Kāpēc nepieciešama reorganizācija

– Tieslietu ministrijā izstrādāts un pieņemts jauns reglaments agrākā nolikuma vietā, kā arī izveidotas jaunas struktūras un notikušas izmaiņas darba organizācijā. Vai līdz ar to mēs varam teikt, ka Tieslietu ministrijā notikusi reorganizācija un tagad tā pabeigta?
– Noteikti. Turklāt jūnija sākumā parakstīts arī rīkojums par reorganizāciju un citi ar to saistītie dokumenti. Šīs pārmaiņas, pie kurām diezgan fundamentāli esam strādājuši vairāk nekā pusotra mēneša, ir gan pietiekami nopietnas, gan nozīmīgas un nepārprotami vērstas uz nākotni. Jo galvenais jautājums, uz kuru kopīgi ar vadošajiem darbiniekiem meklējām atbildi, tik tiešām bija – kādu nākotnē gribam redzēt ne tikai ministriju, bet visu tieslietu sistēmu valstī. Tātad nevis kaut kādas pārmaiņas pārmaiņu dēļ, bet gan skaidri motīvi, kāpēc mēs kaut ko reorganizējam un ko ar šo reorganizāciju vēlamies sasniegt.

– Es negribētu te analizēt iepriekšējos gados paveikto un to laiku, kad pats vēl nestrādāju Tieslietu ministrijā. Tāpat negribu ielaisties spriedelējumos, kas būtu, ja agrāk būtu darīts tā vai citādi. Varu runāt tikai par pēdējiem mēnešiem, kopš pats šeit strādāju. Vienā ziņā man varbūt bija vieglāk, jo jautājumi vai, precīzāk, pamatojums, kāpēc tāda reorganizācija nepieciešama, bija krājušies jau ilgāku laiku, tāpēc arī bija pietiekami skaidri saredzami. Gandrīz vai pirmajā acumirklī. Tas ļāva lēmumus pieņemt vieglāk un veikt tik pamatīgas un tajā pašā laikā arī pamatotas pārmaiņas.

– Pirmkārt, trūka stratēģiskās plānošanas sektora. Pati nozares politikas plānošana bija tik sadrumstalota, ka nebija skaidrs, no kā prasīt atbildību par ministrijas pārraudzībā esošā sektora attīstību un par pašas ministrijas plāniem šo sektoru attīstībai. Nebija skaidri nodalīti ne cilvēki, ne resursi, kuriem vajadzēja nodrošināt ministrijas kopējās politikas izstrādi. Nav iespējams garantēt kvalitāti un efektivitāti, ja amatpersonai, kurai jānodarbojas ar stratēģiskām lietām, vienlaikus jārisina arī sešpadsmit citi neatliekami ikdienas jautājumi. Tas ir viens no pamatargumentiem, kāpēc tika veidots Politikas plānošanas departaments un Juridiskais departaments. Tādējādi mēs nodalām nākotnes un stratēģijas jautājumus no ikdienā risināmajiem, kuriem tagad varam veltīt vairāk uzmanības, atbilstoši katra konkrētā jautājuma sarežģītības pakāpei. Tas ir otrkārt, ja runājam par to, ko panākam ar reformas palīdzību.

– Jā, pilnīgi no jauna. Tāpat no jauna izveidots arī vēl viena valsts sekretāra vietnieka postenis, kura tiešā pakļautībā bez abiem iepriekš nosauktajiem ir arī Eiropas lietu koordinācijas departaments. Te nepieciešams vēlreiz uzsvērt Tieslietu ministrijas pamatuzdevumus. Un tie ir – plānot ministrijas pārraudzībā esošo izpildinstitūciju politiku, koordinēt šo iestāžu darbu savstarpēji, lai to attīstībai būtu viena, kopēja virzība, lai to darbība būtu savstarpēji savietojama un vērsta uz efektīvu resursu un laika patēriņu. Rūpīgi izanalizējot, kādas nozares ir ministrijas pārziņā, vienu no tām mēs esam atstājuši kā pilnīgi patstāvīgu. Tas ir tiesu jautājumu atzars, kurš nav iekļauts vispārējā politikas plānošanā, jo tiesas ir tik liela un specifiska sadaļa ministrijas kompetencē, ka tai jābūt pilnīgi patstāvīgai jomai. Tāpēc Tiesu sistēmas politikas departamentam jāaptver visi galvenie ar tiesu sistēmu saistītie jautājumi. To skaitā – pārraudzība pār tiesu administrāciju, pārraudzība pār tiesu ekspertīžu biroju un pārraudzība līdz ar konkrētas politikas veidošanu pār visām brīvajām profesijām, kā, piemēram, notāri, advokāti un tiesu izpildītāji. Visbeidzot šim departamentam jānodrošina arī procesuālās likumdošanas un tiesu sistēmas attīstība. Tātad milzīgs jautājumu bloks. Patiesi milzīgs.
Savukārt Politikas plānošanas departaments koordinē visu pārējo nozaru, kas ir Tieslietu ministrijas pārraudzībā, stratēģisko attīstību, rezultatīvo rādītāju novērtēšanu un priekšlikumu izstrādi tālākās darbības uzlabošanai. Vienlaikus šis departaments atbild arī par pašas ministrijas darba stratēģiju, kalendārajiem plāniem un attīstības lietām.

– Tieši tā. Mums jāpalielina iespējas pārstāvēt savas intereses Eiropas Savienībā. Ja līdz šim Eiropas lietu kordinācija bija tikai kā sastāvdaļa Eiropas tiesību departamentā, tagad jāsaprot, ka starptautiskās tiesības ir joma, kura mums jāattīsta, bet Eiropas lietu koordinācijas departamentam ir jābūt tam instrumentam, ar kuru mēs ES kā valsts pārstāvam visu savu politisko jautājumu vai interešu kopumu, vienlaikus rūpējoties, lai šīs intereses tiktu arī realizētas… realizētas ar atašeju starpniecību, ar ekspertu starpniecību, kuri Latviju pārstāv dažādās darba grupās, vienlaikus nodrošinot arī atgriezenisko saikni.

– Neapšaubāmi. Mūsu mērķis, pirmkārt, veltīt laiku, zināšanas un resursus vispirms nākotnes vīzijas izstrādei, pēc tam tās specificēšanai skaidros stratēģiskos plānos. Otrkārt, panākt, lai mums būtu reāli instrumenti, kas ļautu sasniegt to, ko gribam sasniegt. Un šobrīd mums tādi instrumenti ir. Turklāt nevis tikai nacionāli, bet arī pārnacionāli.

– Jā, arī šo sektoru skārušas diezgan būtiskas pārmaiņas. Te gan jāņem vērā, ka vēsturiski iegājies tā, ka Tieslietu ministrijā cikliski mainījušās divējādas pieejas likumu izstrādei. Viena – eksperti strādā pēc nozaru principa. Administratīvās, civiltiesības, starptautiskās tiesības… Otra pieeja – dala nevis pēc nozarēm, bet gan metodes. Jo, kā zināms, Tieslietu ministrijai ir divas fundamentālas funkcijas – mēs gan sniedzam ekspertīzi par visu citu valsts pārvaldes iestāžu ražotajiem normatīvajiem aktiem, gan radām jaunu likumdošanu atsevišķās nozarēs. Piemēram, krimināltiesībās, civiltiesībās. Līdz ar to šī joma vienmēr bijusi problemātiska. Tagad pēc diezgan pamatīgām konsultācijām ar cilvēkiem, kas strādājuši un strādā ministrijā, uzskatu, ka nozaru princips tomēr ir vairāk tendēts uz attīstību. Kāpēc? Tāpēc, ka ikviena no konkrētajām nozarēm ir ļoti plaša. Tikai tās ietvaros kombinējot jaunradi ar ekspertu darbu, iespējams patiesi rezultatīvs darbs.

– Esmu pārliecināts, ka mēs spēsim nodrošināt tiklab ar cilvēku, kā ar finanšu resursiem. Vēl vairāk, šķiet, beidzot arī politiķi ir sapratuši, cik tas viss ir svarīgi un nozīmīgi valsts attīstībai. Sapratuši, cik svarīgi ir augstākajā valsts pārvaldes sektorā nodrošināt pietiekamus finanšu resursus nopietnu analītiķu piesaistei.
Jo jautājuma būtība ir sekojoša… Ja mēs gribam risināt savas iekšējās problēmas, tad viduvējs vai vājš eksperts var cīnīties ar viduvēju vai vāju ekspertu citā ministrijā. Bet, ja mēs gribam cīnīties par savām interesēm Eiropas Savienībā, tad mēs vairs šādus vai viduvējus ekspertus nevaram atļauties. Pareizāk sakot, tas nemaz nav iespējams. Tā mēs savas intereses nekad nespēsim aizstāvēt. Tur, kur pie viena galda sēž divdesmit pieci dažādu valstu pārstāvji, mēs nevaram cerēt ne uz kādiem panākumiem ar nezinošiem, nekompetentiem vai neizglītotiem speciālistiem. Tāpēc ne tikai mana pārliecība, bet pati notikumu attīstības loģika diktē, ka finanšu resursu piesaiste, sociālās motivācijas programmu izstrāde var būt tikai augšupejoša līkne. Vēl vairāk – esmu pārliecināts, ka jau tagad mums ar dažiem piemēriem izdevies pierādīt, ka Tieslietu ministrijā ir pietiekami jaudīgs potenciāls, kas nenoliedzami ir tendēts uz attīstību. Līdz ar to Tieslietu ministrija ieņems to vietu, kāda Tieslietu ministrijai valsts pārvaldē jāieņem. Līdz ar Finanšu ministriju mēs esam vienīgie, kas sniedz ekspertīzi par normatīvajiem aktiem un ar tiem saistīto procesu valstī. Tātad mūsu lomai ir jāatbilst funkcijām, kuras pildām. Un mēs to panāksim.
Pēdējā laikā ļoti aktivizējusies interese par darbu Tieslietu ministrijā. Manuprāt, tas ir ļoti zīmīgs un būtisks pagrieziens, kas vieš daudz vairāk optimisma nekā jebkuri solījumi, apgalvojumi vai vispār vārdi.