Viesizstāde turpina Valodas un grāmatu gadu

Tā kā aprit gadsimts, kopš atcelts drukas aizliegums ar latīņu burtiem, šis gads kaimiņu valstī izsludināts par Valodas un grāmatas gadu.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas Sabiedrisko attiecību nodaļas speciāliste Baiba Prikule raksta: “Lietuviešu grāmatniecības attīstību 19.gs. otrajā pusē ietekmēja divi notikumi – dzimtbūšanas atcelšana 1861. gadā un aizliegums iespiest lietuviešu grāmatas un periodiku tradicionālajā latīņu rakstībā. Visas lietuviešu grāmatas un periodika bija jāiespiež kiriliskajā rakstā.”
Jāpiebilst, ka aizliegums bija Krievijas valdības reakcija uz poļu un lietuviešu sacelšanos 1863. gadā. Tādējādi varas iestādes cerēja mazināt poļu ietekmi Krievijas katoliskajos apgabalos, tuvināt lietuviešus un latviešus (jo aizliegums skāra arī Latgali, kas ietilpa Vitebskas guberņā) krievu kultūrai un rusificēt.
Izstāde iepazīstina ar drukas aizlieguma vēsturi, nozīmīgākajām izdevumu grupām – tā sauktajām graždankām (kirilicas modifikācija, to piemērojot arī lietuviešu valodai), kontrafakcijām (izdevumi ar falsificētām ziņām par to izdošanas laiku, vietu, autoru) un elementāriem (ābecēm), tālaika periodiskajiem izdevumiem.
Kā izstādes atklāšanā teica profesors Pēteris Vanags – drukas aizlieguma gadus var uzskatīt par pirmo lietuviešu trimdu. Neparasti ir tikai tas, ka trimdā netika aizdzīta daļa no tautas, bet gan izraidīts kultūras attīstības pamats – rakstība.

Gara gaismu tautai nesa zemnieki

Ekspozīcijā izvietotā informācija vēsta par drukas aizlieguma laika ievērojamākajām personībām. Bīskaps Motiejus Valančus, piemēram, pirmais par saviem līdzekļiem jau 1867. gadā iesāka lietuviešu literatūras nelegālu izdošanu ārzemēs, Mazajā Lietuvā (tā sauca lietuviešu apdzīvoto teritoriju Austrumprūsijā) un tās izplatīšanu Lietuvā. Iespiestos izdevumus pie lasītājiem slepus nogādāja grāmatneši. Tie bija lietuvieši, kam par šo pārkāpumu draudēja cietumsods vai izsūtīšana uz Sibīriju. Ne velti Kauņas centrā ir piemineklis grāmatnesim, kas aizlieguma gados bija lietuviešu nacionālās kultūras vienotības simbols. Izpētīts, ka bijis apmēram 3000 grāmatnešu, 80 procentu no tiem bijuši zemnieki.
Violeta Gaižauskaite atzīmēja, ka tas, iespējams, ir vienīgais gadījums pasaules vēsturē, kad kontrabanda palīdzēja uzturēt tautā gara gaismu.
Aizlieguma gados Mazajā Lietuvā iespieda vairāk nekā 1800 nosaukumu grāmatas lietuviešu tradicionālajā rakstībā un 15 nosaukumu periodiskos izdevumus. Baznīcas lūgšanu grāmatas iznāca pat 30 tūkstošos eksemplāru, kalendāru tirāža bija 20 tūkstoši, daiļliteratūru iespieda piecu līdz sešu tūkstošu metienā, bet populārzinātniskos izdevumus – divos līdz trīs tūkstošos.
Aizliegums iespiest tekstus lietuviešu tradicionālajā rakstībā turpinājās četrdesmit gadus. Pēc ilgas un neveiksmīgas cīņas ar lietuviešu tautu Krievija to atcēla tikai 1904. gada 7. maijā. Šis datums šogad iekļauts UNESCO kalendārā kā atzīmējama diena.
Izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā būs skatāma līdz 15. augustam.

Andris Sproģis, “LV”
andris.sprogis@vestnesis.lv