Doties turp uz pasaules malu, rūdīt raksturu savu

Iespējams, iekšējs nīgrums, ka līdz gleznainajam Ziemeļvidzemes centram – Alūksnei – jāmēro 200 nogurdinoši kilometri pa Latvijas ne īpaši sakārtotajiem lielceļiem, ir pārņēmis vai katru, kam nācies turp doties. Tad, garās brauciena stundas īsinot, ar ceļabiedriem var pastrīdēties, kad labāk uz Alūksni doties – ziemas vidū, vasarā, agrā rudenī vai pavasara pilnbriedā. Lai pa īstam izbaudītu un pabrīnītos par turienes rimto mieru vai ik uz soļa ieraudzītu ainavu gleznas un izslavēto Malienas ļaužu viesmīlību un lepnumu. “Varbūt taisnība ir Imantam Ziedonim, kurš teicis, ka uz Alūksni jābrauc, kad ceriņi zied?” prātojam ar kolēģi, sēžot automašīnas aizmugurējā sēdeklī un ik pa brīdim izjūtot ceļa šūpoles. Alūksnes rajona dzīves stilu un darba augļus vērtēt dodamies kopā ar Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociāciju (LPIA).

Pa izpilddirektoru pieredzes brauciena pēdām

Alūksniešu sastādītā dienas kārtība atšķiras no citkārt pašvaldībās piedāvātā. “To mēs apzināti darījām, lai ļautu sākumā izpilddirektoriem pašiem redzēt, salīdzināt un vērtēt, bet pēc tam uzklausīt mūsu politiķu stāstīto,” smejot paskaidro Alūksnes rajona padomes izpilddirektore Gunta Ļuļe. Un redzēt šajā attālajā valsts ziemeļaustrumu rajonā var daudz ko. Sākot ar Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonu, nogaršojot NATO karavīru sātīgās pusdienas un iegriežoties kareivju kazarmās. Pašvaldību izpilddirektori, kā zināms, vairums vīriešu, ar interesi skatās, atsaucot atmiņā savu dienesta laiku padomju bruņotajos spēkos. Tam seko nepilnus 30 kilometrus garš pārbrauciens uz Krievijas pierobežu – Pededzes pagastu – un Pededzes robežpārejas punkta apskate. Pededzē esot, iezīmējas alūksniešu piedāvātās dienaskārtības akcents – bagātā novada kultūrvide.
“Kopā ar Alūksnes pilsētas domes izpilddirektoru Uldi Ozolu izlēmām atturēties rādīt Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas jauno sporta zāli vai kādu no katlumājām. Pa Latviju esam tādas gana citās pašvaldībās redzējuši,” izvēli pamato Gunta Ļuļe. Tādēļ Pededzē smeldzīgi skan vietējo dziedoņu izpildītās krievu romances, bet, atgriežoties Alūksnē, Pilssalas estrādē viesus sagaida skolēnu pūtēju orķestra defilē demonstrējumi. Vēl ir gides literāri izkopts un emocionāls stāstījums par Alūksnes vēstures lappusēm. Ezera fons un gleznainu dabas ainavu iespaidi Tempļa kalnā, mācītāja E. Glika pirms vairāk nekā trīssimt gadiem stādītie ozoli, Bībeles muzeja apmeklējums. Arī ērģeļu skaņas un kolorīta tikšanās ar evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Alūksnes baznīcā. Kolorīta tādēļ, ka jaunais mācītājs patīkami pārsteidz un lauž stereotipu par mazpilsētas iesīkstējušām reliģiskajām tradīcijām. Uz tikšanos viņš ieradies ar motociklu, stāv tērpies motobraucēja tērpā un sarunājas pa mobilo telefonu. Protams, nevar nepieminēt odu barus un cilvēku viesmīlību, kas atbraucējus sagaida Kalncempju pagasta brīvdabas muzejā “Ates dzirnavas”. Tiktāl par kultūrvidi un vēsturi.
No praktiskās dzīves alūksnieši piedāvāja iespēju iepazīties ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Alūksnes rajona nodaļu. Tās priekšnieks Intars Zitāns ar lepnumu izrādīja gan tehnisko bāzi – pašu rokām izremontētās padomju laika ugunsdzēsēju un jauniegūtās “Scania” un “Mercedes” firmas automašīnas –, gan glābēju aprīkojumu. Otrs pārsteigums sagaidīja izpilddirektorus, apskatot teju pilsētas centrā iekārtoto kažokzvēriņu šinšillu audzētavu. Bet pie pašvaldības administratīvās ēkas izpilddirektori pārgrieza lenti tieši uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām uzstādītajai ieejai invalīdiem, kas aprīkota ar lēzenu uzbrauktuvi un īpašu sensoru durvju atvēršanai.

Guntārs Bērziņš Foto: Zaida Kalniņa

Nedomājiet, ka Alūksne patiešām ir pasaules mala!

Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētājs Guntārs Bērziņš intervijā “Latvijas Vēstnesim”

– Tagad ir moderni pilsētai dot kādu zīmīgu moto. Kāds tas ir vai varētu būt Alūksnei?
– “Labs sākums nākotnei.” Mūsu rokās ir noteikt nākotnes un pagātnes tuvību, balstot uz savām izjūtām. Es nekad nevēlos atrasties tādā dvēseles stāvoklī, kad man būtu jāteic, ka Alūksnē ir beigas. Kur beidzas Alūksne, tur beidzas Latvija, Eiropas Savienība.

– Jebkurai darbībai, no kuras gaida atdevi, ir jābūt plānotai. Taču ir jāpaiet laikam, lai katra Latvijas vieta pa īstam apzinātos savas stiprās puses. Nedomāju, ka Alūksnē kādreiz būs jaudīgas rūpnīcas vai attīstīta pārstrāde. Pilsētas attīstības nākotni es saredzu pakalpojumu jomā. Alūksne varētu kļūt par pieturvietu, kurā uzkavējas, braucot uz Pečoriem, Sanktpēterburgu. Tomēr dominante ir un būs tūrisms. Ja kādreiz būs labs ceļš, tam apkārt veidosies infrastruktūra. Cilvēkiem radīsies darbavietas, apritē aizies līdzekļi. Esmu pārliecināts, ka ar saviem resursiem Alūksne nevar pilnvērtīgi attīstīties, tai ir vajadzīga svešā, investētā nauda.

– Šobrīd var runāt par valsts nepolitiku. Taču pašvaldībām, neraugoties uz to, ir jāspēj plānot, jāspēj dzīvot uz to resursu pamata, kas ir pieejami. Es neesmu nevienas partijas biedrs, tādēļ uz dotācijām cerēt nav vērts. Politiskais princips finanšu sadalījumā nav izskausts.

– Ir izvēle starp laba projektu speciālista algošanu un projekta pieteikuma sagatavošanas pasūtījumu īpašai firmai. Pēdējo netrūkst. Projektu sagatavošanas skaidrošana šobrīd ir jājamzirdziņš un labas peļņas avots. Pirms laika sarunājos ar kolēģiem no Somijas. Viņu pieredze darbā ar ES struktūrfondiem ir jau desmit gadu, tomēr joprojām līdz galam nav skaidrības par atsevišķu projektu aprites kārtību.
Man ir patiesi žēl, ka Alūksnē nav vēlamās kapacitātes. Ka šeit nevar strādāt spēcīga projektu izstrādes un vadības grupa. Nevaram tādus cilvēkus atrast.

– Cīnāmies. Piedāvājam darbu un algu, kā arī lētāku dzīvi nekā Rīgā. Nozīmīgs ir Krievijas pierobežas faktors. Agri vai vēlu tas sāks darboties ar atdevi. Latvijas vienīgais robežapgabals ar Krieviju ir Pleskavas apgabals. Skumji, ka valsts šīs sadarbības veicināšanai pievērsusi pārlieku mazu uzmanību, noniecinot lokālas sadarbības un politikas pozitīvās sekas un ietekmi uz lielo politiku.

– Var, bet ne iedzīvotāji. Ar iepriekšējo pieredzi un ietekmes svirām palēnām aktivizējas politiskās partijas.

– Grūti no pilsētas attīstības iespēju viedokļa. Viegli, jo nevienam politiskajam spēkam nejūtos parādā.

Uzziņai par Alūksnes rajonu

• Alūksnes rajona teritorija – 2243 km² jeb 3,5% no Latvijas koppplatības.
• Teritoriālā struktūra:

– 58,8% mežsaimniecības zemes, tai skaitā 57,1% mežu, 30% lauksaimniecības zemes;
– 3,8% purvu;
– 2,9% zemes zem ūdeņiem: Alūksnes ezers – 1540 ha, Indzera ezers – 146,3 ha , Sudala ezers rajona teritorijā – 94,7 ha, Raipala ezers – 36,1 ha u.c., 4,9% pārējās zemes.

• Alūksnes rajona pastāvīgo iedzīvotāju skaits – 25 880 (01.01.2003.) jeb 1,11% no kopējā iedzīvotāju skaita valstī.
• Nacionālais sastāvs – 82,1% latviešu, 13,7% krievu, 1,2% igauņu un 3% citu tautību. No kopējā iedzīvotāju skaita sievietes – 52,7%, vīrieši – 47,3%.
• Alūksnes rajonā ir divas pilsētas – Alūksne, Ape – un 18 pagasti.
• Tautsaimniecības nozares:

– mežsaimniecība – mežizstrāde, kokapstrāde, mežu atjaunošana, medību saimniecība;
– lauksaimniecība – tradicionālā, netradicionālā;
– enerģētika.