Zivrūpnieki kā pa viļņiem

No Latvijas zvejas flotes 195 kuģiem drīzumā varēsim atskaitīt trīsdesmit Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Jādomā, Latvijas uzņēmējiem vēl ilgi atmiņā būs šoks, ko izraisīja Krievijas lēmums aizliegt dzīvnieku izcelsmes pārtikas preču importu no ES valstīm. Jo īpaši šis negaidītais solis skāra Latvijas zivrūpniecību. Tagad aizliegums atcelts, taču daudzas citas problēmas turpina nodarbināt šajā nozarē strādājošos.

Skats no malas neļauj izdarīt visaptverošus secinājumus par Latvijas zivrūpniecības un zivsaimniecības stāvokli un perspektīvām – no vienas puses, redzam, piemēram, kādreiz spēcīgās akciju sabiedrības “Kaija” maksātnespējas procesu, no otras – citi nozares uzņēmumi strādā ar peļņu. Arī veikalu sortimentā zivju izstrādājumu netrūkst. Situāciju nozarē raksturot lūdzām Latvijas Zivsaimnieku asociācijas un Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidentu Ināriju Voitu.

Flote pārvēršas metāllūžņos

I.Voits atzīst: materiālajā aspektā Latvijas zvejnieki no mūsu valsts pievienošanās Eiropas Savienībai ir ieguvēji. Kā ikvienā nozarē, arī zivsaimniecībā būs iespējams piesaistīt ES fondu līdzekļus. Taču sajūsmai pamata nav, jo Eiropas naudu paredzēts izmantot vien zvejas flotes uzturēšanai, bet par tās attīstīšanu nav pat runas. I. Voits paskaidro, ka ES strukturālo fondu līdzekļus daudzi zvejas uzņēmumi izmantos kuģu sagriešanai metāllūžņos, kas, protams, neliecina par progresu nozarē. Taču strukturālo fondu naudas saņemšanai jau pieteikti 30 šāda veida projekti. Tas nozīmē, ka no Latvijas zvejas flotes 195 kuģiem drīzumā varēsim atskaitīt trīsdesmit. Turklāt jāņem vērā, ka viens uzņēmums drīkst pretendēt uz fondu līdzekļiem tikai viena kuģa sagriešanai lūžņos, taču virkne firmu bijušas gatavas norakstīt divus, trīs vai pat četrus kuģus. Bet, kā norāda I. Voits, firma, kurai pieder astoņi vai deviņi zvejas kuģi, jau uzskatāma par lielu.

Kas var uzņēmumam likt uz pusi samazināt savu ražošanas līdzekļu apjomu?
“Zvejniecībai perspektīvas nav, un iestāšanās ES neko nemaina. Pēdējos desmit gados ir uzbūvēti divi jauni kuģi. Turpretim pirms gadiem divdesmit vai divdesmit pieciem flote ik gadus tika papildināta ar 12 līdz 17 kuģiem, tātad pa kuģim mēnesī. Pēdējo četru gadu laikā kuģu skaits samazinājies no 228 līdz 195. Šobrīd flote neatgriezeniski noveco un turpinās novecot – veco kuģu vietā nekas nenāks,” paskaidro I. Voits.
Kuģu būvei trūkst līdzekļu, tāpēc atliek vien censties uzturēt esošos, un šim nolūkam zvejas uzņēmumi varēs izmantot par lūžņiem saņemto naudu. Mērķis ir pieticīgs: nodrošināt, lai atlikušie kuģi atbilstu Jūras administrācijas Kuģošanas drošības inspekcijas prasībām. Protams, šāds flotes apsaimniekošanas veids uzskatāms tikai par pagaidu risinājumu. Taču, kā jau minēts, arī spoža nākotne zivsaimniecībai un zivrūpniecībai nav paredzama.
I.Voits stāsta, ka līdzīgas tendences vērojamas arī citās Eiropas valstīs. Pēdējos četros gados ES dalībvalstīs lūžņos sagriezti vairāk nekā desmit tūkstoši kuģu – 15 tā saukto veco dalībvalstu flote samazinājusies no vairāk nekā 100 000 kuģiem līdz apmēram 90 000, turklāt šis bēdīgais process turpinās. Tā mērķis? I. Voits: “Ražošanas kapacitātes jāsabalansē ar zivju resursiem, nedrīkst zvejot tā, ka rītdienai nekā vairs neatliek. Un šobrīd gan Eiropas, gan arī Latvijas flotes ir par lielu. Protams, atbilstoši resursu apjomam tiek noteiktas arī nozvejas kvotas.”

Rietumos konservi nav pieprasīti

Tātad, no vienas puses, zivju krājumi izsīkst, tādējādi samazinot nozarē gūstamo ienākumu līmeni, no otras – pieaug zivrūpniecības ražošanas izmaksas. Šo pieau-gumu nosaka inflācija, augošā maksa par ostu izmantošanu, degvielas cenas. Šie fakti ļauj droši prognozēt zivju produktu cenu pieaugumu, jo šobrīd šīs preces šķiet pārsteidzoši lētas. Pret pēdējo izteikumu gan iebilst I. Voits, norādot, ka citās ES valstīs zivju produkti jau tagad ir padārgi. “Piemēram, Īrijā 120 gramu sardīņu kārbiņa maksā vienu eiro. Latvijā tāda paša svara šprotu kārba maksā pārdesmit santīmu. Tātad Eiropā zivrūpniecības produkcija caurmērā ir apmēram trīs reizes dārgāka.

Taču jāņem vērā, ka konservi Eiropā nav pieprasīta un populāra patēriņa prece. Līdz šā gada 1.maijam uz ES valstīm tika eksportēts viens procents Latvijā ražoto zivju produktu, tagad eksportējam astoņus procentus. Latvija ražo piekto daļu no 15 vecajās dalībvalstīs tirgotajiem zivju konserviem! Un arī visu divdesmit piecu dalībvalstu vidū kā ražotāji esam trešajā vietā – pirmajā ir Vācija, otrajā – Spānija.
Gadā mūsu valstī tiek saražots vairāk nekā 100 000 tonnu konservu, tie ir daudzi miljoni kārbu. Vecajās dalībvalstīs pēc šīs produkcijas ir mazs pieprasījums, Latvijas tirgū pārdot iespējams niecīgu daļu saražotā, tāpēc mēs varam paļauties tikai uz austrumu tirgu. Eiropā tiek pārdots apmēram viens procents produkcijas, vēl viens paliek tepat, astoņus procentus pārdod ASV, Kanādai, Austrālijai, Dienvidāfrikai, bet apmēram 90 procenti tiek eksportēti uz austrumiem, galvenokārt uz Krieviju, Kazahstānu, Baltkrieviju, Ukrainu, Moldovu. Bet tur nav tādas pirktspējas. Ja konservu kārbu varētu pārdot par vienu eiro – tas būtu zivju pārstrādātāju sapnis!” saka I. Voits.
Tas nozīmē: zivrūpniecībai attīstības iespējas liedz arī rietumos un austrumos esošo tirgu specifika: rietumniekiem konservi diezko nav vajadzīgi, austrumnieki labprāt pirktu, bet maks paplāns. Turklāt jāņem vērā arī iespēja, ka Krievijas valdība var negaidīti atkal radīt jaunus šķēršļus eksportam, kaut arī šādi soļi būtu neizdevīgi arī Krievijas uzņēmumiem, kas tirgo Latvijas produkciju.
I. Voits atzīst, ka Krievijas politiķu lēmumi ir nesaprotami un acīmredzot tādi tie būs vēl arī tuvākajos gados. “Krievijai ekonomiskie faktori ir maznozīmīgi. Vai Krievijas tirgotāji var ietekmēt valdības politiskos lēmumus? Domāju, ka ne. Kā prognozēt Krievijas tirgu? Tas nav iespējams, tur strādāt nozīmē pastāvīgi riskēt.”

Zivrūpnieki nepadodas

Ņemot vērā Latvijas zivrūpniecības grūto ikdienu, dabiska būtu uzņēmumu vēlme saņemt valsts atbalstu. Taču ES likumdošana neatļauj zivju produktu eksporta subsidēšanu. Protams, ar eksportu šajā gadījumā jāsaprot konservu pārdošana trešajām valstīm, jo Rietumeiropas valstis kopā ar Latviju veido ES vienoto iekšējo tirgu. Taču, kā norāda I. Voits, valsts var atrast legālus veidus, kā faktiski subsidēt produkcijas eksportu uz trešajām valstīm. Tas ļautu gan saglabāt daudzas darbavietas, gan iekasēt nodokļus.

Diemžēl līdz šim zivju produkcijas ražošanai nopietns atbalsts nav paredzēts. Arī ārvalstu investorus nozare īpaši neinteresē. I. Voits norāda, ka šāda interese bijusi novērojama vienīgi pirms Latvijas iestāšanās ES. Taču arī šo investoru intereses nebija vērstas uz Latvijas zivrūpniecības saglabāšanu: viņu darbība galvenokārt izpaudās konkurējošo uzņēmumu iegādē ar mērķi ražotni slēgt un iegūt tās tirgu. Ir gan arī vairāki uzņēmumi, kurus iegādājušās Krievijas kompānijas, – šīs rūpnīcas darbu turpina, ražojot produk

ciju galvenokārt Krievijas tirgum. Taču var pienākt brīdis, kad pieaugošo ražošanas izmaksu dēļ uzņēmumu īpašnieki rūpnīcas pārcels uz Krieviju, kur šīs izmaksas ir krietni zemākas. Tātad nākotnē varam sagaidīt, ka daļa vēl darbojošos mūsu valsts zivju pārstrādes uzņēmumu būs spiesti savu darbību pārtraukt. Tas liek atgriezties pie produkcijas cenu jautājuma.
I. Voits saka: “Domāju, ka neliels cenu kāpums būs jau šogad, bet nākamajā gadā tas jau būs jūtams.” Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju pirktspēju, nav grūti iedomāties, ka cenu pieaugums negatīvi ietekmēs produkcijas tirdzniecības apgrozījumu. Tomēr, neraugoties uz pesimistiskajām prognozēm, zivrūpnieki padoties negrasās.
Iepriecinoša ir ziņa no 10.jūnijā Valgumā notikušā pasākuma: zivsaimnieku un zivrūpnieku kopsapulce lēmusi par Nacionālās zvejniecības ražotāju organizācijas dibināšanu. Organizācijas dibināšanas līgumu parakstījuši 34 zvejniecības uzņēmumu pārstāvji, un par tās valdes priekšsēdētāju ievēlēts I. Voits. Viņš norāda, ka valdes pirmais uzdevums ir sagatavot organizāciju atzīšanai Lauku atbalsta dienestā. Paredzams, ka aktīvu darbību Nacionālās zvejniecības ražotāju organizācija uzsāks nākamgad.

Juris Bārtulis, “LV”’

juris.bartulis@vestnesis.lv