Daugavas zīmes

Turpinājums no “LV” 19.05.2004.

15. Pērse

Viena no skaistākajām Daugavas pietekām ir Pērse. Tā sākas Vidzemes Centrālajā augstienē un pēc 48 kilometru gara tecējuma pie Kokneses sasniedz Daugavas labo krastu. Upes kritums šajā īsajā ceļā ir 141 metrs – tātad apmēram trīs metri uz kilometru. Traucoties pāri akmeņiem, krācēm un aizsprostiem, tā dolomītos izgrauzusi apmēram 30 metrus dziļu ieleju.

Jānis Jaunsudrabiņš raksta: “Pērse, kaut maza upe, skrien šalkdama un putodama. No Mācītājmuižas līdz Daugavai, kas būs ne vairāk kā pāris kilometru, viņas kritums ir 37 metri. Pats par sevi saprotams, ka tik raitā gaitā var viegli dzīt divējas sudmalas, ir tad vēl atliek diezgan laika un vietas pāris krietniem lēcieniem, no kuriem viens ir tepat divi metri augsts. Šo ūdenskritumu vērts redzēt. Pie viņa nonāk, ejot no senkapiem pa krasta virsu dziļāk parkā un tad pa pirmo novirzienu laižoties lejā... Tālāk nāk akmenī ietverts avots, kur skaista nodzeršanās. Ērtas trepes noved pašā gravas dibenā pie ūdenskrituma romantiskā krasta ielokā.
Nedaudz augstāk – pasakaini skaistā vietā dzirnavas... Tepat netālu, kuplu koku apzīmēta, lokās šī skaistā upe, pavisam citāda nekā tur lejasgalā. Te ir arī vecas, cienīgas sudmalas ar plašu, spogulīgu ūdens krājumu un šalcošām slūžām. Ievu ziedu laikā Pērses līcis lejpus sudmalām ir kā baltu mākoņu pilns un saules pietveicētā leja pievakarē dveš augšup reibinošas smaržas.”
Ir ziņas, ka vēl 13.gadsimta sākumā upei nav bijis Pērses vārds – tā saukta par Koknas upi, saistīta ar Kokneses vārdu – laikam jau ne mazums koku nesusi uz Daugavu. Sateci ar Daugavu veidojot taisnā leņķī, upe aptek augsto, seno Kokneses pilskalnu, radot tam stratēģiski izcili izdevīgu vietu. Pāri Pērsei vedis tilts – pirmais mūsu zemē minētais jau 14.gadsimtā. Arheologi pilskalnā atraduši vairāk nekā četrpadsmit kultūras slāņu kārtas – senākās liecina par baltu klātieni – te dzīvojuši latgaļi, sēļi. 11.–12.gadsimtā jūtama izteikta slāvu klātiene. Tālab arī nenorimst strīdi par pēdējā un vienīgā zināmā valdnieka Vetsekes (Vesceke, Vjačko) tautību. Dramatiska ir viņa cīņa par neatkarības saglabāšanu, taču 1205.gadā viņš spiests slēgt mieru ar vāciešiem. Kad Vetseke 1208.gadā spiests pili atstāt, iepriekš to nodedzinot, bīskaps Alberts tūdaļ tās vietā sāk steidzīgi celt savu mūra pili.
Virsbīskaps klaušu veidā celtajā pilī ievācās jau 1209.gadā, taču īpašnieku maiņas būtu rakstāmas garā rindā – leiši, vācieši, krievi, poļi, zviedri, atkal krievi, zviedri, poļi... līdz 1701.gadā pili uzspridzina.
Visu, kas te bijis, ūdenskrātuves ūdeņi ir nežēlīgi iznīcinājuši. Augstais kalns, uz kuru veda 175 pakāpieni, ir zem ūdens – tas skalojas pils pagrabos, grauž senos mūrus. Pērses ūdenskritums ir dziļi zem tumšām, saglumējušām dūņām, iepriekš sapostīts ar spridzināšanu. Koki no brūkošajiem krastiem krīt ūdenī un tur lēni satrūd.
Bet koknesieši vēl arvien redz seno Pērses leju – tādu, kādu to gleznojis J.Rozentāls, K.Ubāns, U.Skulme un J.Feders, tādu, kā to apdziedājuši daudzi dzejnieki. Un tie, kas paši to nav redzējuši, ir pārņēmuši šo atmiņu sapni no iepriekšējām paaudzēm. Tādēļ arī bija koknesiešu lūgums Kultūras fondam – palīdzēt ar piemiņas zīmi, liktu Pērsei. Jā – Pērsei, nevis varenajai pilij, kariem vai citiem notikumiem.
Pērses ūdenskrituma vietā 1992.gadā tika likta tēlnieka Jura Zihmaņa veidotā akmens jaunava. Galvu noliekusi, tā sēro par savu likteni un liek atcerēties koknesiešu iemīļoto teiku:
“Reiz varenās pils valdnieka meita iemīlējusi dārzniekpuisi un viņš princesi. Pilskungs dusmās par to savu meitu ieslēdzis pils augstākajā tornī, bet dārznieku nogalinājis, saraustot uz rata netālajā Rata kalnā. Kad princese to uzzinājusi, viņa padarījusi sev galu, nolecot no augstā torņa.”
Reizēm tās nelaikā mirusī dvēsele nākot ciemos. Meita daudzkārt redzēta, sēžot krastā pie Pērses ūdenskrituma un sukājot savus zelta matus kā toreiz, kad vēl abi bijuši dzīvi un mīlējuši viens otru.

Vaida Villeruša