Mannerheims un Somija

Ticība un savas mājas

Kā karavadoni K.G. Mannerheimu gribas salīdzināt ar mūsu pulkvedi Oskaru Kalpaku. Kā viens, tā otrs savu militāro karjeru sāka Krievijas cara karaskolās un armijā. Abi Pirmā pasaules kara cīņās izcēlās ar drosmi un kara mākslu, saņemdami krievu armijas augstākos apbalvojumus, augstus amatus un dienesta pakāpes. Mannerheims krievu armijā nodienēja gandrīz trīsdesmit gadus, saņemdams ģenerālmajora pakāpi.
Pulkvedis Kalpaks no Rīgas Latviešu biedrības nama aizgāja cīņās Kurzemē ar dažiem simtiem vīru. Arī Mannerheims 1918.gadā ar brīvprātīgajiem stājās pretim desmitkārt lielākiem spēkiem. Pulkvedim Kalpakam liktenis nebija lēmis pieredzēt savas ticības un pārliecības piepildījumu, turpretim somu karavadonis nodzīvoja garu un piedzīvojumiem bagātu mūžu.
Kad pilsoņu karā gāztais pirmais Somijas prezidents Pērs Evinds Svinhufvuds jautāja Mannerheimam, uz ko ģenerālis cer, ja viņam nav ne karavīru, ne ieroču, Somijas karaspēka pirmais pavēlnieks atbildēja, ka viņš ir pārliecināts par somiem kā teicamiem šāvējiem un slēpotājiem. Ģenerāļa pārliecība aizrāva gan prezidentu, gan citus viņam uzticīgos jaunās valdības politiķus. Mannerheims ap sevi pulcināja bijušos krievu armijas virsniekus un somu zemessargus, izveidoja savu štābu Vasā, uzsāka garnizonu atbruņošanu, izglāba Somijas bankas zelta rezervi. Būdams pieredzējis komandieris, Mannerheims saprata, ka ar partizānu cīņas metodēm, kas noderēja brīvības cīņu pirmajā posmā, pilnīgu uzvaru gūt nav iespējams. Militārajām operācijām un armijas vadībai štābā bija nepieciešami augsti kvalificēti speciālisti. Mannerheims tos atrada Zviedrijā, iespējams, tāpēc, ka pats bija zviedru izcelsmes. Brīvības cīņās Somijas armijā dienēja 84 zviedru virsnieki, pārsvarā ģenerālštābā, kas pildīja arī aizsardzības ministrijas un armijas apgādes funkcijas.
Par jaunveidojamās armijas mugurkaulu Mannerheims uzskatīja Vācijā apmācīto 27. strēlnieku (jēgeru) bataljonu, kas bija guvis pieredzi Austrumu frontē. Viņš uzstāja, lai strēlnieki, kas atradās Liepājā mācībās, steidzami atgrieztos mājās. Tomēr galvenie strēlnieku spēki, ap 1130 vīru, Somijā ieradās tikai februāra beigās, veicot pārgājienu pāri aizsalušajam Botnijas līcim.
Savos memuāros Mannerheims par brīvības cīņu nozīmi raksta:
“Ja mēs nebūtu cēlušies cīņai 1918.gadā, Somija labākajā gadījumā būtu kļuvusi par Padomju Savienības autonomo apgabalu – bez kādām nacionālajām brīvībām, bez īsta valstiskuma un mums nebūtu atradusies vieta starp brīvajām nācijām.”

Lielā pārbaudījuma 105 dienas

Pēc brīvības cīņām Mannerheims nebūt nebaudīja to atzinību un cieņu, ko bija pelnījis. Pēc pirmās Senāta saņemtās uzslavas un pateicības sekoja pārmetumi un partiju nesaskaņas.

Somu brāļu kapi	Foto: Andris Kļaviņš

Mannerheims iesaistījās diplomātiskajā darbā, un 1918.gada pašā nogalē viņu ievēlēja par valsts galvu. No 1931. līdz 1938.gadam viņa vadībā tika būvēta slavenā Mannerheima līnija, kuru viņš pats gan raksturoja ļoti pieticīgi.
Drīz arī Somijai pienāca kārta uzklausīt nekaunīgās Staļina prasības. Atšķirībā no Baltijas valstīm Somija tās noraidīja. 1939.gada 30.novembrī PSRS uzbruka Somijai. Sākās Ziemeļu karš. Mannerheims vēlreiz prata mobilizēt savus karavīrus varonīgai cīņai par Tēvzemi. Somu karavīra pašaizliedzība un varoņgars sajūsmināja visu pasauli. Krievu divīzijas virzījās aiz tankiem, bet tikai retais no somu karavīriem bija redzējis tanku uzbrukumu. Prettanku ieroči tika iepirkti Zviedrijā īsi pirms iebrukuma, pavisam ap simtu. Varonīgie somi izmisīgi centās tankus apturēt, bāžot kāpurķēdēs baļķēnus. Un krievi iestrēga Ziemas karā kā baļķi kāpurķēdēs. Mannerheims labi pazina gan krievu karavīrus, gan kārtību armijā, kaut gan cara armiju grūti salīdzināt ar Staļina karapūļiem. Mežs bija somu karavīru draugs, bet iebrucējiem iedvesa šausmas, jo tur valdīja snaiperi baltos maskēšanās tērpos – “nāves dzeguzes”. Mannerheims pēc kara atzina, ka krievu lielākā nelaime bija neprasme slēpot.
Analizējot Ziemas karu no stratēģiskā viedokļa, Mannerheims raksta, ka lielā disproporcija starp krievu ieguldītajiem līdzekļiem un kara rezultātu maldinājusi Hitleru. Viņš nav novērtējis krievu kolosu un atkārtojis Napoleona kļūdas. Ap divsimt tūkstošu krievu karavīru nolika savas galvas svešā zemē. Piecpadsmit tūkstoši somu meitu un dēlu atdeva savas dzīvības, lai Somija kā vienīgā valsts ar godu izietu no Otrā pasaules kara slaktiņa. Viņu vārdi uz pieminekļiem un piemiņas plāksnēm atgādina par somu svēto karu. Arī mēs tos redzējām ik uz soļa visā brauciena laikā. Savā vienkāršībā un lakonismā varens ir somu Brāļu kapu ansamblis. Nebeidzamās rindās kritušo karavīru piemiņas plāksnes un uzkalniņā – viņu uzticamā karavadoņa Mannerheima diženais kapakmens. Pāri visam liels krusts.
Vēl vienu gara pieminekli somiem uzcēlis Erki Palolampi savā dokumentālajā romānā “Kolla turas”, kuru 1943.gadā tulkojis Jaņa Rozentāla dēls Miķelis Rozentāls.

Karavadonis, prezidents, diplomāts

Profesora Augusta Milta pārdomas par Mannerheima un somu gudrību diplomātijā:
“Par somu varonību mēs esam daudz dzirdējuši, bet mani pārsteidz somu gudrība. Trīsdesmito gadu sākumā Somija bija pirmajā vietā Eiropā studentu skaita ziņā. Ziemeļu kara laikā Somijā bija 12 līdz 13 tūkstoši brīvprātīgo no citām zemēm, ap 300 ārzemju korespondentu. Uzsākot 105 dienu karu, Somija stājās pretī milzīgam pārspēkam: dzīvā spēka ziņā vairāk par simt tūkstošiem, tanku – četrdesmit reizes, lidmašīnu – desmitreiz. Piecdesmito gadu sākumā biju ekskursijā Karēlijā, tur vēl bija “svaigas” kara pēdas. Varēja tikai apbrīnot somu izturību un viltību.
Pēc 105 dienu kara, parakstot miera līgumu, Somija panāca, ka Vācija karaspēku varēja vest uz Norvēģiju cauri Somijai, neskatoties uz Molotova-Ribentropa paktu, kas paredzēja Somijas iekļaušanu padomju interešu zonā. Tādējādi PSRS nespēja pilnībā pakļaut sev Somiju. Vēlāk, kad Hitlers pieprasīja, lai Somija uzbrūk Ļeņingradai, Mannerheims kategoriski atteicās to darīt. Tik veiksmīgi un prasmīgi iziet no kara, kā tas izdevās Mannerheimam, ir apbrīnas vērts. Tā nav tikai militāra veiksme, tā ir liela prasmīgas diplomātijas uzvara. Somija lieliski prata izmantot lielvalstu pretrunas savā labā.”