Iekodēts konflikts

Vilks met spalvu, bet ne tikumu, teic paruna. Tas, protams, vairāk attiecināms uz cilvēkiem, ne zvēriem, turklāt šis tikums ne vienmēr ir netikums. Tieši tas nāk prātā saistībā ar vairākiem jauninājumiem Ceļu satiksmes noteikumos. Jaunievedumi kopā ar soda punktu uzskaites sistēmu autovadītājiem solās būt gana efektīvi, taču kārtējo reizi draud upura lomā nostādīt satiksmes dalībnieku lielāko daļu – gājējus. Runa ir par bēdīgi slavenajām “zebrām” jeb gājēju pārejām un ielu šķērsošanu vispār. Proti, tagad pirms brauktuves šķērsošanas pa neregulējamu pāreju jāpārliecinās par drošību. Savukārt brauktuves, kur katrā virzienā ir divas vai vairākas braukšanas joslas, tagad drīkst šķērsot tikai un vienīgi pa gājēju pārejām.
Saprotams, jauninājumu ideja vērsta uz drošību pat ar rezervi. Skaidrs, ka, pirms pāriet ielu jebkurā vietā, ir jāpārliecinās par drošību. Tāpat saprotams, ka daudzjoslu maģistrāles nav domātas pastaigām. Taču diemžēl visā šā it kā loģiskā jaunieveduma rašanās brīdī iekodēts konflikts vai pat lamatas, ko varētu saukt arī par teorijas atsvešinātību no prakses.
Virkne aizvadīto gadu satiksmes drošības jomā pagājuši, ja tā varētu teikt, tiesību iedzīvināšanā tieši uz gājēju pārejām. Gājēju tiesību, protams. Beidzot pēc ilga un grūta procesa, kad dažādas institūcijas, arī Ceļu policija centās nostiprināt gājēju priekšrokas ievērošanu, pārpratumu pilno situāciju uz un pie “zebrām” kļuva mazāk. Diemžēl šābrīža kontekstā ar bažām jāatzīst: tas nostiprinājis daudzu gājēju pārliecību, ka pāreja ir vieta, kur pierādīt savas tiesības. Tagad, lai arī prioritāte gājējiem saglabājas, situācija vienā dienā – 1. jūlijā – ir mainījusies. Taču, kā apstiprinājusi prakse, lai mainītu ierastos stereotipus, nepieciešamas apjomīgas sabiedrības informēšanas kampaņas un vairāki gadi. Sevišķi nepatīkami, ka jau rudenī pilsētās atgriezīsies milzums bērnu, kuri brīvlaikā aizgāja vēl “pie vecās kārtības”. Daudzi pirmo soli uz “zebras” spers tikpat droši kā pavasarī, kad viņiem tika mācīts: uz pārejas tev ir neapstrīdama priekšroka. Savukārt, nonākot līdz jebkuram no tā izrietošam satiksmes incidentam un attiecīgām juridiskām sekām, nāksies skaidrot tik grūti izdibināmu, subjektīvisma pilnu padarīšanu kā to, bija vai nebija sabrauktais “pārliecinājies par drošību”.
Attiecībā uz otru gājējiem būtisko jauninājumu – minēto braukšanas joslu šķērsošanas aizliegumu “ārpus gājēju pārejas robežām” – uzreiz jāteic: Rīgā vien netrūkst vietu, kur tagad likumīgi tikt pāri ielai nav iespējams vairāku sabiedriskā transporta pieturu garumā. Lai gan šis jau ir satiksmes organizēšanas jautājums konkrētās vietās, arī tas vēlreiz apliecina: pareiza teorija nebūt vēl negarantē tādu pašu praksi. Pārmaiņas satiksmes noteikumos bija nepieciešamas. Taču “zebru” gadījumā tās bija un joprojām ir jāpapildina ar rūpīgi izsvērtu sabiedrības informēšanas darbu. Savukārt lēmums par vairāku braukšanas joslu šķērsošanas aizliegumu drīzāk vedina norādīt uz, piemēram, Rīgas satiksmes infrastruktūras neatbilstību likuma prasībām, nevis pelt gājējus par satiksmes noteikumu neizbēgamu pārkāpšanu.