Juris Dimiters Foto: Alma Edžiņa

Juris Dimiters, Skulmju mākslinieku dinastijas pārstāvis, savulaik ieguvis tradicionālu un pamatīgu mākslas izglītību – sākot ar Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu, beidzot ar Latvijas Mākslas akadēmiju, kur absolvējis Glezniecības un scenogrāfijas nodaļu. Tiktāl akadēmiskās tradīcijas. Strādājis specialitātē, veidojis scenogrāfiju 20 izrādēm. Taču slavu pasaulē un atzīšanu Latvijā ieguvis ar plakātu – mākslas veidu, kas īpaši uzplauka divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.

Savdabīga ir viņa izstāžu ģeogrāfija – Rīgā, Cēsīs, Jūrmalā, Berlīnē, Aleksandrijā (ASV), Pitsburgā (ASV), Milānā, Romā, Stokholmā, Čikāgā, šogad atkal Rīgā, Vēstures un kuģniecības muzejā un Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA). Ar apbrīnojamu regularitāti autors saņēmis starp-tautiskas atzinības prestižos plakātu mākslai veltītos konkursos Somijā un ASV. Darbi atrodas Vācijā, Modernās mākslas muzejā Ķelnē, ASV, Kremona fondā, Ņūorleānas mākslas muzejā, un Rīgā, Latvijas Mākslas muzejā.
LZA prezidenta Jura Ekmaņa vadībā Jura Dimitera izstādes “No savienības uz savienību” atklāšana 8. jūnijā Latvijas Zinātņu akadēmijā izvērtās par asprātīgu dialogu starp autoru un skatītājiem. Akadēmiķis Jānis Stradiņš, izstādes nosaukumu “No savienības uz savienību” komentējot (burti mainās no sarkana uz zilu), uzsvēra, ka mākslinieks liek domāt, apzināties situāciju, konstatēt, ko mēs neesam ieguvuši šajā pārmaiņu laikā. Un tas tiek darīts trāpīgi, labā mākslinieciskā līmenī, ar veselīgu skepticismu.
Baiba Rivža, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente, sveicot Džemmu Skulmi un autoru, vedināja mākslinieku uz lielāku optimismu. Juris Dimiters sacīja, ka viņa vislielākā izstāde pašlaik aplūkojama Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, taču šī, Latvijas Zinātņu akadēmijā, ir vis-augstākā, jo saistīta ar zinātnisko pētniecību. Tāpat kā žurnāls “Privātā Dzīve”, kuru viņš nodēvējis par zinātniski pētniecisku izdevumu par parazītu dzīvi, jo, lūk, mākslinieks jau arī tāds parazīts vien ir, viņš ražo mākslu.
Andrejs Siliņš, LZA viceprezidents, uzteica darbus, jo tiem neapšaubāmi ir zinātniska vērtība, tos var studēt, tie norāda uz mūsu un politiķu kļūdām. Tikai – kā lai līdzsvaro optimismu/pesimismu? LZA goda loceklis Jānis Streičs: “Vakar sabiedrības uzmanības centrā bija Konstantīna Čakstes

Jānis Streičs izstādes atklāšanā Foto: Alma Edžiņa

piemineklis (domāta pieminekļa maketa uzstādīšana), un, lūk, to lādiņu, kuru autors grib ielikt mūžības materiālā, Juris Dimiters ieliek plakātā.”
LZA korespondētājloceklis Ojārs Spārītis atzina, ka Juris Dimiters ir paradoksu meistars, skumjais optimists, kura dzēlīgās metaforas nāk no dziļi krūtīs slēptās Latvijas mīlestības. Viņa plakātu koncentrētā valoda apvieno labu literāro saturu, dziļu intelektu perfektā izpildījumā. Šie plakāti būtu lieliska Latvijas eksporta prece – tie pasaulē ļautu izprast Latviju, secināja mākslas zinātnieks. Par ceļamā pieminekļa maketu runājot, Ojārs Spārītis aicināja iedomāties, ka piemineklis nebūs tikai Konstantīnam Čakstem, tas būs piemineklis pretestības kustībai, kura Latvijā bija citāda nekā Eiropā, tā bija kā staigāšana pa trauslu ledu, līdzsvara saglabāšanas princips.
Juris Dimiters atzinās, ka viņam ir gribējies, lai pieminekļi būtu uz ritenīšiem... Bet, darbu vispārinošo raksturu rezumējot, Jānis Streičs piebilda, ka varbūt tikai divos attēlotais stiprākas emocijas izraisītu vien latviešu skatītājos: “VEF” – pazīstamā Zeva figūra ar zibeni iekomponēta kapa piemineklī un E. Virzas “Straumēni”, pārējie gan liktu aizdomāties ikvienam cilvēkam plašā pasaulē. Visi – “Who is who?”, “Labāka dzīve, labāki mēsli”, “Perestroika”, “Lauksaimniecības optimizācija”, “Kadru rotācija” “Life”, “Prognozējamais tirgus”.
Mūžīgais opozicionārs Juris Dimiters – mākslinieks, kurš liek padomāt. Zinātnieku vidē patīk atsauces uz tradicionālām vērtībām – ab imo pectore. No dvēseles dziļumiem, no visas sirds.

Ilga Tālberga