Daugavas panorāma pavasara palos, kad varenā ūdens stihija rauj sev līdzi ledus krāvumus un visu ceļā sastapto, kad krasts ar krastu it kā saslēdzas pāri vēsi zilajam ūdens klaidam. Tā ir Aleksandra Štrāla populārā glezna “Daugava. Ledus iešana”, kas tapusi 1936.gadā. Patlaban tā no Valsts Mākslas muzeja kolekcijas atceļojusi uz Aizkraukles Kalna Ziediem.
Godinot savu novadnieku 125.dzimšanas dienā, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā sarīkota Aleksandra Štrāla piemiņas izstāde ar gleznām un zīmējumiem no muzeja un mākslinieka mantinieku kolekcijām.
Mūža lielāko daļu nodzīvojis savā dzimtajā pusē pie Daugavas, gleznotājs labi iepazinis gan dabu gadalaiku maiņās, gan šejieniešu sadzīvi un to smalkjūtīgi atspoguļojis savās gleznās. Mākslinieks dzimis 1879.gada 12.jūnijā Rīgas apriņķa Stukmaņu (vēlāk Pļaviņu) pagasta Bebrulejā plostnieka, pārcēlāja un ādmiņa ģimenē. Viņa jaunākais brālis Kārlis Štrāls kļuva rakstnieks. Mācījies tā sauktajā Blūma mākslas skolā Rīgā un Ķeizariskajā mākslas veicināšanas biedrības skolā Pēterburgā. Mācības bijis spiests pārtraukt materiālo apstākļu dēļ. Atgriezies dzimtenē, jaunais mākslinieks gleznoja un piedalījās Baltijas ceļojošo izstāžu biedrības izstādē (1902) un Baltijas mākslinieku darbu izstādē sakarā ar jaunā Rīgas pilsētas muzeja atvēršanu (1905).
Šovasar paiet simts gadu latviešu mākslas vēsturē nozīmīgai izstādei. Koknesē 1904.gada 10.jūlijā tika atklāta pirmā mākslas izstāde ārpus lielajām pilsētām, kurai bija plaša rezonanse arī kā mēģinājumam vienot latviešu māksliniekus. Tās rīkotāju vidū bija Aleksandrs Štrāls, kas arī vēlākos gados aktīvi piedalījās mākslas dzīves organizēšanā.
Būdams veikls zīmētājs, mākslinieks darbojies grāmatu un žurnālu grafikā, ilustrējis Kārļa Štrāla (Karš, 1939), Jāņa Jaunsudrabiņa (Jaunsaimnieks un velns, 1932, Atpūtā), Annas Brigaderes (Akmeņu sprostā, 1933, Atpūtā) literāros darbus. Viņš darinājis dekorācijas Rīgas un provinces teātra izrādēm, neilgi strādājis par skolotāju. 1936.gadā saņēmis Kultūras fonda prēmiju par gleznu “Daugava agrā pavasarī”. Trīsdesmitajos gados viņa gleznas tikušas iekļautas Vilhelma Purvīša organizētajās latviešu mākslas izstādēs nozīmīgos Eiropas kultūras centros.

Aleksandrs Štrāls. Lilija un Vilis Skaldulejā pie logā. 1937. Gleznā attēloti A.Štrāla mākslas skolas biedra un drauga Jāņa Jaunsudrabiņa meita Lilija un znots Vilis Štepleri saulainā atvasaras dienā pie atvērta loga ar bagātīgi kliedētas gaismas pildītu telpu un īpaši izgaismotu jaunās sievietes veidolu. Gleznu ar Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu muzejs iegādājies no mākslinieka mazmeitas Maijas Tropas ģimenes. Ar Pļaviņu pilsētas vadības atbalstu tā restaurēta un ielogota. Pirmpublicējums

A.Štrāls miris 1947.gada 7.oktobrī Pļaviņās. Viņa darbu piemiņas izstādes notikušas kā Rīgā, tā Koknesē, Valmierā, Madonā, Aizkrauklē.
Izstādes darbos atspoguļota gleznotāja dzimtās puses daba un cilvēki. Reālistiskā vienkāršībā un sirsnībā veiksmīgi apvienojot dabas tēlu ar žanriskiem motīviem, mākslinieks lielākoties pauž rāmu harmoniju, klusinātu dzīves prieku, nereti skumji rezignētas un melanholiskas noskaņas. A.Štrāla gleznojumam piemīt enerģiski ritmizēts otas triepiens, pārsvarā zilganpelēku toņu gamma.
A.Štrāls tiek pieskaitīts “blūmistiem”, tiem 20.gs. sākuma jaunās paaudzes latviešu gleznotājiem – pārsvarā ainavistiem, kas bija mācījušies Blūma mākslas skolā, bet kuru uzmanību saistīja Vilhelma Purvīša plenēra un gaismas glezniecība.
Arī jau pieminētais J.Jaunsudrabiņš, kurš atmiņu stāstos “Leģendas par izciliem cilvēkiem” (Kopoti raksti. 15.sējums) savā tēlainajā valodā plaši un ar lielu sirsnību raksturojis A.Štrālu, draugu lokā sauktu par Sašu. Viņš, piemēram, ieskicē savu mācību sākumu Blūma mākslas skolā: “Tās bija skaistas dienas un skaisti vakari. (..) Ziemas beigās, kad nāca siltāks, mēs bridām dabā uz studijām. Mēs labi iepazinām Ķīšezera apkārtni, Šmerli, Biķerniekus, Dreiliņus, Katlakalnu ar Daugavas salām, Nordeķus līdz pat Bulduriem. Neviena svētdiena, neviena svētku diena nepagāja bezdarbībā. Mums sakrājās tik daudz dabas studiju, ka skolnieku darbu skates pamazām izvērtās par mazām gleznu izstādēm.”
Cita epizode no Blūma mākslas skolas gadiem saistīta ar muzicēšanu: “Vārds koncerts ienāca tautā līdz ar brāļiem Jurjāniem. (..) Tajos laikos ar muzicēšanas kaiti aplipa visa jaunā paaudze, sevišķi pilsētās. (..) Skolām, sevišķi privātajām, tādi skolnieku vakari bija reklāmai. (..) Mūsu direktors (..) par varēm vervēja tuvākajam vakaram māksliniecisko personālu. (..) Mans liktenis bija izšķirts. Ne labāk gāja Štrālam, kurš bija atzinies, ka viņam no visiem instrumentiem vislabāk patīk flauta. Un nākamā skolnieku vakara programmā jau stāvēja zili hektografēti arī mūsu vārdi. (..) Štrāls (..) iegādājās vismazāko un lētāko flautīti, kāda Rīgā bija sadzenama (..) Štrāls (..) izgrūda par savu stabuli veseli pieci rubļi, līdz ar to zaudēdams vismaz trīsdesmit krāsu tūbiņas. Pie tam viņš no sava instrumenta līdz pat koncerta dienai nevarēja izdabūt nevienas skaņas, lai pūta kurā caurumiņā pūzdams. (..) Turpmākos vakaros direktors mani vairs nemudināja uzstāties. (..) Tāpat tika vaļā Štrāls, kaut gan radikālākā veidā. Kad programmā visi lasīja: Irļandskaja pesņa – un tā tālāk, direktors piecēlās un smaidīdams laipni paziņoja, ka šis numurs izkrīt, jo flautists aizbraucis uz Parīzes pasaules izstādi. Paskaidrojumam sekoja sevišķi rosīgi aplausi no skolnieku vidus, aiz kuru mugurām vainīgais raudzīja paslēpties. Beidzot jākonstatē, ka notiek tomēr brīnumi. Štrāla dēli, kur viņu tēvs no sava iemīļotā instrumenta taču nespēja izdabūt nevienas skaņas, ir visai muzikāli.”
Jānis Siliņš salīdzina Aleksandru Štrālu ar Voldemāru Zeltiņu, viņa tuvu draugu un centienu līdzgaitnieku: “Cik Zeltiņš satraukts un nervozi impulsīvs, tik Štrāls sapņaini rāms (..) intravertajam Štrālam – ārējs gausums, bet daudz dvēseliska siltuma.”