Daudz baltu dieniņu!

Konstantīna Čakstes līdzgaitnieks Jānis Sadovskis – simtgadnieks

No rakstveža par tautsaimnieku

Dzimis viņš ir 1904. gadā Bauskas apriņķī, Panemunes pagastā, lauksaimnieku ģimenē un pirmizglītību guvis Brunavas pamatskolā. Pēc bēgļu gaitām Krievijā zēns turpināja izglītību Mariampoles proģimnāzijā lietuviešu valodā. 1921. gadā ģimene atgriezās Latvijā. Jānis tika iesaukts Latvijas Republikas armijā 1925. gadā un iedalīts 5. Cēsu kājnieku pulka instruktoru rotā. Pēc 15 mēnešu obligātās nokalpošanas Jānis 1926. gadā tika ieskaitīts virsdienestā, kļuva par rakstvedi Cēsu 5. pulka saimniecības daļā. Tas bija algots darbs ar limitētu darba laiku no 9 līdz 15. Bija jāapmāca arī instruktoru rotas jauniesauktie, to skaitā arī jauni skolotāji. Viens no iesauktajiem skolotājiem, Purmalis, mudināja Jāni Sadovski turpināt nepabeigto izglītību, ieteica iestāties vakara ģimnāzijā. Pulka vadība to arī atļāva, un tādējādi Jānis Sadovskis, turpinādams strādāt kā 5. pulka vecākais rakstvedis, ne tikai varēja beigt ģimnāziju, bet arī 1932. gadā sekmīgi nokārtot iestāju eksāmenus Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību fakultātē, kur sāka studēt tautsaimniecību.
Pirmā, liktenīgā Jāņa Sadovska iepazīšanās ar Konstantīnu Čaksti notika kādā 1932. gada rudens dienā. Jāņa dežūras laikā uz štābu piezvanīja Konstantīns Čakste un sacīja, ka viņam vajadzētu no štāba saņemt kādus dokumentus, kas apstiprinātu Konstantīna Čakstes līdzdalību Brīvības cīņās. Šādi dokumenti tika atrasti, un, kad pēc pāris stundām K. Čakste piezvanīja J. Sadovskim un uzzināja par dokumentiem, zvanītājs sacīja, lai tos viņam nesūtot – viņš pats atnākšot uz štābu.
Sarunā, kas izvērtās, K. Čakste vaicāja J. Sadovskim: “Vai tad jūs negribat iestāties mana tēva dibinātajā studentu organizācijā “Austrums”?”
Tā pirmā iepazīšanās izvērtās draudzībā un politiskā sadarbībā. Jau 1932. gada rudenī Jānis Sadovskis iestājās akadēmiskajā apvienībā “Austrums”, kļuva par ļoti aktīvu tās biedru, jau 1933./1934. gadā – par “Austruma” valdes locekli. Izrādījās, Jānis Sadovskis un Konstantīns Čakste dzīvo vienā mājā Dzirnavu ielā (kuru pašreiz iezīmē piemiņas plāksne Konstantīnam Čakstem un LCP), tikai katrs no savas ieejas – Konstantīns no Antonijas ielas, bet Jānis – no Dzirnavu ielas.
Kopš 1934. gada rudens Jānis Sadovskis sāka strādāt Rīgas pilsētas Finanšu valdē. Viņš turpināja studijas līdz 1938. gadam. 1940.gadā padomju okupācijas laikā viņu pārcēla uz Rīgas pilsētas izpildkomitejas plānu komisiju, bet vācu okupācijas laikā, no 1941. līdz 1944. gadam, viņš strādāja Latvijas ģenerālapgabala pašpārvaldes sistēmā par Sociālā departamenta pensiju nodaļas vadītāju, kas pārzināja visas 24 Latvijas pensiju inspekcijas (19 apriņķos un 5 lielākajās pilsētās, kas bija iekārtotas jau padomju okupācijas laikā). Vācu laikā Vācijas sociālo lietu ierēdņi nodalīja pensiju nodaļu ar visām tās 24 inspekcijām no Sociālā departamenta un nodibināja jaunu pensiju apdrošināšanas iestādi (Rentenversicherungsanstalt für den Generalbezirk Lettland), atstājot Jāni Sadovski par šīs jaunās institūcijas galveno direktoru.
Pēdējam apstāklim bija svarīga nozīme Latvijas Centrālās padomes darbībā, jo Jānim Sadovskim radās netraucēta iespēja doties braucienos pa visu Latvijas teritoriju, izpildot LPC uzdevumus, un sūtīt komandējumos savus domubiedrus. To vidū daudzi bija akadēmiskās vienības “Austrums” biedri – aktīvākie LCP sakarnieki.

Kad rūp tauta un valsts

Lūk, kā sarunās ar sev tuvo līdzgaitnieku Leonīdu Siliņu pats Jānis Sadovskis ir raksturojis sadarbību ar Konstantīnu Čaksti:
“Mana politiskā sadarbība ar Konstantīnu Čaksti notika vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam. Šai laikā strādāju Rīgas pilsētas Sociālā departamenta pensiju nodaļā. Jau pirms vācu okupācijas biju pensiju nodaļas darbinieks un nodaļas vadītāja palīgs. Vācieši šo sociālo departamentu pārorganizēja un nodibināja atsevišķu pensiju nodaļu. Šai laikā nomira pensiju nodaļas vadītājs un man tika piedāvāta nodaļas vadītāja vieta.
Zvanīju Konstantīnam Čakstem un lūdzu padomu, ko darīt. Tiekoties visu izdiskutējām – uzņēmos pensiju nodaļas vadību. Jau tad aktīvi darbojās LCP – pretestības organizācija, kaut gan oficiāli nenodibināta. Kā pensiju nodaļas vadītājam man bija tiesības izsniegt braukšanas atļaujas visā Latvijā, kas bija ārkārtīgi svarīgi, jo visur vajadzēja oficiālas atļaujas braukšanai ar visāda veida satiksmes līdzekļiem. Vispirms atļaujas parakstīju es, tad tās tika sūtītas kādai departamenta sekretārei baltvācietei, repatriantei Forberga kundzei, kas tās apstiprināt sūtīja ģenerālkomisāra Drekslera ieceltiem kontrolantiem.
Tādā oficiālā veidā LCP tika pie braukšanas atļaujām pa visu Latviju. Šīs “atļaujas” palīdzēja arī tiem, kas vāca parakstus Deklarācijai!
Piedalījos arī LCP ekonomiskās daļas darbībā kopā ar prof. Arnoldu Aizsilnieku, Vili Pāvulānu un citiem. Sadarbojos cieši ar Fēliksu Cielēnu, pārrakstot Deklarācijas tekstu.
Sevišķi rūpējos par Latvijas politiski sociāliem jautājumiem, kādiem tiem vajadzētu būt, kad Latvija kļūs atkal brīva. Arī sadarbībā ar Igauniju un Lietuvu – Baltijas valstu konfederācijas jautājumā. Diskutējām un plānojām, kādai vajadzētu būt atjaunotai demokrātiskai Latvijai, kur valsts iekārtu noteic brīvi un demokrātiski vēlēta Saeima, ne lobistu grupiņas, kas noved pie korupcijas un demokrātiskās sistēmas sabrukuma.
Pirmā vietā ir visas tautas un valsts intereses, ne atsevišķu mazu grupiņu personīgie labumi. Latvijā nedrīkst būt vairāk kā 3–4 politiskas partijas, kur iesaistītos plaši Latvijas iedzīvotāju sociālie slāņi. Valdībai jābūt tādai, kas reprezentē galveno politisko partiju pārstāvjus, kas atzīst neatkarību un demokrātiju. Jābūt arī plašai koalīcijas valdībai. Labs paraugs ir Skandināvijas valstu demokrātiskā sistēma. Skolās jāaudzina skolnieki demokrātiskā garā. Jāmāca kā priekšmets sabiedriskās zinātnes, valsts sistēmas, politisko partiju nozīme un programmas, cilvēku neaizskaramās tiesības un cieņa pret likumiem. Tas ir vissvarīgākais. Labi cilvēki veidos arī labas sociālās sistēmas.”
No šīm atmiņām un arī laikabiedru liecībām izriet, ka Jānim Sadovskim šajā laikā bija ievērojama, kaut arī ēnā palikusi loma Konstantīna Čakstes un LCP darbības veicināšanā.
Šajā laikā, 1943. gada 25. septembrī, Jānis Sadovskis apprecējās ar skolotāju Austru Grantiņu un zināmā mērā aprūpēja arī prof. Konstantīna Čakstes mazās meitas. Tā kā abi mita Rīgā, vienā namā, tad arī Jānis varēja neuzkrītoši izpildīt dažādus Konstantīna Čakstes uzdevumus, arī pārdrukāt mašīnrakstā un palīdzēt saorganizēt parakstus tagad daudzinātajai 188 cilvēku parakstītajai deklarācijai par Latvijas neatkarības un demokrātijas atjaunošanu. Šajā darbā Jānis iesaistījās nemanāmi, un rakstura īpašību dēļ viņš nekad nemēdza afišēt savu personu un savu devumu, kaut gan to patiesi varētu raksturot kā būtisku.

Ar sirdsatdevi Latvijai

1944. gadā, frontei sasniedzot Latvijas robežas, Jānis un Austra Sadovski devās bēgļu gaitās ar LCP organizētu laivu “Gulbis”. 1944. gada 22. augustā kopā ar pārējiem 53 latviešu bēgļiem viņi ieradās Slites ostā Gotlandē, bet dažas dienas vēlāk ar zviedru karakuģi tika pārvesti uz Zviedrijas kontinentālo daļu, kur iekārtojās baltiešu bēgļu nometnē Stokholmas tuvumā. Pēc LCP ārzemju delegācijas locekļa un vienlaikus Zviedru latviešu palīdzības komitejas toreizējā sekretāra Leonīda Siliņa ierosinājuma, Jānis Sadovskis tika pieņemts minētajā palīdzības komitejā par darbvedi. Šajā jauktajā palīdzības komitejā Jānis Sadovskis nostrādāja līdz 1945. gada 1. jūlijam, kad tika nodibināta Latviešu palīdzības komiteja, kas sāka darboties pašu latviešu vadībā – tā darbojas vēl šodien.
No 1945. gada Jānis Sadovskis sāka strādāt sākumā kā kantorists, bet kopš 1947. gada kā budžeta un grāmatvedības nodaļas vadītājs amerikāņu firmā “The National Cash Register Co” Zviedrijā, kur nostrādāja līdz pat aiziešanai pensijā 1971. gadā un arī pēc tam vēl dažus gadus darbojās kā firmas konsultants administratīvā darba racionalizācijas jautājumos. Viņa darbība šajā jomā bija finansiāli ļoti sekmīga, tā deva Jānim ar Austru neatkarīgu saimniecisku stāvokli. Austra, kas sākumā bija strādājusi žurnāla “Time” redakcijā, 1958. gadā beidza Stokholmas augstskolas Humanitāro nodaļu un strādāja par vācu valodas skolotāju zviedru skolā, brīvajā laikā mācot latviešu bēgļu bērniem svētdienas skolās un bērnu vasaras kolonijā latviešu valodu. 1953. gadā Jānis un Austra Sadovski ieguva Zviedrijas pavalstniecību.
Jānis Sadovskis pēdējos 10 gados finansiāli ir atbalstījis daudzus pasākumus, kas saistās ar Latvijas Centrālās padomes un akadēmiskās vienības “Austrums” darbības izpēti un dokumentēšanu. Ar viņa palīdzību izdoti daudzi Leonīda Siliņa sastādītie rakstu krājumi un grāmatas par šīm vēsturiskajām norisēm.
Ar Austras un Jāņa Sadovsku atbalstu tiek vākti un kārtoti materiāli par Latvijas intelektuālo vēsturi, īpaši zinātņu vēsturi, tiek sakārtots arhīvs par zinātņu vēsturi. Jānim un Austrai Sadovskiem piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda mecenātu nosaukums. 2002. gada aprīlī J. Stradiņš, J. Ekmanis un J. Kristapsons apmeklēja Jāni Sadovski viņa mājvietā Stokholmā, kur Jānis uzturas pēc savas mūža biedrenes Austras aiziešanas mūžībā (1999. gada novembrī). Biedrisku palīdzību senajam draugam un cīņu biedram pastāvīgi sniedz Leonīds Siliņš. Joprojām Jānis Sadovskis ir možs, interesējas par norisēm pasaulē un Latvijā. Par spīti vājinātajai redzei, viņš ar īpašas ierīces palīdzību lasa grāmatas un avīžu rakstus, izsaka ļoti precīzus un trāpīgus spriedumus gan par tautsaimniecības aktualitātēm, gan par vēstures līkločiem, gan par vispārēja rakstura problēmām.
No sirds novēlam Jānim turēties simtgades soļos tikpat možam, optimistiskam, patriotiskam, atsaucīgam, biedriskam. Ad multos annos !