Latvija piemin nošautos un nomocītos

Valsts robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieks Gustavs Kalniņš, Jāņa Macīša māsa Zenta Grīsle (pirmā pa kreisi no G. Kalniņa), brīvvalsts robežsargi, brīvvalsts robežsargu bērni un 1940.gada 15.jūnija naktī sagūstītā Ausma Vitauska (otrā no kreisās) pie kritušā Jāņa Macīša atdusas vietas Elku kapos Sātiņos		Brīvvalsts robežsargi – Roberts Golbergs, dienējis 3.Abrenes bataljonā, Masļenku traģēdijas aculiecinieks, un Artūrs Kārkliņš, dienējis 5.Krāslavas bataljonā, – Baigā gada upuru apbedījuma vietā Baltezera kapos 14.jūnijā Foto: Dace Ūdre

Katru gadu pirmsjāņu dienās sarkanbaltsarkanie karogi plīvo, sēru lentīšu ieskauti. Arvien mazāk ir to cilvēku, kas atceras 1941.gada 14.jūnija baisos notikumus. Laikam plūstot, kļūst grūtāk izprast toreizējās sajūtas, attieksmi un izvērtēt rīcību. Kāpēc? Kāpēc tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju nācās pazust plašajā Krievzemē. Daļa atgriezās sāpju skarbuma izvagotām sejām. Un tie, kas to atceras, nekad neaizmirsīs pārciesto pazemojumu. Viņu stāstījumi no paaudzes uz paaudzi vīsies atmiņu brīžos pie piemiņas plāksnītes, pie kapa kopiņas, sveču liesmiņās. Kaut būtu vairāk to, kas klausās, uzklausa un atceras!

Gads pirms deportācijas

Toreiz, 1940. gada jūnijā, gaisā virmo spriedze. Prese rakstīja par padomju armijas provokācijām pie mūsu austrumu robežas. Sīkie robežkonflikti 15.jūnija rītā pārauga asiņainā traģēdijā. Tā bija padomijas provokācija. Naidīgās varas sūtītie karavīri iebruka svešā zemē, nošāva robežsargus un aizveda gūstā vairāk nekā desmit civiliedzīvotājus. Traģēdijā gāja bojā septiņi cilvēki, starp tiem trīs 3.Abrenes bataljona 1.rotas 2.sardzes, tautā dēvētas par Masļenku sardzi, robežsargi Jānis Macītis, Kārlis Beizaks un Pēteris Cimoška. Viņi mira savās dienesta vietās – aizstāvoties. Šie bija pirmie upuri, kam sekoja tūkstoši. Varbūt šodien, ja Latvija būtu tai liktenīgajā 15.jūnijā atbildējusi ar iebrukumu Krievijā, neviens nerunātu par okupāciju, bet gan par Krievijas atbildes reakciju aizstāvoties. Varbūt otrajā plānā būtu palikušas robežsargu nāves, bet priekšplānā – mazās nekaunīgās Latvijas izlēciens. Grūti ir izprast un izvērtēt tā laika situāciju, raugoties no 64 gadu atstatuma.
Mēs šodien varam noliekt galvas pie J.Macīša un K.Beizaka kapu kopiņām. Diemžēl P.Cimoš-kas apbedīšanas vietā Abrenē šobrīd plešas ganību pļavas. Varam uzklausīt tā laika notikumu aculiecinieka Roberta Goldberga un 15.jūnija rītā uz Krievzemi apcietinājumā izvestās robežsarga Gaiļa meitas Ausmas Vidauskas stāstījumu. Un kopā ar robežsargu meitām Ainu Kalniņu, Noru Skunkstiņu, Veru Upelnieci un Kseniju Paģi, dēliem Džemu Švarcu, Zigurdu Irbi noliekt galvu, ar klusuma brīdi pieminot izsūtītos un Krievzemē nebūtībā pazudušos tēvus. Ja nezinām, kur dus tēvi un vectēvi, nākam pie viņu dienesta biedriem un kopīgi pieminam un godinām savējos. Ar šādām sajūtām septiņdesmitgadīgie sirmgalvji ik jūniju liek rudzupuķes piemiņas un atdusas vietās.

Ģenerāli Ludvigu Bolšteinu godinot

Neilgi pēc Masļenku traģēdijas, 1940.gada 21. jūnijā, Robežsargu brigādes ģenerālis Ludvigs Bolšteins, saprazdams, ka Padomju Krievija okupē Latviju, Iekšlietu ministrijā nošāvās savā darba kabinetā. Viņš kapā līdzi aiznesa daudzus tā laika noslēpumus. Ģenerālis bija godavīrs, savas dzimtenes karavīrs un savu likteni izvēlējās pats. L.Bolšteinu apglabāja Brāļu kapos.
Arī šogad 21.jūnijā robežsargi – gan jaunie, tikko dienestu sākušie, gan sirmgalvji deviņdesmitgadnieki, gan robežsargu piederīgie – sanāks vienuviet. Kā ik gadu, sadosimies rokās savās sirdīs klusuma brīdī pie L.Bolštei-na atdusas vietas Brāļu kapos un pie piemiņas namiņa – muzeja Tukuma rajona Matkules pagasta “Pūces dzirnavās”.
Gribētos, lai šo mūsu tautas traģēdiju arvien vairāk apzinātos un atminētos tieši jaunā paaudze. Šī traģēdija taču ir skārusi katru latviešu ģimeni. Mūsu dzimtas pagātne ir mūsu tautas pagātne. Tāpat kā savu māti un tēvu, mēs nedrīkstam aizmirst mūsu tautiešus, kas savu dzīvību zaudēja varmācīgā un traģiskā nāvē ar Latvijas vārdu uz lūpām.