Māršala fonda rīkotajās pusdienās Stambulā 2004.gada 28.jūnijā:

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga sarunā ar Francijas prezidentu Žaku Širaku Stambulā 28. jūnijā Foto: EPA/A.F.I.

Paldies, senator, par laipnajiem ievadvārdiem! Ekselences! Dāmas un kungi!
Šis ir vēsturisks notikums. Un tas ir ne vien vēsturisks, bet arī aizkustinošs brīdis. Jūs redzējāt septiņu jauno NATO dalībvalstu pārstāvju saviļņojumu, kad viņu valstu karogi tika pacelti Briselē, jūs redzējāt ceremoniju pie Baltā nama, un jūs saprotat, ka tas nav tikai vēl viens process, birokrātisks alianses paplašināšanas process vai pat tās aizsardzības spēju nostiprināšanas tehnisks process.
Tas ir nozīmīgs pavērsiens Eiropas un visas pasaules vēsturē, un no NATO dalībvalstu puses tas ir lēmums, kas izlaboja smagās kļūdas, kuras tika pieļautas iepriekšējā gadsimtā un kuras tagad beidzot ir pārvarētas.
20.gadsimts pieredzēja, ka Eiropa mirkst asinīs un tiek saplosīta, kā valstis nežēlīgi uzbrūk cita citai, kā pāri kontinentam izplešas totalitāras sistēmas un ka dažas no šīm totalitārajām apspiešanas sistēmām ir nežēlīgākas nekā citas.
Sabiedroto spēki cēlās kopīgai cīņai pret nacismu un Hitlera lielummāniju. Bet, to darot, viņi izmantoja Staļina un Padomju Savienības atbalstu, un tas noveda pie tā, ko es uzskatu par vienu no 20.gadsimta vissmagākajām kļūdām, – Jaltā un Teherānā pieņemtajiem lēmumiem, kas atļāva sadalīt Eiropu divās atsevišķās daļās. Tam bija traģiskas sekas, ko izjuta desmitiem miljonu cilvēku, tas pieļāva apspiešanas režīmu, ko Rietumi vienkārši atteicās atzīt tā absolūtajā nežēlīgumā un necilvēcībā. Un tas noveda pie tā, ka desmitiem miljonu cilvēku zaudēja iespējas pašiem noteikt savu dzīvi un savu nākotni. Visas septiņas valstis, kas tagad pirmo reizi piedalās NATO sammitā kā pilntiesīgas NATO locekles, ir agrākās nebrīvās valstis, tās ir postkomunisma valstis, un, kas attiecas uz trim Baltijas valstīm – Igauniju, Latviju un Lietuvu, tās bija okupētas un iekļautas Padomju Savienībā, tās zaudēja ne vien savu tautu brīvību, bet arī savu nacionālo identitāti, savu valstiskumu, savu suverenitāti, visus nacionālās neatkarības un pastāvēšanas simbolus.
Mūsu karogs vairs neplīvoja nevienā publiskā starptautiskā notikumā, mūsu sportisti ieguva medaļas olimpiādēs, un viņi to darīja zem sveša karoga un tika apbalvoti, skanot svešai himnai. Tiem, kas nav dzīvojuši apspiestībā un izjutuši tirāniju, ir grūti saprast, ko tas īsti nozīmē, un laikam tas ir labi, jaunieši šodien nevar iedomāties, kāda izskatījās kara plosītā Eiropa vai kāda izskatījās pēckara Eiropa, kad tā bija drupās.
NATO alianse pacēlās uz pēckara Eiropas drupām un apvienoja kopīgam mērķim tās valstis, kas tikai pirms dažiem gadiem bija bijušas ienaidnieces. Alianse apvienoja tās to vērtību vārdā, par kurām tik daiļrunīgi runāja senators, un tās ir indivīda brīvība, tiesiskums, demokrātija. Tās ir vērtības, kas nostiprināja aliansi un padarīja to par vissekmīgāko militāro aizsardzības aliansi pasaulē.
Taču Eiropa palika sadalīta, valstis palika aiz dzelzs priekškara, un mēs gadu desmitiem ilgi dzīvojām ar cerību iegūt brīvību, bet cilvēki tika deportēti un vajāti, viņi veltīgi gaidīja un nekad nepieredzēja uzaustam dienu, kad viņu valsts atgūs brīvību. Es piederu pie tās laimīgās paaudzes, kas pieredzēja vēsturiskās pārmaiņas, mēs pieredzējām situācijas izmaiņu pasaulē un bijušās Padomju Savienības sabrukumu. Mēs vienmēr zinājām, ka sistēma, kas veidota uz tik nepareiza pamata, nevar pastāvēt mūžīgi, bet tā bija saglabājusies pietiekami ilgi, un mēs nevarējām zināt, cik ilgi tā vēl turpināsies. Mēs esam laimīgi, ka pieredzējām šīs sistēmas sabrukumu, bet tirānija, protams, nav pazudusi no zemes virsas. Nav izzuduši arī spēki, kas vienmēr ir bijuši pret brīvu izvēli un demokrātiju. Vienmēr ir tādi cilvēki ar lielu pārliecību, ka viņi ir vienīgie, kuri zina, kas ir pareizi, un tāpēc ir gatavi to uzspiest citiem. Un tad vēl ir cilvēki, kas uzskata, ka pietiek ar spēku un militāru varenību, lai valdītu pār citiem. Mēs to pieredzējām, kad notika Hitlera impērijas ekspansija, un mēs to pieredzējām padomju impērijas ekspansijā, kas okupēja ne tikai sev apkārt un tās perifērijā esošās teritorijas, bet arī valdīja pār tām Varšavas pakta dalībvalstīm, kas bija pakļautas Maskavas gribai.
Mēs tagad ieejam citādā gadsimtā, kur ir citādi likumi un citādi apstākļi! NATO vairs nav tāds pats mērķis, kāds tai bija agrāk, tās mērķis ir paveikt to, kādēļ tā tika radīta, ar citādiem līdzekļiem un citādām metodēm. Vērtības paliek nemainīgas: cīnīties pret tirāniju un pret apspiestību. Tas, ka vairs nav Padomju Savienības, nenozīmē, ka no zemes virsas ir izzuduši draudi demokrātijai. Es domāju, ka ir svarīgi to atcerēties, un tāpēc ir nelietderīgi teikt, ka tagad, kad Padomju Savienība ir sabrukusi, NATO pastāvēšanai vairs nav jēgas. Tās mērķis tā dziļākā izpratnē ir palicis, tāpēc ka tā pamatā ir vērtības, ko pārstāv NATO, un tā nav tikai organizācija, ko izveidoja, lai cīnītos pret Padomju Savienību.
Mums arī saka, ka šodien, kad pasaule saduras ar jauniem draudiem, ne tikai terorismu, tāda tradicionāla militārā alianse kā NATO esot zaudējusi savu agrāko nozīmi. Taču mums jāpatur prātā, ka jebkura valsts, kas nespēj pati sevi pietiekami labi aizsargāt, kļūst vāja un pakļauta ārējai ietekmei. Neviena valsts, kas augstu vērtē savu brīvību, savu dzīves veidu, savus mērķus un savus centienus, nevar atļauties būt vāja un pakļauties citu gribai.
Eiropā ir valstis, arī Eiropas Savienības dalībvalstis, kas izvēlējušās nepievienoties NATO aliansei. Katrai valstij ir pašai savi īpaši iemesli tā rīkoties, bet galvenais iemesls ir tas, ka tās vēlas norobežoties no dažādiem konfliktiem un nevēlas tajos iesaistīties. Var saprast un respektēt viedokli, kas liek pieņemt šādu lēmumu. Latvija bija to valstu starpā, kam bija šāds viedoklis, un tā uzskatīja, ka, būdama neitrāla valsts pēc nodibināšanas1918.gadā, saglabās neitralitāti un tādējādi būs pasargāta no konfliktiem, kas varētu rasties tās lielo kaimiņvalstu starpā. Mēs pārliecinājāmies, dārgi par to samaksājot, ka nepietiek ar to, ka valsts deklarē savu neitralitāti, jo viss ir atkarīgs no tā, kas ir kaimiņvalstis, kas atrodas tai līdzās un kādi ir to uzskati šajā jautājumā. Ja tās nolemj uzbrukt jums, tad tam, vai jūsu valsts ir neitrāla vai sabiedrotā, nebūs nekādas nozīmes. Jums uzbruks, un jūsu valsti var iekarot, kā tas notika ar mums.
Alianses drošība ir kolektīva drošība. Alianses visas locekles kopā ir daudz stiprākas nekā jebkurš cīnītājs atsevišķi. Septiņu jaunu valstu pievienošanās aliansei palielinās stabilitāti un nostiprinās mieru Eiropā. Tā izdzēš sadalījuma līniju, ko uz Eiropas kartes bija novilcis dzelzs priekškars. Tā izdzēš un dara galu Otrā pasaules kara smagajām sekām, no kurām cieta tik daudzas valstis gadu desmitiem ilgi. Tā izlabo 20.gadsimtā pieļautās kļūdas, un mēs izjūtam lielu gandarījumu par šo vēstures kļūdu izlabošanu, bet mēs visvairāk priecājamies par to, ka beidzot mūsu valstī būs miers un drošība, ko baudīs nākamās paaudzes. Latvijā tā būs pirmā paaudze pēc daudziem gadsimtiem, kas varēs teikt: viss, ko es sasniegšu šajā dzīvē, un viss, ko es iegūšu šajā dzīvē, nebūs tikai man vien, bet es varēšu to nodot tālāk saviem mantiniekiem un pēctečiem. Es varu sākt celt kaut ko un ielikt pamatus tam, ko es, iespējams, nespēšu pabeigt savas dzīves laikā, bet manis ieliktie pamati kalpos citiem, kas turpinās manis iesākto pēc tiem pašiem principiem, tādā pašā veidā, pēc tāda paša plāna.
Līdz šim viss, kas piederēja vienai paaudzei, tika atņemts un iznīcināts. Tagad mums ir nākotne, un vienīgais garants mūsu nākotnei ir drošība, ko dod apzināšanās, ka citas valstis būs kopā ar mums un palīdzēs mums, ja kādreiz kāds varētu nolemt apdraudēt mūsu drošību.
Protams, pasaulē ir jauni draudi, ko radījis terorisms, kas ir īpaši gļēvs uzbrukuma veids citiem, kas tik radikāli atšķiras no tradicionālajiem kariem un karošanas pagātnē. Teroristu darbība ir neskaidra un anonīma, tie bieži ir pašnāvnieki, kas, absolūti vadoties pēc nejaušības principa, uzbrūk nevainīgiem cilvēkiem ar vienu vienīgu mērķi – sēt nāvi, saplosīt un iznīcināt, lai iedvestu bailes. Kādi ir viņu citi mērķi ko viņi vēlas panākt pasaulē, ko viņi vēlas tā vietā, ko ir iznīcinājuši, ir absolūti nesaprotams. Ir skaidrs tikai tas, ka viņus virza akls naids un nekontrolējamas dusmas. Cīņa pret terorisma izraisītajām briesmām mums jāveic, es domāju, no divām dažādām pozīcijām. Viena ir teroristu apkarošana, drošības un kontroles pasākumu veikšana, bet vissvarīgākā ir terorisma novēršana, teroristu grupējumu atklāšana, finanšu plūsmas pāri valstu robežām kontrolēšana, visas procedūras un metodes, kas ir izstrādātas šo dažu pēdējo gadu laikā. Taču mums ir arī jārisina tās problēmas, kas ir galvenie terorisma cēloņi, un tas ir daudz grūtāk, bet tas ir jādara. Un šķiet, ka galvenie terorisma cēloņi ir saistīti ar noteiktiem pasaules karstajiem punktiem, un, kamēr mēs nespēsim nodrošināt mieru, stabilitāti un tādu stāvokli, kas būtu cik vien iespējams tuvu demokrātijai šajos pasaules karstajos punktos, mums, vienmēr būs auglīga augsne arvien jaunu teroristu radīšanai. Šī iemesla dēļ mums tagad Stambulā paplašinātās NATO alianses sammitā ir jārod risinājums sarežģītajai problēmai, kā NATO vērsīsies pret visiem šiem draudiem, kas ir parādījušies citādā veidā un stilā, un mums ir jāatrod metodes, kas nevis aizstātu, bet papildinātu parastās militārā spēka metodes, kas mums vēl ir nepieciešamas mūsu aizsardzībai un drošībai. Mums jābūt radošiem, lai atrastu veidu, kā apvienot rupju spēku vai militārās varenības izmantošanu ar to, ko var panākt sarunu politiskos procesos un ar politiskām pārmaiņām. Tas bieži prasa ekonomisku iejaukšanos, tas prasa virsnacionālo struktūru iejaukšanos. Ir skaidrs, ka Apvienoto Nāciju Organizācijai ir jākļūst daudz spēcīgākai, lai spētu atrisināt starptautiskas krīzes situācijas, bet mēs domājam, ka Eiropas Savienībai arī ir unikāla loma, sevišķi krīzes situāciju atrisināšanā Balkānos, Tuvajos Austrumos, Āzijā un citur.
Sadarbība starp Eiropas Savienību un NATO mums kā jaunām abu šo organizāciju dalībvalstīm šķiet īpaši nozīmīga. Grūtajā iestāšanās procesa laikā man bieži kā savas valsts prezidentei daudzu valstu žurnālisti jautāja, kurai organizācijai mēs dodam priekšroku vai kuru uzskatām par svarīgāku – Eiropas Savienību vai NATO. Es vienmēr atbildēju, ka mums nav jāizdara izvēle. Tas būtu tāpat kā jautāt, vai labā roka ir svarīgāka par kreiso un kuru mēs būtu gatavi nocirst. Mēs zinājām, ka, ņemot vērā mūsu vēsturi, mūsu ģeogrāfisko novietojumu, mūsu cilvēku apņemšanos un gribu, mums ir nepieciešamas abas organizācijas: Eiropas Savienība ekonomiskajai stabilitātei, izaugsmei un sadarbībai, NATO drošībai un aizsardzībai. Šajā sakarībā mēs domājam, ka ir svarīgi, lai Eiropas Savienība un NATO arī turpmāk uzskatītu, ka Amerikas Savienotās Valstis ir uzticams partneris un atbalsts brīvībai Eiropā. Transatlantiskā alianse tika izveidota ilgu laiku pēc tam, kad Amerikas Savienotās Valstis un Kanāda bija piedalījušās Rietumeiropas atbrīvošanā gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā. Flandrijas laukos ir daudzi kritušo kanādiešu un amerikāņu kareivju kapu kopiņu krusti, kur starp krustiem rindā aiz rindas zied magones, kā to ir teicis kāds kanādiešu dzejnieks.
Šī sadarbība un kopīgo vērtību aizsardzība iesākās pagājušā gadsimta sākumā, un šīs sadarbības pamatā ir kopīgas vērtības un kopīga vēsture. Tā ir sadarbība, kas, pēc mūsu domām, ir ļoti svarīga un ir jāturpina. Un es uzskatu, ka mazajām valstīm ir jāpiedalās visos procesos, kas nosaka visu mūsu nākotni. Es domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc pagājušajā gadsimtā tika pieļauts tik daudz sāpīgu kļūdu, par ko tik dārgi samaksāja miljoniem cilvēku, bija tieši šī lielo valstu augstprātība, ka vienīgi tās var izlemt pasaules likteni un ir vienīgās lēmumu pieņēmējas par to, kas notiks. Mēs vairs nekad nevēlamies redzēt lēmumu pieņēmējus kā bridža partnerus sēžam pie galda un atdodam vienu vai otru valsti vienai vai otrai pusei kā kārtis kāršu spēlē. Mēs vēlamies, lai būtu taisnīgums un demokrātija, lai katram cilvēkam būtu vienlīdzīgas tiesības, protams, arī pienākumi, bet lai katram būtu balsstiesības un tiesības tikt uzklausītam tā, lai starptautiskās lietās katrai valstij neatkarīgi no tā, vai tā ir liela vai maza, spēcīga vai mazāk spēcīga, bagāta vai ne tik bagāta, būtu suverēnas tiesības, tiesības izlemt savu likteni un teikt savu vārdu procesos, kas ietekmēs mūs visus. Tikai izrādot savstarpēju cieņu un cienot katra cilvēka un katras suverēnas valsts tiesības un vērtību, mums ir cerība kādreiz radīt pasauli, kur, par ko es esmu pārliecināta, vairs nebūs tādu asiņainu konfliktu, kādus mēs vēl redzam tik daudzās mūsu zemeslodes daļās un pat mūsu kontinentā. Es esmu pārliecināta, ka kādu dienu mēs spēsim apturēt vardarbību, mērķtiecīgu vai nejaušu, ka mēs spēsim nepieļaut netaisnību un tirāniju. Mēs esam nogājuši garu vēstures attīstības ceļu, un mēs redzam, cik lielas pārmaiņas var notikt vienā desmitgadē. Šī iemesla dēļ mēs esam pārliecināti par nākotni. Mēs esam gatavi strādāt tās labā, cīnīties par to, ja būs nepieciešams, bet visvairāk par visu mēs vēlamies sadarboties ar citiem, runāt un tikt sadzirdēti, un mēs visi kopā radīsim labāku pasauli, mums tas ir jādara, mums nav izvēles.