Taču visi šie pasākumi prasītu vismaz 6 miljonus latu... Vai mūsu budžets to spēs— tas ir jāizsver. Ja mēs budžeta izmaiņās panāktu subsīdijām 2,4 miljonus un vēl 1 miljonu cūku audzētājiem, tad jau tas būtu labi.

Vai darba grupā iesaistīto dažādo profesionālo asociāciju pārstāvji var vienoties savā starpā? Vai neveidojas šķelšanās?

— Diemžēl tā notiek... Bet, lai arī cik dažādas būtu intereses, mums ir jāpanāk kompromiss. Līdz šim tas ir izdevies. Labības un cūku audzētāju starpā bija ļoti asas diskusijas, bet viņi spēja vienoties. Citādi nevar, un ZM ir vairāk vai mazāk jāapmierina visu ražotāju intereses. Būtu vēlams, lai paši zemnieki izvērtē, kurai jomai un kurā brīdī visvairāk nepieciešams atbalsts.

Lauki nav tikai lauksaimnieciskā ražošana.

— Jā, bet vienmēr lauku mugurkauls būs lauksaimnieciskā ražošana. Vai runājam par vidi vai par nelauksaimniecisko ražošanu, vienmēr lauksaimniecība būs un paliks pamats. Protams, subsīdijas nepieciešamas lauksaimniecībai un tikai lauksaimniecībai. Bet ir fondi, no kuriem vajadzētu vairāk līdzekļu paredzēt lauku ekonomikas attīstīšanai. Piemēram, Reģionālās attīstības fonds, arī programma mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai. Katrā ziņā visiem fondiem jāstrādā vienā virzienā, un ministriem ir jāvienojas par prioritātēm katram gadam.

Diemžēl sadarbība starp dažādām ministrijām vēl ir ļoti vāja. Kolīdz sākas sadarbība starp resoriem, atklājas dažādas problēmas.

Agri vai vēlu dažādiem resoriem tomēr būs jāapsēžas pie viena galda un jāizlemj nākotnes stratēģija. Nav jēgas uzrakstīt daudzas programmas, ja tām nav finansiālā seguma. Jāplāno pasākums kopā ar līdzekļiem — tad būs jēga, saturs un atdeve. Bez līdzekļiem nedarbosies neviena programma, neviens pasākums. Kāpēc darbojas, piemēram, subsīdiju programma? Tai ir finansiāls segums.

Protams, problēmu laukos ir vairak, nekā mēs spējam to risinājumu finansēt. Diemžēl laukos vairāk ir sociālo problēmu, un man sāp, ka sociālās lietas tiek novirzītas uz lauksaimniecisko ražošanu. Mums visiem nav jākļūst par sociālo problēmu risinātājiem, bet ir jāsaliek visas iespējas kopā un jāatrod veids, kā noturēt laukiem mugurkaulu. Cita ceļa nav.

Kaut gan ir bijuši lauksaimnieki, kuri ar "Bībeli" jeb subsīdiju nolikumu rokās spējuši panākt pasaules līmenim atbilstošus rezultātus. Atšķirības laukos ir lielas...

Kas zemniekam patlaban būtu visnepieciešamākais?

— Domāju, ka rūpniecības attīstība. Īpaši nepieciešams ir reāls atbalsts mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai. Lai cilvēkiem būtu, kur strādāt — arī tiem, kuri kļūst par daļēja laika zemniekiem, vēloties saglabāt savu saimniecību. Lai arī lauksaimniecība būtu "dārgs hobijs", bet Latvijas laukiem jābūt sakoptiem. Un lai cilvēkiem būtu ne tikai iztikšana, bet arī izpratne, kur naudiņu ieguldīt, kurā jomā gaidāma atdeve un peļņa.

Ražojošajiem zemniekiem vēl nepieciešama arī attīstīta pārstrāde kā līdzvērtīgs partneris. Diemžēl zemnieki ir elastīgāki un mūsdienīgāki nekā pārstrādes rūpniecība, un tas kavē lauksaimniecības nozares attīstību. Liela problēma lauku rajonos ir arī tehnikas serviss. Te nu ir tā joma, kurā var darboties, protams, ja cilvēks ir zinošs un uzņēmīgs.

Taču, ja nebūs attīstītas infrastruktūras — pirmām kārtām ceļu, ūdensapgādes, elektrības —, tad nekas neveidosies. Un tas jau ir vistiešākais valsts atbalsta jautājums. Patiesībā tas ir valsts uzdevums.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore

Foto: Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!