Nesen, pārlūkojot konferences pierakstus, secināju, ka daži šīsvasaras ielijušie mēneši nekādi nav iespaidojuši vai aizskalojuši pavasarī izvirzītās problēmas. Tās arvien galvenokārt jārisina mums pašiem.

Pamatnostādnes

Tās iezīmēja Ministru prezidents Indulis Emsis: valdība pēc būtības izanalizēs visu industrijas attīstību Latvijā un meklēs konkrētus risinājumus tās turpmākai virzībai. Tā ir ne tikai Eiropas prasība, bet arī mūsu nepieciešamība.
Vides ministrs Raimonds Vējonis līdzšinējā Vides ministrijas darbībā uzsvēra galvenās prioritātes – Latvijas ilgtspējīgas attīstības nodrošināšana arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), īpašu uzmanību pievēršot bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai mežos, ūdens apgādes un kanalizācijas sistēmu sakārtošanai, kā arī sadzīves un bīstamo atkritumu pārstrādei vai izolēšanai.

Ilgtspējīgas attīstības nodrošināšana

Ir sakārtota Latvijas vides informācija. Tā iekļaujas vienotā valsts informācijas sistēmā, Eiropas un globālajā vides informācijas apritē, nodrošinot datu bāzu savietojamību, starptautisko klasifikāciju un kodu izmantošanu. Liela uzmanība ir veltīta, lai vides informācija būtu pieejama sabiedrībai, vides ekspertiem un lēmumu pieņēmējiem Latvijā, kā arī starptautiskajās vides informācijas sistēmās.
Jārisina jautājumi par dabas vērtību turpmāku saglabāšanu pēc pievienošanās Eiropas Savienībai (ES). Latvija ES ietvaros uzskatāma par mežu lielvalsti. Tas dod ne tikai priekšrocības, bet uzliek arī pienākumus. Pašreizējās dabas vērtības Latvijas mežos nav radušās pēdējos gados, bet gan daudzu desmitu un pat simtu gadu laikā, ko nodrošinājusi iepriekšējā mežsaimniecības politika – relatīvi nelielie meža izmantošanas apjomi un meža ražības kāpināšanas pasākumi, kā arī iepriekšējam laikam visumā stingrā meža likumdošana.
Pēc valstiskuma atjaunošanas Latvijā notika lielas pārmaiņas – mainījās mežu īpašumu formas, kas līdz ar ekonomiskās situācijas saasināšanos laukos izraisīja pastiprinātu meža izciršanu. Arī lielo kompāniju lobiju aktivitātes un vecās mežkopju pieredzes ignorēšana atstāja savu iespaidu. Lai gan ikgadējais kopējais mežaudžu krājas pieaugums Latvijā ir 15,5 miljoni kubikmetru, tas ne tuvu viss nav pieejams un izmantojams. Tomēr pēdējos trijos četros gados kopējā izcirstā krāja ir sasniegusi pat 14 miljonus kubikmetru gadā. Arī lauksaimniecībā neizmantoto zemju apmežošana vairāk notiek vārdos, nevis darbos.
Valsts akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži” (LVM) vides aizsardzības jomā galvenie uzdevumi ir apzināt un saglabāt vietas, kas nozīmīgas bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai, kā arī saglabāt meža spēju pasargāt augsni no erozijas, virszemes un pazemes ūdeņus no piesārņošanas un nodrošināt sabiedrībai rekreācijas un izziņas iespējas mežā. Plānojot jebkuru saimniecisko darbību, tiek apzināta tās iespējamā ietekme uz vidi un paredzēti atbilstoši pasākumi negatīvās ietekmes mazināšanai. Turpinās dabas vērtību apzināšana. LVM valdījumā esošajos mežos ir dažāda rakstura un nozīmes aizsargājami dabas objekti un teritorijas (biosfēras rezervāts, dabas liegumi, dabas parki, aizsargājamo ainavu apvidi, mikroliegumi, īpaši aizsargājami meža iecirkņi, aizsargjoslas u.tml.). Šobrīd to kopplatība ir 387 650 ha, kas ir 24 % no LVM valdījumā esošās teritorijas. 2003.gadā sākts veidot Eiropas nozīmes aizsargājamo teritoriju tīklu “Natura 2000”, kas palielinās aizsargājamo teritoriju kopplatību.
Tā kā Latvijā ievērojamu daļu teritorijas aizņem meži, ir plašas iespējas kā bioenerģijas ieguves avotu izmantot koksni. Tā ir alternatīva, kas ļautu samazināt importētās enerģijas apjomus. Koksnes pārstrādes iespējas un izmantojamās tehnoloģijas ir visdažādākās. Šķeldas, zāģu skaidu, koku mizas un koksnes apstrādes atlikumu izmantošana granulu un brikešu ražošanā ir atbalstāms koksnes pārstrādes veids Latvijas ražošanas sektorā.
Ilgtspējīgas attīstības kontekstā būtiska ir rapša audzēšana biodīzeļa ražošanai, kas var dot gan stimulu lauksaimnieciskās ražošanas un pārstrādes attīstībai Latvijā un mazināt sociāli ekonomisko spriedzi lauku teritorijās, gan dot ieguldījumu vides uzlabošanā.

Ūdens kvalitāte

Latvijas likumdošana pakāpeniski tiek harmonizēta atbilstoši ES normatīvo aktu prasībām. Lai to sasniegtu, dzeramā ūdens aizsardzībā notiek sadarbība starp Veselības ministriju, Zemkopības ministriju un Vides ministriju. Ūdensapgādes un notekūdeņu attīrīšanas problēmas mazajās un vidēji lielajās pilsētās tiek risinātas ar programmas “800+” īstenošanu, kuru koordinē Vides ministrija. Programmas pamatā ietverti precīzi dati par dzeramā ūdens apgādes sistēmu stāvokli, to nodrošināšanai nepieciešamajām investīcijām. Atbilstoši minētai programmai investīciju ieguldīšanas laikam Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr.235 noslēguma jautājumos noteikts pārejas laiks dzeramā ūdens atsevišķu kvalitātes rādītāju atbilstības panākšanai līdz 2015.gadam, kad būs pilnīgi jāpārņem ES direktīvā noteiktās prasības.
Lai gan Latvijas upju ūdens kvalitāte uz kopējā Eiropas fona ir laba, tomēr jācenšas novērst tā pasliktināšanos, kā arī jāveicina tā uzlabošanās. Šīs prasības nosaka ES Ūdens struktūrdirektīva, kuras prasības ir – līdz 2015.gadam visu ūdeņu kvalitātei jābūt labai, bet tiem ūdeņiem, kuru kvalitāte jau šobrīd atbilst prasībām, tā nedrīkst pasliktināties. Ūdens kvalitātes normas nosaka MK noteikumi Nr.118 “Noteikumi par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti.”

Sadzīves un bīstamo atkritumu pārstrāde vai izolēšana

ES dalībvalstīm izvirzītas prasības atkritumu apsaimniekošanā, kas pamatotas ar jau izstrādāto direktīvu un regulu sistēmu. Līdz ar Latvijas iestāšanos ES tās ir obligātas un pildāmas. Turpmākās darbības pamatā ir pašreizējo valsts likumdošanas prasību saskaņošana ar ES prasībām. Diemžēl, kamēr mūsu puse vēl tikai cenšas apgūt jau sen spēkā esošās direktīvas, ES pieņem arvien jaunas un ne mazāk saistošas prasības.
Viena no tādām ir regula, kas pieprasa statistiku par atkritumu rašanos un apsaimniekošanu uzņēmumos un privātajās saimniecībās. Šīs vienotās prasības rada pamatu, lai uzraudzītu, vai tiek ievēroti pārstrādes un drošas apglabāšanas kāpināšanas principi. Par to, vai Latvijai būs iespējams tuvākajos gados sniegt ES kvalitatīvus datus par atkritumu apsaimniekošanu mūsu valstī, kas ietver radīto, pārstrādāto un noglabāto atkritumu daudzumu, to sastāvu, iespēju novērtēt lielākos ražotājus un veicināt ne tikai atkritumu noglabāšanu, bet arī to pārstrādi un atguvi, pēc iepazīšanās ar esošo datu uzskaites sistēmu un tās atspoguļojumu informatīvajos dokumentos var tikai secināt, ka te vēl darāms liels darbs. Būtisks trūkums mūsu plāniem, kas atzīmēts arī 6.ES darbības programmā attiecībā uz dalībvalstīm, ir tas, ka nav precizēta pašvaldību loma un iespējas plānu ieviešanā.

Dr. silv. Gunārs Ģērķis