Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā

No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums 09.,16., 30.06., 07., 14.07.2004.

5.

Represīvā sistēma. Holokausts

(Nodaļas turpinājums)

Vācu armijas Kurzemes grupējuma kapitulācija. Gūstā padodas 12.tanku divīzija. 1945.gada maijs. Kinožurnāls “Padomju Latvija”, nr. 5/6. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999.

1941. gada oktobrī uzsāka nometnes celtniecību Salaspilī. Pēc R. Langes rīkojuma tā bija paredzēta no reiha atvestajiem ebrejiem. Oficiālais nosaukums: Paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne. Celtniecības darbi tika pabeigti 1943. gada vidū, un nometnes platība bija 30,2 ha. Nometnē bija 15 ieslodzīto barakas pa 100–150 ieslodzītajiem katrā. Kopumā vienlaikus tur bija ap 2000 cilvēku. Salaspils nometnē atradās dažādu kategoriju politieslodzītie, nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, ebreji, dezertieri, darba kavētāji, čigāni u.c. Salaspils pildīja arī tranzītnometnes funkcijas. Dzīves apstākļi nometnē bija briesmīgi: aukstums, nepietiekams uzturs, fiziskie sodi un nošaušanas draudi. Salaspils nometne bija pakļauta Latvijas Drošības policijas komandierim štandartenfīreram R. Langem. Tās pirmais komandants bija Zigfrīds Nikels, to vēlāk nomainīja Kurts Krauze. Nometni apsargāja latviešu SD vienība virsleitnanta Konrāda Kalēja vadībā.
Viena no lielākajām koncentrācijas nometnēm Latvijā nacistu okupācijas laikā bija ierīkota Mežaparkā (Riga-Kaiserwald). Tai bija daudzas filiāles: Vecmīlgrāvī, Spilvē, Strazdumuižā, Dundagā, fabrikā “Lenta”, Sarkandaugavā u.c. Nometne vairāk darbojās kā reģistrācijas un sadales centrs, no kura ieslodzītos nosūtīja darbā uz citām vietām. Koncentrācijas nometnē 1943. gada jūlijā bija ap 5000 ebreju. Mežaparks bija iestāde, ko vadīja SD. Nometnē bija arī ebreji no Viļņas, Čehoslovākijas un Ungārijas. 1944. gada augustā nometnes ieslodzītos ar kuģiem nosūtīja uz Vāciju.
Vācu okupācijas laikā netālu no Šķirotavas stacijas, Jumpravmuižā, tika ierīkota nometne no Eiropas deportētajiem ebrejiem. Šeit bija ieslodzīti vairāki tūkstoši cilvēku. Nometnes komandants bija Rūdolfs Zeks. Tā kā dzīves apstākļi nometnē bija necilvēcīgi, 1943. gadā dzīvi palikuši bija ap 450 ieslodzītie. Strazdumuižā atradās ieslodzīti apmēram 2000 cilvēku. 1944. gadā pirms nometnes slēgšanas tika nogalināti 1300 ieslodzītie. 1943. gadā Dundagas apkārtnē izveidoja divas Mežaparka koncentrācijas nometnes filiāles. Kopumā šeit bija ieslodzīts ap 6000 ebreju. Ieslodzītos izmantoja kā darbaspēku, lai apmēram trijos Dundagas novada pagastos (Dundagas, Ārlavas un Lubezeres) izveidotu t.s. SS bruņinieku muižu. Tas bija projekts, kas ietilpa reihsfīrera H. Himlera plānā: veidot okupētajās Eiropas valstīs SS lauku novadus, kuros saimniekotu tikai SS. Projekta ietvaros ieslodzītie būvēja ceļus, veica celtniecības darbus, zāģēja mežu utt. 1944. gadā, tuvojoties Sarkanajai armijai, nacisti no šī projekta atteicās.

Latviešu policijas spēki

Nacistu režīma augstākajai vadībai bija skaidrs, ka iekarotās teritorijas austrumos būs grūti pārvaldīt, balstoties tikai uz SS un SD spēkiem. Pēc SS reihsfīrera H. Himlera iniciatīvas sāka veidot policijas formējumus no vāciešiem pieņemamiem vietējiem iedzīvotājiem. 1941. gada 20. jūlijā V. Štālekers izdeva pavēli par Kārtības palīgpolicijas dibināšanu Rīgā un tās apkārtnē. Lielākā vienība bija Rīgas pilsētas policija, kurā ietilpa 1500 vīru. Rīgas policija bija sadalīta 13 iecirkņos. Pulkvežleitnants Valdemārs Veiss tika iecelts par Kārtības palīgpolicijas priekšnieku, viņa vietnieks bija Roberts Osis.
Latviešu policijas spēki sākumposmā veidojās uz brīvprātības principiem. Policijai bija sarežģīta organizācija. Tā aptvēra Rīgu, lielās un mazās pilsētas, lauku apvidu policiju, kā arī kārtības dienesta bataljonus, kas cīnījās Austrumu frontē pret partizāniem. Ar H. Himlera 1941. gada 6. novembra pavēli palīgpoliciju okupētajos austrumu apgabalos pārdēvēja par Kārtības sargu dienestu. Tas dalījās savrupdienestā un slēgto vienību kārtības dienestā. Savrupdienests veica parastās policijas funkcijas, bet slēgtā dienesta vienības izmantoja svarīgu objektu apsardzei Latvijā un ārpus tās, kā arī cīņām frontē. Līdz ar to latviešu policijas spēkiem bija it kā divas funkcijas: policejiskā un militārā. Kārtības policija uzmanīja iedzīvotājus un tādējādi stiprināja okupācijas režīmu uz vietām. Slēgtās policijas vienības izmantoja militāru uzdevumu veikšanai okupētajās teritorijās: cīņām frontē, partizānu apkarošanai, geto apsargāšanai u.c. Latviešu policijas spēkiem nebija nekādas patstāvības, tie bija pilnīgi pakļauti vācu pavēlniecībai. Pulkvežleitnants R.Osis, kas bija atbildīgs par latviešu policijas vienību formēšanu, izteicās, ka tie bija “tikai kara algotņi, kuru darbs tiek apmaksāts”.

Sarkanās armijas gvardes leitnants, kas ar savu karavīru grupu padevies vācu gūstā pie Ērgļiem. 1944.gada augusts. Kinožurnāls “Ostland Woche”, nr.116. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999.

Kārtības policija bija sadalīta trijās kategorijās: A, B un C. A kategorijā ietilpa aktīvie policisti, kas par dienestu saņēma algu. B kategorijas policisti veica speciālus uzdevumus: sargāja tiltus, noliktavas, ceļus u.c. C kategorija bija t.s. pasīvā rezerve, kuru iesauca īpašos gadījumos. Iecirkņu un lauku policistu skaits bija relatīvi nemainīgs, bet slēgtajās vienībās iesaistīto skaits pēc 1942. gada strauji pieauga.

Holokausts

Nacistu režīma realizētā ebreju totālā iznīcināšana – Holokausts – Otrā pasaules kara gados smagi skāra arī Latviju. No 1941. gada jūnija līdz 1945. gadam tika nogalināti ap 70 000 Latvijas ebreju. Aptuveni 20 000 ebreju tika deportēti uz Latviju no Vācijas, Austrijas, Ungārijas, Lietuvas un šeit nogalināti. Galvenie šo noziegumu organizētāji bija SD spēku vadītājs F. Jekelns, V. Štālekers, R. Lange u.c. Liela loma to izpildē bija vācu einzacgrupai A, kā arī vietējām SD vienībām. Pirmos soļus ebreju diskriminēšanā un iznīcināšanā uzsāka jau vērmahts un jūras spēki, kuru izveidotās komandantūras izdeva attiecīgas pavēles. Pirmās ebreju nošaušanas Latvijā notika jau 1941. gada 23. jūnijā Grobiņā, kur einzacgrupa A nogalināja sešus ebrejus. 3. jūlijā ebreju slepkavošana notika Liepājā, Priekulē, Durbē, Rīgā, gandrīz visās apdzīvotās vietās, kuras ieņēma vācieši. Līdz 1941. gada augusta beigām bija iznīcināta lielākā daļa ebreju Latvijas mazpilsētās. Aucē visi ebreji tika nogalināti jau 11. jūlijā.
Ebreju iznīcināšana nacistu okupētajā Latvijā notika galvenokārt divos posmos. Pirmajā posmā (t.s.V. Štālekera fāzē), kas turpinājās līdz 1941. gada oktobrim, lielākoties iznīcināja visus provinces ebrejus. Nogalināšana šajā laikā notika arī lielajās pilsētās (Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī), bet ne tik pilnīga kā mazpilsētās, kur ebreji tika totāli iznīcināti. Pēc šādām akcijām atsevišķas Latvijas mazpilsētas – Preiļi, Varakļāni, Gostiņi – zaudēja lielāko daļu savu iedzīvotāju. Jo mazāka kādā miestiņā bija ebreju kopiena, jo totālāk to iznīcināja. Vietās, kur ebreju bija ļoti maz, tos savāca vienkopus lielākā pilsētā, lai būtu vienkāršāk veikt slepkavošanas akciju.
No Latgales novadā dzīvojošajiem 28 000 ebreju iznīcināti tika ap 20 000. No tiem lielākais skaits Daugavpils apriņķī, aptuveni 13 000. Pārējie 7000 ebreju tika nogalināti Ludzā, Rēzeknē, Līvānos, Varakļānos u.c. Arī šeit slepkavoja einzacgrupa A kopā ar latviešu SD spēkiem. Daugavpilī notika trīs akcijas, kuras vadīja oberšturmbanfīrers Erihs Ēlingers, Joahims Hāmans un Ginters Taberts.
Kurzemes novadā lielākās ebreju slepkavības notika Liepājā un tās apkārtnē. Liepājas apriņķī dzīvoja ap 7600 ebreju, tika nogalināti vairāk nekā 5700. Galvenās iznīcināšanas vietas Liepājā bija Raiņa parks pilsētas centrā, zvejas osta, Karostas rajons, stadiona apkārtne u.c. Tomēr lielākā masu slaktiņa vieta bija Šķēde, bijušais Latvijas armijas poligons kāpās pie jūras. Šeit tika iznīcināti arī komunisti un čigāni. Bez vācu einzacgrupas slepkavošanā piedalījās arī latviešu SD sardzes vads leitnanta Pētera Galiņa vadībā.
Vietējo SD vienību līdzdalība ebreju masveida slepkavībās šajā laikā visspilgtāk izpaudās Zemgalē M.Vagulāna vadībā. Viņš izveidoja ļoti plašu SD grupu tīklu un aktīvi pieprasīja visu ebreju iznīcināšanu. M.Vagulāna izdotais laikraksts “Nacionālā Zemgale” sludināja izteiktu antisemītismu un tādējādi sagatavoja sabiedrisko domu gaidāmajām slepkavībām, apvainojot ebrejus visos iespējamos grēkos. M.Vagulāna vadībā tika nogalināti apmēram 2000 Zemgales novada ebreju. Līdz 1941. gada oktobrim Latvijas provincē tika nogalināti apmēram 24 000 ebreju.

Turpinājums sekos