Rakstos – mūsu tautas emocionālā vēsture

“Katram laikmetam vajadzīga sava dzeja, un Eglītis ir laikmetiskākais mūsu dzejnieks.” – Tā pēc krājuma “Nesaule” iznākšanas 1953.gadā rakstīja Jānis Grīns.
Pašlaik “Valters un Rapa” laiž klajā Andreja Eglīša rakstus, un gribu dalīties domās par 3.sējumu, kurā apkopoti dzejoļi no krājumiem “Nesaule” un “Otranto”, 50.gadu publicistika, kā arī šajos gados rakstītās vēstules.
Literatūrzinātnieki bieži uzsver faktu, ka dzejas varonis, dzejas cilvēks mēdz atšķirties no tā radītāja, ka literāros darbos atklājas tādas autora rakstura īpašības, jūtas, uzskati, kas dzīvē, tiešā saskarsmē ar cilvēkiem nav pamanāmi. Nereti šāds pieņēmums tiešām ir pareizs, taču ne attiecībā uz Andreju Eglīti. Viena un tā pati personība uzrunā lasītāju gan no viņa dzejas, gan publicistikas, gan no vēstulēm.
Hronoloģiskais princips, ko izvēlējusies sastādītāja Dzidra Vārdaune, par to ļauj pārliecināties pilnīgāk nekā tradicionāls darbu kārtojums, kur tiktu šķirta dzeja no prozas, oficiālais no personiskā.
Andrejs Eglītis rakstīja Latvijas brīvvalsts laikā, kara laikā, šajā sējumā lasāmi dzejoļi, kas rakstīti pēckara gados, kad “vergu darbi Padomju Savienībā pierādīti visai pasaulei, tik pati verdzība vēl turpinās”, bet “svešumā aizdzīto dvēselēm trūkst pacelšanās paisuma, vētru sakulšanās, vētrasputna kliedziena piesmakušajā gaisā”.
Trešā “Rakstu” sējuma laiks ir vilšanās un sāpju laiks. Un, tā kā sāpēm ir cēloņi, – arī naida laiks. “Neiekarsies par ļauna darītājiem” – šos Dāvida dziesmas vārdus Andrejs Eglītis nav spējis ievērot. “Esmu stipri iekarsies pret ļauna darītājiem,” viņš raksta. Tāpēc, ka “gandrīz visa Eiropa gatava akceptēt komunisma varmācības radītās robežas”, tāpēc, ka rietumi, “ar gadiem aizber” austrumu raktos kapus.
Šo gadu dzejas pasaulē daudz tādu tēlu kā pamesti dārzi, aizbirusi aka, mirusi pilsēta, žuvuši strauti, bieži skan bēru mūzika. Un sarkans, sarkans... sarkani zalkši, sarkana odze, “sarkanais austrumu sniegs / Latvijas jūnija dārzos.”
Šis laiks ir arī “ačgārnību laiks”. Cik ilgi? “Vai 1954.gadā kurpnieks vairs netaisīs politiku, bodnieks vēsturi, miesnieks nerakstīs kritikas, dzejnieki nepamirs badā,” Andrejs Eglītis jautā savā publicistikā.
Dzejnieks liek pašam lasītājam laikmeta ačgārnības ieraudzīt, piedzīvot, tās izaug no jūtu, tēlu un formu nesaderības. Pat mūžseni universāli tēli un simboli nebijušās kombinācijās, dažkārt līdz sarkasmam sakāpinātās situācijās izmantoti kā poētiskas zīmes. Nereti tie ir Bībeles tēli, kas vēsta un brīdina par pašu stabilāko vērtību devalvāciju ačgārnajā pasaulē.
“Iet sievai kalpot Goliats, krīt smiltīs kokle Dāvidam”, bet citur: “Priesteris pametis Jēzu / bīskapa sievas gultā”.
Krājumā “Nesaule” ir vairāki neparasti soneti. Šīs dzejas formas, kas tik piemērotas mīlas vārdiem, daiļuma apdziedāšanai, te dveš naidu, pretīgumu, stindzina ar baiļu, briesmu nojausmām.
Pāri visām citām emocijām, nē, ne pāri, bet zem tām – dziļi, dziļi, ne uz mirkli neapdziestot, gruzd, deg, kvēlo Andreja Eglīša dzimtenes mīlestība un ilgas pēc dzimtenes. Bez tās arī citai mīlestībai nav spēka: “Nabaga mūsu mīlestība, jau saraujas pirms ausmas – / Bez dzimtenes. /Mīli kā mīlēdama, starp mums dus dvēseļu šausmas – / No dzimtenes.”
Andrejam Eglītim mīļa Latvijas zeme un nav pieņemama doma, ka viņam vajadzētu, ka viņš varētu palikt svešā zemē: “Kāda nolādēta trūdēšana tēvu pīšļu neiegulētā zemē,” viņš raksta.
Pārsteidz un apbur dzimtās vietas mīlestība, kas sniedzas līdz debesīm. “Lai nolādēta vieta, ja svešuma debesis krūtīm / stingušām uzliks Dienvidu krustu baigo / Senču neiedusētās smiltīs.. / Pīšļi kārosies tēvzemes kapeņu dzīvības koka.”
No bezgalīgās dzimtenes mīlestības izaug ticība vienīgi pieņemamai nākotnei. “Es nākšu atpakaļ” – dzejolis ar tādu nosaukumu lasāms krājumā “Nesaule”. “Ticiet, brauksim.” Andrejs Eglītis ar pārliecību mierina dažas Austrālijas latvietes 1956.gadā. Tad, kad rakstīti, un tad, kad teikti šie vārdi, šeit, pie mums, uz Latvijas zemes nebija daudz cilvēku, kas tikpat nelokāmi ticēja Latvijas labvēlīgam liktenim.
Bet Andrejs Eglītis ticēja, un viņa ticība tapa atalgota. Viņš ir šeit, un – grāmatu pa grāmatai – viņam līdzi viss viņa veikums.

Dr. philol. Ruta Veidemane