Ceļu pie lasītājiem turpina Andreja Eglīša Raksti, ko laiž klajā apgāds “Valters un Rapa”. Iznācis 4. sējums, kurā ietverti 60. un 70. gados (nu jau pagājušajā gadsimtā) publicētie dzejoļu krājumi “Lāsts” un “Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā”, šā laika dzeja ārpus krājumiem, daļa no daudzajiem dzejnieka rakstiem presē un vēstules jaunības draugam, literātam Jānim Andrupam, māksliniekam un senam draugam Jurim Soikanam, dzejniecei, bijušajai darba kolēģei radiofonā Mirdzai Ķempei un vēl dažiem adresātiem. Kā atzīmē Rakstu sastādītāja Dzidra Vārdaune, no ļoti plašās sarakstes publicēšanai izraudzītas vēstules, kas raksturo dzejnieka uzskatus un interešu loku un skar būtiskas norises politikā, literatūrā un mākslas dzīvē. Tāpat kā iepriekšējo sējumu veidošanā, ticis ievērots princips atklāt dzejnieka personību, viņa radošo dzīvi parādot ciešā saistībā ar sabiedrisko darbību.
Krājums “Lāsts” iznāca Stokholmā 1961. gadā. Atbildot uz jautājumu, kā grāmata radusies, Andrejs Eglītis saka: “Tā radās dvēseles izmisumā. Lielā izmisumā par savas tautas un pašam par savas dvēseles likteni.” Dzejā tika izkliegts lāsts pret latviešu tautas un tēvzemes verdzinātājiem un lāsts pret savējiem, redzot, ka trimda un nebrīve lēnām iznīcina pašlepnumu un cīņas garu. Krājumā “Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā”, kas 1972. (un pēc tam vēl atkārtoti 1973. un 1974.) gadā iznāca Bruklinā un 1977. gadā Vesterosā, pārsvarā ir dzejoļi par mūžības tēmām – dzīvību un nāvi, mīlestību, vientulību, dzīves jēgu. Kā rakstījis J.Andrups, šai grāmatā galvenie motīvi ir nāve, mīlestība un karogu šalka. Mīlestībai dzejnieks veltījis visaugstāko suminājumu, bet karogu šalka ir klusināta, jo tēlots “grūts gaidīšanas laiks ar zināmu mērķi, bet nezināmu aizsniegšanas dienu”.
Tā pati sāpe, tas pats nemiera un nesamierināšanās gars – arī publikācijās “Daugavas Vanagu Mēnešrakstā”, laikrakstos “Latvija”, “Laiks”, “Austrālijas Latvietis” un citos izdevumos.
Visplašākā ir sarakste ar Juri Soikanu – no 1946. līdz 1995.gadam. Visas 322 vēstules glabājas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Rakstu sastādītāja izvēlējusies saturiski nozīmīgākos tekstus, kur draugi runā “īstā dvēseļu valodā”. Neslēpjot arī savas sāpes, šaubas, vilšanās. 1963. gada 19. novembrī Andrejs Eglītis raksta no Stokholmas: “Braucienu uz vācu zemi atteicu. Jā, man nav ko sacīt šajā drūmajā latviešu tautas likteņa mijkrēslī, katedrās kāpjot. Mute mēma. Un muldēt negribu...”
Ļoti trāpīgi ir latviešu literatūras vērtējumi, kas izteikti vēstulēs Mirdzai Ķempei. “Par skarbiem vārdiem vēstulēs nevajag drebināties. Neesam vairs tik jauni, lai laistītos ar cukurūdeni.” Sakot paldies par saņemto krājumu “Cilvēka ceļš”, Andrejs Eglītis autorei raksta: “Tā būs Tava vājākā dzejoļu grāmata. Neiznieko savu talantu pirms miršanas vēl partijisku muļķību ražošanā. Pēdējām nav nekā kopīga ar dzeju. Pie mums rudens vētras plosās. Sumināti visi, kuri vētrām rada tautas gara stiprināšanā!”
Tāpat kā iepriekšējos sējumos, sastādītāja un komentāru autore sniegusi plašas ziņas par dzejoļu pirmpublicējumiem un vērtējumiem kritikā. Pamatīgs darbs!

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv