
Lai noslēgtu rēķinus ar pagātni
Otrais pasaules karš lielākajai daļai cilvēces sen kļuvis par
vēsturi. Ir aizritējuši vairāk nekā 60 gadi kopš kara sākuma, izaugušas jaunas
paaudzes, bijušie ienaidnieki vai viņu pēcteči bez naida sarokojas kādreizējo kauju
vietās.
Tomēr vēl aizvien visi rēķini ar pagātni nav noslēgti – uzvarētāji un arī
zaudētāji cenšas kompensēt savukārt valsts nodarīto nevainīgajiem upuriem, kam
karadarbības dēļ konfiscēti īpašumi vai radušies cita veida zaudējumi.
Aizvadītajā nedēļā redakcija saņēma vēstuli no Lielbritānijas vēstniecības.
Vēstules autore Lelde Pfafrode Lielbritānijas valdības vārdā lūdza rast iespēju
publicēt viņas piesūtīto informāciju “Latvijas Vēstnesī”. Autore raksta:
“Esmu aplūkojusi īpašumu datu bāzi – vairāki no šiem īpašumiem ir
piederējuši Igaunijā un Lietuvā dzīvojošiem ebrejiem, Latviju gan daudz neizdevās
atrast, tomēr varbūt kāda pēcteči šeit dzīvo. Būšu pateicīga par sadarbību.”
“LV” informācija
Lielbritānijas valdības pēdējais paziņojums par ienaidnieka īpašumu kompensācijas pieteikumiem
Patrīcija Hjūita, Lielbritānijas tirdzniecības un rūpniecības
ministre, šodien (t.i., 8.jūlijā – red.) ir izziņojusi galīgo pieteikuma
datumu visiem īpašuma kompensāciju pieteikumiem saskaņā ar Lielbritānijas valdības
Ienaidnieka īpašumu kompensācijas plānu.
Visi neiesniegtie pieteikumi jāiesniedz plānam līdz nākamā mēneša beigām,
2004.gada 31.augustam.
Plānu izveidoja 1999.gadā, un saskaņā ar to ir saņemts 1121 kompensācijas pieteikums
attiecībā uz nacistu vajāšanas upuru īpašumiem, kurus Otrā pasaules kara laikā
konfiscēja Lielbritānija, ievērojot Likumu par tirdzniecību ar ienaidnieku.
Ir saņemti 377 atzīti pieteikumi no visas pasaules un izmaksātas kompensācijas 16,2
miljoni sterliņu mārciņu vērtībā. Kompensācijas ir saņēmuši upuri vai viņu
pēcteči Apvienotajā Karalistē, ASV, Izraēlā, Vācijā, Rumānijā un Ungārijā, kā
arī citās pasaules valstīs.
Saskaņā ar kara likumdošanu Lielbritānijas valdība konfiscēja ienaidnieka valstu,
arī nacistu okupēto valstu, iedzīvotāju īpašumus Lielbritānijā. Daudzus īpašumus
konfiscēja īpašniekiem, kuri kļuva par nacistu vajāšanas upuriem. Pēc kara
konfiscētos īpašumus atdeva upuriem, taču 1997.gadā sabiedrība izteica raizes, ka
nav atdoti visi upuriem konfiscētie īpašumi.
Valsts dokumentācijas biroja (Public Records Office) ieraksti identificē vairumu
Vācijai un tās sabiedrotajiem konfiscēto īpašumu, taču iznīcināti ir daudzi
individuālie faili. Valdība publicēja konfiscēto īpašumu datu bāzi www.enemyproperty.gov.uk,
kā arī Ārlietu ministrijas vēsturnieku ziņojumu par darbībām, kas veiktas ar
ienaidnieka īpašumu Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. Tomēr netika noskaidrots,
kuri īpašumi ir atdoti atpakaļ nacisma upuriem.
Sendvelas lordam Ārčeram 1998.gada jūnijā tika uzdots izstrādāt ieteikumus par
kompensāciju plānu nacistu vajāšanas upuriem, kuri nesaņēma atpakaļ savus
īpašumus. Valdība pieņēma lorda Ārčera rekomendācijas, un 1998.gada decembrī
tirdzniecības un rūpniecības ministrs paziņoja par neatkarīgas Ienaidnieka īpašumu
kompensāciju konsultatīvās komisijas izveidošanu lorda Ārčera vadībā.
Ir saņemti iesniegumi no visas pasaules un grūti atrisināmos gadījumos pieņemtas
mutvārdu liecības. Lords Ārčers ir ziņojis valdībai, ka EPCAP tuvojas darba
noslēgumam un ka 2004.gada 31.augustā plāns jāslēdz. Pēc minētā datuma komisija
turpinās izskatīt atsevišķus pieteikumus. Valdība ir pieņēmusi visus viņa
ieteikumus. Lorda Ārčera ziņojums ir pieejams mājaslapā www.enemyproperty.gov.uk.
Vienīgais materiālais īpašums, kurš konfiscēts saskaņā ar likumiem par
tirdzniecību ar ienaidnieku, bet nav pārdots, atdots sākotnējam īpašniekam vai
notikusi citāda īpašumu tiesību maiņa, ir zelta aproce un kaklasaites adata.
Dokumenti liecina, ka sākotnējais īpašnieks bija Marks Kellermans, tirdzniecības
aģents no Bratislavas kādreizējā Čehijas Republikā. Neraugoties uz komisijas
pūlēm, neviens nav pieteicies uz šo īpašumu. Līdz Kellermana kunga mantinieku
pieprasījuma saņemšanai priekšmeti ir nodoti Impērijas kara muzejam Londonā.
Plašāka informācija pieejama mājaslapā www.enemyproperty.gov.uk. Informāciju
par pieprasījumu veikšanu saskaņā ar plānu iespējams saņemt, rakstot uz: The
Enemy Property Claims Assessment Panel (EPCAP) Secretariat, Department of Trade and
Industry, 1 Victoria Street, London SW1H 0ET. Telefoniski iespējams interesēties 00
44 207 215 3486 vai 207 215 2168, pa faksu 00 44 207 215 3487 vai pa e–pastu janette.plumridge@dti.gsi.gov.uk.
Lielbritānijas vēstniecības preses un sabiedrisko attiecību nodaļa
(Lelde Pfafrode)
tulkojums no angļu valodas
Uzziņai:
1. Ienaidnieka īpašumu pieprasījumu novērtējumu komisiju (IĪPNK)
Sendvelas lorda Ārčera vadībā izveidoja 1999.gada aprīlī, un tajā darbojas divas
finanšu un etnisko minoritāšu jautājumos pieredzējušu vērtētāju grupas. Komisija
ir izskatījusi gandrīz 1100 kompensācijas pieteikumus, no tiem 377 ir pieņemti
apmaksāšanai. Kopumā prasību iesniedzējiem par konfiscētiem īpašumiem ir
izmaksāti 16,2 miljoni sterliņu mārciņu.
2. Apelācijai par IĪPNK lēmumiem tika iecelts atsevišķs jurists, lai izskatītu par
IĪPNK lēmumiem iesniegtās apelācijas. Apelācijas jurists sers Kristofers Stauntons ir
izskatījis 52 apelācijas un atbalstījis 15 pieprasījumus.
3. Pīters Kingslijs Ārčers, karaliskais juriskonsults, 1992.gadā uz mūžu saņēma
pēra titulu un no 1966. līdz 1992.gadam bija parlamenta loceklis. 1977.gadā viņu
iecēla par Karaliskās padomes locekli. No 1974. līdz 1979.gadam viņš bija valsts
galvenā advokāta vietnieks. Pēc 1979.gada, būdams ēnu kabineta loceklis, viņš
pārstāvēja opozīciju vairākos jautājumos, ieskaitot tieslietas, tirdzniecību un
rūpniecību, kā arī Ziemeļīriju. 1952.gadā viņš iestājās advokātu kolēģijā,
bet 1982.gadā kļuva par Kroņa tiesas rakstvedi. No 1992. līdz 1999.gadam viņš bija
Tribunālu padomes priekšsēdētājs, kā arī 1998. gada Nodarbināto tiesību
(Mierizlīguma) likuma aizstāvis. Viņš ir Izlūkošanas un drošības komitejas
loceklis. 1999.gadā viņu iecēla par Ienaidnieka īpašumu pieprasījumu novērtējuma
komisijas priekšsēdētāju (IĪPNK). Viņa plašo interešu loks aptver arī darbošanos
Pasaules atbruņošanās kampaņas prezidentūrā, kā arī metodistu “Patversmēs
senioriem”. Viņš ilgstoši interesējas par cilvēktiesību jautājumiem un 70. gadu
sākumā kļuva par Amnesty International priekšsēdētāju un Biedrības pret
verdzību priekšsēdētāja vietnieku.