Valoda pulcina kopā Latgali un pārnovadus

Jubilejas pasākumi sākās ar 14. aprīļa sarīkojumu Rīgas Latviešu biedrībā, kur tautās tika laists pir-mās latgaliešu grāmatas “Evangelia toto anno” faksimils ar valodnieces Annas Stafeckas komentāriem un latgaliešu leksikas vārdnīcu. Tas ir arī veltījums grāmatas 250 gadu jubilejai. Šis pasākums ar kardināla Jāņa Pujata un vairāku citu ievērojamu personību piedalīšanos pulcināja no dažādiem apvidiem nākušos un Rīgā saplūdušos “brāļus un māsas”.
23. aprīlī Latvijas Universitātē notika konference, kurā valodnieki un literāti iztirzāja drukas aizlieguma sekas un Latgales kultūras vēstures jautājumus.
Daugavpils Universitātē 21.maijā akadēmiskā saime pulcējās uz zinātniskiem lasījumiem par Latgales sabiedrību un kultūru. Rēzeknē no 20. līdz 23.maijam notika vērienīga starptautiska zinātniskā konference “Reģionālās valodas mūsdienu Eiropā”. Tika iztirzāti visdažādākie ar Latgales vēsturi un mūsdienām saistīti temati, arī par mazākumtautu un reģionālo valodu situāciju dažādās pasaules vietās. Konferencē piedalījās 15 tuvāku (Lietuva, Polija, Zviedrija, Vācija) un tālāku (Spānija, Francija) valstu zinātnieki.

Grāmatizdevējs Jānis Elksnis; Rēzeknes Augstskolas pasniedzēja filoloģijas doktore Ilga Šuplinska Foto: Ligita Ieviņa

Saviesīgi pasākumi

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 7.maijā tika svinēta Latgales diena. Tas bija atraktīvs pasākums latgaliešu mēlē. Dienu ievadīja zinātniskie lasījumi ar J.Elkšņa, L.Leikumas, V.Muktupāvela un R.Kaminskas referātiem. Runātājiem, kas pieraduši no tribīnes izteikties literārajā valodā, nācās pārliecināties, ka nav nemaz tik viegli latgaliski nolasīt referātu, jo zinātniskā terminoloģija dialektā nav ne lietota, ne izstrādāta. Pēcpusdienas sarīkojumā “Dzeive i redzīni” uzstājās dzejnieki, Rēzeknes Augstskolas studenti rādīja improvizāciju “Kod redzei kopusvātki” pēc V.Lukaševiča un J.Seiksta darba motīviem, muzicēja Līvānu folkloras ansamblis “Ceiruleits”. Ar kultūras un sabiedriskiem darbiniekiem tika diskutēts par “Latgales redzējumu”. Varēja apskatīt Ludzas mākslas skolas audzēkņu izstādi un Latgales grāmatniecības pieminekļu ekspozīciju. Vaboles amatierteātris ar azartiski spēlēto P.Apšinīka lugu “Nagaidama prīca” publiku gan uzjautrināja, gan ļāva baudīt dzīvu un bagātu latgaliešu valodu.

Pārdomas un secinājumi

Pasākumi apliecināja, ka viena novada ļaudīm nepieciešams satikties, lai labāk iepazītos un pārrunātu kopīgi darāmo. Cilvēkiem gribas parunāties mātes valodā, atjaunot sarautās saites ar dzimto novadu, sevišķi tad, ja viņi vairs nedzīvo savā etniskajā teritorijā. Patīk demonstrēt izloksnes katra “kokta” īpatnības, lai pašam prieks un citiem interesanti. Runāt izloksnēs vajag arī tādēļ, ka dialektu īpatnības līdz ar tendenci izteikties literāri skolā un mājās arvien vairāk nivelējas, pat Latgales pilsētās dzīvojošā jaunā paaudze nereti vairs neprot runāt izloksnēs, un tās sāk kļūt par aizsargājamu un saudzējamu vērtību.
Daudzās aktivitātes jubilejas sakarā liecina, ka Rīgas latgalieši vairs necenšas kautrīgi un pieticīgi noklusēt savu izcelsmi. Mostas lepnums par piederību savam novadam. Tas liecina, ka latgalieši pārvarējuši drukas aizlieguma izraisīto kultūras atpalicību un ieguvuši pašapziņu.
Dialektu un mazākumtautību valodu aizsardzība pašlaik ir Eiropas tautu uzmanības lokā. 1992.gadā pieņemtā Eiropas Padomes harta ir pirmais oficiālais dokuments, kas nosaka reģionālās un mazākumtautību valodas kā juridiski aizsargājamus subjektus visā Eiropā. Latvijā valsts valodas likumā ietverts punkts, ka valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska rakstu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Latgalē cilvēkos vēl saglabājies sociālisma laikā iegūts sindroms, ka viņu savrupo kultūru kāds noniecina, liedz tai attīstību. Taču nekādi aizliegumi nepastāv, un tikai pašu latgaliešu ziņā ir tas, cik plaši viņi pētīs, saglabās, attīstīs savu valodu – dzīvo un rakstīto.
Kaut arī latgaliešu un latviešu literārās valodas mijiedarbes teorētiķis F.Kemps neticēja, ka iespējama “latgalīšu i tai sauktūs baltīšu sakušona vīnā tautā”, tagad tas ir noticis fakts. Lai savu īpatno saglabātu, pašiem Latgales ļaudīm būtu jādomā par speciālu mācību kursu ieviešanu reģiona skolās, jo vienotajā Latvijas skolu mācību programmā nav iekļauta latgliešu valodas un literatūras viela. Ja grib attīstīt latgaliešu rakstu valodu, daudz darāmā vienotas ortogrāfijas izstrādē. Valodniece L. Leikuma jau nopietni strādājusi pie jaunās ortogrāfijas, taču daudzas lietas vēl joprojām ir diskutablas, arī jautājums par to, ciktāl latgaliešu literārajā valodā ietveramas katra novada īpatnības. Vairums speciālistu ir vienisprātis, ka tieši tās bagātina valodu un tādēļ saudzējamas, tomēr skaidrs arī tas, ka rakstu valodā jāietver vienotas normas un likumi.
Konferenču referātu klāsts liecināja, ka Rēzeknes Augstskolā un citās zinātniskajās iestādēs tiek pētīta Latgales kultūras vēsture, tomēr netrūkst balto plankumu. Piemēram, diezgan daudz neskaidrību ir par latgaliešu grāmatniecību drukas aizlieguma laikā. Šīs grāmatas vajadzētu apzināt, izpētīt un apkopot mūsdienīgā bibliogrāfiskā izdevumā. Problēmas ir arī ar mūsdienu latgaliešu grāmatu izdošanu. Kultūras mantojumam veltīti izdevumi, senākie teksti nevar tikt publicēti citādi kā vien latgaliešu rakstu valodā. Bet kādu ceļu ies mūsdienu jaunie literāti? Vai viņi par savas radošās pašizpausmes valodu izvēlēsies latgaliešu valodu? Dažu jauno autoru grāmatas (J.Seiksts un V. Lukaševičs, L. Rundāne u.c.) liecina, ka viņi spēj rakstīt labā latgaliešu valodā atbilstīgi moderna cilvēka dzīves izjūtai. Vai šis process ies plašumā un vai latgaliešu literatūrai būs lasītāji, rādīs laiks.
Rudenī gaidāma vērienīga konference Daugavpilī. Starptautiska grāmatzinātnes konference notiks Viļņā, jo arī lietuviešus skāra šis pats drukas aizliegums. Drukas aizlieguma atcelšanas simtgade latgaliešus ļoti aktivizējusi. Ja viņu rosība neapsīks, bagātināsies visas valsts kultūras dzīves aina.

Lilija Limane,
Latvijas Nacionālās bibliotēkas speciāliste