Kā katru gadu, vasara ir uztraukumu, gaidu, neziņas, retāk ciešas pārliecības pilns laiks vidusskolu beidzējiem, īpaši tiem, kuri gatavojas studēt augstskolā. Studijas gan liek domāt ne tikai par tādām cēlām lietām kā zinību apguve un intelektuālas diskusijas Platona Akadēmijas garā, bet arī par tādām prozaiskām problēmām, kas saistītas ar fizisko izdzīvošanu. Stipendija Latvijas valstī ir smieklīgi maza, turklāt jāatceras, ka daudzi studē par maksu, nekādu stipendiju nesaņemot.

Īpaši smagi šī problēma skar mazpilsētu un lauku jauniešus, kas studē Rīgā prom no savas ģimenes, kā arī tos rīdziniekus, kas nāk no mazturīgām ģimenēm. Protams, lielākā daļa studentu, arī pilna laika studējošie, materiālo apstākļu spiesti, strādā, taču tas negatīvi ietekmē studiju kvalitāti. Tāpēc sabiedrībā valda zināmas bažas, vai augstākā izglītība ir pieejama visiem vai tikai maksātspējīgajiem, kas var atļauties studēt.
Lai augstākās izglītības ieguvē nebūtu diskriminācijas pēc jaunieša materiālā stāvokļa, Latvija, tāpat kā citas Eiropas valstis, ir ieviesusi valsts galvoto kredītu sistēmu studentiem. Par to, kā tā darbojas, cik tā ir pieejama studējošajiem, “Latvijas Vēstnesim” stāsta Izglītības un zinātnes ministrijas Studiju fonda vadītājs Dr. Jānis Ķirsons.
Kredīti tiek izsniegti saskaņā ar Ministru kabineta 2001. gada 29. maija noteikumiem Nr. 220 “Kārtība, kādā no valsts budžeta tiek piešķirts, atmaksāts un dzēsts studiju kredīts un studējošā kredīts no kredītiestādes līdzekļiem ar valsts vārdā sniegtu galvojumu”. Tātad studējošie var saņemt divu veidu kredītus: studiju maksas segšanai un dzīvošanai, iespējams saņemt arī abus.
Šā gada budžetā valsts galvojumam kredītiem studiju maksas segšanai paredzēti 15 120 000 latu un studējošo ikdienas atbalstam – 9 720 000 latu. Klāt vēl jārēķina līdzekļi, kas nepieciešami kredītprocentu segšanai, jo saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem studējošajam studiju laikā tie nav jāmaksā. Šobrīd zemākā kredītprocentu likme ir 5%.
Agrāk kredīta lielums studējošā atbalstam bija 35 lati mēnesī, taču 2001. gadā to palielināja līdz 60 latiem mēnesī pirmajos trīs kursos, sākot ar ceturto – 80 latu, doktorantiem – līdz 100 latiem. Tos saņem desmit mēnešus gadā (nesaņem jūlijā un augustā). Studiju maksas kredītu var saņemt visi studējošie neatkarīgi no apmācības formas, bet studējošā kredīts tiek izsniegts tikai pilna laika studentiem. To izsniedz uz visu studiju laiku, taču, ja students, piemēram, atrod darbu un kredīts vairs nav vajadzīgs, no tā var atteikties.
Jebkuram kredītam ir nepieciešams nodrošinājums. Sākot ar 2004. gada 1. janvāri, studentam pietiek ar vienu galvotāju, kuram ir vismaz minimālā darba alga. Galvotājs var būt arī pašvaldība. Bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem jauniešiem valsts ir vienīgais galvotājs.
J. Ķirsons diezgan skeptiski raugās uz ieceri, ka valsts visiem studējošajiem varētu būt vienīgais galvotājs. Ja kredītu nevar piedzīt no tā saņēmēja, tad to var prasīt no galvotāja, ja tā ir tikai valsts, tad visi izdevumi gulsies uz nodokļu maksātāju pleciem. J. Ķirsons atzīst, ka sākotnēji studenti uz kredīta atdošanu skatījušies ļoti nenopietni: sak, kas izsniegts, tas zudis. Taču, sākoties reālai kredīta piedziņai, attieksme mainās. Lēnām studenti sāk saprast, ka tas ir aizdevums, nevis dāvinājums. No līdzšinējiem kredītu saņēmējiem (sākot ar 1997. gadu), kuriem studiju laiks beidzies, apmēram 30% ir tādi, kuriem regulāri jāatgādina viņu saistības. Taču tad tās tiek nokārtotas. Vislielākās problēmas ir ar tiem studentiem, kuri mācības nepabeidz un pamet augstskolu. Liels stimuls nokārtot kredītsaistības ir nevēlēšanās iekļūt Latvijas Bankas parādnieku reģistrā. No tā neviens netiek izsvītrots, arī parāda nokārtošanas gadījumā, tad tiek vienkārši pielikta zvaigznīte, ka parāds atdots ar novēlošanos. Tas, protams, var apgrūtināt turpmāko kredītu saņemšanu.
Uz šo brīdi parādnieki, kuri kavē kredīta atmaksu ilgāk nekā sešus mēnešus (un tas ir lielāks par 100 latiem), Latvijas Unibankai ir 9,9% no visiem kredītu saņēmējiem, kuriem jāsāk atmaksāt kredīts, “Parekss” bankai – 8,4% un Studiju fondam – 0,2%. Parādnieki divu gadu garumā Latvijas Unibankai ir 3,9%, “Parekss” bankai – 3,7%, Studiju fondam – 0,9%.
Kā uzsver J. Ķirsons, pirmā kursa studentam neviens nedos simtprocentīgu garantiju, ka, studijas beidzot, kredīts tiks dzēsts. Uz jautājumu, vai aizdevuma dzēšana nav veids, kā panākt valsts pasūtījuma augstākajā izglītībā īstenošanu, J. Ķirsons atbild, ka tas tiek darīts, veidojot valsts apmaksātās budžeta grupas. Līdz šim kredīts dzēsts, piemēram, skolotājiem, īpaši tiem, kas aiziet strādāt uz laukiem, sociālajiem darbiniekiem, veselības aprūpes speciālistiem. Taču, izsniedzot aizdevumu šodien, neviens nevar pateikt par akūtajām darba tirgus vajadzībām pēc gadiem pieciem. J. Ķirsons uzsver, ka kredītu dzēšana netiek praktizēta arī citviet Eiropā.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv