Ceļš mājup. Rekviēms

Minskā izdotais kabatas kalendārs ar V.Bikava dzimto māju fonā. Blakus – paša rakstnieka zīmējums ar parakstu: “Šai sētā mājo Dievs. Tam liecinieks – V.Bikavs.”

Patiesību par savas tautas likteņgaitām Otrajā pasaules karā un padomju impērijas gados pauda baltkrievu rakstnieks Vasiļs Bikavs, kura darbi tulkoti daudzās pasaules valodās. 19.jūnijā apritēja rakstnieka 80.dzimšanas diena, un 22.jūnijā – gads kopš viņa aiziešanas mūžībā. Abi šie notikumi 20.jūnijā tika pieminēti Rīgas Latviešu biedrības namā sarīkotajā atceres pēcpusdienā. To organizēja Latvijas Baltkrievu kultūras biedrība “Svitanak”(Rītausma) kopā ar Itas Kozakēvičas Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociāciju un biedrību “Atvērtā Baltkrievija”.

Sarīkojumā runāja latviešu un baltkrievu kultūras darbinieki, kas bijuši pazīstami ar rakstnieku un kopā ar viņu darbojušies Atmodas laikā. Tika parādīta videolente “Ceļš mājup. Rekviēms” ar kadriem no Vasiļa Bikava pēdējām dzīves dienām un bērēm, kas izvērtās par īstu tautas manifestāciju.
Vasiļa Bikava dzimtene ir baltkrievu sādža Vitebskas apriņķī, kas pēc Pirmā pasaules kara nonāca Krievijas pakļautībā un piedzīvoja visus padomju iekārtas “jaukumus” – 30.gadu badu, represijas, rusifikāciju. Pēc tam nāca Otrais pasaules karš. Fronte pārstaigāja Baltkrieviju vispirms vienā, tad otrā virzienā. Tāpat kā Latviju. Un tāpat kā Latvijā vienas dzimtas pārstāvji dažkārt atradās pretējās pusēs.

V.Bikavs padomju armijas rindās izgāja visu karu, tika ievainots. Kara smagie iespaidi raisīja viņa apņēmību stāstīt pasaulei patiesību par vienkāršā karavīra pārdzīvojumiem. Jau 50.gados radās stāsti un romāni, kuros nebija ne miņas no vispārpieņemtā urrāpatriotisma: “Dzērves kliedziens”, “Trešā raķete”, “Alpu balāde”, “Mirušiem nesāp”, “Nolādētā augstiene”, “Obelisks” un citi. Rakstnieka darbi izdoti daudzās pasaules valodās. Latviešu valodā V.Bikava darbus tulkojis Talrids Rullis. Īpašu vietu V.Bikava daiļradē ieņem runas un raksti. Tā ir asa un koncentrēta publicistika, caurausta ar rakstnieka paša dzīvesgaitas pieredzi un sāpēm par savas tautas likteņiem. 1998.gadā Minskā iznāca rakstu un runu krājums “Krusta ceļš”.
V.Bikavs iesaistījās arī sabiedriskā darbā, aizstāvot nacionālos un demokrātiskos ideālus. Padomju impērijai sabrūkot, V.Bikavs darbojās Baltkrievijas Tautas frontē. Viņš bija Pasaules baltkrievu apvienības “Bacjkauščina” (Tēvzeme) pirmais priekšsēdis, Baltkrievijas PEN kluba prezidents, tāpat daudzu sabiedrisku pasākumu aktīvs dalībnieks.
Nostiprinoties autoritatīvai varai Baltkrievijā, rakstnieks tika dažādi noniecināts un 1998.gadā bija spiests doties trimdā. Viņš dzīvoja Somijā, Vācijā, Čehijā. Bet rakstnieka veselība strauji pasliktinājās, un 2003.gada vasarā viņš atgriezās dzimtenē, gribēdams mūža galā būt mājās. V.Bikavs nomira 2003.gada 22.jūnijā.
V.Bikava nāve smagi atbalsojās visā tautā, un bēres 25.jūnijā kļuva par varenu tautas manifestāciju. Par spīti oficiālo varas iestāžu protestiem ļaužu jūra izvadīja savu rakstnieku ar nacionālajiem baltsarkanbaltajiem karogiem.
Atmiņās par nelokāmo savas tautas patriotu dalījās Vladimirs Podhols – Baltkrievijas publiskās asociācijas “Informācija un sociālās inovācijas” direktors. Viņš arī stāstīja par savas dzimtenes progresīvo spēku centieniem pavērt plašāku informācijas logu gan par norisēm Baltkrievijā, gan par notikumiem pasaulē. Viņš uzsvēra, ka baltkrievu tautai jātiek pāri trim nelaimēm: verdzības psiholoģijas palieku un rusifikācijas smagajai nastai, kā arī Černobiļas saindētās pārtikas izplatīšanai visā valstī. Aprēķini liecina, ka pēdējā faktora dēļ pēc simts gadiem Baltkrievijā paliks tikai vairs viens miljons iedzīvotāju.
V.Podhols uzdāvināja biedrībai “Svitanak” savas Minskā nupat arestētās filozofiskās grāmatas “Trieciens prezidentam” jaunā varianta manuskripta kopiju.
Savās atmiņās par Vasiļu Bikavu dalījās arī Latvijas baltkrievu mākslinieks Vjačka Ceļešs. Viņš atgādināja Vasiļa Bikava publicistikā izteikto atziņu, ka Baltijas valstīs panākumi demokrātisko pārkārtojumu jomā lielā mērā gūti, ceļot nacionālo pašapziņu, jo nacionālā pašapziņa un savstarpējā cieņa ir demokrātijas pamats.

Natālija Cimahoviča