Privatizācija un tās ietekme uz valsti un cilvēkiem

“Lattelekom“ – uzņēmums, ap kuru privatizācijas jautājumā virmojušas un vēl arvien virmo kaislības, bet Latvijas iedzīvotājiem pa to laiku par telefonsarunām jāmaksā krietni dārgāk nekā citur Eiropā Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Nobeigums.
Sākums “LV” 07.07.2004.

Kā liecina 3.tabulas dati, Latvijā pirms ekonomisko un īpašuma reformu sākšanas 1990.gadā viens nodarbinātais sabiedriskajā sektorā (iekļautas valsts un pašvaldību iestādes un uzņēmumi, kapitālsabiedrības (uzņēmējsabiedrības) ar 50% un lielāku valsts vai pašvaldību kapitāla daļu, sabiedriskās un reliģiskās organizācijas) ražoja iekšzemes kopproduktu 8 711 ASV dolāru vērtībā, bet privātajā sektorā – 10 561,5 ASV dolāru vērtībā, lai gan tā pastāvēšanu oficiālajā līmenī neatzina Latvijas Komunistiskās partijas dažāda ranga funkcionāri un ortodoksālās marksisma–ļeņinisma teorijas pārstāvji.

1992.gada 15.janvārī stājās spēkā likums “Par nodarbinātību”, un valstī tika sākta bezdarbnieku reģistrācija. Reģistrētais bezdarba līmenis no 2,3% 1992.gadā ir pieaudzis līdz 8,6% 2003.gada beigās. Savu artavu šajā pieaugumā devusi arī valsts uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību privatizācija.
Bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības “Privatizācijas aģentūra” valdījumā nodotajos valsts uzņēmumos un uzņēmējsabiedrībās no 1994.līdz 2003.gadam to privatizācijas sākumā kopskaitā bija 100 761 darbinieks, bet, noslēdzot attiecīgos pirkuma līgumus par to pārdošanu jaunajiem īpašniekiem, tika garantētas darba vietas vairs tikai 58 157 darbiniekiem (57,7% no darbinieku daudzuma pirms privatizācijas darbību sākšanas). Kā redzams 2.tabulā, reģistrēto bezdarbnieku pieaugums Latvijā analizējamajā laika posmā ir 42 055 personas, neraugoties uz darbaspēka pārdali no sabiedriskā uz privāto sektoru (10 gados – 164 tūkstoši cilvēku). Latvijā joprojām privātajā sektorā darba vietas ne kvantitatīvi, ne kvalitatīvi nav sabalansētas ar darbaspēka piedāvājumu, tāpēc privatizācijas procesa mākslīga paātrināšana no valdības puses (valdības otrās privatizācijas programmas mērķis) kopumā vērtējama kā galvenais bezdarba līmeņa pieauguma iemesls deviņdesmito gadu otrajā pusē.

Privātais sektors joprojām mazefektīvs

Haotisko un savstarpēji nekoordinēti veikto sociāli ekonomisko reformu, tai skaitā īpašuma konversijas, rezultātā Latvijā, tāpat kā citās bijušajās PSRS republikās, ir radīta neefektīva un tautas attīstības interesēm neatbilstoša tautsaimniecība. Saskaņā ar ANO Eiropas ekonomikas komisijas novērtējumu (2004.gada februāris), Latvijas ekonomiskais potenciāls (reālais iekšzemes kopprodukts) 2004.gada sākumā līdzinājās tikai 86,7% no pirmsreformu (1989.gada) līmeņa un sasniedza 1982.–1983.gada līmeni (skat. 4.tabulu). Iespējams, ka Latvijas tautsaimniecība “ieies” 1989.gada potenciālā 2006.–2008.gadā (prognozes ticamība – 70%).
Latvijas ekonomiskās sistēmas transformācijas apstākļos nav attaisnojies viens no pētījuma “Privatizācija Latvijā” autoru (Ingus Bērziņa, Ivara Godmaņa, Edmunda Krastiņa, Ulda Oša, Kārļa Cerbuļa u.c.) pieņēmumiem, ka “reformas ar privātīpašumu, nomainot mazefektīvo valsts saimniecību, bija nepieciešamas, lai glābtu valsts ekonomiku”, jo, kā liecina 3.tabulas dati, Latvijas tautsaimniecības privātā sektora efektivitāte pēc gandrīz 15 gadu nemitīgām haotiskām un vāji menedžētām reformām pagaidām ir sasniegusi tikai 1989.–1990.gada līmeni.

Dr.oec. Valdis Vasiļjevs

2.tabula

Nodarbināto darbinieku skaita izmaiņas
privatizācijas procesā esošajos valsts uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās)*

*LR Centrālās statistikas pārvaldes un bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības “Privatizācijas aģentūra” dati

3.tabula

Produktivitāte sabiedriskajā un privātajā sektorā Latvijā 1990.–2003.gadā*

*Latvijas tautas saimniecība 1990.gadā: Statistikas gadagrāmata. – R.: LR Valsts statistikas komiteja. – “Avots” – 1991., 33.–77.lpp.; Latvijas makroekonomika skaitļos 2003: Statistikas gadagrāmata. – R.: CSP, 2003., 124 lpp.

4.tabula

Reālais iekšzemes kopprodukts Baltijas valstīs un NVS valstīs*
(Indekss, 1989=100)

*Economic Survey of Europe, 2004, No.1, UN Ecomic Commission for Europe, 2004, UN New York and Geneva, p.190
**bez agrākās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR)